Latvijas neatkarības pasludināšana 1918. gada 18. novembrī bija ļoti nozīmīgs un tomēr formāls akts, kas drīz vien bija jāpamato ar ieročiem rokās; 1918. gada decembrī Latvijas robežu šķērsoja padomju Krievijas atbalstītās padomju Latvijas karaspēks. Latvijas Neatkarības karš nav tikai mazas tautas centieni izkarot neatkarību – tā ir arī daļa no daudz plašākiem konfliktiem. Tie bija: pilsoņu karš Krievijā, iekšējās cīņas Vācijā un globālas cīņas pret boļševismu. Jau no paša sākuma cīņas Latvijā nebija tikai latviešu pienākums: pirmā kauja sākās 1918. gada 31. decembrī pie Inčukalna, kur pavisam nesen izveidotais Baltijas landesvērs uz diennakti apturēja boļševistisko spēku virzību uz Rīgu. Starp 35 kritušo vārdiem var atrast latviešus, vācbaltus, Vācijas vāciešus un krievus. Vēlāk par Latviju asinis lēja igauņi, lietuvieši, briti un poļi, un viņu devums ik gadu tiek pieminēts ar pateicību. Vāciešu jautājums nav tik vienkāršs: viņi šajā cīņā mums, no vienas puses, bija sabiedrotie, no otras, kvēli ienaidnieki, pret kuriem izliets vairāk asiņu nekā pret jebkuru citu pretinieku.
Situācija 1918. gada beigās un 1919. gadā Vācijā bija iznīcības pilna. Vēl gadu iepriekš, 1917. gada nogalē, Vācija šķita nesatricināma savā spējā cīnīties pret Antanti, tomēr jau gadu vēlāk Reinzemi bija okupējis Antantes karaspēks, poļi bija atšķēluši Austrumprūsiju no Vācijas pārējās teritorijas, valstī valdīja bezdarbs, bads un politiska anarhija. Lai arī bija iegūts kaunpilns, bet tomēr ārējs miers, Vācijas iekšpolitiskā situācija tikai saasinājās. Brēmenē, Ķīlē un citur turpinājās jūrnieku sacelšanās, valsti pāršalca pilsoņu kara draudi, kurus vēl vairāk uzkurināja boļševiku ietekmes pieaugums pie Vācijas Austrumu robežām.
Tās armijas daļas, kas netika izformētas, nebija uzticamas un atteicās apspiest komunistu demonstrācijas. Šādos apstākļos liela nozīme bija vācu virsniecībai, kura, kā savās atmiņās rakstīja jau brīvkorpusa "Edelweiß" komandieris kapteinis Valters fon Mēdems, "neticēja tādai lietai kā atbrīvošana no zvēresta". Vācijā attīstījās t.s. "dzelzs vienību" kustība, kas sevī apvienoja vēl kaujasspējīgos elementus, vēlāk veidojot bāzi arī brīvkorpusu (freikorps) kustībai. Šīs vienības apspieda komunistu sacelšanos Berlīnē 1919. gada janvārī, daļa no tām sekoja Vācijas valdības aicinājumam vācu tautai aizstāvēt Vācijas robežas. Brīvkorpusu Latvijā nebija mazums, tos parasti iemūžinājuši komandieru vārdi: Luca ložmetēju bataljons, Stēvera artilērijas pulks, Damma ložmetēju nodaļa, fon Plēves, fon Brandisa, Pētersdorfa, Jēnas u.c. brīvkorpusi. Tie stājās blakus Baltijas landesvēram, pirmajai Latvijas zemessardzes vienībai, kas sevī apvienoja latviešus, krievus un baltvāciešus.
Daudzās Vācijas pilsētās nodibinājās brīvprātīgo vervēšanas punkti, kas aicināja dienestā tā sauktos "Baltijas cīnītājus" (Baltikumer, Baltikumkämpefer). Šo cīnītāju motīvi brīvprātīgi doties karot arī pēc Pirmā pasaules kara beigām bija dažādi, tie variēja no vienkāršas piedzīvojumu un iedzīvošanās kāres līdz idejai doties cīņā par Vāciju līdz pēdējai patronai t.s. "Baltijas redutē". Bija personas, kas cerēja, ka pēc cīņas beigšanās vācu brīvprātīgie Latvijā saņems zemi un varēs uzsākt dzīvi ārpus Vācijas, it īpaši tādēļ, ka ticību par šādu vienošanos starp Latvijas Pagaidu valdību un vācu pilnvaroto Augustu Vinnigu 1918. gada 29. decembrī uzkurināja vervēšanas aģenti Vācijā.
Daudzi savu došanos uz Austrumiem formulēja kā savdabīgu "krusta karu" pret boļševismu. Viens no vācu brīvkorpusu komandieriem Herberts Folks apraksta 16. aprīļa notikumus Liepājā (laikā, kad notika apvērsums pret Ulmaņa vadīto valdību) no sava skatpunkta: "Daži baltiešu tautieši grib, lai mans brīvkorpuss piedalītos apvērsumā pret latviešu Ulmaņa valdību. Un kurš tad aizstāvēs Liepāju? "Landesvēra" lielākā daļa stāv tālu prom pie Ventspils. Taču man nedod miera vācu robeža. Liepāja nedrīkst krist. Ja boļševiki nonāks te, viņi drīz būs arī Kēnigsbergā, kur no sarkanajiem baidās štābs." T.s. "Baltijas redute" kļuva par romantizētu kaujas lauku, kurā vācu armija vēl nebija sakauta un tās vīri vēl cīnījās par Vāciju.
Par pašu spilgtāko personu šajā sarakstā var saukt pašu vācu spēku komandieri ģenerālmajoru grāfu Rīdigeru fon der Golcu. Fon der Golcs savas pretboļševistiskās gaitas uzsāka Somijā, vadot VI vācu rezerves korpusu, kas palīdzēja somiem to Brīvības cīņās. Fon der Golcs bija impozants, ambiciozs, taču pavisam noteikti arī kaislīgs Vācijas patriots un kvēls monarhists. Jāatzīmē, ka Golcs nekad nebija zvērējis uzticību ne Latvijas valstij, ne Pagaidu valdībai. Fon der Golca avantūrisms ir apbrīnojams, tas bija balstīts ticībā, ka šeit, Baltijā, ir iespējams uzsākt procesu, kas atdotu Vācijai pozīcijas, ko tā zaudēja pēc Versaļas miera parakstīšanas. Viņš savus mērķus ir aprakstījis šādi: "Sekmju gadījumā es cerēju ne vairāk un ne mazāk kā Vācijas izglābšanu no bojā iešanas, kas tai draudēja no padomju Krievijas, pilsoņu kara, saimnieciskā un finansiālā sabrukuma un no Antantes izspiedēju rokām." Tomēr Baltijai fon der Golca plānos bija tikai bāzes loma – lai arī Golcam simpatizēja baltvācu kustība, Golca plāns bija virzīts tālāk: sakaut boļševikus, atjaunot monarhiju Krievijā un radīt armiju no krievu kareivjiem un vācu instruktoriem, kas spētu doties uz Berlīni, atjaunot monarhiju un tādējādi atjaunot Vācijas varenību. Lai arī šajos plānos stipras Latvijas un Igaunijas valstis būtu tikai traucēklis, saukt vāciešus Latvijas Neatkarības karā par okupantiem vai agresoriem būtu netaisns vienkāršojums.
Dīvaini teikt, tomēr bez fon der Golca Latvija kā neatkarīga valsts būtu sasniedzama daudz grūtāk. Fon der Golcs Latvijā ieradās 1. februāri, brīdī, kad boļševiki bija ieņēmuši Panevežu, virzījās uz Palangu, draudot atšķelt pretboļševistiskos spēkus no to vienīgās apgādes artērijas: Vācijas. Fon der Golcam ierodoties Liepājā, viss, kas Vācijas robežu un neatkarīgas Latvijas ideju šķīra no lieliniekiem, bija 50 kilometrus plats loks, ko aizsargāja tikai 3850 vīru, no kuriem tikai daži simti bija latvieši. Tieši pateicoties fon der Golcam, 1919. gada martā izdevās uzsākt veiksmīgu ofensīvu pret lieliniekiem, kur latvieši, baltvācieši, Vācijas vācieši un krievi plecu pie pleca spieda boļševikus ārā no Latvijas. Līdz Cēsu kaujām Brīvības cīņu smagumu Latvijā uzņēmās sabiedrotie – igauņi un vācieši: dzelzsdivīzija, landesvērs, brīvkorpusi u.c. vienības. Stipra Latvijas armija nodibinājās tikai 1919. gada otrajā pusē.
1919. gada 22. maijā, pirms Rīgas atbrīvošanas operācijas, frontē stāvēja gan valstsvācu dzelzsdivīzija un brīvkorpusi, gan firsta Līvena krievu monarhistu vienības, vācbaltu Baltijas landesvērs un latviešu brigāde pulkveža Baloža vadībā, vienlaikus Vidzemē cīnoties igauņu un latviešu Ziemeļlatvijas brigādes karavīriem. Rīgas atbrīvošanas smagumu iznesa avangardā esošais landesvēra trieciena bataljons barona Hansa fon Manteifela un vācu brīvkorpuss "Edelweiß" kapteiņa fon Medema vadībā, kuri straujā uzbrukumā ielauzās Torņakalnā, pārdrošā triecienā neskartus sagrāba tiltus pār Daugavu un, atsitot nemitīgus pretuzbrukumus, noturēja tos līdz galveno spēku pienākšanai. Kaujas laikā bija iespējams izdalīt tikai 12 vācbaltu un valstsvācu vīrus, kuru uzdevums bija izlauzties cauri Vecrīgai, ieņemt Rīgas citadeli un atbrīvot tajā ieslodzītos lielinieku sagrābtos ķīlniekus, kas bija atzīti t.s. nāves maršā no Jelgavas un kam draudēja droša nāve. Izpildot šo uzdevumu, barons fon Manteifels krita, taču atlikusī saujiņa vīru uzdevumu izpildīja. Pat ja šī cīņa bija balstījās principā "mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs", daudzi izglābtie vēlāk kļuva par neatkarīgas Latvijas pilsoņiem. Kaujas pie Rīgas bija vācu-latviešu ieroču brālības gulbja dziesma, kas vēlāk izplēnēja Cēsu kauju un bermontiādes ugunīs. Fon der Golca grandiozajos plānos Latvijas valstij vietas nebija, taču konflikts ar to radīja sāpīgu dilemmu karavīros, kas Latvijā brīvprātīgi bija ieradušies aizsargāt Vāciju no boļševisma.
Tā ir skarba Likteņa ironija, ka sākotnējie ieroču biedri Latvijā – latvieši Ulmaņa, Baloža un Zemitāna, krievi firsta Līvena, vācieši fon der Golca vadībā, kā arī Ulmaņa sabiedrotie igauņi, kas kopīgi gāja kauju ceļu no Liepājas līdz Rīgai, no Valkas līdz Cēsīm, katrs balstīdamies savos ideālos, ko grūti nosaukt par nepatiesiem vai nosodāmiem, beigu beigās nespēja vienoties par kopēju rīcību. Līdzīgi bija ar Baltijas vāciešiem: lai arī viņus neatkarīgas, latviskas Latvijas valsts dibināšana nesajūsmināja, cīņa ar boļševikiem bija cīņa arī par viņu mājām un ģimenēm vietā, kur tie bija dzīvojuši pēdējos septiņus simtus gadu. Vēlāk Baltijas landesvērs bija vienība, kas pēc pārformēšanas Latgales frontē atradās pašā kauju smagpunktā, vienība, kura turpināja cīnīties, neraugoties uz nemitīgiem Latvijas nacionālās valdības aicinājumiem par agrārreformu un vācu ietekmes samazināšanu. Iespējams, simts gadus pēc notikumiem būtu jābeidz visu krāsot melnu vai baltu, izprotot, ka ir iespējams atšķirt cīņu Latvijas labā no cīņas Latvijas vārdā un gan latviešu, gan vācbaltu, gan vācu, gan krievu karavīru motīvi kalpo kā piemērs uzticībai savai valstij un nācijai jebkādos apstākļos.
Šādā brīdī vietā būtu citēt fon Medema vārdus, ko viņš veltīja saviem vīriem, kas pēc Cēsu kaujām atvadījās no Rīgas tiltiem, kurus mēnesi iepriekš bija ieņēmuši: "Kad mēs ieguvām šos tiltus un atvērām cietumus, mēs nejautājām, vai tie bija vācieši vai latvieši, ko mēs atbrīvojām; mēs redzējām tikai viņu kopīgo nelaimi. Tagad nelabvēlīgais politiskais stāvoklis mūs piespiež Rīgu pamest. Jums tomēr nav jākaunas aiziet ar paceltiem karogiem. Apziņa par mūsu izpildīto pienākumu ir lielāka par šo politiku." Lai kādi izvērstos turpmākie notikumi, viens ir skaidrs: ļoti iespējams, ka bez vācu karavīru asinīm, kas 1919. gada pirmajā pusē Latvijā lija, cits, skaudrāks liktenis piemeklētu gan Vāciju, gan jauno Latvijas valsti.
2