Foto - Gatis Priednieks-Melnacis
 
Sarunas
09.05.2017

Cik daudz mēs koķetējam, runājot par Dievu

Komentē
0

12. maijā Valmieras Drāmas teātrī pirmizrādi sagaida Regnāra Vaivara izrāde "Klusa nakts, dzēra nakts", kuras pamatā ir krievu dramaturga Ivana Viripajeva luga. Ar piebildi "Jautrs skurbums 2 vieglos cēlienos". Veidojot izrādi, režisors tikās ar mācītāju Juri Cālīti viņa lauku mājās "Zvanniekos". Dzerot tēju, notika saruna par Dievu, teātri un mīlestību, saruna bez robežām, bez cenzūras un žurnālistu uzliktiem rāmjiem. 

Juris Cālītis: Piedod, man ir iespēja šobrīd tevi "izzondēt". Man vienmēr ir licies, ka mēs zinām tautības, kurām kaut kādā veidā aktiermāksla izpaužas diži.

Regnārs Vaivars: Es nezinu tādas tautības. Nosauc!

Juris Cālītis: Angļi, piemēram. Vai arī, cik man nācies izsekot krievu vai franču filmām, šķiet, ka aktieriem viss sanāk ļoti dabīgi. Turpretī, es teikšu godīgi, redzot daudzus  latviešu aktierus gan filmās, gan televīzijā un uz skatuves, rodas sajūta: "Es tagad spēlēju, man tā jāspēlē." Un mani tā sajūta ļoti reti nepamet. 

Regnārs Vaivars: Redzi, runājot par Latvijas kino, man nav tādas pieredzes. Cik daudz šeit tiek filmēts, un arī kinorežisori droši vien nemāk tā īsti paskaidrot atšķirību, kas mainās, kad spēlē kamerai, un kas mainās, kad spēlē pēdējai rindai. Jo visi mūsu aktieri spēlē pēdējai rindai. Un tas arī ir tas, ar ko es pēdējā laikā strādāju teātrī: aktieriem ir grūti tikt vaļā no sajūtas, ka es tagad spēlēju skatītājiem, tāpēc visu laiku kā tēls komentēju, tagad es to domāju, bet tagad es patiesībā nedomāju. To es cenšos vākt nost, lai skatītājs ir tas, kas izvērtē, vai tu tā domā vai ne.  

Juris Cālītis: Es nesen noskatījos Hermaņa jauno izrādi "Pakļaušanās", kur Andrim Keišam bija jāspēlē islāma adepts, jāparāda, cik tur viss sakārtots – sešas sievas, komfortabla dzīve.  Mēs abi ar sievu bijām vienisprātis, ka izrādē spēlē cilvēks, kurš precīzi izspēlē savu lomu, bet netic nevienam vārdam. Un skatītājs, konkrēti mēs, sajutām, ka viņš pat iekšēji smīn par to, kas viņam šajā izrādē jādara.

Regnārs Vaivars: Varbūt nav korekti tā teikt, bet domāju, ka šajā gadījumā režisors ir vēlējies paust savu viedokli, kas ir tik ļoti skaidrs un nemaināms, ka aktieris, iespējams, ir "kurbulēts", lai parādītu, cik tas ir smieklīgi un cik tas ir debili. 

Juris Cālītis: Bet kas ir tā burvju atslēga, ar ko aktieri var atraisīt? Kā tikt klāt šai personībai?

Regnārs Vaivars:  Es šaubos, vai var runāt par burvju atslēgu. Jebkurā gadījumā režisoram ir jāspēj noformulēt, uz ko aktieris lomu ved. Es nedomāju, ka, piemēram, krievu aktierim var iedot  tekstu un viņš uzreiz ir lomā iekšā. Svarīgi ir noformulēt tēmu, nevis mēģināt spiest ārā kaut kādas atsevišķas lietas. Viena lieta, ko aktieri parasti jautā par tēlu: "Kāds viņš ir?", uz ko es atbildu, ka viņš nav nekāds, vienkārši jāskatās, ko viņš dara, kas ar viņu notiek un ko viņš vēlas. Tas arī veidos to, kāds tēls ir. Piemēram, krēsls jau arī pēc būtības nav nekāds. Jautājums, ko mēs gribam ar to krēslu izdarīt. Ir jāsaprot, uz ko es tēlu vedu un kāpēc tas vispār kaut ko dara. 

Juris Cālītis: Bet tomēr – es varbūt kādu aizvainošu, bet teikšu tā: es kā skatītājs latviešu aktieriem redzu cauri. Kā aktieris spēlē, ko viņš dara, ko domā. Man derdzas, ka, piemēram, filmās bieži vien ēd un runā, jo tas, redziet, ir dabīgi. Man nav tas jāredz tikai tāpēc, ka tā ir dabīgi un ka tā tagad ir moderni.  

Regnārs Vaivars: Jā, bet tevis pieminētie franči – ko tad viņi 70. gadu filmās darīja? Pīpēja un runāja. 

Juris Cālītis: Tev ir pilnīga taisnība. Un tiem, kas skatās, īpaši, piemēram, nesmēķētājiem, tas jo vairāk krīt acīs. 

Regnārs Vaivars: Bet tas jau nav aktiera uzdevums, tas ir režisora jautājums. Ja režisors nav pārliecināts, ka aktieris spēs būt dabīgs, viņš iedod zupu vai spageti. 

Juris Cālītis: Man vienmēr stāstīts, ka uz skatuves visgrūtāk ir staigāt – uziet un noiet. Kustēties pa skatuvi. Tāpēc mani tik ļoti intriģē, ka tu saki: izrādē "Klusa nakts, dzēra nakts" ļoti būtiska ir plastika.

Regnārs Vaivars: Jā, zini, mēģinājumu procesa sākumā es vairs neaizraujos ar ļoti ilgstošu lugas analīzi. Sev, protams, esmu izanalizējis, bet aktieriem pašā sākumā nav jēgas to darīt pārāk ilgi, jo, tiklīdz viņš pirmo reizi uzies uz skatuves, viņam nebūs, kur likt rokas, viņš visu aizmirsīs un analīze nelīdzēs. 

Juris Cālītis: (Smejas.) Mans pirmais uznāciens uz skatuves bija Vācijā. Es biju kādus 8 gadus vecs, un man bija jāuzskrien uz skatuves un jāpasaka tikai viens teikums: "Mīļo mammiņ!" Es atceros, tajā brīdī, kad es skrēju uz skatuves, es ieraudzīju, ka tā sieviete, kas man jāapkampj, ir tik daudz reižu resnāka, nekā es vispār varēju iedomāties, ka es vispār vairs nezināju, kas man ir jādara un jāsaka. (Abi smejas.)

Regnārs Vaivars: Es skatos, ka tev ir daudz grāmatu. Vai tu tās visas esi izlasījis?

Juris Cālītis: Jāsāk ar to, ka ikvienai grāmatai ir savs uzdevums. Piemēram, enciklopēdijas ņemu tikai tad, kad vajag konkrētu informāciju. Tad ir teoloģijas vai filozofijas darbi, ko es esmu izlasījis, bet tas vienmēr ir saistīts ar to, kādā brīdī un situācijā man tas nepieciešams.  

Regnārs Vaivars: Vaicāju tādēļ, ka man pirms vairākiem gadiem diskos bija savākta milzīga pasaules tautas mūzikas kolekcija. Droši vien lielākā Latvijā, bet kādā brīdī sapratu to, ka es taču to visu savā dzīvē vairs nenoklausīšos. Tad diskus aiznesu studentiem. Es sapratu, ka jāspēj atteikties saprāta vārdā. 

Juris Cālītis: Bet, runājot par mūziku, iedomājos, vai tu mūziku izmanto arī savā režijas darbā?

Regnārs Vaivars: Vairs ne.

Juris Cālītis: Nemaz?

Regnārs Vaivars: Nemaz. Jo parasti tas paskaidro skatītājam, kas tagad ir jāsaprot. 

Juris Cālītis: Tas ir interesanti! Tad tu esi izņēmums, kas izrādē neizmanto mūziku. Bet, piemēram, filmas iedomāties bez mūzikas būtu grūti.

Regnārs Vaivars: Jā, bet arī teātrī režisoram jāveic montāža tā, lai uzliktais akcents izceltu darbības dinamiku. Tā ir tā pati kadrēšana. Man ir izrāde "Divas māsas un draudzene", kurā es vispār atteicos no scenogrāfijas. Izrādē spēlē  trīs meitenes, kurām ir  15 lomas: gan vīriešu, gan sieviešu. Viņas izpilda scenogrāfijas un mūzikas funkcijas tikai ar aktieriska ritma palīdzību. 

Juris Cālītis: Vai tev neradās kārdinājums tur likt mūziku? 

Regnārs Vaivars: Es kādus desmit gadus esmu recenzijās lasījis, ka Regnāra mūzikas palete šajā izrādē ir vienkārši ģeniāla. Es pat saņēmu balvu kā gada labākais mūzikas autors, lai gan tas ir smieklīgi, jo es pats to mūziku nerakstīju. Nominantu vidū toreiz bija arī Jānis Lūsēns, Zigmars Liepiņš, un pēc tā visa es sapratu, ka man to nevajag. Es negribu manipulēt ar to, ko es zinu un ar ko varu viegli manipulēt. 

Juris Cālītis: Bet tad tu esi jocīgs cilvēks. Jo cilvēks ir tas, uz ko viņam ir ķēriens. 

Regnārs Vaivars: Bet tas vairs nav interesanti. Es zinu, ko varu izdarīt. Kas tur vairs interesants? 

Juris Cālītis: Varbūt attīstīt? Vēl vairāk iedziļināties procesā? 

Regnārs Vaivars: Bet es pirmām kārtām gribu iedziļināties teātra procesā. Saproti? Mūziku aktieri nospēlēs. Man ir labi aktieri, es esmu labs režisors, un tu to gan redzēsi, gan dzirdēsi.

Juris Cālītis: Vai mēs viņus (aktierus) satiksim dramatiskā stāvoklī un darbības, kas notiks, būs šī stāvokļa izvirdumi? 

Regnārs Vaivars: Jā, bet nebūs nekādas kliegšanas.

Juris Cālītis: Kas ir tas konteksts, kas ir tā dinamika, kurā viņi to izspēlēs?

Regnārs Vaivars: Dinamika ir pārsātinātībā. Liela daļa tēlu ir sasnieguši kaut kādu situētības līmeni, un, kā izrādās, tas vairs nesniedz to gandarījumu, kā dēļ viņi ir sākuši darīt to, ko dara. Viņi nojauš, ka līdz šim nav darījuši neko no tā, ko vēlējušies. Sasniegts ir daudz, bet vai tas ir gribēts? Par to ir stāsts. 

Juris Cālītis: Par to, ka tas ir aktuāli, man nav ne mazāko šaubu. Man pat šorīt, pirms jūs atbraucāt, bija saruna ar cilvēku, kurš daudzus gadus ir prom no Latvijas, pārtikušā un drošā zemē, bet ģimenes otra puse ir Latvijā. Vienu no ģimenes šī situācija galīgi neuzrunā, tā liekas tukša, bezjēdzīga, bet jautājums, kur ir labāk: kur man ir nauda, drošība, garants vai kur es mokos, kur nesakārtots darbs, vide. Kurš no šiem laulības partneriem ir izvēlējies to īsto ceļu? 

Regnārs Vaivars: Uz to var atbildēt tikai pats cilvēks un var atbildēt Dievs. Vai tā tiešām ir viņa izvēle, vai arī tas foršāk izskatās. Bet mēs jau nevaram tiesāt.

Juris Cālītis: Par tiesāšanu nav runa. Bet es gribu noraidīt tavu Dieva piesaukšanu. Dievam nav nekāda darīšana, tā ir mūsu izvēle. Ja Dievs vispār tiek pieminēts, tā ir tāda fantastika vai tukša skaņa. 

Regnārs Vaivars: Nē, tā ir sevis kurbulēšana un reizē koķetēšana attiecībā pret situāciju. 

Juris Cālītis: Ar ko tu koķetē, kad tu koķetē ar Dieva vārdu?

Regnārs Vaivars: Es katru dienu satieku cilvēkus, kuri ar Dieva vārdu koķetē. 

Juris Cālītis: Piemēram, tāds augstu stāvošs cilvēks kā zinātnieks Hokings, kurš mums atklāja visu par melnajiem caurumiem un šīs dienas kosmoloģiju, – no mana profesionāļa viedokļa skatoties, viņam nav vajadzības vai pat tiesību piesaukt Dieva vārdu.  

Regnārs Vaivars: Kā var nebūt cilvēkam tiesību piesaukt Dievu?

Juris Cālītis: Tāpēc mans jautājums tev ir – ar ko cilvēki koķetē, kad viņi koķetē ar vārdu Dievs?

Regnārs Vaivars: Tu nekad nekoķetē?

Juris Cālītis: Ar vārdu Dievs?

Regnārs Vaivars: Nē, vispār.

Juris Cālītis: Protams, koķetēju. 

Regnārs Vaivars: Un tad man būtu jāprasa, kāda tev vajadzība to darīt?

Juris Cālītis: Jā… tad man jāsāk domāt, kāpēc es koķetēju.

Regnārs Vaivars: Par to tu varēsi domāt, kad mēs aizbrauksim. Neapšaubāmi – cilvēks koķetē, un, jo situācija ir smagāka, jo vairāk viņš to dara. Tikai tā koķetērija ar laiku ir grūtāk atmaskojama. 

Juris Cālītis: Pareizi teikts. Es tev piekrītu. Domāju, arī tad, kad ticīgi cilvēki piesauc vārdu Dievs, tā ir koķetērija, tas neizriet no nopietnas attieksmes pret Dievu. 

Regnārs Vaivars: Ļoti bieži esmu saskāries ar cilvēkiem, kuri tiešām ir aizrāvušies ar iešanu baznīcā, Bībeles lasīšanu, mācīšanu bērniem. Man liekas – bet es negribu tiesāt –, ka tā ir koķetēšana.

Juris Cālītis: Vienosimies par to, ko mēs saprotam ar koķetēšanu. Manā uztverē – koķetērija ir tad, ja tas, ko tu dari, nav ar visu sirdi, ar visu spēku, ar visu prātu un dvēseli. Ka tas ir tikai pieskāriens. Un, tieši par šo lugu runājot, tas ir mans lielais jautājums – vai tā nav koķetērija?

Regnārs Vaivars: Tā ir koķetērija. Bet cilvēks to pats uzreiz neapjauš. Iespējams, ar laika distanci. Bet tajā brīdī viņam šķiet, ka viņš ir absolūti patiess un ka koķetērija šajā brīdī ir attaisnojama. 

Juris Cālītis: Bet kāpēc izmisuma brīdī koķetērija būtu attaisnojama? 

Regnārs Vaivars: Es paskaidrošu, kas, manuprāt, ir koķetērija. Tas ir tad, ka tu zini, kā uz cilvēku iedarbosies tavs teiktais vai tava rīcība. Kaut vai Dostojevska varoņi – viņi visi koķetē. Tas nozīmē to, ka vieglāk ir izstāstīt, kā es izvaroju meitenīti, lai visi šausminās, nevis pateikt, ko es patiesībā jūtu. 

Juris Cālītis: Piemēram, tad, kad bērni saģērbjas mammas kleitā? 

Regnārs Vaivars: Nē, tas ir tāpat kā mea culpa, mea maxima culpa. Tāpēc, ka tā ir vieglāk. Tā ir koķetērija. 

Juris Cālītis: Kas tā vietā būtu jādara?

Regnārs Vaivars: Jāspēj to atzīt sev, nevis citiem parādīt, ka esi atzinies. 

Juris Cālītis: Manuprāt, tu esi trāpījis visas ticības, visas garīgās dzīves problemātikas kodolā. Es tev pilnīgi piekrītu, ka mēs savu izmisumu formējam ar kaut ko citu, nevis to, kas mūs varētu izglābt, atpestīt vai risināt. Mēs liekam rindu rindām mea culpa, baznīcas kontekstā grēksūdzi, tukšus vārdus. Es tev varu tikai piekrist, ka arī tā ir koķetērija. Un tas notiek katru svētdienu. Ja kāds lasīs, ko mēs te runājam, tas būs ne tikai aizvainojoši, bet arī dziļi aizskaroši, ka mēs grēksūdzi sauksim par koķetēriju. Bet tā tas ir tieši un tieši tā viena iemesla dēļ, ko tu nupat teici. 

Regnārs Vaivars: Es patiešām gribu ticēt, ka cilvēki, ejot uz grēksūdzi, ir pārvarējuši kaunu, ka tur tomēr kaut kas izplūst ārā un paliek vieta Dievam.

Juris Cālītis: Interesanti, kā tu to raksturo. Tas ir mans lauks. Redzi, tu raksturo, kā turpināt koķetēriju. Sevī. Es kaut ko pārdzīvošu, kaut ko nožēlošu, sapratīšu, būšu pazemīgs. Tā ir tā pretdarbība. Tā ir tieši pretēja tam, kas varētu tevī sarūpēt piedošanu. Tā ir pieeja, tehnika. Iet uz grēksūdzi. Es nekad nebiju iedomājies, ka es varētu to nosaukt šajā brīnišķīgajā vārdā – koķetērija. 

Regnārs Vaivars: Nu re, es tev esmu Dieva sūtīts.

Juris Cālītis: Tu esi tiešām Dieva sūtīts. Bet tas tomēr ir aizvainojoši. 

Regnārs Vaivars: Kas?

Juris Cālītis: Ka cilvēka mēģinājumu atbrīvoties no savām sāpēm, nelaimēm nosauc par koķetēriju. Iemesls, kāpēc es to pavisam droši varu apgalvot un pievienoties tavam redzējumam, ir tas, ka es zinu: grēksūdze neatrisinās cilvēka problēmu. Bet, klau, ko tad lugā viņi visi tur dara? Mierīgi koķetē ar savu izmisumu?

Regnārs Vaivars: Sāksim ar to, ka pirmām kārtām es tomēr esmu režisors, un nevienam nebūs  iemesla domāt, ka mēs redzam tārpus, kas mokās uz āķa. Es tikai uzdošu jautājumu, vai vispatiesākajā izmisuma brīdī tā nav tā pati koķetērija, piemēram, precēties benzīntankā nakts laikā. Katram tekstam apakšā ir vēl citi slāņi. Jautājums ir par to, kāpēc tu vispār kaut ko dari. Un, ja man jautā, kas būtu no tā jāsaņem, tad zini, ka mana misija nav būt mācītājam, kas sniedz absolūti skaidras atbildes. Es būtu priecīgs, ja katrs saņemtu kaut ko citu, nevis kaut ko jau iepriekš pateiktu. Es varu nojaust, kas būtu jāsaņem man, aktieriem un ideālā variantā arī dažiem draugiem, kurus es pazīstu, bet es nevaru atbildēt par visiem cilvēkiem. 

Juris Cālītis: Nu jā, tas jautājums ir drusku.. nu drusku...

Regnārs Vaivars: Teiksim, tizls.

Juris Cālītis: Jā, pilnīgi pareizi. Bet mani vairāk interesē, kāpēc autoram visa norise ir dzērumā. Es saprotu, tu pavisam citādi to izspēlēsi, būs cita maniere. Vai tas ir kāds īpašs stāvoklis, kas visiem ir kopīgs? 

Regnārs Vaivars: Lieta tāda, ka autors ir krievs, kas dzīvo Polijā. Viņš ir precējies ar poļu aktrisi, un te ir runa par mentalitāti: te ir savienots katolicisms ar pareizticību. Krievi par Dievu runā tad, kad dzer, savukārt eiropieši pa lielam muld tukšumu.  

Juris Cālītis: Es īsti nesaprotu, jo man nav tāds kontakts ar krievu vidi.

Regnārs Vaivars: Es tevi iepazīstināšu. 

Juris Cālītis: Man ir sajūta, ka Krievijā nav īpaši jādzer, lai runāšana, domāšana un attieksme būtu pārsātināta ar dievišķo. Man šķiet, ka jau saknē visa politika, kultūra, sabiedrība vairāk vai mazāk ir caurausta ar pareizticību, lai gan padomju laiks ir izdarījis savu. 

Regnārs Vaivars: Redzi, pareizticība ļoti balstās uz nožēlu, un galu galā pārdzeršanās ir viens no iemesliem, lai no rīta to ļoti nožēlotu. Arī 90. gados visi bandīti, kas slepkavoja, pareizticīgo baznīcām ziedoja ārkārtīgi lielas summas. Pareizticībā ir tā: ja no cietuma izbēg kāds cilvēks, tuvējā ciematiņā visi viņam atstāj vismaz maizi pie durvīm, jo viņš jau tāpat ir gana cietis, nožēlojot savus grēkus. Dostojevskis attiecībā uz pareizticību tiešām ir baigi precīzi trāpījis. Kaut vai "Noziegumā un sodā", kur kāds krāsotājs ir gatavs uzņemties vainu par to, ko viņš nav darījis, tikai tāpēc, ka ir nožēla. 

Juris Cālītis: Es atzīšos, man diemžēl tas ir pārāk svešs. Es pazīstu Romas katoļu, protestantu nožēlu, kas ir daudz mehāniskāka, formālāka. Tu raksturo kaut ko, kas ir asinīs. Ka tā ir visa dzīve, ka tā nav tikai grēksūdze. Luterāņi paņēma "Kungs, apžēlojies", bet liturģijā to var redzēt tikai vienā vietā, ka tā ir frāze, kas ir saistīta ar grēksūdzi. Bet agrākajā liturģijā, kas bija luterāņiem Latvijā un ko joprojām lieto trimdā, ir tas, ka dievkalpojuma sākumā ir grēksūdze un piedziedājumā ir "Kungs, apžēlojies. Kristu, apžēlojies. Kungs, apžēlojies", kas nekad baznīcas vēsturē nav bijis saistīts ar grēksūdzi, bet ar tādu universālu attieksmi, kādā cilvēks stāv iepretim Dievam. "Kungs, apžēlojies" ir tas, kas es esmu kā cilvēks. Un pareizticīgā tradīcijā tas atkārtojas visu laiku, visos variantos, tas ir piedziedājums, kas noformē visu pareizticīgo liturģiju. Pareizticīgo kontekstā šī grēksūdze nav tikai grēksūdze, tā ir tāda atziņa, ka tev ar visu asinsriti, porām ar visu, kas tu esi, tev nāk ārā vainas apziņa. 

Regnārs Vaivars: Atvaino, ka es tevi pārtraucu, bet vai nebūtu pareizāk "Kungs, apžēlojies" vietā teikt "Kungs, pieņem mani tādu"? 

Juris Cālītis: Jā. Tu pareizi interpretē. Tieši tas ir pareizticīgo liturģijas saturs. Rietumu kultūrā, kas ir Romas katoļi un protestanti, šī lūgšana ir ļoti sašaurināta. Nav "Kungs, pieņem mani, kāds es esmu, un piedod man".

Regnārs Vaivars: Es nevaru spriest par pareizticību, bet, piemēram, Dostojevska darbos ir ļoti daudz zemošanās. Ka cilvēkam tas ir ļoti nepieciešams, jo lepnība valda, bet ir organiskā nepieciešamība aiziet pazemībā. 

Juris Cālītis: Un tu redzi, ka šajā lugā patiesībā neviens netiek tam uzdevumam, līmenim klāt? Ka visi paliek kaut kur karājoties?

Regnārs Vaivars: Jā, netiek. Tur ir koķetērija vai zemošanās, vai lepnība. Lugas varoņi tic, ka tuvojas problēmas risinājumam, viņi ķeras pie Dieva meklēšanas.

Juris Cālītis: Viņi to jūt, jā. Bet es kā skatītājs? 

Regnārs Vaivars: Aktieri bliezīs, iemiesosies tajā, ka viņiem ir atklāsme. Un tad jau ir jautājums, vai skatītājs ieraudzīs, ka tā diemžēl ir tikai koķetērija, vispirms jau koķetērija pašam ar sevi. 

Juris Cālītis:  Es gribu, lai tu esi mācītājs un pasaki – ko man darīt ar šo informāciju, ar šo atklāsmi? Jo šī atklāsme saka, kā tas notiek, kā tas ir. Vai ir alternatīva? 

Regnārs Vaivars: Par to jau es runāšu, ka ir alternatīva. Lugā attēloto es tik bieži esmu redzējis un dzirdējis, ka cilvēki Dieva vārdu izmanto un viņi paši tic, ka ir uz vienīgā ceļa. Alternatīva ir katra paša izvēle.  Es nevaru pateikt, ka jāsaka un jārīkojas tā vai citādi. Tev drīzāk ir jādod alternatīva. 

Juris Cālītis: Nav problēmu, es varu dot. Tikai tā būtu vēl viena luga. 

Regnārs Vaivars: Es varētu noorganizēt. Tu varētu stāvēt pēc izrādes pie mikrofona uz skatuves ar vārdiem: "Bet tagad es jums pateikšu!"

Juris Cālītis: (Smejas.)

Regnārs Vaivars: Ir pieredzēts, ka, tikko tiek pieminēts kaut kas sakrāls, visi kļūst stīvi. Tas ir tādas pārprastas pietātes jautājums. Bet atliek tikai pateikt "deputāts" vai "dibens" – un visi smejas.  

Juris Cālītis: Tad 12. maijā? Labi. Forši, ka tu atbrauci. Es daudz ko iemācījos. Ne par tavu, bet par savu profesiju. 

Regnārs Vaivars: Paldies tev arī! Uz tikšanos "Klusa nakts, dzēra nakts" pirmizrādē.





  



 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0