Lekcija tika nolasīta lektorijā "Tas, ko tu nedrīksti nezināt XII: Urbānās kino leģendas" 2017. gada 11. janvārī pirms Fatiha Akina filmas "Debesu mala". Filma tika rādīta, pateicoties Gētes institūta atbalstam.
Tā bija diezgan liela avantūra, ka es piekritu stāstīt jums par šo filmu: es to tā kā drusku paskatījos un nodomāju – nu labi, pastāstīšu, kas man tur šķita tāds interesants. Un tad es filmu noskatījos rūpīgāk, jo strauji tuvojās laiks, kad to gatavojās rādīt: vajadzēja izdomāt, ko stāstīt. Un, kā jūs varbūt vēlāk redzēsiet, par šo filmu nav nemaz tik viegli stāstīt. Tas ir, var pastāstīt stāstu – es jums trijās minūtēs to varētu izstāstīt. Cilvēki meklē viens otru, tā īsti neatrod, daži nomirst pa ceļam... Uz to visu var skatīties diezgan dažādi. Uz to var skatīties kā uz melodrāmu: ja vēlaties – kā uz traģēdiju. Bet man šķiet, ka visi šie skatījumi ir derīgi, tur var arī mainīt skatpunktu: es nezinu, kā Akins pats ir domājis, jo "Debesu mala" ir vienīgā šī režisora filma, ko esmu redzējis.
Ir divi veidi, kā es par šo filmu mēģināšu runāt. Viens no tādiem jēdzieniem ir skatpunkts jeb perspektīva. Tas vispār ir ļoti svarīgs cilvēka attīstībā. Ir tāds slavens pētnieks Žans Piažē, kurš izpētīja – ja tu gribi normāli attīstīties kā cilvēks, tad tev apmēram ap četriem gadiem ir jāspēj iedomāties, ko cits cilvēks redz kaut kādā situācijā. Viņam bija brīnišķīgs eksperiments, kad laboratorijā tiek uzbūvēts tāds kā kalns un vienā pusē sēž bērns, bet otrā pusē pētnieks: un bērns redz kaut ko citu nekā pētnieks. Bet bērns var paskatīties, ko tas pētnieks redz. Piemēram, pētnieks redz žirafi, un bērns redz mežacūku. Un tagad pētnieks prasa – ko es redzu? Un, ja bērns saka – tu redzi mežacūku –, tad kaut kas nav kārtībā. Bet, zināmu attīstības fāzi sasniedzot, bērns teiks – tu redzi žirafi. Tad viss kārtībā. Un man šķiet, ka spēja ieņemt dažādus skatpunktus par to, kas tajā filmā būs, ir ļoti nozīmīga. Es nezinu, ko es par Akinu domāju, bet man šķiet, ka šī filma ir par to, ka cilvēki mēģina viens otru saprast, bet viņiem tas īsti nesanāk, un tad beigās pār viņiem nāk tāda kā apgaismība. Vai tas notiks vai ne – tas filmā netiek parādīts. Kas arī, manuprāt, ir viens tāds pluss, šīs filmas jaukums. Tur ir tikai tāds pa pusei happy end, tur nav pilnīgs happy end.
Otrs jēdziens, ko es palienēšu no psiholoģijas pētījumiem, būs varbūtība, ar kādu kaut kas var notikt. Skatoties filmu, mēs vērtējam, vai tas ir iespējams vai ne. Pat ja mēs nedomājam procentos vai decimāldaļskaitļos kā inženieri vai ekonomisti, mēs vienalga domājam – vai tas būs vai nebūs. Un tā arī ir svarīga lieta.
Filma būs, kā jūs jau varbūt sapratāt, par turkiem un vāciešiem, bet lielāko daļu no vāciešu lomām faktiski arī turki spēlē, es to filmu tā sapratu. Nu, piemēram, profesors universitātē, kas māca vācu literatūru, ir turks. Nu tā. Īsti vācieši šajā filmā būs – man sanāk divi, ja neskaita tādas fona lomas. Tātad stāsts ir par to, kā turkiem šobrīd iet. Ar "šobrīd" es domāju 2007. gadu, kad šī filma ir uzņemta. Filmas noskaņa, manuprāt, ir tāda optimistiski pesimistiska: diez kas jau nav, bet cerams, ka būs labāk. Simboliski, man šķiet, viens no spēcīgākajiem tēliem (varbūt kāds iebildīs, ka tas nav tēls, bet...) ir kadrs, kas divas reizes atkārtojas un kas parāda to, ko Akins ir domājis par attiecībām starp Vāciju un Turciju jeb starp turkiem un vāciešiem: šajā kadrā tiek parādīta lidostas ainava. Vienā lidostas ainavā uz Stambulu ir atceļojis zārks no Vācijas, un pēc kādas stundas parādās gandrīz identisks skats, tikai lidmašīnā ielādē zārku ar vācieti, kura tiks transportēta no Turcijas uz Vāciju. Tā šai filmā ir tāda visai pesimistiska daļa.
Lai es tagad varētu mazliet vairāk pastāstīt, ko es šajā filmā sapratu un kā uz šo to varētu skatīties, pieteikšu personas, kas filmā darbojas.
Tātad būs Ali, kurš ir pensionēts turks, būs viņa dēls Nejats – manuprāt, tā ir galvenā loma šajā filmā. Tad būs Jetera, kas ir priekameita Brēmenē, būs Aitena, viņas meita, būs Lote, kas ir vāciete, un Suzanna, Lotes māte. Kādi tad ir turki šajā filmā? Te es izdarīšu mazu atkāpi, sakot, ka šo filmu skatīties nevajadzētu ar mūsdienu acīm – nu, visas tās ziepes, kas notiek pēdējā laikā Eiropā, Turcijā. Šai filmā no vācu puses it kā ir optimisms. Turcija drīz varētu kļūt par Eiropas Savienības zemi, tas ir 2007. gads – vēl nekāda ekonomiskā krīze nav bijusi, nekas vēl nav bijis, visi priecājas par dzīvi. Kā Akins parāda turkus? Attieksme pret sievietēm no eiropieša pozīcijām ne vienmēr ir pieņemama, turks var būt elegants apvārdotājs, bet tas tikai uz īsu brīdi.
Interesanti, kā tiek ironizēts par Eiropas Savienību. Tātad Aitena, kura ir, kā jūs redzēsiet, vārdā nesauktas radikālas organizācijas biedre Turcijā, nonāk Vācijā un pateicības vietā sāk moralizēt par to, kāda ir Eiropas Savienība: ko jūs vispār varat mums dot, jūs esat koloniālu valstu pārmantotāji, nekas labs nav gaidāms. Brīnišķīga ironija par šo dialogu: Aitenai tiek palīdzēts pirms tam, viņai tiek dota pajumte, viņu baro, un viņa pasaka visu, ko domā. Tātad skats no malas, ko viens turku režisors šajā filmā piedāvā, liekot turkiem spēlēt cilvēkus Vācijā. Nejats, kurš ir profesors Brēmenes Universitātē, ieņem stereotipisku lomu, ko būtu jāieņem kādam vācietim. Divi anonīmi turki, kuri Vācijā moralizē par to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt viena turku sieviete.
Tiktāl par perspektīvu. Es teicu, ka mazliet pastāstīšu arī par to, ko mēs gaidām, kāda ir kaut kādu notikumu varbūtība. Un, kā jūs redzēsiet, viena no galvenajām tēmām šajā filmā ir cilvēku meklēšana. Nejats meklēs Aitenu, tātad Ali dēls, Brēmenes Universitātes profesors, meklēs priekameitas meitu, kura dzīvo Turcijā. Viņš dosies uz Turciju, sāks dzīvot Turcijā, un paralēli citām lietām viņš šo sievieti meklēs. Savukārt Aitena meklēs savu māti Vācijā. Un ik pa brīdim šajā filmā notiks tādas nesatikšanās. Ja jūs uzmanīgi skatīsieties, ievērosiet, ka cilvēki gandrīz satiekas. Mazliet pietrūkst. Tur būs tāds brīnišķīgs kadrs, kurā Aitena ar Loti brauc uz Brēmeni meklēt savu māti: viņas brauc mašīnā, tad kamera maina savu rakursu, un izrādās, ka turpat blakus tramvajā tā māte ir braukusi, tikai viņas viena otru neredz, viņas nesatiekas. Vai līdzīga situācija – pie Nejata, kurš būs pārcēlies dzīvot uz Ankaru, apmetīsies gan no Vācijas aizbraukusī Lote, gan vēlāk viņas māte. Bet nevienam neienāk prātā, ka šīs abas sievietes ir kaut kādā veidā saistītas ar to Aitenu, kuru viņš meklē. Tas viss turpat blakus būs. Un, kad mēs būsim noskatījušies filmu – tā ir salīdzinoši gara, gandrīz divas stundas –, būsim bijuši tajā iekšā, mums šķitīs: kā viņš vai viņa nevar pamanīt to, kas mums ir pilnīgi skaidrs! Uzdot vienu lieku jautājumu, vienu jautājumu vairāk, un viss kļūs skaidrs. Vai paspert soli nedaudz sānis. Un šeit, manuprāt, ir viena lieliska, brīnišķīga tēma no svarīgiem psiholoģijas pētījumiem, kas veikti pēdējo gadu laikā.
Tagad ir moderni – labā nozīmē moderni – runāt par divu veidu domāšanu. Dažreiz mēs domājam daudz, dziļi, intensīvi, pamatīgi, bet to nav viegli darīt, tas prasa daudz spēka, daudz enerģijas. Un tad ir otra iespēja – mēs cenšamies tvert pasauli intuitīvi. Cenšamies vienkārši ļauties plūsmai un pieķerties kaut kādām ārējām pazīmēm. Tas, kas notiek šajā filmā, šie brīži, kuros tā tikšanās gandrīz notiek, mums, protams, liek pārvērtēt varbūtību, ar kādu kaut kas ir iespējams. Cik lielā mērā divi cilvēki, vai nu Brēmenē, kas ir lielpilsēta, vai Stambulā, kas ir vēl lielāka pilsēta nekā Brēmene, varētu vienkārši nejauši sastapties? Ja mums būtu jāveic tāds varbūtības uzdevums, mācoties universitātē, mēs teiktu – varbūt viens pret simts tūkstošiem vai viens pret piecsimt tūkstošiem. Droši vien patiesībā viens pret diviem miljoniem. Ļoti, ļoti maza varbūtība – kā laimēt loterijā lielu naudas summu. Bet šeit, gandrīz vai vienā kadrā redzot šos cilvēkus, mums šķiet, ka tā varbūtība ir krietni, krietni lielāka. Pēdējo desmitgažu pētījumos ir pierādījies – jo vairāk mēs par kaut ko domājam, jo iespējamāki mums šķiet notikumi. Tas ir, mēs nedomājam tehniski vai matemātiski, kas būtu tas pareizais domāšanas modelis, un, filmu skatoties, nemaz nevajag domāt tehniski vai matemātiski, tā vietā mēs par lineālu, par atskaites punktu izvēlamies to, cik viegli mums ir kaut ko iedomāties. Jo vieglāk mēs spējam tālāk attīstīt šo scenāriju – kā varētu būt, kā kaut kas varētu notikt –, jo vairāk mums šķitīs, ka tā būtu jānotiek. Un šie brīži... Ir vēl viens brīdis. Divi cilvēki, kuri nav pazīstami, divu filmas nozīmīgu varoņu vecāki, Ali un Suzanna, satiekas Stambulas lidostā, viņi ir apmēram metra attālumā viens no otra, bet nepazīst viens otru. Ali tiek deportēts uz Turciju, izmests no Vācijas pēc tam, kad ir pastrādājis ļoti smagu noziegumu. Savukārt Suzanna brauc noskaidrot kaut ko par to, kā viņas meita ir gājusi bojā. Abus saista stāsts, bet viņi paši to nezina. Mēs zinām. Mēs domājam – kāpēc jūs neparunājat, jūs daudz ko uzzinātu no tā, kas jūs interesē. Un, man šķiet, šie brīži šajā filmā, kas paradoksāli nostāda mūs situācijā, kurā mēs esam vērotāji no malas un nespējam neko izdarīt, piešķir tādu krietnu spēka devu, jaudu filmai, jo citādi sanāktu, kā es no sākuma teicu: filmas stāstu, kurš pēc būtības ir vienkāršs, jau varētu izstāstīt visai ātri. Bet šie iestarpinājumi, kuri mums liek domāt tādās alternatīvās – kā būtu, ja būtu, – ļauj, vismaz man ļāva, šo filmu skatoties, vairāk iedziļināties. It kā grūti saprast, kas tajā filmā tāds ir, kāpēc tā patīk. Kāpēc tu vari noskatīties divas stundas vienu filmu un teikt – jā, tur bija. Un man šķiet, ka šie iestarpinājumi tur nospēlē ļoti būtisku lomu.
Vai šajā filmā ir cerība? Es sākumā teicu, ka tur nav tādu īstu happy end. Manuprāt, ir. Un mēģināšu pateikt, kāpēc. Filmas gaitā, kā jūs redzēsiet, ir tāda paaudžu nesaprašanās. Ne Ali, ne Suzanna nespēj saprasties ar saviem bērniem. . Ali savam dēlam uzdod jautājumu tikai par vienu tēmu, es būšu diezgan tiešs, atvainojiet: vai viņš ir normāli nokniebies pēdējā laikā. Savukārt Nejats grib runāt par citām tēmām, viņš dod tēvam grāmatu lasīt, viņš galu galā ir literatūras profesors. Un viņi tā īsti nemaz nesarunājas. Saruna tur nenotiek ne no vienas, ne no otras puses. Savukārt Suzannai un Lotei ir cita veida konflikts. Tur nav atšķirīgas izglītības, atšķirīgas pieredzes, atšķirīgu interešu. Tur ir stāsts par to, ka vecāki savos bērnos reizēm negrib redzēt sevi. Lote ir tāda 21. gadsimta sākuma hipiju meitene, un māte, kā izrādās, arī ir darījusi kaut ko līdzīgu. Pēc vecuma spriežot, tas varētu būt septiņdesmito gadu sākums. Kas, protams, ir zīmīgi. Es to uzreiz nepamanīju, bet pēc tam titros nejauši pievērsu uzmanību, ka šo Suzannu spēlē viena no Rainera Vernera Fasbindera iemīļotākajām aktrisēm, Hanna Šigula. Ja jūs esat skatījušies Fasbindera filmas, tad droši vien atceraties viņu. Šī aktrise izskatās pilnīgi citādāk. Protams, gadi ir gājuši, kopš Fasbinders filmēja, līdz 2007. gadam krietns laiks ir pagājis. Bet, manuprāt, tā ir viena no iespējam, ko piedāvāt, kā mēs varam skatīties uz pagātni, kā mēs varam šo paaudžu konfliktu mēģināt atrisināt. Un skaidrs risinājums filmā netiek piedāvāts, bet ir ļoti skaista epizode jau filmas beigu daļā, kurā Suzanna ir devusies uz Stambulu, lai kaut ko uzzinātu par savu nogalināto meitu. Viņa ir nejauši apmetusies pie Aitena, dzīvo pie viņa daļēji nejaušības kārtā, un tad vienu rītu mošejās skan lūgšanas, notiek kustība, un viņa prasa: kas šeit ir, kas šeit ir. Un viņai tiek paskaidrots, ka tie ir upurēšanas svētki, tie ir svētki par godu tam, ka Ibrahims bija gatavs ziedot savu dēlu Ismailu ticības vārdā, un tad viņa saka – o, jā, mums jau Bībelē ir ļoti līdzīgs stāsts! Un tas it kā parāda to, ka mēs galu galā esam pietiekami līdzīgi, un Nejats atceras: jā, mēs ar tēvu par šo jautājumu bērnībā tikām runājuši, un tēvs uz manu jautājumu – vai tu mani arī ziedotu, ja tev Dievs prasītu? – bija atbildējis: nē, es tevi aizsargātu, pat ja man nāktos sanīsties ar pašu Dievu. Nejats to atceras un brauc uz Melno jūru, kur viņa tēvs tagad dzīvo vienā ciematā, un filmas beigās viņš sēž jūras malā un gaida, kad tēvs atgriezīsies no zvejas. Nekas netiek parādīts. Un pirms tam Suzanna, Lotes māte, kura bija sastrīdējusies ar savu meitu, ir sen jau viņai piedevusi, un tur būs viena tāda aina filmā, kurā mirusī meita it kā pie viņas atnāk un abas saprotas.
Bet kādi ideāli šajā filmā beigās tika parādīti? Viens jautājums – nekas nākotnē vērsts jau tur nav, pagātne ir abos gadījumos. Mēs varam pārskatīt hipiju ideālus, septiņdesmito gadu sākumu. Vai mēs varam pārskatīt to, kā skatāmies uz tradicionālo kultūru, uz reliģiju. Vismaz tā es to sapratu. Tātad, nekas ļoti asprātīgs, nekāds piedāvājums, kā lūkoties citādāk uz attiecībām gan paaudžu starpā, gan dažādu tautu starpā Eiropā, netiek piedāvāts. Un droši vien labi, ka tā. Bet es nedomāju, ka šo filmu vajadzētu skatīties kā tādu moralizējošu vai pamācošu mākslas darbu. Es nedomāju, ka Akinam ir tāds mērķis. Drīzāk mēģināt skatīties uz to, kas ir turki šā brīža Eiropā. Un pilnīgi noteikti nevajag šo filmu skatīties kā tādu paredzējumu, ka ziepes būs. Ja mums nepatīk tas, kas notiek šobrīd Eiropā, notiek Turcijā, mēs varam teikt: redzat, jau gandrīz pirms desmit gadiem bija viens režisors, kurš kaut ko tādu teica. Nav ne jausmas, kā viņš to domāja. Skaidrs, ka viņš to nezināja. Bet tas jau ir laba mākslas darba šarms, ka tur katrs var saskatīt to un interpretēt tādā veidā, kas viņam vai viņai ir sirdij tuvāks un atbilst acumirklī pasaules skatījumam. Atcerēsimies, ka ir dažādi skatpunkti, dažādas perspektīvas, un es domāju, ka tā arī šo filmu vajadzētu skatīties.
0