Eseja
16.02.2017

"Darbojas sievietes dažādās nozarēs"

Komentē
1

Turpinām publikāciju sēriju "Šajā dienā pirms 100 gadiem" – atskatoties uz to, kas tika publicēts Latvijas laikrakstos tolaik, un samērojot to ar notikušo gadsimta laikā.

Dažādas kara ziņas

Sieviešu mobilizācija Vācijā

Vācijā notiek plaša propaganda par labu sieviešu kara klausības ieviešanai. Vācu presē šinī jautājumā ievietota vesela virkne rakstu un uzsaukumu. Lielāko magazīnu logos izliktas mākslas gleznas – sievietes aktīvā armijā. Kara forma sievietēm labi piestāv. Darbojas sievietes dažādās nozarēs. Spēcīgākās un veselīgākās tiek izlietotas pie tranšeju un apcietinājumu darbiem. Par godu sievietēm notiek priekšlasījumi un tiek sacerētas patriotiskas ziņģes.

Darba klausības un sieviešu tiesību jautājums Anglijā

Londona, 13. februārī. Otrdien deputātu palāta apspriedīs likumprojektu par darba klausību, kā arī papildu krimināllikumu, kas paaugstina jaunavu pilngadības vecumu līdz 17 gadiem un nosaka sodus par aplaišanu ar veneriskām slimībām. Lordu palātā otrdien tiks apspriests Lorda Bulmestera likumprojekts, kas piešķir sievietēm tiesību būt par advokātēm.

Laikraksts "Jaunais Vārds", 1917. gada 16. februāris

1917. gada februārī joprojām turpinās Pirmais pasaules karš. Ir pierasts, ka lielākā daļa no laikrakstos publicētā tieši vai netieši saistās ar karu. Laikrakstā "Jaunais Vārds", kas iznāca no 1914. līdz 1922. gadam, 1917. gadā lasāma īpaša sadaļa "Karš", taču abas tajā publicētās manis izvēlētās ziņas piesaistīja cita iemesla dēļ – tās pieder pie retajām ziņām šajā laikā, kas vēsta par sievietēm, konkrētajā gadījumā informējot par sievietēm aktuāliem jaunumiem citās valstīs, kas, protams, arī ir kara ietekmēti. Izlasot skopās, pasausās rindas, rodas vēlēšanās sīkāk aplūkot abu ziņu vēsturisko kontekstu, kā arī padomāt, ko par sievietēm citās valstīs latviešu valodā uzzinām vai neuzzinām mūsdienās.

Vai Vācijā 1917. gadā sievietes patiešām dodas karot? Jau 1914. gadā ir ticis nodibināts Nacionālais sieviešu dienests – brīvprātīgo organizācija, kuras uzdevums, atšķirībā no Sarkanā Krusta, kas koordinē medmāsu darbu, ir rūpēties par izglītību, pārtikas piegādi un sadali, darbā iekārtošanu, informācijas apriti un tamlīdzīgām sociāli ekonomiskām jomām kara aizmugurē. Gada otrajā pusē šī organizācija jau koncentrējas uz sieviešu iesaistīšanu ieroču ražošanā.

Viena no Vācijas Sociāldemokrātiskās sieviešu kustības vadonēm Adele Šreibere 1930. gadā raksta: "Sievietēm strādniecēm sākās visnopietnākais izturības pārbaudījums, kas piepeši izmeta aiz borta visas teorijas par sieviešu produktivitāti darbavietā. Ja iepriekš sievietes tika noraidītas, tagad pēc viņām bija pieprasījums. Aizvien lielākā mērā rūpnieciskā ražošana, lauksaimniecība, uzņēmējdarbība, tirdzniecība un komercija, un ar laiku pat liela daļa no izglītības sistēmas un administrēšanas bija sieviešu rokās." [1]

Lai gan vairākas – gan buržuāzisko, gan kreiso – sieviešu organizāciju pārstāves šai situācijai ir veltījušas retorisku jūsmu, tomēr to nevar pasludināt par sieviešu emancipācijas sasniegumu. Iepriekš minētā Adele Šreibere ir pārliecināta, ka Vācijas mērķis Pirmajā pasaules karā bijusi Tēvijas aizstāvība – atšķirībā no Rozas Luksemburgas un Klāras Cetkinas, kuras to uzskatīja par imperiālu agresiju. Vienlaikus Šreiberes rakstītais demonstrē uzskatu, ka sieviešu mobilizācijai šajā laikā bija pozitīvas sekas, jo īpaši attiecībā uz dzimumu lomām un algotu darbu. Vēsturnieks Metjū Stibs norāda, ka šis viedoklis pēdējā laikā vairākos pētījumos ir ticis atspēkots. [2]

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Vācijā, tāpat kā citās karā iesaistītajās zemēs, aizvien vairāk vīriešiem dodoties armijā, sāk pietrūkt vīriešu darbaspēka, bet ģimenes, kurās vīri un tēvi krituši, paliek bez apgādnieka. Ap diviem miljoniem vācu atraitņu jāiztiek ar valdības piešķirto pensiju. [3] Viņas lielākoties ir tās, kuras dodas algotā darbā vīriešu vietā, un šo aizvietotāju statusu darba devēji viņām regulāri atgādina, liekot saprast, ka pēc kara viss atkal būs pa vecam. Un, patiešām, karam beidzoties, sievietēm ir jāatbrīvo darbavietas veterāniem.

Ja pirms Pirmā pasaules kara Vācijā algotu darbu ir strādājušas tikai zemāko slāņu sievietes, kuru vīri nav saņēmuši pietiekami lielas algas, lai vieni paši uzturētu ģimeni, tad kara dēļ sievietes, kas agrāk bijušas mājsaimnieces, dodas darbos, kurus iepriekš darījuši vīrieši. Taču līdz pat Otrajam pasaules karam Vācijā saglabājas tradicionāli patriarhālā izpratne par dzimumu lomām, proti, joprojām tiek uzskatīts, ka sievietes uzdevums ir kopt mājas pavardu, un Pirmā pasaules kara laikā sievietes, kas tagad ir atbildīgas par sociālo un ekonomisko jomu, bieži vien saņem divreiz mazāku samaksu, nekā iepriekš par līdzvērtīgu darbu maksāta vīriešiem. Daudzas strādnieku šķiras sievietes, kuras attiecīgi ir strādājušas ražošanā jau pirms kara, tagad zaudē iepriekšējo darbu (lielā mērā tāpēc, ka tekstila, apģērbu, apavu un tabakas rūpniecībā nepieciešamās izejvielas vairs netiek importētas). Viņas tad lielākoties ir tās, kas tagad tiek nodarbinātas ieroču ražošanā. Nedaudzas sievietes, kas iepriekš ir saņēmušas pavisam mazas algas, piemēram, mājkalpotājas un apkopējas, tagad var nopelnīt vairāk, darbojoties ieroču ražošanā, un dažas izglītotas sievietes strādā algotos amatos birokrātiskās kara laika pārvaldes struktūrās, kas uzrauga pārtikas cenas, īres maksu, veselības aprūpi u.tml., bet armijai līdzi dodas ap 92 000 medicīnas māsu jeb 40% no visa medicīniskā personāla. [4] Tikmēr ārpus lielajām pilsētām, kur pārtikas ir vairāk, bet naudai zūd vērtība, lielākā daļa sieviešu izvēlas palikt mājās, jo īpaši tās, kurām ir mazi bērni. Līdz ar to nevar apgalvot, ka Pirmajā pasaules karā sievietes būtu masveidā brīvprātīgi devušās militārajā dienestā.

Kā vienu no iemesliem, kāpēc vairākas sieviešu organizāciju pārstāves ir radījušas mītu par sieviešu mobilizāciju, Metjū Stibs min vēlmi izveidot sievietēm pašām savu telpu kara, imperiālisma un vardarbības sistēmās, kurās dominē vīrieši. Kara sākšanās 1914. gadā izraisīja vācu nācijā ciešas saliedētības sajūtu, un tās ietvaros sievietēm tika īpaša vācu kultūras vērtību glabātāju loma – kas nozīmēja arī vācu vīriešu aizstāvēšanu pret pārmetumiem par Beļģijā un Ziemeļfrancijā pastrādātajām zvērībām.

Cits cēlonis aktivitātēm, kas "Jaunajā Vārdā" ir precīzi nosauktas par propagandu, bija gluži vienkārši darbaroku trūkums. 1916. gadā notiek atkārtota civilo resursu mobilizācija, un visi vīrieši vecumā no 17 līdz 60 gadiem, kas izrādījušies nederīgi frontē, tagad tiek iesaukti obligātā darba dienestā. Sievietes gan netiek mobilizētas piespiedu kārtā, taču izskan aicinājumi sagraut visus aizspriedumus attiecībā uz sieviešu dienestu, kā arī sievietēm adresēti patriotiski uzsaukumi kā reakcija uz sieviešu demonstrācijām pret pārtikas cenu kāpumu.

Vēl 1918. gada novembrī, īsi pirms revolūcija noved Vāciju pie Sabiedroto nosacījumu pieņemšanas, Sieviešu apvienību federācija aicina sievietes "līdz pēdējam aizstāvēt dzimteni", taču šis uzsaukums neatrod dzirdīgas ausis. Sieviešu apvienību federācijai nav izdevies arī pārliecināt imperiālo valdību par labu sieviešu balsstiesībām vēlēšanās. Lai gan, mainoties valsts iekārtai, Sociāldemokrātu sieviešu kustība šajā ziņā gūst lielākus panākumus, un vēl šajā pašā gadā sievietes iegūst balsstiesības, kopumā Vācijā pamazām atgriežas konservatīvas vērtības, un var secināt, ka sieviešu mobilizācija ne tikai nav bijusi veiksmīga militāri, bet arī nav nesusi labumu dzimumu līdztiesības jomā.

*

Anglijā sievietes iesaistās karā līdzīgos veidos, lielākoties aizvietojot armijā iesauktos vīriešus. Ziņā minētais darba dienests attiecas uz abiem dzimumiem, tomēr vīrieši tajā dodas tikai tad, ja nevar (slimības dēļ) vai negrib (pārliecības dēļ – piemēram, kvēkeri) būt aktīvajā armijā. Daži tūkstoši brīvprātīgo sieviešu dodas dienestā uz Franciju, kamēr vairums paliek Anglijā un ir medmāsas, skolotājas un strādnieces agrākajos vīriešu darbos, kā arī piedalās ieroču ražošanā, ilgas stundas pavadot bīstamos un nepiemērotos darba apstākļos. Reklāmas plakātos, kas aicina sievietes stāties brīvprātīgajā dienestā, saprotams, netiek attēlots smagais darbs ražošanā – tie ir vai nu romantiski plakāti, kur sieviete pavada karavīrus (lai gan mājās palicējas gaidīja smaga dzīve ar maz iespējām sērīgi sēdēt pie loga), vai arī, līdzīgi kā Vācijā, attēli, kuros "kara forma sievietēm labi piestāv" – Anglijas gadījumā sievietēm "labi piestāv" ieroču ražotājas ietērps. Kamēr praksē šajā darbā varēja mirt no saindēšanās, plakāti ar skaistajām strādniecēm radīja iespaidu, ka dienests nespēs atņemt sievietēm viņu sievišķību.

Pēdējās desmitgadēs Anglijas vēsturnieki vairs neuzsver iepriekš populāro uzskatu, ka, pašaizliedzīgi piedaloties karā, sievietes ir "nopelnījušas" vēlēšanu tiesības. 1918. gadā Anglijā balsstiesības tiek piešķirtas sievietēm, kas vecākas par 30, kamēr vīrieši tajā pašā laikā drīkst vēlēt no 21 gada vecuma, bet tie, kas bijuši karā, – no 19. Sufražistu kustība kara laikā ir novājināta, un pret šo vecuma ierobežojumu lielu protestu nav. Jāpaiet vēl 10 gadiem, līdz noteikumi kļūst vienlīdzīgi. Nav arī gluži tā, ka pēc sieviešu varonības kara laikā parlamenta pārstāvji pēkšņi būtu sapratuši, ka viņas ir līdzvērtīgas vīriešiem. Cīņa par vēlēšanu tiesībām Anglijā ir notikusi jau kopš 19. gs. vidus, un svarīga loma tajā ir pirmskara sufražistu grupējumam, jo īpaši Emīlijai Deivisonei, kura 1913. gada 4. jūnijā protestēja, hipodromā izskrienot ceļā karaļa Edvarda V zirgam un no iegūtajiem ievainojumiem mirstot. Šis vēsturiskais gadījums parādīts filmā "Sufražistes" (2015) līdzās izdomātas varones dzīvesstāstam, kas iemieso daudzu sufražistu likteni – jauna veļas mazgātāja pamazām iesaistās sieviešu kustībā un tāpēc tiek atlaista no darba, bet, kad avīzē starp citām nemierniecēm tiek publicēta viņas fotogrāfija, vīrs viņu padzen no mājām un liedz aizbildniecību pār bērnu. Tagad viņai vairs nav, ko zaudēt, un protesti kļūst arvien destruktīvāki. Filmā parādīts arī, kā varas iestādes cenšas nepieļaut nevienas sufražistes nāvi, lai neizraisītu skandālu, tāpēc bada streika laikā cietumā nemiernieces tiek vardarbīgi barotas caur degunu. Šajā kontekstā Emīlijas Deivisones pašnāvība ir īpaši būtiska, jo pievērš problēmai lielu sabiedrības uzmanību. Kad pagājušā gada sākumā skatījos šo filmu Oslo kinoteātrī "Sāga" pašā pilsētas centrā, automātiski pieņēmu, ka tā tiek demonstrēta arī Latvijā. Taču izrādījās, ka filma (vismaz lielajos kinoteātros) nav tikusi rādīta un attiecīgi nav arī recenzēta. Tas mani nedaudz izbrīnīja, jo Rietumos tā ir saņēmusi labas kritiķu atsauksmes un arī zaudējumus gluži nav nesusi, turklāt filmā, neskaitot reizumis pavīdošo Merilu Strīpu, darbojas vairākas citas lieliskas aktrises, tostarp Helēna Bonema Kārtere.

Atgriežoties pie laikrakstā "Jaunais Vārds" publicētā, ziņā minētais "jaunavu pilngadības vecums" visdrīzāk ir dzimumpilngadības vecums jeb vecums, kad persona likumīgi var piekrist seksuālām attiecībām, jo pilngadības vecums Anglijā šajā laikā ir 21 gads, kamēr dzimumpilngadības vecums 1885. gadā ir paaugstināts līdz 16 gadiem (salīdzinājumam: 1275. gadā tiek noteikts 12 gadu vecums, un tikai 1875. gadā tas tiek paaugstināts līdz 13 gadiem). Ziņā minētais 1917. gada ierosinājums pacelt šo vecumu līdz 17 gadiem tiek noraidīts (17 gadu vecums vēlāk ir spēkā no 1950. līdz 2008. gadam, kad tas atkal tiek pazemināts līdz 16). Dzimumpilngadības vecums nozīmē, ka pieaugusi persona netiek apsūdzēta noziegumā, ja stājas seksuālās attiecībās ar nepilngadīgu, bet dzimumpilngadību sasniegušu personu, kas jau drīkst pieņemt attiecīgu lēmumu par savu ķermeni. Interesanti, ka ziņā šī iecere ir reducēta uz "jaunavām", bet likuma projekts minēts līdzās likumam par "veneriskām slimībām". Seksuāli transmisīvo slimību pastiprināta izplatība ir būtiska kara blakusparādība, un iesaistītās valstis risina šo problēmu atšķirīgi – kamēr Francija pieņem kā pašsaprotamu, ka karavīriem būs seksuālas attiecības, un veic preventīvus pasākumus, vairums citu valstu cenšas aizkavēt iespējamās dzimumattiecības kā tādas. Kad meklēju informāciju, vai likuma projekts, kas paredz sodus par aplaišanu ar veneriskām slimībām, ir ticis atbalstīts, atrodu vienīgi Anglijā 1917. gadā pieņemtu likumu, kas aizliedz ārstēt šīs slimības vai reklamēt to ārstēšanu ārpus licencētām iestādēm. Izlasu arī, ka sodīti tikuši karavīri, kas ar tām saslimuši, tomēr daudzi ar tām inficējušies tīšām vai izlikušies, ka ir inficējušies, jo ārstēšanās slimnīcā un pat sods – parasti valsts pabalsta atņemšana karavīru ģimenēm – ir pievilcīgāka iespēja nekā nāve kaujas laukā.

Otrdiena, 1917. gada 14. februāris, Anglijas parlamentā bijusi tiešām noslogota diena. Bez visa iepriekš minētā ir ticis apspriests arī jautājums par sievietēm advokātēm (atcerēsimies, ka vēlēšanu tiesību sievietēm šajā laikā vēl nav). Reāli sievietēm likumdošanā ceļu paver 1919. gada Dzimuma diskvalifikācijas [atcelšanas] akts. Kopš 1922. gada sievietes tiek uzņemtas Juristu biedrībā. Lai gan 1917. gadā likumprojekts vēl netiek atbalstīts, pārmaiņas ir tuvu, un ziņas par tām nonāk arī Latvijā, kas tobrīd vēl nepastāv kā atsevišķa valsts.

*

Šī komentējošā raksta ietvaros man nav iespējams piedāvāt kvantitatīvu pētījumu par to, kas tieši par sieviešu stāvokli (un stāvokli cilvēktiesību jomā vispār) pasaulē latviešu valodā ir un kas nav izlasāms šodien. Tomēr es gribētu mudināt kolēģus/-es no sociālajām zinātnēm tādu veikt, jo, pēc subjektīvās pieredzes, lielākā daļa informācijas ir pieejama nevis Latvijas plašsaziņas līdzekļos, bet gan tikai lielākoties angliski lasāmos avotos, un ar to dalās galvenokārt domubiedri sociālajos tīklos, kamēr lielākā daļa latviski lasošās sabiedrības daudz ko neuzzina un tāpēc arī atsevišķas lokālas parādības neierauga pasaules kontekstā. Jau minētā filma "Sufražistes", kas Latvijā nav rādīta, protams, nav īsti uzskatāma par ziņu, taču par informāciju gan, un tās iztrūkums raksturo tendenci, kura tikpat labi izpaužas attiecībā uz mūsdienu notikumiem.

Viens no pēdējiem piemēriem ir Polijas abortu aizlieguma likuma projekts, par kuru Latvijā sāk rakstīt 2016. gada oktobrī, kad protesti pašā Polijā ir sasnieguši milzu apmērus, un arī Latvijas feministes un feministi dodas solidaritātes akcijā pie Polijas vēstniecības. Taču gan pats likumprojekts, gan protesti pret to Polijā ir aktuāli jau pavasarī, kad tikai dažos Latvijas plašsaziņas līdzekļos, turklāt ne centrālajos, parādās pa kādai skopai ziņai. [5] Latviski nav informācijas, piemēram, par to, ka aprīļa sākumā gandrīz visās Polijas Romas katoļu draudzēs pēc bīskapa aicinājuma tiek nolasīts aicinājums parakstīties par šo likumu un ka sievietes protestēdamas pamet dievnamus. Nekur nav minēts, ka jau aprīlī daudzviet Eiropā notiek solidaritātes piketi. Es par to visu uzzinu no poļu kolēģes stāstītā, kā arī viņas feisbuka profilā, kur viņa pārpublicē ziņas poļu un angļu valodā. Tikai oktobra sākumā, sākoties masveida protestiem, ziņa sasniedz Latvijas plašsaziņas līdzekļus, bet izvērsts situācijas skaidrojums latviski ir lasāms vienīgi interneta žurnālā "Punctum", kas nav gluži masu informācijas līdzeklis. [6]

Par 2017. gada 21. janvāra Sieviešu solidaritātes gājieniem ("Sister Marches") visā pasaulē latviešu valodā lasāmas informācijas ir vairāk – lielā mērā Rīgā notikušā gājiena dēļ. Lai gan Rīgā pulcējas tikai aptuveni 200 dalībnieku, notikums ir publisks un gūst atbalsis. Salīdzinājumam – visādi citādi progresīvajā kaimiņzemē Igaunijā šāds gājiens nav noticis. [7] Tomēr pārējo cilvēku reakcija ir lielākoties neizpratnes pilna, tostarp daudzas sievietes nesaprot, par ko jācīnās. Patiesi, Latvijā sievietēm balsstiesības ir jau gandrīz simts gadus, respektīvi, kopš brīvvalsts nodibināšanas, un pašvaldību vēlēšanās tādas ir bijušas jau 1905. gadā. Tas, ka sievietes Latvijā vēl mūsdienās strādā zemāk atalgotos amatos nekā vīrieši, kā arī saņem mazāku atalgojumu par līdzvērtīgu darbu, ir neizdevīgākā stāvoklī bērnu dzimšanas laikā un arī pirmspensijas vecumā, nav uzkrītoši vai šķiet dabiski. Vienmēr var atrunāties, ka citur ir vēl sliktāk: ir taču zemes, kurās aizliegti jebkādi aborti vai kurās vispār nav bērnu kopšanas atvaļinājuma. Vienlaikus īsti negribas domāt arī par zemēm, kurās jaundzimušām meitenēm māla podos salauž mugurkaulu, kurās sievietēm tiek kropļoti dzimumorgāni, lai pieeja seksuālai baudai netraucētu viņām pildīt reproduktīvās un apkalpojošās funkcijas, kurās brāļi mēdz sievieti nogalināt par iespējamām ārlaulības dzimumattiecībām. Savukārt fakts, ka nesen ievēlētais ietekmīgas lielvalsts prezidents cita starpā pauž atklāti mizogīniskas idejas, nešķiet patiesi bīstams (jo vai tad viņš nesaka pareizi, ka sievietēm jābūt sievišķīgām?), un plakāti Solidaritāties gājienos ASV un Kanādā, kuros rakstīts, ka Mārgaretas Atvudas "Kalpones stāsts" nav rokasgrāmata valsts pārveidei, liekas māksliniecisks pārspīlējums, pat ja šī grāmata vispār ir lasīta. [8]

Šķiet pilnīgi neticami, ka sievietes kādu rītu Rietumu zemē varētu pamosties bez pieejas savam bankas kontam, un arī es ļoti ceru, ka tā nenotiks. Taču jebkurā gadījumā jāatceras, ka tagadējā dzīve, piemēram, Latvijā, kur diskriminācija ir slēpta un neuzkrītoša, nav tik pašsaprotama. To tieši vai netieši atgādina arī abas 1917. gada 16. februāra ziņas. Starp sievietēm, kurām 2017. gada 21. janvāra gājiens ir licies nesaprotams, noteikti ir arī juristes. Vai kāda no viņām gribētu dzīvot valstī, kurā šajā nedēļā ticis apspriests, vai sieviete var būt advokāte, turklāt nav zināms, vai un kad sieviete varēs piedalīties vēlēšanās?

[1] Citēts pēc: Stibbe, Matthew. Women's Mobilisation for War (Germany). 1914–1918-online. International Encyclopedia of the First World War. (Skatīts 09.02.2017.)

[2] Stibbe, Matthew. Women's Mobilisation for War (Germany).

[3] Life on the German Home Front during the First World War examined for Centenary News: how did German society adapt? Centenary News First World War 1914–1918, 22 April 2013. (Skatīts 09.02.2017.)

[4] Stibbe, Matthew. Women's Mobilisation for War (Germany).

[5] Piemēram, šī: Polijā tūkstošiem cilvēku protestē pret iespējamo aborta aizliegumu. 04.04.2016. (Skatīts 11.02.2017.)

[6] Sk. Klimaševska, Ilze. Starp likumu un taisnīgumu. Punctum, 05.10.2016. (Skatīts 11.02.2017.)

[7] Vismaz tas nav atzīmēts "Sister Marches" mājaslapā redzamajā kartē. (Skatīts 12.02.2017.)

[8] Sīkāk sk. Auziņa, Anna. Gileāda ir tevī. Punctum, 23.11.2015.

 

Rakstu sērija "Šajā dienā pirms 100 gadiem" top, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda piešķirtajam finansējumam.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1