Foto - Liene Linde
 
Kultūra
26.06.2017

Čomskis. Nekrologa vietā

Komentē
3

Man piedāvāja uzrakstīt par bāra "Čomskis" [1] aizvēršanos. "Protams, kāpēc gan ne?" es nodomāju. Un aizbraucu prom. Un, lūk, es sēžu Getvikas lidostā, gaidot reisu uz Katāniju, un domāju – ko gan īsti par to rakstīt? Man "Čomskis" galvenokārt nozīmē cilvēkus. Daudzus tuvus un mīļus cilvēkus, kurus esmu sastapis tieši tur. Un stāsts par "Čomski" būtu stāsts par mums, nevis kultūrvēsturiskas parādības analīze. Stāsts par to, kā mēs ar Tomu reiz tur tā piemetāmies, ka es pamodos uz sasalušas zemes Matīsa kapos, nevis savās mājās. Stāsts par to, kā, sastrīdējies ar meiteni, sēdēju uz "Čomska" kāpnēm un kopā ar Gati dziedāju ģitāras pavadījumā Coja dziesmas. Vai par to, kā vienu dienu mēs ar Martu dzērām tur skrūves ar citronu tik ilgi, līdz citroni beidzās uz visas planētas.

Es atceros to pēcpusdienu pirms nez cik gadiem, kad pirmo reizi tur iegāju. Pareizāk sakot – mani atveda. Pirms tam es ļoti daudz biju par šo vietu dzirdējis, un mani pārsteidza tas, cik kluss un mierīgs tur ir. Aiz letes smaidīgs rosījās Klāvs, kaut kur stūrīti sēdēja pāris meiteņu. Un viss. "Kur ir bakhanālijas?" es prātoju. "Kur ir visi tie trakie, noreibušie dzejnieki, huligāniskie studenti, pagalma diskusijas cigarešu dūmu mākoņos?" Es nezināju, ka tam visam vēl vienkārši ir par agru, un, izdzēris pāris alus, aizgāju ar jokainu sajūtu krūtīs. Tieši tā mani pavisam drīz atveda uz "Čomski" vēlreiz, šoreiz pievakarē, un visā tajā, par ko biju dzirdējis, es tiku iesviests ar galvu pa priekšu.

Ja ir krogi, kuros dominē, nosaka toni kādas pastāvīgas kompānijas un krogi, kur katrs bariņš līksmo atsevišķi, nesaskaroties, tad vecajā "Čomskī" katrs ienākušais kaut kā automātiski pārvērtās savējā. Iepazīšanās rituāli tika ignorēti nevis apzināti, bet gan vienkārši tāpēc, ka tie tur aizmirsās. Un man tas likās interesanti. Nu, kur tu vēl tā mierīgi pieiesi klāt Šubrovskim un, palūdzis uguni, papļāpāsi par dramatiskiem niekiem? Vai, stāvot rindā pie letes, uzsāksi sarunu ar Joņevu kā vecu čomu?

Lielākā daļa tikšanos ar cilvēkiem, kuri ienākuši manā dzīvē pēdējo gadu laikā, tā vai citādi bijušas saistītas ar "Čomski". Arī viņu es satiku tur. Tovakar netālajā Kaņepes Kultūras centrā bija notikusi Svena grāmatas atklāšana. Visi līksmoja kā traki, tikai es viens sēdēju uz "Čomska" kāpnītēm. Es biju, maigi sakot, draņķīgā noskaņā. Es vēlējos iet prom, bet man negribējās būt vienam. Piecēlies es devos uz izeju, un tur pie vārtiņiem stāvēja viņa, bikli smaidīga. Es palūdzu viņu pavadīt mani kādu gabaliņu, viņa piekrita. Tā mēs staigājam joprojām.

Bija vakari, kad atmosfēra "Čomskī" atgādināja viesnīcas bāru no vecās Tvinpīkas, un bija vakari, kad tā atgādināja Berlīnes mūra krišanu. Nereti nācies dzirdēt stāstus par to, kā cilvēki tur uzdzīvojuši līdz rītam – jau aiz slēgtām durvīm, ar dejām uz letes, smēķējot turpat pie galdiņiem. Pats es tādās orģijās nekad neesmu trāpījies, tāpēc uztvēru šos stāstus ar zināmu devu skaudīgas neticības. Tas pats ar nostāstiem par kautiņiem – tādu esot bijis desmitiem, bet es pats esmu piedzīvojis tikai vienu nosacītu dūru vicināšanu. Kas zīmīgi – vaininieks toreiz biju es pats. Tā bija Jaungada nakts, es biju atnācis meiteņu uzkrāsots kā Molko, un man šķita – kaut kādi nejauši ieklīduši puiši uz mani ne tā paskatījušies. "Man laikam vajadzēja nākt biežāk..." sērīgi teica viena jaunkundze "Čomska" slēgšanas vakarā.

Es uzbāžos cilvēkiem. "Vai var runāt par kaut kādu "Čomska" tradīciju?" es viņiem vaicāju. "Jā, noteikti," viņi atbild, "pat vairākām droši vien." – "Bet kādām?" es neatlaižos, tomēr konkrētu atbildi nesaņemu. Man pašam liekas, ka tāda pastāvēja, es gan nezinu, vai to var saukt par tradīciju, drīzāk "Čomska" likums: ja tev ļoti gribējās satikt kādu konkrētu personu, tad vajadzēja vienkārši gaidīt viņu "Čomskī". Un agri vai vēlu viņš tur uzradās. Nu, vai vismaz kāds cits, nebūt ne sliktāks.

Vasaras vakaros, kad publikas bija sanācis vairāk, nekā atļāva kroga ietilpība un pagalma galdiņi, laukā tika nesti krēsli, tad tukšās alus kastes un visbeidzot – jebkas, uz kā var kaut vai nosacīti apsēsties. Alus šķirnes beidzās cita pēc citas, sākot no lētākās, bet cilvēki vēl plūda un plūda iekšā pa vārtiņiem, pretēji jebkādiem fizikas likumiem atrodot aizvien jaunus kaktus, kuros piesēsties.

Man vecajā telefonā ir saglabājušās dažas bildes no "Čomska" pagalma. Pēc gaismas ir nojaušams, ka tas ir pavēls rudens vakars, bildēts ir no durvju puses ar skatu uz Lāčplēša ielu. Pāris kompāniju domīgi sēž pie galdiņiem ar savām alus pudelēm. Un, aplūkojot šīs bildes, es uzreiz ieraugu arī sevi. Redzu, kā nodzēšu cigareti, iebāžu telefonu kabatā un, piecēlies no kāpnītēm, dodos iekšā. Pie letes es satieku pāris paziņu, mēs apskaujamies un.... Vai jūs ticētu, ja es teiktu, ka tieši "Čomskī" es beidzot iemācījos satiekoties apskaut cilvēkus bez mulsuma? Bet tā ir patiesība. Tieši tur es, izdzēris dažas glāzes, spēju brīvi pāriet uz angļu valodu sarunā ar franču elektroniskās mūzikas izpildītāju pēc viņa koncerta vai vācu arhitektu, kuram es, cenšoties nostāties uz rokām pie letes, kādu vakaru iekritu klēpī.

Un, lūk, es sēžu tajā lidostā, reiss kavējas, visa tā jezga, un domāju par to, kā būtu jāizskatās stāstam par "Čomski". Cilvēki kaut kur skrien man garām ar somām, čemodāniem, bērniem, ratiem. Vārdi, valodas sajaucas vienā, lidostas skaļruņu vadītā korī. Un man nav ne jausmas.

Ejot uz "Čomski" pa Lāčplēša ielu no centra puses un nonākot līdz aizdomīgajām "Antīkajām pirtīm", man ar laiku izveidojās paradums divreiz uzsist knipi ar labās rokas pirkstiem. Un es pazīstu puisi, kurš, nākot uz turieni pa Avotu ielu, ikreiz, apgriezies ap stūri, pārlika rokaspulksteni uz otras rokas. Interesanti, cik ilgi šie paradumi vēl saglabāsies? Vai arī tie paliks uz mūžu, kura nogalē apkārtējie redzēs tajos parastās veco cilvēku dīvainības – tās, par kurām nav vērts nemaz neko jautāt, jo uz sakarīgu atbildi cerēt nav vērts?

Pagājušajā ziemā es vienu vakaru iegāju "Čomskī" apsnigušā mētelī, aiz letes bija Kristīne, un es pasūtīju skrūvi, jo, manuprāt, tikai viņa tās māk pareizi uzjaukt. Cilvēku bija pavisam nedaudz, un es paliku sēdēt pie letes un gausties par savu dzīvi. Pēc kādas stundas Kristīne, tā starp citu, izmeta, ka viņus drīz slēgs ciet. Pavisam. "Nekas viņiem nesanāks," es attraucu, piebeidzot ceturto glāzi un dodoties prom. Baumas par "Čomska" nāvi nākamajos mēnešos vēl vairākas reizes izrādījās pārspīlētas, līdz pēkšņi – tas vienmēr notiek pēkšņi – apstiprinājās.

Uz metafiziskajām vecā "Čomska" bērēm es ierados simboliski – iedzert pāris glāžu un pēdējo reizi paskatīties uz visu, lai tad skrietu mājās, jo nākamajā rītā mums agri bija jādodas uz Tallinu. Toreiz bija atnākuši gandrīz visi. Tās bija bēres, bet tādas afroamerikāņu bēres – ar dziesmām un dejām. Man ir kaut kādas bildes no tā vakara, kur mēs bariņā stāvam pie "Čomska" vārtiņiem. Tovakar mēs vēl ākstoties spriedām par to, ka varētu visi iebarikādēties iekšā un palikt tur uz mūžu, turpinot nebeidzamas pārrunas ar varas iestādēm un ik pa laikam pieprasot papildināt alus krājumus. Vēlāk naktī cilvēki iededza svecītes pagalmā, tas laikam bija skaisti, bet to es vairs neredzēju.

Tas būtībā arī viss.

Kaut gan ne. "Vai, tavuprāt, var runāt par kaut kādu "Čomska" paaudzi?" es kādu vakaru jautāju Krišijam, kamēr mēs dzeram alu pie manis. "Runāt var pilnīgo jebko!" viņš koncentrēti atbild, nepaklausīgiem pirkstiem tinot cigareti.

Un, lūk, lietainā otrdienas pēcpusdienā es sēžu jaunajā "Čomskī" [2]. Stūrī apsēdies kāds pārītis, citādi palielā zāle ir tukša. Telpas izskatās vairāk nekā vecajā, bet varbūt tas ir tikai optisks māns un šajā satilpst precīzi tāds pats daudzums traku dzejnieku, skaļu studentu un vācu arhitektu. Tikai viņu nav – acīmredzot es atkal esmu ieradies par agru. Es sēžu un vēroju stikla durvis, kas atdala zāli no bāra. Man ir skumjas nojautas par tām. Tas, visticamāk, lietus, sērīga džeza fonā un pustumsas dēļ. Tukšo galdu un vēl neskarto, kailo sienu dēļ. Man jāatzīstas. Vecajā "Čomskī" virs viena galdiņa pie sienas bija piestiprināta plastmasas zirdziņa galva. Reiz es to noplēsu un paņēmu līdzi. Nezinu, kāpēc. Vienkārši dumjība. Kaut gan tagad es, ja godīgi, esmu par to nedaudz priecīgs.

Vēlāk vakarā es rakstu Tomam: "Kā Tev šķiet, vai var runāt par kaut kādu "Čomska" ēru?" Viņš atbildot citē Dikensu, "Stāstu par divām pilsētām": "It was the worst of times, it was the best of times." Neesmu drošs, ka pareizi saprotu, kā viņš to bija domājis.

 [1] Bārs "Chomsky" darbojās Rīgā, Lāčplēša ielā 68 no 2011. gada rudens līdz 2017. gada pavasarim.

 [2] Par jauno "Čomski" tiek dēvēts bārs "Čē" Rīgā, Dzirnavu ielā 82.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3