Ciemos pie Tolstoja

Režisora asistentes piezīmes

Vasarīgā pilsēta vēl tikai mostas, ielas ir tukšas, bet mūs pie Jaunā Rīgas teātra gaida autobuss. Pa vienam ierodas Gata Šmita jaunās izrādes "Tumsas vara" jeb "Nadziņš ieķēries – putniņš pagalam" radošā komanda – aktieri Vilis Daudziņš, Baiba Broka, Jana Čivžele, Inga Tropa un Alise Danovska, kā arī scenogrāfs Rūdolfs Bekičs un kostīmu māksliniece Keita. Režisors Gatis Šmits, kā arī Gundars Āboliņš un Guna Zariņa pievienojas jau ārpus Rīgas. Daži no aktieriem (Ģirts Krūmiņš, Ivars Krasts, Sandra Kļaviņa un Gatis Gāga) netiek, bet galu galā lielākā daļa izrādē iesaistīto ir gatavi doties Viļa Daudziņa noorganizētajā izpētes ekskursijā uz Preiļiem.

Ļeva Tolstoja lugas darbība norisinās Krievijas laukos, Tulas guberņā, 19. gadsimta beigās. Jau izrādes mēģinājumu sākuma procesā kļuva skaidrs, ka ar mūsdienu cilvēka skatījumu uz dzīvi un apkārtējo pasauli ir teju neiespējami iztēloties, kāda bija ikdiena lauku sādžā. Tikšanās ar dažādiem vēstures un literatūrzinātnes speciālistiem palīdzēja uzburt aptuvenu Tolstoja pasaules ainu, taču atrast kādu, kas spētu izstāstīt, kā cilvēki Tulas guberņā ēda vakariņas vai savstarpēji sasveicinājās, bija gandrīz neiespējami. Tāpēc mēs devāmies uz Latgali, kur joprojām pastāvošā vecticībnieku kopiena ir vispietuvinātākā vide autora uzburtajai pareizticīgo pasaulei.

Iebraucot Preiļos, mūs sagaida Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja vadītāja Tekla Bekeša, kuras pavadībā dodamies apciemot trīs mājas. Šoferim veikli izlavierējot pa šauriem lauku celiņiem, nonākam viesos pie sievietes vārdā Matrjona, kas izpelnās lielu sajūsmu, jo tāds ir arī Baibas Brokas atveidotās varones vārds. Bijusī skolotāja dzīvo gandrīz 170 gadus vecā ēkā kopā ar suni un kaķi. Mājlopu viņai nav, jo vienatnē par tiem grūti parūpēties. Viņa iznes senlaicīgu patvāri no Tulas guberņas, kura bijusi slavena ar patvāru izgatavošanu. Kā ciema kukulis atvestā torte uzreiz tiek sagriezta, par prieku vecajās mājās mītošajam lapseņu baram. Matrjona iznes pašas gatavoto speķi (kura pagatavošanas metodi pētnieciskos nolūkos izprasa Gundars Āboliņš), kā arī dažnedažādus ievārījumus un mājas balzamu. Saimniece ir enerģijas pilna un, sunim uzticīgi sekojot viņai pa pēdām, izrāda saimniecību, un stāsta savu dzīvesstāstu. No malas skatoties, izrādes radošā komanda atgādina nesavāktu skolēnu ekskursiju, kur daļa klausās skolotājā, bet daļu no stāstījuma aizvilina dažādas detaļas. Taču šādi katrs meklē un atrod nepieciešamo – kādu kustību vai runas manieri savam varonim, kādu interesantu priekšmetu, kas jānofotgrafē vai jāuzskicē scenogrāfijas izveidei, kādu auduma rakstu vai tekstūru kostīmiem vai, piemēram, astoņdesmit gadu vecu asparāgu viesistabā.

Matrjonas mājā atrodams gan lugā, gan izrādē svarīgais elements – krāsns ar mūrīti. Viņas bērnībā tēvs ar māti esot cīnījušies par to, kurš ziemas vakaros varēs pagulēt siltākajā vietiņā, bet tagad mūrītis lieti noder augļu un sēņu žāvēšanai. Protams, ka lielākā daļa no namamātes stāstītā ir dažnedažādas atmiņas un stāsti par to, kā visa ierastā dzīve apmeta kūleni, iestājoties kolhozu laikiem, taču svarīgākais ir sīkumi. Aktieri var iemācīties, kā ar zaru slotām tika mazgātas grīdas, vai noskaidrot, kur, ienākot no āra, tika karinātas virsdrēbes, kurš pirmais sēžas pie galda un kur atrodas bērni, ja pie vecākiem ieradušies viesi, kā tiek apraudāts mirušais vai kā ziemā tika siltināta māja. Kad visi stāsti ir izstāstīti un speķis noēsts, Matrjona uz atvadām iemāca īsu lūgšanu, ko noskaitīt pirms ēšanas, un aicina, lai braucam ciemos vēl.

Nākamajās mājās mūs sagaida īsts vecticībnieku batjuška, kurš uzposies spoži zaļā, tautiskā (bet pēc kostīmu mākslinieces Keitas novērojumiem – ne autentiskā) kreklā, un divas brangas kundzes lakatiņos. Tā kā vecticībnieku kopienai galvaspilsētas kultūras dzīve ir sveša, sākumā paskaidrojam, kas mēs esam un kāpēc esam ieradušies. Seko neveikla iepazīšanās, kuru varētu aprakstīt kā abpusēju atvainošanos. Mājas saimnieki uzsver, ka ar latviešiem viņi ir "pa draugam" un ka arī viņu draudzē svarīga sastāvdaļa ir tieši latvieši. Viesi turpretī mēģina taisnoties, ka ne jau visi latvieši uz krievvalodīgajiem iedzīvotājiem skatās greizi. Kad ir pārvarēts mulsinošais integrācijas politikas neveiksmes atspoguļojošais moments, saruna ievirzās vecticībniekiem tuvākā gultnē – par Dievu. Kundze vārdā Viveja mums paskaidro vienkāršu patiesību, pēc kuras viņa arī dzīvo: "Dievs ir viens. Ne jau viņi tur tūkstošiem sēž debesīs". Viņasprāt, tas nenozīmē, ka daži (kristieši) ir vienlīdzīgāki par citiem. Tieši otrādi – visiem vajadzētu prast sadzīvot mierā. Jo visiem taču ir viens Dievs.

Tiekam aicināti mājā. Arī šeit ir funkcionējoša krāsns, kas tiek izmantota ne tikai ēdiena gatavošanai, bet arī gulēšanai. Pēc nelielas ekskursijas tiekam sasēdināti ap galdu, lai ēstu speciāli pagatavotas, īstenas vecticībnieku pusdienas. Pēc režisora Gata Šmita lūguma batjuška kopā ar Viveju un Irinu nodemonstrē lūgšanu, kas tiek skaitīta pirms un pēc katras ēdienreizes. Lūgšana ir pāris minūtes gara un sastāv no skandēšanas, dziedāšanas, daudzkārtējas krustīšanās un klanīšanās. Gatis Šmits šo procesu nofilmē, lai vēlāk to varētu parādīt Ģirtam Krūmiņam, kura varonis Akims ir ļoti dievbijīgs. Lūgšanas process ir mulsinošs savā automātiskumā un ikdienišķumā – tā laikā var gan pakasīt degunu, gan apspiest žāvas.

Pēc lūgšanas tiek bagātīgi uzklāts galds – zupa, olas, šķiņķis, kartupeļi, biezpiens, aukstā gaļa un dažādi lauku labumi. Kamēr ēdam, batjuška arī apstāsta to, kādā apģērbā gan vīriešiem, gan sievietēm jālūdz Dievs un kādā izskatā drīkst ieiet dievnamā. Manus legingus viņš nodēvē par apakšbiksēm, taču ar šādām apkašbiksēm dievnamā ieiet drīkstot. Vienīgi biksēs sievietes nedrīkst ierasties. Baznīcā noteikti ir jāapsien lakats, taču tas tiek valkāts arī mājās. Ja sieviete apsējusi lakatu, tas nozīmē to, ka viņa sevi ir veltījusi i Dievam, i vīram. Pēc kārtīgas ieturēšanās tiek noskaitīta vēl viena lūgšana. Aplūkojam ikonu stūrīti, kas ir katras vecticībnieku mājas neatņemama sastāvdaļa, kā arī svarīgs scenogrāfijas elements. Biju daudz lasījusi par to, kādam šim stūrītim jāizskatās, kā tas pareizi jāiekārto, kur tas jānovieto un kādā secībā jākārto ikonas. Taču redzēt to kā ikdienišķu mājas iekārtojuma elementu ir pavisam cita lieta. Balti mežģīņu aizkariņi zem un virs ikonām (tie ir Dievam tīkami, teic Viveja), dažādu krāsu mākslīgie ziedi un svecītes svētku dienām un svētdienām.

Pēc tam sievietes izrāda gan aku, gan kūti, gan pirti, kā arī laipni atdod dažādus priekšmetus, kuriem saimniecībā vairs nav pielietojuma. Guna Zariņa saņem labības kulstīšanai paredzētu darbarīku. Sarunājam, ka scenogrāfs Rūdolfs Bekičs nākamajā nedēļā atbrauks pēc pārējām lietām. Vieglumā, ar kādu mājas saimnieki atteicās no paaudžu paaudzēs glabātām mantām, ne tik daudz jautās dziļi ticīgu cilvēku nesavtīgums, cik atspoguļojās skumjā apziņa, ka šīs mantas aiziet bojā reiz plašajās saimniecībās, kuras tagad mēģina uzturēt viens vai divi veci cilvēki.

Batjuška mums piedāvā apciemot arī viņa brāli, kurš dzīvojot netālu. Sakāpjam autobusā, batjuška uzsēžas uz moča un rāda mums ceļu. Mūs sagaida treniņbiksēs tērpts bārdains onkulis, kuram pieder liela saimniecība. Pēc īsas interjera apskates, kuras laikā kostīmu māksliniece Keita iemanās sarunāt pāris apģērbus un audumus izrādes vajadzībām, izstaigājam mājai piederošās ēkas, no kurām lielāko iespaidu atstāj zemē ieraktā dzelzs cisternā izveidotais pagrabs. Atpakaļceļā vēlreiz apciemojam batjušku. Šoreiz viņa paša mājās, kuras apsargā akls suns un zemē iecirsts cirvis. No svinīgā zaļā krekla viņš paspējis pārģērbties ērtākā treniņtērpā.

Pēdējā pieturvieta ir netālu no Moskvinas vecticībnieku lūgšanu nama, bet izrādās, ka mājas saimniecei mācītājs nav paspējis izstāstīt, ka pie viņas ieradīsies viesi, un viņa mūs ielaiž ļoti negribīgi. Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja vadītāja pēc tam mums paskaidro, ka vecticībnieku kopiena ne tikai dzīvo ļoti noslēgtu dzīvi, bet arī bieži ir saskārusies ar ikonu zādzībām, tāpēc pret svešiniekiem izturas ar piesardzību un neuzticību. No visiem apciemojumiem šis ir visskumjākais, jo vecā sieviete dzīvo teju pilnīgi tukšā mājā. Viens logs ir aizmūrēts un nolīmēts ar tapetēm, bet tajā pašā laikā – aizkaru ierāmēts. Mājas saimniece dalās ar savu dzīvesstāstu, atmiņām par kolhoza laiku, kad bijusi viena no spožākajām darbiniecēm. Tagad viņas māja esot bieža pulcēšanās vieta popiem, kuri ierodas vizītēs uz Moskvinas vecticībnieku lūgšanu namu. Atvadāmies un dodamies tālāk uz dievnamu. Kā viesiem mums atļauj neievērot dažus no ģērbšanās ierobežojumiem, tikai visām sievietēm ir jāapsien lakatiņi. Pēc režisora ierosinājuma Keita uzvelk garus trikotāžas svārkus, lai iemēģinātu apģērbu, ko ikdienā valkā vecticībnieku sievietes.

Interesanti ir vērot diskusiju starp mācītāju un režisoru Gati Šmitu. Iespējams, ilgstoši nebiju runājusi ne ar vienu pārliecinātu kristieti, tāpēc jutos apjukusi un gandrīz vai pārsteigta, ka jebkas tiek pamatots ar Svētajiem Rakstiem. Sākumā mācītājs izklāsta dievnama apmeklēšanas kārtību. Pie durvīm karājas vairāki lakati, no kuriem radošās komandas sievietes varēja izvēlēties sev tīkamākos, kā arī gari kokvilnas svārki un jakas. Ar kailiem elkoņiem un ceļiem lūgšanu namā ieiet nav ļauts. Turklāt dievnamam ir divas ieejas – sieviešu un vīriešu. Mums visiem atļauj izmantot vīriešu ieeju. Sievietes un vīrieša atšķirīgā daba un loma sabiedrībā ir svarīgs sarunas temats, jo sasaucas ar Ļeva Tolstoja lugas problemātiku. Mācītājs saka, ka sieviete tika radīta, "lai Ādamam būtu jautrāk", kā arī viņa iemieso iedzimto grēku, turklāt atsakoties no atbildības par izdarīto.

Kad režisors paskaidro, ka lugā darbojas pareizticīgi ļaudis, ar kuru ieradumiem jāiepazīstas arī aktieriem, mācītājs izsaka viedokli, ka patiesībā neticīgiem cilvēkiem nepiedien uz skatuves izlikties par ticīgiem. Mulsinoša ir arī "aptauja" par to, cik daudzi no mums ir ģimenes cilvēki un cik daudzi ir laulājušies baznīcā. Nopriecājos, ka šajā mirklī varu ar skatienu ieurbties piezīmju blociņā un kaut ko pierakstīt. Lūgšanu namā aplūkojam senlaicīgu ikonu kolekciju, kura arī ir rotāta ar baltiem aizkariņiem un mākslīgajiem ziediem. Uzzinām arī to, kā notiek klanīšanās lūgšanu laikā, un to, ka precētiem cilvēkiem baznīcā dziedāt kopā ar pārējiem nav atļauts.

Atvadoties no mācītāja, dodamies Rīgas virzienā. Atgriezties tumšajā galvaspilsētā ir jocīgi. Tā kā šajā nedēļas nogalē norisinās festivāls "LabaDaba", pilsēta ir pustukša un pa ielām klīstošie cilvēki rādās skaļi un pārspīlēti. Šķiet neticami, ka tepat Latvijā vēl pastāv pavisam cita pasaule, kur cilvēki ievēro senas tradīcijas un dzīvo kopā ar Dievu, neskatoties uz satelītu šķīvjiem pie māju jumtiem vai elektriskajām tējkannām un močiem.

Atpakaļceļā spēlējam dažādas "klases ekskursiju spēles", kuru galvenā tematika ir Preiļos pieredzētais. Keitu visvairāk aizkustinājis pēdējā mājā dzīvojošās sievietes skumjais stāsts, Gatis Šmits mēģina atkost, cik šāda dievbijība ir patiesa, Vilis Daudziņš ir iegrimis grāmatas lasīšanā, Inga Tropa atceras savus bērnības gadus Latgalē, Rūdolfs Bekičs turpina skicēt... Apspriežam gan to, vai vecticībnieku kopiena skatās arī latviešu televīzijas kanālus, gan to, vai paši varētu dzīvot tik noslēgtu dzīvi laukos. Lielākā daļa sevi tomēr pasludina par pilsētniekiem, lai arī vienprātīgi atzīst, ka tik garšīgu ēdienu sen nav ēduši.

Izrādes "Tumsas vara" jeb "Nadziņš ieķēries – putniņš pagalam" pirmizrāde Jaunajā Rīgas teātrī gaidāma 3. septembrī.