"If it looks like a duk,
swims like a duk,
and quacks like a duk,
then it probably is a duk." [1]
Šodien jau gandrīz katrs būs vismaz vienu reizi noskatījies Kena Robinsona animēto video [2] par izglītību un radošumu izglītības sistēmā. Tajā viegli uztveramā formā ir stāstīts par pašreizējās izglītības sistēmas novecojušo dabu. Autors norāda, ka vēsturiskā, industriālismā balstītā pieeja izglītībai ir neglābjami atpalikusi no realitātes un neizmanto cilvēku radošo potenciālu.
Es savā organizāciju psihologa praksē ik pa laikam sastopos ar uzņēmumu pārstāvjiem, kuri saka: "Ziniet, mums no tām modes lietām personāla vadībā neko nevajag, mēs esam parasts ražojošs uzņēmums." Un viņiem ir sava daļa taisnības. Ne jau tāpēc, ka viņiem modes lietas nebūtu noderīgas (viņi daudz iegūtu, ja spētu savam uzņēmumam adaptēt jaunākās atziņas), bet tāpēc, ka jauno pieeju aizstāvji pārlieku bieži pārspīlē ar esošo sistēmu kritiku, radot mākslīgu un nevajadzīgu pretnostatījumu. Arī Kens Robinsons pretnostata iPhone, datorspēļu un reklāmas industriju... industrijai!
Pārskatāmās nākotnes prognozes neliecina, ka industrija, respektīvi, ražošana, gatavotos doties prom uz neatgriešanos. Tā joprojām būs viena no nozīmīgākajām ekonomikas nozarēm, pat ja piedzīvos ievērojamas pārmaiņas.
Es pilnībā atbalstu domu, ka izglītības sistēmā gan Latvijā, gan citur pasaulē ir nepieciešamas pārmaiņas. Tomēr es nevaru piekrist Kenam Robinsonam, ka izglītības sistēmā būtu jāatsakās no vispārīgu mērķu definēšanas un no zināšanu sniegšanas jāpārslēdzas uz individuālā radošuma attīstīšanu.
Rokmūziķis Deivids Gilmors, kas kopā ar pārējiem "Pink Floyd" dalībniekiem 1979. gadā ierakstīja episko "The Wall" ar izteiksmīgo saukli "We don’t need no education!", 1997. gadā pārcēla savus bērnus no Valdorfskolas uz parastu Anglijas skolu. Pamatojums? "Viņiem ir nepieciešamas skaidras robežas. Reti kurš bērns ir no dabas tik uzcītīgs, lai pats izrādītu vēlmi pēc arvien jaunu matemātikas problēmu izzināšanas." [3]
Izglītība vienmēr ir konkrēta. Turklāt to var teikt gan par valsts izglītības sistēmu, gan par bērnu audzināšanu mājas apstākļos. Nav iespējams izaudzināt vienkārši labu, gudru, radošu cilvēku, neieaudzinot viņam noteiktas vērtības, noteiktus priekšstatus par to, kas ir labi un kas nav labi.
Veidojot 21. gadsimta izglītības sistēmu, mēs nevaram vienkārši paņemt un noslaucīt visu veco, pateikt, ka skolā katrs nodarbosies, ar ko grib un kā grib. Tāda izglītība zaudē jēgu, jo nepilda sabiedrības pasūtījumu. Mums ir jāspēj paņemt labākais no esošās izglītības sistēmas, papildinot to ar jaunām un vērtīgām pieejām, metodēm.
Droši vien jēdzīgākais sākumpunkts izglītības reformām ir mēģināt saprast, kāds varētu būt izglītības izmantojums to bērnu dzīvē, kas tagad sāk savas izglītības gaitas. Tas ir nepatīkams jautājums, jo liek gandrīz vai zīlēt kafijas biezumos. No esošajām tendencēm aptuvenas prognozes var izdarīt par kādiem tuvākajiem 20 gadiem, bet ilgākā termiņā iespējams paļauties pamatā uz savu iztēli un loģiku.
Kā varētu attīstīties ražošana? Protams, tā nekur nepazudīs. Tā var pārveidoties, kļūt automatizētāka, vienkāršos un mehāniskos darbus uzticot iekārtām. Tomēr iekārtu projektēšana, veidošana, programmēšana, novērošana, visticamāk, būs cilvēka roku darbs. Industrija virzās vienkāršošanas virzienā. Dažādas veicamās darbības tiek sadalītas tā, lai tās būtu iespējams paveikt ar pēc iespējas minimālu apmācību un pēc iespējas mazākām iespējām kļūdīties. Saprotamu iemeslu dēļ tā rīkoties ir izdevīgi, un man ir grūti iedomāties, kāpēc lai tas mainītos. Tātad arī nākotnē saglabāsies pietiekami augsts pieprasījums pēc relatīvi vienkāršu darbu veikšanas. Tomēr arī šo vienkāršo darbu veikšanai būs nepieciešama vispārīga sajēga par programmējamajām iekārtām, izpratne par to, ko var sagaidīt no mehānismiem un elektronikas. Tādam darbiniekam ir jāspēj konstatēt, ka kaut kas nedarbojas vai neizdodas, kā plānots, un sakarīgi, saprotami (arī laikus!) par to jāpaziņo attiecīgajam speciālistam. Viņam būs jāspēj prognozēt situācijas, kuras ir "sprādzienbīstamas" – proti, jāvar laikus identificēt, kādas problēmas varētu rasties, ja nekas netiks mainīts.
Tātad ražošanas darbiniekiem būs nepieciešamas labas analītiskās spējas, loģikas un datoru uzbūves, algoritmu darbības principu zināšanas, kā arī atbildības sajūta. Protams, jāspēj skaidri un saprotami izteikties un rakstīt, tātad arī no pareizrakstības un komatu lietošanas īsti atteikties nevarēsim.
Uzņēmumi virzās sarežģītākas iekšējas struktūras virzienā. Arī šī tendence droši vien turpināsies tikmēr, kamēr vien uzņēmumu vadītāji un darbinieki spēs kaut kā šo jūkli savākt kopā. Tradicionālās hierarhiskās struktūras, kur katram darbiniekam ir viens priekšnieks, bet katram priekšniekam 7–10 padotie, kļūst retākas un nepiemērotākas efektīvai darba veikšanai. Uzņēmumi pāriet uz projektu komandām, uz matricas tipa struktūrām, kur katram darbiniekam var būt vairāki vadītāji, bet darbiniekiem jāprot arī sadarboties ar dažādiem atbalsta funkciju speciālistiem. Smadzenēs uz katru "pelēkās vielas" neironu ir vairākas "baltās vielas" šūnas. Attīstoties industrijai, uz katru ražošanas darbinieku būs vairāki atbalsta dienesta darbinieki (tehniskā palīdzība, personāla vadība, saimniecības dienests, finanšu vadība, kvalitātes vadība u. c.). Šādas sarežģītas struktūras pieprasa labas sociālās iemaņas, zināšanas konfliktu risināšanā un resursu sadalē. Šī nu ir tā joma, kurā izglītība Latvijā klibo visvairāk, – sociālo zinātņu priekšmeti vidusskolās ir margināli, bieži izvēles. Sociālā novirziena klašu vidusskolās tikpat kā nav. Izpausmes tam redzam arī sabiedrībā, kur tikko skolu beigušie neizprot sabiedrības uzbūves principus un politikas nozīmi savā dzīvē.
Ekonomikā acīmredzot pieaugs arī dažādu ražošanu apkalpojošo uzņēmumu nozīme. Augot sarežģītībai, uz katru ražojošo uzņēmumu palielināsies dizaina uzņēmumu, tirgus izpētes uzņēmumu, personāla, juridisko, tehnisko un finanšu pakalpojumu loma, kuru specializācija būs ļoti šaura – daudz šaurāka, nekā atmaksājas uzturēt pašā ražojošajā uzņēmumā. Tādēļ nevajadzētu īpaši samazināt sociālo un humanitāro zinātņu studentu skaitu. Drīzāk ir jādomā par izglītības kvalitāti tajās. Par spīti tam, ka ļoti liela daļa studentu Latvijā studē tieši sociālās zinātnes, tas nerezultējas augstos sasniegumos. Sociālo zinātņu jomā augstvērtīgu zinātnisku publikāciju skaits procentuāli pret studentu skaitu Latvijā ir visnožēlojamākais. [4] Starp citu, sociālajās zinātnēs augsti profesionālā līmenī vajadzība pēc nevainojamām matemātikas zināšanām un datorlietošanas iemaņām īpaši neatpaliek no eksaktajām zinātnēm. Nevarētu teikt, ka Latvijā netiek mācīta matemātika, tomēr tās mācīšanā ir nepieciešamas reformas. Manuprāt, no matemātikas programmām varētu izmest labu daļu formulu, to vietā pastiprinot loģikas un informātikas bloku.
Diez vai kāds iebildīs, ka modernā ekonomika pieprasa spēju ātri pielāgoties izmaiņām tehnoloģijās. Tas liek apšaubīt efektivitāti specializācijas iegūšanai vidējās izglītības līmenī (citiem vārdiem sakot, tam, ko mēs šodien saprotam ar vidējo speciālo izglītību). Es drīzāk ieteiktu reformēt profesionālās vidusskolas, dodot iespēju skolēniem tajās iegūt vispārīgu un plaši lietojamu tehnisko zināšanu un iemaņu bāzi. Līdzīgi kā pašlaik vidusskolās ir eksaktās un humanitārās klases, tā nākotnē veidot arī tehniskās klases ar uzsvaru uz vispārīgiem tehnoloģiju priekšmetiem – tā, lai šādu programmu absolventi varētu vēlāk iegūt kvalifikāciju, izejot ātrus profesionālās sagatavošanas kursus programmēšanā, kokapstrādē, grāmatvedībā, ēdināšanā, būvniecībā vai citās jomās. Tādējādi mēs iegūtu mobilus un pārkvalificēties varošus speciālistus.
Ātrās specializācijas kursi būtu nepieciešami arī cita iemesla dēļ. Jau tagad uzņēmumi bieži cieš no tā, ka potenciālo darbinieku izglītība ir novecojusi vai pārāk vispārīga. Organizēt apmācību katram uzņēmumam pašam ir sarežģīti un dārgi, bet komerciālie kursi notiek neregulāri un bieži vien ne vajadzīgajā jomā.
Bet kā tad paliek ar Kena Robinsona tik ļoti reklamēto radošumu? Protams, zināms radošuma potenciāls ir katrā cilvēkā. Tomēr lielākajai daļai radošums nekad nekļūs par viņu darba galveno instrumentu. Attīstot sociālo zinātņu un pilnveidojot mākslas un mūzikas bloku skolās, pietiks tajos iekļaut arī radošuma sadaļu, kas iemācīs skolēniem saskatīt dažādas iespējas un nepaļauties uz gatavajiem priekšrakstiem. Īstā vieta radošuma kalvei ir augstskolās, nevis vidējā izglītībā.
Tādēļ atļaujiet uzskatīt Kenu Robinsonu par čūsku eļļas tirgoni [5].
---------------------------------
[1] Stāsts no dzīves. Kāds amerikāņu profesors apskata savas meitas sākumskolnieces skolas pierakstus un ievēro vārdu "duk". Profesors meitai bilst, ka pareizi jāraksta "duck", uz ko meita atbild: "Bet skolotāja teica, ka man ir pareizi!" Nu profesors aizsvilies dodas uz skolu, kur viņam direktors laipni paskaidro: "Mēs skolā vadāmies pēc jaunākajām pieejām. Saskaņā ar tām, bērnam nedrīkst norādīt, ka viņš kaut ko dara nepareizi."
[2] Robinson K. (2010). Changing Education Paradigms. RSA Animate Channel At Youtube. www.youtube.com/watch?v=zDZFcDGpL4U.
[3] Jardine C. (1997). We Don't Need No Steiner Education. The Daily Telegraph, http://www.waldorfcritics.org/articles/TelegraphGilmour.html.
[4] Saskaņā ar manu 2008. gadā veikto apkopojumu par Latvijas SCI, SSCI un AHCI datubāzēs indeksētajām zinātniskajām publikācijām, sociālajās zinātnēs togad bija tikai 3,3% no visām publikācijām. Salīdzinājumam: Igaunijā 7,9%, Lietuvā 6,4%, Somijā 9,0%, Zviedrijā 8,5%. Relatīvi atpalika arī publikāciju īpatsvars humanitārajās zinātnēs un mākslā.
[5] Čūsku eļļas tirgonis (no angļu "snake oil salesman") – metaforiska persona, kas kā zāles tirgo apšaubāmu produktu, kas diez vai dos reklamēto labumu.
0