Foto: Aleksandra Medis.
Justīne Janpaule dzimusi 1989.gadā. Studē Latvijas Kultūras akadēmijā starpkultūru sakarus Latvija – Francija, bet pašlaik piedalās studiju apmaiņas programmā Amjēnā, pusgadu mācoties Žila Verna Pikardijas universitātē. Justīnei līdz šim bijušas divas publikācijas Kultūras Dienā un Karogā.
Cukurtrauka diapozitīvi
Pastkarte
Maldos tālas pilsētas vakarā.
Vēla ielu mūzika iemidzinājusi mājas
pārtikušos bulvāros, nodzēsusi gaismas,
atstājusi tikai sveces logos,
lukturus virs ietvēm.
Bāri iedzīvina trokšņainus uzrakstus,
citi sauc iekšā, citi atbaida.
Parfimērijas veikals, kad tumsā eju tam garām,
ietiepīgi aiztur savu smaržīgo elpu.
Nopētu pār skatlogu slīdošo atspulgu –
vien dāvināto plastmasas krellīšu spēles
draiskojas kaklā, citādi viss pagalam noplucis.
Pieglaužu matus, izlīdzinu dienas sagumzītās drēbes,
pielaboju bezmērķīgo gaitu.
Šovakar nav, kam vaicāt ceļu,
uz telefonzvaniem neviens neatbild, garāmgājēji novēršas,
virzienu norādes klusē – atliek vien skatītes
laternām acīs.
***
Nevienam neesot mājās,
spoguļos nekustīgi spīd pamesto istabu sienas,
un pašas sevi nepazīst.
Tikai atstāto telpu klusās dabas ar nepaspētām brokastīm,
vīstošām puķēm, nokritušām segām un
izmētātiem spilveniem nesaklātās gultās
glabā sajūtu, ka esam te bijuši. Dzīvojuši, gulējuši,
strīdējušies un smējušies. Dzēruši miega zāles,
šķirstījuši atvērto grāmatu, paliekot 83. lpp..
Aizgājuši, aizmirstot izslēgt veco radio.
Tā sarkanā spuldzīte raida skumīgu, bezgalīgu staru.
Neviens, ejot garām spogulim, neiedzīvina
savu uzticamo atspulgu, kurš,
ielūkojies mūsos, piekārtotu drēbes, izķemmētu no matiem laiku
un ar zeltītiem pūdera putekļiem aizklātu noslēpumus sejā.
Atspulgu, kurš, ielūkojies dziļāk,
sakārtotu telpā mūsu izmētātās lietas.
Bezmiegs Zolitūdē
Stāvlaukumā novietojas tumši naktsputni
un atskan signalizācijas čiepstieni.
Ja gribat, var dzirdēt paceļamies spārnos
komandējumus un ceļojumus,
aiztraucamies pēdējo vilcienu,
var dzirdēt, ka neviens neatbrauc pie tevis,
sestajā stāvā pie durvīm nenospiež pogu,
kuras zvans dažreiz ieķērcas tik negaidīti un patīkami
kā vectēva pieradināts kovārnis.
Uz rīta pusi radiostacijai beidzas raidlaiks,
un pati savā vaskā nodziest svece.
Neviens apskāviens nav ilgojies tevi pārsteigt.
***
Traucos pretim saulei pa divām
nepārtrauktām līnijām. Daži mākoņi
pludina ēnas pār laukiem, krūmāji pāraug mežos,
kas apsīkst pie pļavām. Ainava risinās acu priekšā
kā liriska atkāpe starp māju rindkopām,
kā pauze starp stacijas punktiem,
un neviens vēl nav apsēdies man
ne blakus, ne pretī.
Sieviete ar uzzīmētu seju
Deguns, mazs, bet nozīmīgs
kā punktiņš puantilisma gleznā,
bez kura nevar elpot attēls.
Mati atspīd varavīksnes krāsas,
lūpu līnija, uzacis, acu kontūras
mazliet izplūdušas,
jo tikko nolijis spēcīgs lietus.
Bet ielūkojieties, cik ass košums
viņas skatiena bultām, kas šaujas
augšup, raugoties, kā lāses rit
pār katedrāles zelta vaigiem.
Arī tikko dzimušais vējš nezina,
kādas debesīm šodien kaprīzes,
lapas noslauka kupoliem asaras,
un lūpu svītriņa savelkas smaidā.
Cukurtrauka diapozitīvi
draugiem
Mēs dzīvojām cukurtraukā,
vēl tagad tas stāv uz galda pamestā dzīvoklī,
kurā reizēm kāds atgriežas,
lai noceltu vāciņu.
Tur atkal mūs visus var redzēt
gadalaiku kino retrospektīvās,
ikdienas bildēs un retu atmiņu negatīvos.
Pieliekot trauciņu pie auss, atskan
tāda kā gliemežvāka šņākoņa,
kad, izskalots krastā, tas vēl glabā
sevī jūru.
***
Izgaršojam pēdējo vakaru –
ziema kā plombīra saldējums
zilā stikla traukā, atvadas kūst uz mēles.
Pielejam klāt laternu dzelteno,
karamelizēto mērci un ēdam maziem solīšiem,
lai nesāk sāpēt kakls,
lai varu ielāgot labi,
šo nosarmojušo koku stīgu orķestri fonā
un cimdos sadotās rokas.
Kad atgriezīšos no smailarku iekavām,
kurās ierakstīts veselu gadsimtu garš pavasaris,
būs sācies jauns teikums,
un pilsēta nomainījusi krāsas.
06.02.2010.
Amjēna
0