Foto - Jānis Amoliņš, dirtydealteatro.lv
 
Teātris
28.02.2018

Cipartētiņi un cilvēkbērni

Komentē
0

Recenzija par Kārļa Krūmiņa izrādi "Lidojošais šķīvītis" "Dirty Deal Teatro"

Pēdējos simts gadus pasaules bērni samērā daudz fantazē par citiem visuma iemītniekiem. Brīžam tas izpaužas intensīvāk, piemēram, ja TV kanālos parādījies kāds izdevies zinātniskās fantastikas seriāls, brīžam – pasīvāk. Daudzi no mūsdienu bērniem, kuriem vecāki ir lieguši televizoru, neko tādu varbūt pat sapņos nebūtu iedomājušies, tomēr arī viņu iztēli pavedina literatūras un kino klasika. Es šeit domāju, teiksim, tādu klasiku kā Kampanellas "Saules pilsētā" balstīto Nosova "Nezinīti" vai "Zvaigžņu karus", nevis tādu klasiku kā Tūves Jansones "Komēta nāk" vai Astridas Lindgrēnes "Emīla nedarbus", kur viss kosmisms ātri vien noslīkst zupas terīnē.

Svētdien, 11. februārī, plkst. 14.00 es apmeklēju DDT izrādi "Lidojošais šķīvītis" kopā ar aptuveni 15 bērniem un 10 viņu pavadoņiem. Šī ir izrāde, kurā skatītājiem vienā laidā nākas iesaistīties ar savu viedokli vai vismaz balsojumu, tāpēc ir svarīgi norādīt vietu, laiku un auditoriju, jo izrāde "Lidojošais šķīvītis" kādā Liepājas skolā var krasi atšķirties no mūsu redzētās. Turpmāk izklāstītie iespaidi un pārdomas ir saskaņoti ar 5. klases skolēniem Eiženiju un Ediju, kā arī manu uzticamo konsultanti bērnu izglītības un izklaides jautājumos – 9. klases skolnieci Elizabeti.

"Dirty Deal Teatro" mūs ir jau pieradinājis pie tā, ka izrādes var veidot ar minimāliem materiālajiem līdzekļiem, ko aizvieto jaudīgs aktierdarbs, aktuāla dramaturģija un trāpīgi audiovizuāli akcenti. Un skatītājiem pirms izrādes nākas sajusties kā grupai, nevis izkliedētai masu auditorijai, jo viņi pie izrādes var tikt tikai pēc kolektīvas 10–15 minūšu pasēdēšanas kafejnīcā. Svarīgākais izrādēs, neapšaubāmi, paliek vēstījums, t.i., par ko dziļāk padomās un ko sapratīs skatītāji. "Lidojošā šķīvīša" gadījumā mēs katrs padomājām par kaut ko citu. Es, piemēram, sākumā vīlos, jo manai vecajai galvai nācās pārlēkt no 80. gadu bērnības uz 2018. gada bērnību, un laikam jau es biju klusībā cerējusi vismaz uz kādu atsauci par igauņu rakstnieka Enno Rauda "Lidojošajiem šķīvīšiem". Tomēr šis izrādījās pavisam cits stāsts, ko aizrautīgi izspēlēja Samira Adgezalova un Jānis Kronis.

Izrāde ir veidota stilistikā, kas atgādina tādu sākumskolas auditorijas pieprasītu zinātnes centru kā AHHAA Igaunijā vai "Zili brīnumi" Latvijā apmeklējumu. Eksperimenti ar ķīmiju un optiku, uzliesmojumiem, dūmiem un smakām gāja secen, toties tā vietā nāca pāris stāstu, kas uzbūra ainas un tēlus klasiskā teātra izpratnē. Tās bija tipiskas tautas mutvārdu daiļrades pērles, piemēram, stāsts par Sāru, kas kaut kur Amerikā, kā parasti, rītos un vakaros mazgā zobus vannas istabā, bet pa to laiku viņas spogulī darās šausmu lietas.

Bērni izskatījās apmierināti ar šādu izglītības un izklaides miksli. Edijs atzina, ka viņam uzvedums ir ļoti paticis: "Īpaši man patika, kā spēlēja Samira, jo esmu viņas fans. Arī šausmu stāsti likās interesanti, tāpat arī zinātnieku uzdotie jautājumi un aprēķini, no kuriem es gan dažbrīd neko nesapratu. Forša bija deja beigās. Es labprāt vēl ietu uz šāda tipa teātri, kaut gan par kosmosu pārāk neinteresējos, mani vairāk interesē vēsture."

Man par pārsteigumu starp skatītājiem bija bērni, kuri bez minstināšanās varēja pateikt, kas ir melnais caurums un kāds ir gaismas ātrums, kā arī palīdzēja aktieriem tikt galā ar skaitļiem, kurus veido vairāk nekā sešas nulles. Tomēr aprēķinu daļa, zālei pārvēršoties astronomu konsīlijā, likās nenopietna. Eiženija domā: "Ar skaitļiem gan izrādes veidotāji gāja nedaudz par tālu. Es nevarēju izsekot līdzi, un likās, ka arī paši aktieri ir sapiņķerējušies." Arī Elizabete uzskata, ka astronomiskie aprēķini izrādē bija neveiksmīgi: "Jo tā bija tīrā minēšana, kas nekādas zināšanas un izpratni neveicina. Bērni tikai sauca skaitļus un balsoja, paši nesaprotot, par ko. Manuprāt, tur sanāca tīrās muļķības – evolūcija vai nu notiek, vai nenotiek. Bet to neviens beigās nekomentēja."

Kā pozitīvo Eiženija uzsvēra to, ka "bija arī noderīgas zināšanas, piemēram, par pērkonu un zibeni – jāskaita sekundes un jādala ar trīs, lai uzzinātu, cik tālu no mums zibens sper". Mūsu visu nedalītu atzinību izpelnījās arī izrādē iekļautie stāsti. Elizabete novērtēja, ka "izrādes veidotāji bērniem māca skatīties kritiski uz spoku stāstiem, kas klīst apkārt. Svarīgi, ka pēc etīdēm aktieris pats izanalizēja stāstu un pateica, kas viņam tur likās neticami. Tā izrāde veicina domāt pašiem, nevis tikai klausīties, ko citi stāsta, un akli sekot tam".

Atzinīgi novērtējām arī Kates Krolles minimālistisko skatuves noformējumu un baltos tērpus, kas atgādināja īstu pētnieku formas. Gaumīgi un asprātīgi tika izmantotas jaunās tehnoloģijas, ļaujot 45 minūtēs nelielo telpu daudzveidīgi pārvērst – uzburt tajā meža, galaktikas, zinātnieku auditorijas, ballītes vai basketbola laukuma vidi. Eiženijai ļoti patika, ka varēja sēdēt uz matračiem, nevis tikai krēslos.

Kādā preses informācijā lasīju, ka režisora Kārļa Krūmiņa nodoms bija, runājot par noslēpumaino un nezināmo, stimulēt bērnu iztēli un fantāziju. Tas lieliski darbojās, turklāt skatītāju izjautāšana ļāva mums uzzināt ne tikai par savām, bet arī apkārtējo fantāzijām. No skatuves izskanēja jautājumi, kādi tad varētu izskatīties citplanētieši un ko viņi te varētu darīt. Pārsvarā visas skaļi nosauktās versijas sliecās uz kaujnieciskām darbībām, iztēlojoties citplanētiešus kā uzbrucējus zemei. Varbūt kāds klusu ieteicās, ka varētu kopā uzdejot vai paspēlēt bumbu. Valdošie bērnu priekšstati atspoguļoja tādu pašu situāciju kā angļu zinātniskās fantastikas rakstnieks E. F. Rasels 50. gadu stāstā "Es liecinu". Tajā atainota tiesas prāva ASV notvertam kaktusveidīgam radījumam, kuru apvaino spiegošanā nezināmu citplanētas agresoru labā, kaut gan ērmīgais radījums patiesībā izrādās jauka sieviete, kura uz zemes nokļuvusi nejauši un bez nekāda nolūka. Nācās skumji secināt, ka arī mūsdienās esam ļoti aizdomīgi un noraidoši pret citādo un svešo. Priekšstati par citplanētiešiem cilvēku prātā rodas no savas kolonizatoru pieredzes un vēstures gaitā veidojušās izpratnes par pasaules kārtību. Tomēr gribētos, lai, bērniem augot, aizspriedumi neapcērp spārnus viņu iztēlei. Mazi bērni taču nepazīst domāšanas klišejas. Atceros, kā mans vecākais dēls, vēl lāgā neprazdams runāt, sajūsminājās par lidojošajiem šķīvīšiem un visus nezināmas izcelsmes subjektus, kas lidinājās, sauca par cipartētiņiem.

Aiga Dzalbe

Aiga Dzalbe ir mākslas zinātniece, LMA docente. Cenšas turēt roku uz pulsa vietējās mākslas dzīves norisēm, tādēļ labprāt apmainās ar domām un raksta recenzijas. Īpaši interesējas par vidi, kurā aug u...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0