Ar bērniem
26.05.2016

Citas domāšanas kods

Komentē
0

Par Lindas Liukasas grāmatu "Sveika, Rūbij! Programmēšanas piedzīvojumi", biedrība "Droši un koši", 2016, un Kerolas Vordermanes grāmatu "Programmēšana skolēniem", apgāds "Zvaigzne ABC", 2016

Pirmajos gados, kad bērns apgūst rakstīto valodu, tā pirmām kārtām ir nosaucoša un aprakstoša: SAULĪTE. PĒCIS BRAUC AR DIVRITENI. Tā ir instruējoša: NOVELC TAISNU LĪNIJU. Tā stimulē iztēli, bet arī – iekļaušanos. Tā apraksta pasauli, kas jau ir – realitātē vai teksta autora fantāzijā. Tikai vēlāk parādās rakstu darbi, kas aicina pašam sacerēt tekstu, tas ir, izmantot rakstību, lai radītu kaut ko jaunu. Tomēr radīšana nekad netiek uztverta kā rakstības pamatfunkcija – cilvēks var diezgan mierīgi pabeigt skolu, neuzrakstot neko jaunu, bet dzejolīšu un "izdomā nobeigumu šai Blaumaņa novelei" uzdevumos tikt cauri ar jau lasītu tekstu imitāciju.

Programmēšanas valodu apguve šajā ziņā ir radikāli atšķirīga. Šo valodu pamatfunkcija ir radīt – radīt kaut ko jaunu, kaut ko tādu, ko ir iedomājies valodas lietotājs; programmēšanas valoda parasti ir noslēpta no programmas lietotāja acīm, tā ir ne tik daudz medijs, cik rīks, ar kuru spēlēties, eksperimentēt, pārbaudīt, kļūdīties, kļūdas labot un – pārsteigt citus ar to, ko esi izdomājis un īstenojis. Protams, vēlāk parādīsies arī citi programmēšanas aspekti; programmējot profesionāli, droši vien radīšanas aspektu vismaz daļēji aizstās uzdevuma izpilde un pasūtījuma realizācija, bet pirmos mācīšanās gadus – vismaz tad, ja mācīšanās ir labprātīga, – programmēšana ir tīrs radīšanas prieks.

Es, šķiet, sākumā tikai lasīju programmēšanas literatūru, t.i., slaveno un daudzu tagadnes programmētāju atzinīgi novērtēto Bruno Martuzāna grāmatu "Kā Pēcis Beisikānis Maiju Saprātiņu programmēt mācīja". Tā kā tajā laikā man nebija iespējas pašai šīs programmas izmēģināt, es paņēmu no grāmatas, cik varēju, – proti, šo to par algoritmu veidošanas pamatiem un diezgan daudz par to, kā programmētājs risina problēmas. Tikai daudz vēlāk es atkal izmēģināju pirmos soļus programmēšanā, un vēl joprojām atceros to teju vai maģisko sajūtu, ko saņem, pirmo reizi uz ekrāna ieraugot sevis uzprogrammētu… nu labi, HTML kodā ierakstītu… "Hello World!".

Mūsdienu bērniem ir iespēja šo mirkli piedzīvot daudz ātrāk, laikā, kad sajūta "hei, man tas izdevās, es esmu – mazliet, bet tomēr! – mainījusi pasauli!" ir biežāk piedzīvojama un dabiskāka un bailes no neizdošanās nav tik lielas. "Programmēšana skolēniem", piemēram, ir droši lietojama jau no pamatskolas pirmajām klasēm – vismaz astoņgadīgā Lia to aizrautīgi paķēra un nepavisam nebija vīlusies, ka grāmata sākas nevis ar rūpīgu programmēšanas vēstures, principu un dažādu terminu uzskaitījumu (šāda nodaļa ir, bet pašās grāmatas beigās), bet gan ar reāliem darbiem mācību vidē "Scratch".

"Scratch", protams, nav programmēšanas valoda šī vārda pilnā izpratnē. Tā ir MIT izstrādāta aplikācija, kas ļauj apgūt programmēšanas pamatelementus – mainīgos, zarošanos, ciklus – krāsainā un rotaļīgā vidē. Turklāt "Scratch" ir tulkots arī latviski – pietiekami labi, lai bērns latviskā tulkojuma vidē varētu arī strādāt, nevis izmisumā paziņotu, ka neko te nesaprot, un pārslēgtos uz angļu valodu. Katrā ziņā Lia pavadīja divas dienas, uztaisot nelielu skriptu, kurā gariņš Giga pārvietojas pa ekrānu un iepazīstina ar savām mājām. Droši vien kādā lietainā dienā viņa atkal pie programmēšanas atgriezīsies, lai – ar grāmatas palīdzību vai bez tās – uzprogrammētu vēl kaut ko citu jaunu.

Nākamā grāmatas daļa iepazīstina ar programmēšanas valodu "Python", kas ļoti bieži tiek izmantota, lai iemācītu programmēt "no pašiem pamatiem", bet vienlaikus ir arī pilnvērtīga valoda, ko izmanto arī profesionāli programmētāji. Tās apraksti un piemēri ir iztulkoti visnotaļ lietojami – vismaz tā teica trīspadsmitgadīgais Džonatans, kurš gan "Python" ir apguvis jau pirms diviem gadiem un attiecīgi "Programmēšana skolēniem" viņam vairs nav tik interesanta. (Protams, pieiet kritiski tik un tā ir vērts – piemēram, tulkojumā mainīgo nosaukumi ir rakstīti ar diakritiskajām zīmēm, kas atbilstu jaunākajai "Python" versijai, bet 2. versijā nebūtu pieļaujami.)

Trešā daļa pavisam īsi un konspektīvi iepazīstina ar galvenajiem programmēšanas pasaules jēdzieniem, neiedziļinoties tās niansēs un iekšējās drāmās, kuru patiesībā nav maz. Šķiet, ka grāmata "stāsti par programmēšanu un programmētājiem" būtu visnotaļ aizraujoša un diskusijas raisoša – un, ļoti iespējams, izraisītu satraukumu tradicionāli orientētās sabiedrības vidū.

Šādā iedomātā grāmatā noteikti būtu arī stāsts par Lindu Liukasu un bērnu grāmatas "Sveika, Rūbij!" tapšanu. Plānā, simpātiskā bērnu grāmatiņa patiesībā ir izaugusi no daudz sarežģītākām sabiedriskajām kustībām – tostarp programmēšanas valodas "Ruby", kas ir izstrādāta maksimāli pieejama un intuitīvi saprotama iesācējiem, gan "Kickstarter" kampaņu, kuras rezultātā tapusi šī grāmata, gan pašas Lindas Liukasas (kā arī daudzu citu entuziastu) rīkotiem pasākumiem, kas popularizētu programmēšanu meiteņu un sieviešu vidū. Pēdējais ir īpaši svarīgs faktors, ņemot vērā to, ka meitenes tradicionāli tiek virzītas prom no eksaktajām zinātnēm – ja vien viņas pašas neizrāda īpašu vēlmi tajās darboties –, un pieaugušas sievietes bieži pat nedomā, ka varētu mēģināt nodarboties ar kaut ko tik "sarežģītu". "Kam tev tas vajadzīgs?" jautā nejaukā iekšējā balss, "tu taču tāpat nebūsi programmētāja, un turklāt tajā vidē tevi neviens nepieņems, skaidrs, ka nopietnos uzņēmumos sievietes programmētājas vienmēr būs testētājas, nevis programmu izstrādātājas vai sistēmas arhitekti. Un tāpat izklaides pēc – kāda jēga?"

"Sveika, Rūbij!" ir grāmata, kas lielā mērā atbild uz jautājumu "kāda jēga?", turklāt atbild tā, ka sajūsmina gan trīsgadīgu bērnu, gan trīsdesmitgadīgu programmētāju. Turklāt izdara to, neiemācot nevienu programmēšanas valodu, nē, pat nepieskaroties datoram – ja vien neņem vērā aicinājumu pašam bērnam uztaisīt sava datora modeli no papīra vai lejupielādēt papildu materiālus internetā. "Sveika, Rūbij!" ir grāmata, kas iedzīvina to attieksmi pret pasauli, kas ir nepieciešama, lai programmētu, – jauno attieksmi pret pasauli,  kuru, iespējams, mūsu bērni iemācīsies vēl pirms "klausi pieaugušos, nemēģini izcelties, iekļaujies sistēmā, centies nekļūdīties, tev nekas nesanāks, izdari labi ar pirmo reizi, dari to tā, kā jādara, izmanto lietas tam, kam tās domātas" pasaules skatījuma, kuru nereti stimulē gan mācību iestādes, gan vismaz daži ģimenes locekļi.

Rūbija ir patstāvīgs un apņēmīgs bērns, turklāt ne jau tāpēc, ka viņai būtu neizsmeļami optimisma krājumi, – tāpat kā visi pārējie, viņa reizēm apjūk, uzskata uzdevumu par neizdarāmu un pat krīt izmisumā. Bet tomēr: "Rūbija varētu iekrist gultā un apraudāties. Taču viņa ir praktiska meitene un zina: lielas problēmas nereti ir tikai kopā saķērušās sīkas problēmiņas." (14. lpp.) Ar šādu attieksmi viņa dodas meklēt tēta noslēptos dārgakmeņus, pa ceļam iepazīdama programmēšanas principus – kas gan pašā grāmatas pamattekstā tā nav nosaukti. "Precīzi formulēt, ko vēlies", "sadalīt darbību posmos un ciklos", "aprakstīt pareizu darbību secību", "pārbaudīt, kur ieviesusies kļūda, un to izlabot" – tās ir pamatlietas, par kurām būtu jādomā programmētājam, bet vienlaikus tas ir arī domāšanas veids, ko es ar lielāko prieku mācu trīsgadīgajai Stellai. Un grāmatas pirmā daļa patiešām ir lasāma kā bilžu grāmata mazam bērnam – ļoti mīlīga bilžu grāmata, kurā ieviesti dažādi mīlīgi radījumi (pingvīni, Sniega Leopardiene, pitons un citi), kas iedos papildu izpratnes slāni tiem, kuri ar datorpasauli ir pazīstami labāk.

Otrā grāmatas daļa – uzdevumu grāmata – latviešu izdevumā ir pievienota bilžu stāsta aizmugurē. Savā ziņā tas noteikti ir labi – piemēram, samazina grāmatas ražošanas izmaksas –, bet, no otras puses, būtu daudz vieglāk strādāt, ja uzdevumu grāmata būtu pieejama atsevišķā izdevumā. Šo problēmu gan var risināt, izdrukājot darba lapas interneta vietnē un attiecīgi droši griežot, ķēpājot, krāsojot un līmējot, kopā ar pieaugušajiem atrisinot dažādus uzdevumus, kas pēc sarežģītības atbilst pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem. Šeit jau ir izmantota sarežģītāka un precīzāka terminoloģija ("algoritmiskā domāšana", "zarošanās", "funkcijas" un "abstrakcija"), bet visi uzdevumi vēl joprojām ir veicami bez datora palīdzības – piemēram, aizpildot tukšās vietas ciklā vai izdomājot savu valodu. Lielākā daļa no tiem gan prasa rotaļu biedra iesaisti, tātad droši vien diezgan nepiemērota "ak dies, nē, es NEGRIBU lēkāt, varbūt uzspēlēsim nepamodini-guļošo-briesmoni?" vakariem.

Noslēgumā, atbildot uz sakrālo jautājumu "vai iegādāties šo grāmatu?": "Programmēšana skolēniem" noteikti ir piemērota tiem bērniem, kas izrāda vēlēšanos programmēt, bet vēl nav atraduši tiešsaistes resursus, no kuriem mācīties. Savukārt "Sveika, Rūbij!" varētu droši iekļauties nepieciešamajā grāmatplauktā ikvienam bērnam no trīs gadu vecuma – ja vien jūs nebiedē doma, ka bērns varētu kļūt daudz grūtāk "programmējams" un, ļoti iespējams, mēģinās "uzlauzt" sabiedrības priekšstatu par to, kādam jābūt paklausīgam un ērtam bērnam. Kas, piezīmēsim, nāktu par labu ne vien pašam bērnam, bet arī nākotnes sabiedrībai.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0