Lilija Furedi "Metro", 1934
 
Komentārs
30.09.2013

Cilvēktiesības uz haļavu

Komentē
22

Politiskās profesijas strādniekus pie mums ir pieņemts uzskatīt par ļauniem, bezatbildīgiem un negodīgiem. Ar pilnu atbildības sajūtu ņemos apgalvot – tas tā nav. Tīri statistiski viņi visās šajās lietās diez ko neatšķiras no vidējā taksometra šofera, zobārsta, skolotāja vai garderobista. Vienkārši šajā darbā ir citas iespējas izpausties. Tās tad arī tiek izmantotas, kā nu kurš māk un grib.

Tādēļ it kā nebūtu ko brīnīties par to banalitāšu vilni, kurš pagājušonedēļ gāzās pāri nevainīgo vēlētāju galvām saistībā ar t.s. "Ušakova aparteīdu" – proti, ar ideju piesaistīt sabiedriskā transporta atlaides cilvēka reģistrētajai dzīvesvietai. Te bija divas kareivīgas nometnes, kuru viedoklis šajā jautājumā bija precīzi prognozējams jau iepriekš. Tie, kuriem mīļš Ušakovs, šajā iniciatīvā saskatīja platu soli pašvaldību konkurences un atbildīgas budžeta veidošanas virzienā – it kā nejauši aizmirstot, ka līdz šim "Saskaņas centrs" ir sevi piedāvājis kā sociālās vienlīdzības un solidaritātes aizstāvi. Savukārt "valstiskie" spēki, kuri sevi līdz šim sevi uzskatīja par liberāļiem un tirgus pragmatiķiem, pēkšņi sāka runāt par sociālo netaisnību, diskrimināciju un nabaga apspiestajiem "lauķiem", kuri tagad vairs uz rīdzinieku rēķina nevarēs braukt tramvajā. Īsi sakot, cirks ar zirgiem.

Tiem, kurus šī (atvainojiet par izteicienu) diskusija mulsināja, var tikai atgādināt: no politiķiem nevajag prasīt pārāk daudz. Vienkārši nevajag iedomāties, ka viņiem ir kaut kādi patstāvīgi un daudzmaz nemainīgi politiskie uzskati, kuri nebūtu atkarīgi no konkrētā brīža konjunktūras. Pat cilvēkiem ar vājāku iztēli nav īpaši grūti iedomāties šā teātra galvenos varoņus mainītās lomās. Teiksim, ar līdzīgu iniciatīvu nāktu klajā par Rīgas mēru kļuvusī Sarmīte Ēlerte. Kas par bļāvienu būtu no sociālā taisnīguma aizstāvjiem "Saskaņas centra" nometnē! Kādu varonīgus tekstus par nabadzībā slīkstošajiem darbaļaudīm mēs tad nedzirdētu no tām pašām mutēm, kuras šobrīd jūsmo par Ušakova apķērību! Un otrādi: cik pašaizliedzīgi indivīda atbildību, taupību un vispārēju meritokrātiju neaizstāvētu tie paši, kuri šodien apsūdz Ušakovu teju vai genocīdā pret nabaga "lauciniekiem" no Mārupes un Garkalnes.

Taču tagad mazliet par pašu lietu, kura pati par sevi nemaz nav tik vienkārša. Manuprāt, ideja sniegt atlaides publiskajiem pakalpojumiem attiecīgās dzīvesvietas nodokļu maksātājiem pati par sevi ir pareiza. Ja reiz sabiedriskais transports kā public good ir jādotē no pašvaldības budžeta, nav neloģiska doma, ka atlaides saņem tie, kas tur maksā nodokļus. Runāt, ka šādas atlaides ir diskriminācija pret tiem, kuri Rīgā nemaksā nodokļus, ir tas pats, kas apgalvot, ka cilvēks, kurš pie veikala letes samaksā un saņem pretī piena paku, diskriminē tos, kuri nemaksā un arī pienu pretī nesaņem. Protams, sabiedriskais transports nav gluži piena paka, bet gan veic arī noteiktu sociālu funkciju; arī uz nodokļiem tīri šādā individuālas tirgus apmaiņas veidolā skatīties nav pareizi. Tomēr noteikti nav nekas nepareizs tajā, ka nodokļu maksātāji tiek nošķirti no nemaksātājiem un pēdējiem tiek piemērotas atlaides noteiktu pakalpojumu saņemšanā – ciktāl tās ir savienojamas pašvaldības sociālajām funkcijām.

Tiem, kuri šajā kontekstā sūdzas par nevienlīdzīgo attieksmi, ar kuru "bagātie" rīdzinieki vēršas pret "trūcīgajiem" lauciniekiem, es ieteiktu palūkoties uz saviem uzskatiem mazliet citādāk. Vai ir kādi saprātīgi argumenti, lai piespiestu, teiksim, skolotāju no Purvciema daudzstāvenes maksāt par dotētu braucienu Rīgas sabiedriskajā transportā Langstiņos pierakstītam uzņēmējam vai advokātam? Visi mūsu ļevaki parasti iedomājas, ka ienākumu pārdale pēc definīcijas norisinās no bagātajiem par labu trūcīgajiem. Taču realitātē tā vismaz tikpat bieži strādā pretēji – no trūcīgajiem par labu bagātajiem. Tad varbūt tomēr ļausim katram maksāt pašam par sevi? Tas, ka pašvaldību nodokļu naudas izmantojumā un tās sniegtajos pakalpojumos ir priekšrocības vietējiem iedzīvotājiem – nodokļu maksātājiem, ir pašsaprotama lieta visā pasaulē. Nerunāsim nemaz par sabiedrisko transportu vai skolām. Amerikā man pagadījās būt pat parkā, kurš bija pieejams tikai konkrētās municipalitātes iedzīvotājiem. Ir tikai normāli, ka pašvaldības konkurē savā starpā par iedzīvotājiem un to nodokļiem. Kā to esam neskaitāmas reizes pieredzējuši tepat Latvijā, tieši konkurences trūkums ved pie galējas izlaidības un deģenerācijas. Ideja, ka publiski pakalpojumi var būt atkarīgi no samaksātajiem nodokļiem vai paša nodokļu maksāšanas fakta, daudziem pie mums acīmredzot šķiet piedauzīga. Šiem ļaudīm šķiet, ka viņu "cilvēktiesības" automātiski paredz citiem pienākumu samaksāt viņu vietā. Tā teikt: labāk, lai ir ļoti maz un ļoti štruntīgi, bet toties pilnīgi visiem – citādi ir "aparteīds" un netaisnība. Ja reiz pie mums ir tik populāri runāt par "okupācijas sekām", šī īsteni brežņeviskā pārliecība tām ir lielisks piemērs.

Taču šim stāstam diemžēl ir arī otra puse, kura, manuprāt, padara šo Rīgas domes projektu grūti realizējamu. Nelaime tā, ka Rīgas dome nav "tipiska" Latvijas pašvaldība, kura varētu tā vienkārši konkurēt ar citām. Garkalnes vicemēra sacītajā ir tikai daļa joka, kad viņš aicina dot cienīgu atbildi rīdziniekiem – uzlikt tiem sēņošanas nodokli. Kādu gan alternatīvu varētu piedāvāt, teiksim, Salaspils pašvaldība, lai atturētu savus iedzīvotājus fiktīvi reģistrēties Rīgā? Katrā gadījumā ne jau lētāku sabiedrisko transportu pašā Salaspils novadā. Tad acīmredzot ar kaut ko citu – tomēr pašlaik ir grūti iedomāties, ar ko tieši. Zemākus nodokļus (t.i., pašvaldībā reģistrētajiem samazināt nekustamā īpašuma nodokli)? Vietas bērnudārzos (t.i., prasot, lai abi bērna vecāki obligāti reģistrētos tās teritorijā)? Diemžēl lielāko daļu pašvaldības pakalpojumu vairums ļaužu ir paraduši uzskatīt par lietām, kuras nāk par velti un pienākas tāpat vien – nevis tiek finansētas no pašu maksātiem nodokļiem. Tādēļ kārdinājums fiktīvi pierakstīties Rīgā (teiksim, slavenajā VVF dzīvoklī Brīvības 38) un par to saņemt atlaidi tramvajam visdrīzāk būs dominējošā stratēģija. Tas var radīt lielas budžeta problēmas Pierīgas pašvaldībām – un Ušakovs to labi apzinās, aicinādams uz "dialogu" šo pašvaldību vadītājus. Turklāt daudzas bultas šajā skandālā rāda arī valsts virzienā – un "Saskaņa" Rīgā to labi apzinās. "Rīgas satiksmes" sociālās funkcijas jau šodien pa daļai finansē arī valsts budžets – un, ja reiz kāds par tām ir tik ļoti norūpējies, varbūt vajag paraudzīties uz VARAM ministriju? Galu galā – Nils Valerjevičs var tīri leģitīmi pateikt, ka viņam kā Rīgas mēram likums uzliek pienākumus primāri rūpēties par rīdzinieku, nevis Valmieras vai Ventspils novada iedzīvotāju sociālajām vajadzībām.

Tomēr aiz visām politiskajām gaiļu cīņām reizēm derētu arī padomāt par principiem. Pārliecība, ka man no valsts vai pašvaldības kaut kas automātiski pienākas neatkarīgi no manas paša(s) atbildības vai bezatbildības, ir neizdzēšami iesakņojusies ievērojamā lielā līdzpilsoņu daļā, kuriem "čakarēt valsti" ir teju vai goda lieta. Taču politiķiem vismaz nevajadzētu šo pārliecību veicināt un vairot – ja reiz viņi nespēj ar to cīnīties. Diemžēl lielākā daļa Ušakova oponentu savās svētajās dusmās rīkojas tieši pretēji – veicina to. Vienlaikus nevajadzētu izlikties, ka visas pašvaldības Latvijā ir vienādas un ka Rīga ir vienkārši "viena no" pašvaldībām – tāpat kā ir liekulīgi izlikties, ka ASV pasaulē ir "viena no" valstīm. Jebkurā gadījumā šodien, kad Rīgas domē stabili dominē politisks spēks, kura nelaišana pie varas būs galvenā tēma nākamā gada Saeimas vēlēšanās, rīdziniekiem atliek tikai pirms gulētiešanas noskaitīt klusu lūgšanu – kaut viss beigtos bez cilvēku upuriem.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
22