Dmitrijs Prigovs (1940–2007) ir krievu dzejnieks, mākslinieks un publicists, viens no Maskavas konceptuālisma skolas pamatlicējiem, kopā ar Vladimiru Sorokinu un Viktoru Jerofejevu 80. gadu sākumā izveidoja neformālu literāru apvienību, kas uzstājās ar nepublicētiem literāriem darbiem slēgtos lasījumos. Prigova mākslā un dzejā jau kopš 1956. gada izteikti dominē metafiziska ironija un sociālistiskā reālisma un propagandas elementu parodisks izmantojums. Tautā populārie dzejoļu cikli par Milici, "Reigana tēls padomju literatūrā", "Banāli pārspriedumi par banālām tēmām" un "Tarakanomahija" tapuši 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā. 1986. gadā, pēc kādas uzstāšanās ielu lasījumos, arestēts un ievietots piespiedu ārstēšanai psihiatriskā klīnikā, no kuras atbrīvots pēc ietekmīgu kultūras darbinieku iejaukšanās. Pirmā piedalīšanās oficiālā mākslas izstādē – 1987. gadā, pirmie Krievijā publicētie dzejoļi – 1990. gadā. Savas dzīves laikā sarakstījis ap 35 000 dzejoļu. Atdzejojis Ilmārs Šlāpins.
***
Ebrejs ir interesants ar to, ka nav gluži krievs
Bet ķīnietis ir neinteresants ar to, ka pavisam nav krievs
Bet krievs ir, nu, ne jau tā, ka neinteresants
Bet vienkārši tāds kā atskaites punkts starp to, kas ir interesants
un kas nav interesants
***
Grūti ir dzīvot pasaulē šajā
Gadās, tu iesper kaķim ar kāju
Bet līdzās kāda meitene sāk tūdaļ raudāt
Bet viņas māte Gorkija vārdā nosauktajā kultūras un atpūtas parkā strādā
Kur viena apmeklētāja ir bijusi tuvās attiecībās ar ģenerāļa Brusilova māsas svaini
Un beigu beigās sanāk, ka tas esi tu, kas pie Pirmā pasaules kara sākuma vainīgs
(no cikla "Peršas katrai dienai")
***
Lūk, teiksim, lietuvieši, vai tie var
Vai latvijieši, igauņi kautkādi ar
Krievzemi kā savu dzimto māti
Pavisam dziļi sirdī pielaist klātu
Un mīlestību lielu audzēt?
Nu, protams, var – kurš gan šiem traucē…
(no cikla "Reigana tēls padomju literatūrā")
***
Lūk, iekārtoju es sev mājokli
Un uzradās tur tarakāns
Tad viņu uzradās tur tūkstoši
Bet vēlāk – vesels okeāns.
Un man ir dota vaļa viņus nīdēt
Un runa te nav par skaudību
Nedz arī par šaubīgu analoģiju
Ar tautu un mīļoto valdību.
Tur mezgls ir savilcies cieši
Un viss ir gluži vai cēlāk
Tur tauta iekārtoja mājokli sev
Bet valdība uzradās vēlāk.
(no cikla "Tarakanomahija")
Banāls pārspriedums par tēmu: kas labāk?
Es, protams, esmu cilvēks slikts
Un apzinos to bez ilūzijām
Bet, ko tur lai dara – esmu, kāds esmu
Tiesa, varēju būt arī labāks
Tiesa, ja es būtu kaut mazliet labāks
Es arī pretendētu uz kaut ko lielāku
Un nāktos jums man to visu atdot
Bet tā vismaz cilvēkiem tiek
(no cikla "Banāli pārspriedumi par banālām tēmām")
***
Kad dzejoli es savu pirmo uzrakstīju
Pie tevis atskrēju es, māmiņ, atceries
Viss drebošs, bāls un pats sev pretīgs
Kā ķirzaka vai nez kāds radījums
Bet tu man noglaudīji izspūrušo, miklo galvu
Un teici: tā tam arī jābūt
Tā būs ar tevi reizi mēnesī –
Un tev bij' taisnība un pat vēl vairāk –
Reizi dienā
***
Es biju maziņš puisītis
Un mani sauca par zaķīti
Un reiz pie mums bija ieskrējis
Sētā zaķītis īsts
Un visi kliedza: zaķītis! zaķītis! –
Bet tu tā stingri visiem pēkšņi pateici
– Lūk, šis ir īstais zaķītis! – uz mani norādot
Es nobālēju pat
Atceries, māmiņ
***
Atceries, māmiņ, bij' drūma februāra diena
Jā, februāris
Pa logu paskatījāmies no rīta – karogi
Ar melnām sēru lentēm
Un pusmastā
Es mazās lūpas savilku kā bērnam pierasts
Un tevī raudzījos, sak, neraudāt vai raudāt
Jā – neraudāt vai raudāt
– Raudi, raudi! – pieskāries tu manai noskūtajai galvai
Un aizgāji uz virtuvi
Es skaļi brēcu
Staļins bija miris
***
Ak, kādi gadi – piecdesmitais, lūk
Un piecdesmit, lūk, pirmais! Otrais, lūk!
Jā
Māmiņ, atceries, reiz sētā bija nosists cilvēks
Un gulēja tas naktī nenovākts
Un ilgi, ilgi raudzījies tu logā
Tad, kaut ko atcerējusies, tu sāki it kā lidot
Un piezemējusies virs viņa, noskūpstīji pieri
Pēc tam man sejā lidoji, kad sēdēju es logā
Un visu vēroju
Tu ienāci un, sakārtojot kleitu, atskatījies:
– Nu, žigli, žigli gulēt! – pateici un aizgāji
Pie sevis
(no cikla "Atceries, māmiņ? ")
2