Pēdējās nedēļas ir iezīmējušās ar vairākiem asiem konfliktiem augstā politiskā līmenī. Redzamākais no tiem bija izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa un Rektoru padomes konflikts [1], kam vēlāk pievienojās arī Latvijas Studentu apvienība [2]. Daudz neatpalika vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža un Latvijas lielo pilsētu vadītāju konflikts [3].
Spriežot no TV aptaujām, pietiekami liela sabiedrības daļa nostājās ministru pusē. Tomēr izskanēja arī balsis, kas norādīja – piemēram, Ķīlis nav izdarījis visu no sevis atkarīgo, lai novērstu konflikta eskalāciju [4].
Ir vilinoši uzskatīt, ka augstākstāvošas personas pienākums ir neļaut konfliktiem nobriest tik tālu, ka puses nostājas karojošās pozīcijās un sāk sarunāties ar trešās personas starpniecību, šajā gadījumā – mediju un sabiedrības starpniecību. Tomēr problēmai ir arī citas puses, kuras ir nepieciešams aplūkot izvērstāk, lai saprastu, vai konflikta nogludināšana šoreiz būtu labākais risinājums.
Konflikti rodas nepārtraukti. Sevišķi bieži tie rodas tad, kad notiek pārmaiņas. Tie var veidoties starp divām personām, vairākām personām vai dažāda lieluma personu grupām, arī sabiedrībām, valstīm un valstu grupām.
Principā varētu teikt, ka konfliktu rašanās ir neizbēgama. Nonākot jebkādā sev nepatīkamā situācijā, vai tā būtu dzīvību, veselību apdraudoša vai vienkārši neatbilst priekšstatam par to, kā ir pareizi, cilvēks pieņem lēmumu – piekāpties (bēgt, ignorēt) vai cīnīties, aizstāvēt sevi un savus uzskatus, savas intereses. Tādēļ varam teikt – tikmēr, kamēr pastāvēs cilvēki, būs arī konfliktsituācijas.
Kad pie ministra pienākumiem ķērās Ķīlis un Sprūdžs, bija skaidrs – bez konfliktiem šeit neiztikt. Gatavība ķerties pie reformām bija pausta, un apņēmībā gailošās ministru acis nelika šaubīties, ka tā viņi arī rīkosies.
Abu ministru pārraudzīto iestāžu vadībā ir cilvēki, kuri diez vai ir ieinteresēti tuvākajā laikā savus amatus pamest. Vislabākais veids, kā to nodrošināt, ir neko nemainīt vai vismaz reformas iniciēt pašiem un ārējam spiedienam nepakļauties. Savukārt ministru interesēs ir, tieši pretēji, pierādīt, ka viņi ir pārliecināti reformu veicēji un vadītāji, kas spēj savas pieteiktās reformas veiksmīgi īstenot dzīvē. Kā lai šeit neveidotos konflikts? It sevišķi augstākās izglītības gadījumā, kur Ķīlis ir paudis nepieciešamību samazināt augstskolu un tātad arī rektoru skaitu.
Ir vairāki varianti, kā risināt konfliktsituācijas. Piekāpšanās stratēģija ir piemērotākā, ja konflikta cēlonis ir kāds sīkums vai savu interešu aizstāvēšanu cilvēks novērtē kā pārāk bīstamu vai spēkus patērējošu. Bieži vien tā ir pietiekami racionāla izvēle, ko apliecina arī teiciens "gudrākais piekāpjas". Vienas puses uzvara un otras puses piekāpšanās ir prātīgākā izvēle tad, ja konflikta objekts ir kaut kas viens un nedalāms. Tas var būt kāds priekšmets, darbavieta, priekšroka ceļu satiksmē u. tml.
Tomēr, ja mērķis ir pietiekami būtisks, tad persona var iesaistīties konfliktā un uzbrukt, lai panāktu savu uzvaru un otras puses zaudējumu.
Trešā konfliktu risināšanas stratēģija ir kompromiss. Tā ir stratēģija, kurā katra no pusēm iegūst daļu, bet vienlaikus arī zaudē daļu no sava sākotnējā mērķa. Kompromiss kā stratēģija ir noderīga, ja konflikta cēlonis ir kaut kas vienkāršs, konkrēts, bet ērti sadalāms. Piemēram, naudas summa vai zemesgabals. Nepatīkamais komponents kompromisos ir tas, ka tā īsti apmierināta ar rezultātu nav neviena no pusēm, līdz ar to rodas augsne jauniem konfliktiem.
Ir arī ceturtais konfliktu risināšanas veids jeb sadarbības metode. To mazāk piemin, toties tā sniedz kopumā vislabākos rezultātus. Īpatnējā kārtā, izmantojot šo metodi, kopējais ieguvums ir lielāks par sākotnējo dalāmo deķīti.
Noslēpums slēpjas tajā, ka uz konfliktu ir iespējams paskatīties plašāk. Tajā mirklī, kad saskaras divu pušu intereses un katra no tām jūtas apdraudēta, parasti atpakaļ neviens neskatās. Ja paskatītos, tad diezgan bieži varētu ieraudzīt, ka saskriešanās nav principiāla un, metot nelielu līkumu, arī bez konflikta varētu tikt sasniegts vēlamais rezultāts. Abpusēji.
Vislabāk sadarbības metodi ir izmantot tad, kad risināmi sarežģīti konflikti un iespējamais ieguvums atsver laiku, kas nepieciešams, lai iedziļinātos konflikta būtībā un saskatītu alternatīvus risinājumus. Piemēram, uzņēmumā divi klientu speciālisti vienlaikus ir apsolījuši piegādāt klientam preci, bet auto ir tikai viens. Ne cīņa, ne piekāpšanās, ne arī kompromiss šeit nebūs piemērota stratēģija, jo visos gadījumos pastāvētu liels risks vienu klientu zaudēt. Vienīgais risinājums ir paskatīties uz konfliktu no malas un izvērtēt iespēju mainīt nosacījumus – piemēram, mēģināt vienoties par citu piegādes laiku vai pieaicināt kurjeru.
Tomēr vienmēr jāatceras, ka nav universālas metodes un pareizās konfliktu risināšanas stratēģijas. Dažādas situācijas prasa atšķirīgas pieejas. Vienīgais kritērijs izvēlētajai pieejai ir iespēja sasniegt optimālo rezultātu.
Cīņa augstākās izglītības laukā patlaban visvairāk atgādina situāciju, kurā abas (visas trīs) puses ir iesaistījušās uzbrukumā ar cerībām panākt savu – Ķīlis ar mērķi panākt savu reformu realizāciju, bet Rektoru padome un Studentu apvienība – tās apturēt.
Iespējams, augstskolu puses pārstāvji bija pieņēmuši, ka sabiedrībā neviennozīmīgi vērtētais Ķīlis būs vājš pretinieks un sabiedrības doma nostāsies pret viņu. Tādēļ viņi nebija rēķinājušies ar iespēju, ka acīmredzami vāji argumentētais uzbrukums Ķīlim nupat izskatās pavērsies pret viņiem pašiem.
Ķīļa reakcija bija daudz pārliecinošāka. Norādot uz lielajām rektoru algām un zemajiem augstskolu darba kvalitātes rezultātiem, viņš atklājis sabiedrībai ērti uztveramus un patīkamus spēles noteikumus – cīņa pret krēsliem pielipušajiem resnajiem runčiem.
Mēs nezinām, kā beigsies konflikts un vai iecerētās reformas tiešām izdosies ieviest. Tomēr vismaz pagaidām uzvara izskatās nonākusi Ķīļa pusē. Tas liek domāt, ka izvēlētā stratēģija bijusi pietiekami pareiza un ir sasniegusi savu mērķi.
Edmunda Sprūdža reakcija uz Lielo pilsētu apvienības vadītāju kritiku nav bijusi tik asa. Viņš pat ir tiešā veidā atteicies iesaistīties konfliktā, paliekot pie savas pozīcijas skaidrošanas un cenšoties atgriezties pie sadarbības, par spīti tam, ka pilsētu mēru argumenti nav ne par matu labāk pamatoti kā rektoru. Vai, nostājoties konfrontācijas pozā, ieguvums būtu lielāks? Šaubos. Sprūdžam ir cita situācija. Viņam ir jāsadarbojas ar lielu skaitu pašvaldību, bet tās, kā zināms, ir ļoti piesardzīgas. Tikai lielās pilsētas ir pietiekami turīgas un politiski ietekmīgas, lai varētu atļauties skaļi protestēt pret sev nevēlamu notikumu attīstību. Mazo spēks ir sadarbībā un samiernieciskumā. Kā rādās, Sprūdžs itin veiksmīgi tagad ir pieņēmis tādu pašu rīcības modeli, tā demonstrējot mazajām pašvaldībām: "Es esmu tāds pats kā jūs, ar mani jums būs viegli sastrādāties." Rezultātā mazās pašvaldības, kuru intereses atšķiras no lielo pašvaldību interesēm, nostājas Sprūdža pusē, jo, ja no amata būs spiests šķirties viņš, tad diez vai vietā nāks kāds viņiem izdevīgāks.
Vai Ķīlis būtu ieguvējs, ja izvēlētos līdzīgu stratēģiju kā Sprūdžam? Neesmu pārliecināts. Gan jau varētu modificēt reformu, saglabājot rektoru amata pozīcijas (un algas). Bet vai tā būtu labāk? [5] Tiesa, pašlaik viņam ir svarīgi nodrošināt, lai augstskolu pasniedzēji un studentu vairākums nenostātos vismaz atklātā opozīcijā viņam, bet saglabātu gatavību ieklausīties piedāvātajos argumentos. Protams, nepieciešamību skaidrot savu viedokli neviens nav atcēlis, un ceru, ka Ķīlis ir pietiekami pieredzējis un ar vēsu prātu, lai neapreibtu no pēkšņā sabiedrības atbalsta.
[1] Rektoru padomei nepatīk izglītības ministrs Ķīlis. TVNET/LETA http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/435198-rektoru_padomei_nepatik_izglitibas_ministrs_kilis
[2] Ķīļa pretinieku rindām piepulcējas LSA. Ir.lv. http://www.ir.lv/2012/9/10/kila-pretinieku-rindam-piepulcejas-lsa
[3] Lielo pilsētu vadītāji brīdina amatpersonas par gatavību prasīt Sprūdža demisiju. Delfi.lv. http://www.delfi.lv/news/national/politics/lielo-pilsetu-vaditaji-bridina-amatpersonas-par-gatavibu-prasit-sprudza-demisiju.d?id=42657458
[4] Kukule I. (2012). Ministrs Ķīlis vāji vada savas ietekmes puses. http://ievakukule.com/2012/ministrs-kilis-vaji-vada-savas-ietekmes-puses/
[5] Mazāk pozitīvi ir vērtējams tas, ka, aizstāvot Ķīli, tikai retais ir iedziļinājies viņa piedāvāto reformu būtībā. Bet tas jau ir cits jautājums.
0