Cik ilgs ir "šobrīd"?

Lai nu ko varētu pārmest mūsu politiķiem, tomēr vienu talantu viņi ir izkopuši – māku nepateikt neko. Piemēram, kad augusta tveicē sagurušais politiskais planktons saņēmās, lai ar kaut nosacītu uguntiņu acīs gaidītu koalīcijas partiju tikšanos 10. augustā, interesenti tika aplaimoti ar burvīgu vārdu savirknējumu "šobrīd valdības nomaiņa nav dienaskārtībā". Kas ir "šobrīd"?

Tātad pēc savstarpējas ecēšanās un arvien skaļākas gaušanās "tā turpināt nevar!" vairāku mēnešu garumā partijas esot vienojušās, ka a) Nacionālā apvienība (NA) koalīcijā paliek, b) Laimdota Straujuma turpina būt valdības vadītāja. "Šobrīd".

Objektīvi vērtējot, šāds iznākums politiķu "atklātajai sarunai" (jāsecina, ka ir arī citādas?) vairāku stundu garumā bija paredzams. Lai kā NA liktos, ka apvienības vēlētājs paģēr celt barikādes uzņemamo 250 bēgļu ceļā, partija nevēlējās nedz pati pamest koalīciju, nedz novest situāciju līdz brīdim, kad atkāpjas Straujuma, šādi dodot startu sarunām par jaunu koalīciju. "Nacionāļiem" palīdzīgu roku izkļūšanā no neveiklās situācijas sniedza valdības vadītāja, paužot, ka NA bažas saprot un ka arī viņai Eiropas Komisijas (EK) līdz šim īstenotā politika bēgļu/imigrantu plūsmu regulēšanā liekas neveiksmīga. Ir premjerministres partijas pārstāvji, kuri uzskata, ka NA piekāpusies nepietiekami (Satversmes tiesā bēgļu jautājumā nevērsīsies, toties vēlas lielāku parlamenta lomu šīs tēmas apspriešanā), tomēr Straujuma savu samierināšanas funkciju ir veikusi.

Tātad bēgļu/imigrantu jautājums kā iemesls valdības izjukšanai nav aktuāls. "Šobrīd". Situācija var mainīties, ja taisnība ir vienam no "nacionāļu" līderiem, Eiropas Parlamenta deputātam Robertam Zīlem, kurš apgalvo, ka EK jau pēc dažiem mēnešiem spiedīšot dalībvalstis tajās uzņemamo bēgļu/imigrantu skaitu palielināt. Tad NA varēs saukt "mēs taču teicām!" un šādu pavērsienu lietot kā pamatojumu, lai atgrieztos pie radikālākas retorikas un, iespējams, arī rīcības. Un, ja pirmās viedokļu sadursmes par bēgļiem/imigrantiem gadījumā NA pragmatiskais spārns, šķiet, ņēma virsroku, tad, parādoties ziņām par nepieciešamību uzņemamo cilvēku skaitu palielināt, otrreiz tā vairs nenotiks.

Tomēr, ja pieņemam, ka šajā tēmu lokā tuvāko trīs četru mēnešu periodā būs salīdzinošs klusums, tas nenozīmē, ka "šobrīd" būs tikpat ilgs, jo partijām ir jāvienojas par nākamā gada budžetu.

Manuprāt, koalīcijas partiju vadītāji un ministri ir pietiekami pragmatiski, lai nelauztu mēbeles par faktu, ka pieteiktās vajadzības un pieejamie resursi nesakrīt. Respektīvi, par to, ka gribas, vienkāršojot, papildus līdzšinējam tērēt vēl 600 miljonus, bet reāli var 200 miljonus eiro.

Pieejamo daļu brutāli palielināt, palielinot, piemēram, budžeta deficītu – premjere ir paudusi, ka tad gan viņa demisionētu, – vai palielinot nodokļus, neviens tā īsti nav gatavs. Kaut tādēļ, ka deficīta būtiskas palielināšanas gadījumā Latvijai var rasties problēmas ar partijām tik dārgo Eiropas fondu saņemšanu. Turklāt Grieķijas nedienas psiholoģiski (lai gan ne sevišķi precīzi – situācijas ir pārāk atšķirīgas) sabiedrībā atstājušas biedējošu nospiedumu par to, kā beidzas vēlmju nesamērošana ar iespējām. Plus – viena lieta aicināt palielināt budžeta deficītu, ja šāds solis ļauj neveikt kādus ļoti smagus izdevumu samazinājumus, cita, ja šādi var vienkārši palielināt tēriņus. Latvijas gadījumā pirmās situācijas nav.

Līdz ar to strīdus objekts var būt nevis papildu tēriņiem pieejamā summa kā tāda, bet tas, kā tā tiek sadalīta.

Jo, arī vienkāršojot, var būt divi sadalīšanas modeļi. Pirmais: visiem, dalot 200 "uz galviņām". Otrais: piešķirot dažiem, bet pārējiem – faktiski neko. Un tad izšķirīgi kļūst tas, vai katrai no koalīcijas partijām ir kāds no šiem "dažiem", lai būtu vismaz kaut kas publikai demonstrējams. Savukārt, ja paveramies uz līdz šim izskanējušajām prioritātēm papildu finansējuma sadalē, šāda konstrukcija īsti neveidojas. Proti, "Vienotība" potenciāli varēs sist sev pa krūtīm, rādot uz lielāku finansējumu policijai (iespējams, arī pedagogu algām), "zaļie zemnieki" – veselībai un aizsardzībai, savukārt "nacionāļi" varēs demonstrēt vien savu stingro mugurkaulu. Citiem vārdiem sakot, pašas izvēlētās prioritātes ir korektas, bet "portfeļu" sadalījums pašreizējā koalīcijā un Latvijai tradicionālais niķis nozares veiksmes un neveiksmes stingri saistīt ar konkrētu partiju, nevis valdību kā koleģiālu struktūru, ainu saduļķo. Un, lai gan nedz šis, nedz nākamais nav parlamenta priekšvēlēšanu gads, šādas disproporcijas "labo ziņu" nešanā var radīt papildu spriedzi koalīcijā.

Tiesa, grūti iedomāties, ka tas varētu būt iemesls valdības krišanai, līdz ar to versijas par to, ka "šobrīd" beigsies, nākamā gada budžetam iegūstot precīzākas aprises, neliekas ticamas.

Koalīcijas stabilitāti tradicionāli var sašūpot atšķirīgi viedokļi (atturēšos no ciniskām versijām par šo atšķirību patiesajiem cēloņiem...) kāda vērienīga saimnieciska darījuma gadījumā. Bet – pirmkārt, tādu, ja neskaita LMT un "Lattelecom" tālāko nākotni, pārskatāmā nākotnē, šķiet, nav, un, otrkārt, "Citadeles bankas" pārdošanas gadījums parādīja, ka status quo saglabāšanas vārdā partijas tiek pāri arī šādām domstarpībām (ar pienācīgu publisku burkšķēšanu, protams).

Vai tas nozīmē, ka, apmainoties belzieniem, tomēr šī koalīcija turpinās strādāt un "šobrīd", tēlaini izsakoties, nozīmē Straujumu TV ekrānos sakām Jaungada apsveikumu?

Nē, tāpēc ka paralēli jau līdz nelabumam apspriestajiem nestabilitātes faktoriem (bēgļi, budžets, cīņa par ietekmi "Vienotībā") var parādīties šobrīd neprognozējami faktori.

Tie var būt reālu (nevis īslaicīgu) skandālu formā, piemēram, aizturētajam nu jau bijušajam "Latvijas dzelzceļa" šefam Uģim Magonim kļūstot runīgam un sliecīgam gremdēties atmiņās par savām attiecībām ar Latvijas politisko eliti. Respektīvi, nestabilitāti var radīt ne tik daudz nedienas ar kādu konkrētu ministru (piemēram, veselības ministram netiek pagarināta uz laiku piešķirtā pielaide valsts noslēpumam), cik kāds korupcijas skandāls, kas met ēnu uz veselu politiķu loku.