Kad Neapole bija viena no ievērojamākajām Eiropas galvaspilsētām un viena no lielākajām pilsētām pasaulē, šeit bija viss: Neapolē bija gan Londona, gan Parīze, gan Vīne, šeit bija visa Eiropa. Tagad, kad tā ir pagrimusi, Neapole ir vairs tikai Neapole. Ko gan jūs cerat atrast Londonā, Parīzē, Vīnē? Jūs tur atradīsiet Neapoli. Tas ir Eiropas liktenis: kļūt par Neapoli. Un, ja jūs ilgāku laiku paliksiet Eiropā, arī jūs kļūsiet par neapoliešiem.
Kurcio Malaparte. "Āda" (1949) [1]
Kopš Otrā pasaules kara beigām Rietumu pasaulē opera ir radikāli mainījusi savu attieksmi pret savu ka institūcijas misiju un tās uzvedumu jēgu. Ja agrāk opera pārsvarā izdabāja vietējās pilsoniskās elites morālajiem un ētiskajiem priekšstatiem, tad mūsdienu nozīmīgākie operas nami sevi piesaka kā intelektuālas izziņas centrus, kuru apmeklējuma rezultātā skatītājs tiek izaicināts pārvērtēt savus iepriekšējos priekšstatus, raisot domas par jautājumiem, kas saistīti ar politiku, vēsturi, reliģiju vai filozofiju. Varbūt nedaudz neplānoti, bet tieši pie līdzīgām pārdomām es nonācu, apmeklējot Latvijas Nacionālās operas un baleta gadumijas koncertu. Par šī koncerta centrālo elementu man kļuva tā buklets, kas lika aizdomāties par citātiem un to nozīmi.
Citāti, visticamāk, ir tikpat veci, cik pati rakstība, un to lietošana ir neatņemama rakstu kultūras daļa, īpaši tad, kad tiek veidoti ar reliģiju, vēsturi, filozofiju vai politiku saistīti darbi, kuros ir nepieciešama precīza atsauce uz autoritāti vai avotu. Tomēr kā plašākā sabiedrībā lietota metode ievērības cienīgu domu pierakstīšanai un vēlākai pārstāstīšanai citāti Eiropā ienāca vien 19. gadsimta otrajā pusē, līdz ar noveles un romāna kā vadošās naratīva formas uzvaras gājienu. Literāro darbu lasītāji, viņuprāt, vērtīgākos domugraudus rūpīgi pierakstīja speciālās kladēs, lai pēc tam tos varētu pārlasīt, atceroties savas iemīļotās vietas grāmatās, un atstāstītu sarunās. Mūsdienās šī tradīcija turpinās sociālajos tīklos, kur lietotāji bieži labprāt dalās ar, viņuprāt, svarīgiem, interesantiem, dziļdomīgiem vai aizkustinošiem citātiem.
Citātu popularitātei ir arī sava tumšāka puse, kas saistīta ar formas pievilcīguma spēju noslēpt satura trūkumu, avotu nepārbaudīšanu un konteksta trūkumu. Pievilcīgs teksta fragments, kuru it kā ir paudusi kāda autoritāte, var iegūt lielu popularitāti un kļūt par plaši lietotu citātu, pat neskatoties uz brīžiem vājajām idejām (vai to trūkumu vispār), kas tajā tiek paustas. Šādā veidā citāti var pieradināt daļu cilvēku nekritiski uzņemt un ātri patērēt īsi izteiktas, šķietami pievilcīgas, idejas. Lai gan vēsturiskām personām piedēvēti izteikumi, kuru piederība ir vai nu apšaubāma, vai arī sen pierādīta kā nepatiesa, ir tikpat veci kā pati rakstība, internets un sociālie mediji ļauj šādus kļūdainus citātus izplatīt zibens ātrumā, un šī iemesla dēļ precīzā citāta avota norādīšana ir pat vairāk nekā labas gaumes jautājums. Iespējams, vissvarīgākais citāta aspekts ir tā tiešais konteksts, jo jebkurš citāts ir ņemts no kāda plašāka avota – raksta, intervijas, romāna, traktāta, lekcijas vai sarunas ieraksta – un ir daļa no kādas plašākas autora idejas. Tieši šī konteksta esamība atšķir citātus no aforisma vai maksimas, kuri paši par sevi veido noslēgtu teksta vienību. Akadēmiskajā vidē citēšana ārpus konteksta ir rupjš pārkāpums, un šādas rīcības sekas parasti ir akadēmiskas reputācijas iedragāšana, bet ikdienas dzīvē šādu risku citātu nekorektai lietošanai nav un tie tiek aizmirsti tikpat ātri, cik izlasīti, un to atkārtota lietošana drīzāk ir vienkārši muļķība. Tomēr citātus var lietot nekorekti arī apzināti, ar mērķi maldināt vai manipulēt ar cilvēkiem. Klasisks piemērs ir Holivudas filmu studijas, kuras mēdz citēt filmu recenzijas formā, kas teikumu "Šī filma bija neatkārtojami briesmīga" citē kā "Šī filma bija neatkārtojama" un izmanto šo teikumu savā reklāmas kampaņā. Līdzīgi rīkojušies ir arī daži grāmatu izdevēji, un šādos gadījumos cietējs ir gan recenzijas autors, gan patērētājs. Citēšanai ārpus konteksta var būt arī daudz briesmīgākas sekas, un ļoti efektīvi šo metodi izmanto dažādu reliģisko ekstrēmistu grupu ideologi, kuri saviem sekotājiem bieži liedz pieeju oriģinālajam avotam un ar veikli izvēlētu citātu palīdzību pārliecina tos par sava viedokļa atbilstību dieva vai dievu gribai.
Šo iemeslu dēļ mani pārsteidza Nacionālās operas un baleta gadumijas koncerta rīkotāju izvēlētie citāti un to noformējums, nenorādot citātu avotu un rašanās laiku. Koncerta tēma bija Neapole, un izvēlētajiem citātiem vajadzēja kalpot kā apstiprinājumam tās unikalitātei. Īsākajā un mazāko ievērību pelnījušajā citātā aktrise Sofija Lorēna postulē, ka viņa ir neapoliete, nevis itāliete [2]. Šī citāta gadījumā gan precīzi norādīts avots un tā tiešais konteksts varbūt arī radikāli nemainītu tā jēgu, tomēr ironiski ir tas, ka, skatoties plašāk, šis izteikums pierāda nevis Neapoles unikalitāti uz pārējās Itālijas fona, bet gan tieši otrādi – atbilstību normai Itālijā, kur reģionu vai pilsētu iedzīvotāji sevi primāri uzskata par venēciešiem vai milāniešiem, toskāniešiem vai sicīliešiem, nevis itāliešiem. Tikai pēdējā pusgadsimta laikā, pateicoties televīzijai, kino un starptautiskajam futbolam, jaunākās paaudzes cilvēki ir sākuši sevi primāri asociēt ar Itāliju, nevis dzimto reģionu vai pilsētu.
Toties daudz problemātiskāks ir no itāļu rakstnieka Kurcio Malapartes 1949. gadā publicētās noveles "Āda" ņemtais citāts par to, kā agrāk tik diženā un kosmopolītiskā Neapole ir pagrimusi, tāpat pagrimusi ir arī pārējā Eiropa un ikvienam, kurš izvēlēsies palikt Eiropā, būs lemts kļūt par neapolieti. "Āda" ir viena no divām novelēm (otra ir 1944. gadā publicētā novele "Sabrukums" – jeb oriģinālnosaukumā "Kaputt"), kurās autors sardoniskā manierē apraksta Eiropas vispārējo sabrukumu Otrā pasaules kara beigu fāzē, ko izraisa pašu eiropiešu bailes un to radītais morālais pagrimums, kā arī atbrīvošanas tumšo pusi – postu, badu un bezspēcību. Malapartes skatījumu uz kara beigu posmu unikālu padara fakts, ka pats autors bija vidēji augsta ranga fašistu partijas loceklis, kurš personīgi pazina augstākās fašistu amatpersonas, īslaicīgi bija darbojies kā diplomāts, bet vēlāk kā kara korespondents austrumu frontē. Pēc Sabiedroto iebrukuma Itālijā 1943. gadā Malaparte atteicās no savas lojalitātes pret fašistu partiju un kļuva par Sabiedroto sakaru virsnieku Neapolē. Līdz ar to izvēlētais citāts bija par to, kā Eiropa Otrā pasaules kara laikā pazaudēja sevi, savu morālo integritāti, savu "seju" un unikalitāti. Tas, ka nākotnes perspektīvas no četrdesmito gadu beigu eiropieša skatpunkta varēja šķist tumšas un biedējošas un ka kara šausmas, traumas un amoralitāte varēja sagraut ticību šī kontinenta iedzīvotāju spējai kaut ko vērst par labu, nav pārsteidzoši. No vēstures viedokļa pārsteidzoši bija tas, cik veikli Eiropai (vismaz tās rietumu daļai) izdevās izkļūt no šīs smagās krīzes un nākamo piecdesmit gadu laikā uzcelt daudz labāku, mierpilnāku un pārticīgāku Eiropu, kurā nu jau vairāk nekā 10 gadus veiksmīgi esam iekļāvušies arī mēs.
Šāda citāta izvēle, ņemot vērā kontekstu un to, ka nav norādīts citāta avots, liek aizdomāties par iespējamu disonansi starp sastādītāju mērķi un citāta jēgu kontekstā. Negribētos ticēt, ka bukleta sastādītāji tajā vienkārši ir vēlējušies iekļaut šķietami dziļdomīgu citātu no latviešu valodā tulkota daiļliteratūra darba, rūpīgāk neiedziļinoties tajā paustajā vēstījumā. Visticamāk, citāts ievietots ar mērķi norādīt uz nu jau zudušo laiku, kad 19. gadsimta pirmajā pusē Neapole bija Divu Sicīliju galvaspilsēta un kosmopolītiska Vidusjūras reģiona metropole, kura savā krāšņumā bija salīdzināma ar Parīzi un citām Eiropas pilsētām. Ja šāds bija bukleta sastādītāju mērķis, piemērotāk būtu bijis izvēlēties kādu no laikabiedru izteikumiem – Neapoli ir apjūsmojuši daudzi, sākot ar Gēti un beidzot ar Dimā.
Neiekļaujot bukletā paskaidrojošu tekstu par citāta kontekstu, koncerta organizētāji palaida garām iespēju rīkoties ļoti oriģināli, piedāvājot gadumijas koncertam neraksturīgas idejas. Šādā veidā provocējot iepriekš pastāvējušos koncerta apmeklētāja priekšstatus par tematiku, kas saistīta ar vecgada vakara svinībām, varētu likt tam svētku laikā aizdomāties par kara izpostīto Neapoli, par to, kā eiropieši pamanījās nogalināt cits citu tik lielos apmēros jau otro reizi 30 gadu laikā, par to, kāda bija autoritārisma un totalitārisma loma šīs traģēdijas izraisīšanā, un to, kā parasti sākotnēji entuziastiskie autoritāro vadoni atbalstošie intelektuāļi (ļoti izteikti Malapartes gadījums) drīz vien viļas savā "glābējā" un krīt varas nežēlastībā vai ir spiesti kļūt par konformistiem.
Interpretējot tikai citāta izmantoto tekstu un ņemot vērā arī tā tiešo kontekstu, var rasties priekšstats, ka bukleta sastādītāji apzināti spēlējas ar Eiropas pagrimuma un Rietumu drīzā norieta ideju. Šīs idejas Eiropā ienāca līdz ar agrīnajiem kristiešiem, kuri gaidīja drīzu Kristus otro atnākšanu. Turpmākajos gadsimtos jebkura nopietna satricinājuma gadījumā vienmēr atradās kāds, kurš bija gatavs to interpretēt kā apokalipses priekšvēstnesi. 19. gadsimta beigās, atmetot reliģiskos priekšstatus un veidojoties konceptuālam skatījumam uz civilizācijām un to dzīvesciklu, Rietumu noriets kļuva par populāru ideju dažu filozofu, vēsturnieku un rakstnieku vidū. Ieilgstot Pirmajam pasaules karam, varēja šķist, ka Eiropas gals ir pienācis, bet Otrā pasaules kara ekstrēmās izpausmes vēl vairāk pastiprināja šīs izjūtas. Vienīgi Eiropas (vismaz tās rietumu daļas) pārsteidzošā spēja veiksmīgi atgūties pēc Otrā pasaules nedaudz mazināja šo pesimismu. Šī ideja varētu šķist aktuāla šobrīd, ņemot vērā daudzās problēmas, kuras Eiropas Savienībai būs jāspēj atrisināt turpmākajos gados, tomēr pesimistiem es ieteiktu atcerēties, ka arī daudz lielākas krīzes nav piebeigušas Eiropu un līdz šim tā katru reizi ir atdzimusi jaunā kvalitātē.
Pēdējie abi interpretācijas varianti, visticamāk, neatbilst bukleta sastādītāju sākotnējai domai, tomēr labi parāda pretrunas, kādas rodas, izraujot citātus no konteksta un tos izmantojot vien kā skaistus vārdus savu ideju pastiprināšanai, neņemot vērā oriģinālo vēstījumu. Tāpēc citējot vajag ievērot citāta rašanās vēsturi, tādā veidā cienot autoru un lasītāju – un iegūstot cieņu kā citētājam.
[1] Citāts ir ņemts no grāmatu apgāda "Jumava" 2001. gada izdevuma, kuru latviešu valodā tulkojusi Dace Meiere.
[2] "Neesmu nekāda itāliete, esmu neapoliete! Tas ir pilnīgi kaut kas cits!" (Tulkojums no gadumijas koncerta bukleta.) Citāts ir ņemts no 1991. gada 25. marta intervijas, kuru Sofija Lorēna sniedza "ABC News" žurnālistei Barbarai Valtersai pirms Kinoakadēmijas goda balvas saņemšanas. Šo atbildi Sofija Lorēna izmantoja, lai asprātīgi izkļūtu no tencināšanas par viņas attieksmi pret laulību un uzticību.
2