Foto - Arnis Kalniņš
 
Recenzija
25.10.2016

Četri priekšnesumi nepieradinātās mūzikas festivālā

 
Komentē
0

Oktobra vidū mūzikas namā "Daile" atgriezies "Skaņu mežs", kuru tā organizētāji nodēvējuši par nepieradinātās mūzikas un ar to saistītas mākslas festivālu. Programmā, kā jau parasti, pārstāvēts visplašākais eksperimentālās mūzikas spektrs – no profesionāli skolotu komponistu jaundarbiem līdz neakadēmiskiem priekšnesumiem, līdz ar to bija no kā izvēlēties. Un jau pašā sākumā bez aplinkiem jāteic, ka atlase arī tika veikta – tā kā iepriekšējos gados "Skaņu mežā" biju liecinieks gan spožām mākslinieciskām virsotnēm, gan arī radošam veikumam, kuru ar lielu piespiešanos spēju uztvert vienīgi kā sociālantropoloģisku fenomenu, šoreiz apzināti koncentrējos uz to programmas daļu, kas varētu saistīt arī tīri estētiski. Žanra cienītājiem atstāju multimediju mākslinieka Dominika Fernova "tehno inkarnāciju" ar segvārdu "Vatican Shadow" (citējot programmas veidotājus, "hipnotizējošas ambientās melodijas viņa darbos mijas ar dārdošiem bungu uzbrukumiem"), alternatīvā hiphopa pārstāvja Zebra Katz uzstāšanos, projekta "King Midas Sound" un Kristiana Fenesa sadarbību (laikus izteikti brīdinājumi par stilam atbilstošu īpašu skaļumu un agresivitāti), zviedru mūziķa Pedera Manerfelta sniegumu (atziņu par "Manerfelta mūzikā jūtamo gotisko enerģiju" iztulkoju kā tādas pašas dabas labi domātu eifēmismu). Un tā nu, nodrošinot atkāpšanās ceļu pret pārmetumiem renegātismā un snobismā, 2016. gada 14. oktobrī iepazinos ar "Skaņu meža" programmas pirmajiem četriem priekšnesumiem (Santas Ratnieces jaunākais stīgu kvartets ansambļa "ReDo" versijā, slavenā komponista un pianista Maikla Finisija viesošanās, elektroniskās mūzikas autores Klāras Lūisas audiovizuālā partitūra, frīdžeza saksofonista Čārlza Geila un viņa līdzgaitnieku uzstāšanās). Intuīcija nelika vilties, un tieši šie koncerti sagādāja daudz prieka un muzikālu jaunatklāsmju.

Opuss "Silsila" ir Santas Ratnieces piektais darbs stīgu kvarteta žanrā. Skaņdarbs "PULSE. River-bed. Sand-bed" 2003. gadā tika pieteikts kā Otrais stīgu kvartets (tātad kaut kur eksistē nekad nedzirdēta vēl senāku studiju gadu partitūra), 2005. gadā sekoja "Aragonite", nākamo kvartetu – "Alveoles" – jau pasūtīja Francijas Radio, bet "Silsila" 2014. gadā piedzīvoja "Kronos" kvarteta spēlēto pirmatskaņojumu. Bez šaubām, kvartets "ReDo" ar saviem amerikāņu kolēģiem nevar mēroties ne popularitātes, ne pieredzes ziņā, taču arī "Silsilas" pirmatskaņojums Latvijā bija profesionāli sagatavots, Konstantīna Paturska, Kristiānas Ozoliņas, Dāvja Sliecāna un Pētera Ozoliņa veiktajam lasījumam pārliecinot ar stila un emociju precizitāti un tīrību. Arī no pašas mūzikas saņēmu gaidīto, Santai Ratniecei te turpinot savai daiļradei raksturīgo māksliniecisko rakursu izvērsumus – jūtu trauslumu, introspekciju, disonantu harmoniju izklāstu klusinātā dinamikā, monotematisku intonatīvā materiāla risinājumu, darba koncepcijas sasaukšanos ar eksotiskos ceļojumos gūtiem iespaidiem –, kvartetam saistot ar satura piepildījumu un kompozicionālu slīpējumu. "Silsilas" stilistisko veidolu vienlīdz labi var definēt gan kā retrospektīvu avangardismu, gan arī kā romantismu, kas īstenots ar laikmetīgiem izteiksmes līdzekļiem – no vienas puses, skaņdarba harmoniskās vertikāles nekādi nevarēja piesaistīt kādai konkrētai tonālai sistēmai, no otras puses, iespējams, tieši šādu mūziku rakstītu Rihards Štrauss vai Leošs Janāčeks, ja dzīvotu mūsdienās. Un brīžiem pietrūka tikai cikāžu sisināšanas, lai iespaids par 21. gadsimta naktsmūziku būtu pilnīgs.

2015. gadā "Skaņu mežā" uzstājās Frederiks Rževskis. 2013. gadā – Fils Nibloks. Vēl gadu pirms tam – Kristians Volfs. Un tā varētu atkāpties pagātnē līdz pat pašam pirmajam "Skaņu mežam" 2003. gadā ar Bernāru Parmedžiāni, taču jau no iepriekšminētajiem vārdiem ir skaidrs, ka festivālā regulāri viesojas elektroniskās skaņumākslas un citu žanru laikmetīgās mūzikas klasiķi – meistari, kuru darbi Latvijā citādi rodami vienīgi ierakstos, jo koncertrepertuārā tie diemžēl neskan. Arī tas ir papildu iemesls, kādēļ ziņa par Maikla Finisija braucienu uz Rīgu daudzos izsauca tādu prieku un interesi – 1946. gadā dzimušā "jaunās sarežģītības" pārstāvja opusi Latvijā līdz šim nebija spēlēti nemaz, bet tagad tos atskaņoja pats autors. Uzreiz gan jāpiemin, ka Maikls Finisijs iebilst pret jēdzienu "jaunā sarežģītība" kā pārāk maldīgu un vispārinošu, bet ar tādiem pašiem pārmetumiem jau saistās arī vēsturiskā izcelsme daudziem citiem virzieniem mākslas vēsturē, ieskaitot impresionismu, minimālismu un "jauno vienkāršību". Protams, Maikla Finisija uzstāšanās saucama par īpašu notikumu ne tikai pašas mūzikas dēļ – jau sen pagājis laikmets, kad komponisti bija arī savu skaņdarbu virtuozi interpreti, un pēc Prokofjeva un Šostakoviča autentiskus atskaņojumus spējis īstenot tikai retais no izcilākajiem modernisma autoriem. Džons Keidžs, Olivjē Mesiāns, Ģērģs Ligeti paši uz koncertskatuves nerāvās, arī Alfrēda Šnitkes un Sofijas Gubaiduļinas opusus klavierēm pirmatskaņojuši citi, līdz ar to Magnusa Lindberga 2007. gada uzstāšanās Rīgā kā solistam un kameransambļa dalībniekam un jau pieminētā Frederika Rževska programma "Skaņu mežā" uzskatāma par retiem izņēmumiem. Tagad tiem pievienojies arī Maikla Finisija koncerts.

Jāteic, ka salīdzinājumā ar citiem "jaunās sarežģītības" meistara opusiem 14. oktobrī dzirdētā programma nemaz tik sarežģīta nebija. Protams, arī tā no jebkura pianista prasītu visaugstākā līmeņa virtuozitāti, taču "Skaņu mežam" veiktā mūzikas izvēle uzskatāmi liecināja, ka Finisija daiļradi raksturo ne tikai matemātisku struktūru trauksmaini sablīvējumi, bet arī dialogs ar pagātnes kultūras vērtībām – šajā gadījumā ar amerikāņu spiričueliem, angļu balādēm, Džuzepes Verdi operām un džezu Džordža Gēršvina izpratnē. Rezultātā par visabstraktāko, visintelektuālāko kļuva programmas pirmais skaņdarbs, Finisija spēlei uzreiz pilnā mērā iedzīvinot viņa mūzikas daudzdimensionālo ritmisko tīklojumu, tekstūru pretstatus un harmoniskās kompleksitātes. Ne bez emocionālām intencēm, jo spējie dinamiskie kontrasti un dramatiski vērienīgu ilumināciju nomaiņa ar ilgstošu meditatīvu plūdumu vēstīja, ka komponistam savu ideju izklāstā ir būtisks ne jau tikai racionāls skatījums vien. Sekoja Verdi un Gēršvina transkripcijas līdzās fragmentiem no Finisija "folkloras cikliem", kur jēdzienu "transkripcija" Maikls Finisijs uztvēris visplašākajā nozīmē, citu autoru mūzikas vai tradicionālās skaņumākslas intonācijas izšķīdinot izteikti individuālos daudzslāņu sabalsojumos. Turklāt šķita, ka komponists atradis tikpat oriģinālu risinājumu mūzikas izvietojumam laiktelpā: skaņuraksta harmoniskie un faktūras izvedumi radīja sajūtu, ka tie koncentrēti vienā punktā, savukārt neregulārais temporitms un formveides parametri – iespaidu par nesteidzīgu planējumu uz stingri nospraustu mērķi. Un atliek vien piebilst, ka gan Verdi operā "Aīda" dzirdamā melodiskā linearitāte, gan angļu un amerikāņu tradicionālajā mūzikā ietvertā melanholija, gan arī Gēršvina emocionāli kolorītā izteiksme Finisija darbos vienlaikus guva atsvešināta virmojuma raksturu un ļoti tiešu, ļoti precīzu izgaismojumu.

Arī Klāras Lūisas elektroniskais skaņu celiņš nesa vienu otru pārsteigumu. Priekšnesuma ievads lika iedomāties, ka visa partitūra būs būvēta "trokšņu mūzikas" estētikā, un dažādas frekvences, intensitātes un ritma elektroniskā šņākoņa arī bija visnotaļ uzrunājoša. Tik radikāli eksperimenti vienā brīdī tomēr beidzās, to vietā nākot noteikta augstuma skaņām, kuru savijumi pakāpeniski atklāja dažādus stilistiskos pavērsienus – klasiskākā un atturīgākā izteiksmē veidoti posmi šeit mijās ar tiešākas ritma pulsācijas caurstrāvotām epizodēm, autores būvētajā dramaturģiskajā arhitektonikā kontrastējošiem tematiskā materiāla izvedumiem galu galā daļēji uzslāņojoties citam uz cita. Skaņdarba ritējumā pārliecināja gan komponistes mākslinieciskā gaume, gan arī priekšnesuma struktūra – cilvēka balss un industriālu trokšņu motīvi "konkrētās mūzikas" garā šeit tika sapludināti ar emocionāli trauslāku un neviennozīmīgāku vēstījumu, kam atblāzmas no deju mūzikas intonācijām vēl piešķīra papildu dimensiju, savukārt elektroniskās partitūras formveidi iezīmēja plūstošas pārejas no viena skatpunkta uz otru.

Jau pavisam drīz pēc elektroniskās mūzikas dzimšanas 20. gadsimta 40. gados kļuva skaidrs, ka tās uztverei nāk par labu skaņuraksta multimediāls apvienojums ar attēlu, un tā notika arī šoreiz – un videoprojekciju dialogs ar Klāras Lūisas pārraudzīto skanējumu izrādījās tikpat iepriekšneparedzams kā muzikālās metamorfozes. Sākums atgādināja Hansa Rihtera filmas – tā pati precīzā sasaukšanās ar skaņu celiņu, tikpat uzskatāma sekošana elektroniski ģenerētajiem skaņu viļņiem –, taču pēc tam mūzika un attēls gāja daudz atšķirīgākus ceļus, tagad drīzāk līdzinoties, piemēram, Bila Morisona estētikai. Uz ekrāna redzamās ainas kļuva mazāk abstraktas, audiovizuālajā kontrapunktā parādījās daudzveidīgāki spēles modeļi, un tā visa rezultātā videoprojekcijas varēja uztvert kā vērtību pašu par sevi. Es neteiktu, ka Klāras Lūisas veikums būtu palicis atmiņā kā kaut kas suģestējošs vai unikāls, taču 1993. gadā dzimušās zviedru komponistes karjera vēl atrodas pašā sākumā, un šis pieteikums ir gana kvalitatīvs.

Atšķirībā no Klāras Lūisas, 77 gadus vecais saksofonists Čārlzs Geils savā mūžā un radošajā darbībā ir piedzīvojis visu – 70. un 80. gadu Ņujorkā uzturējies kā bezpajumtnieks, pelnījis naudu kā ielu muzikants, un arī tad, kad pienāca pelnītā atzinība un sociāli stabilas dzīves gadi, viņš, kā vēsta "Skaņu meža" organizētāji, bijis bēdīgi slavens ar "uzstāšanās laikā izvērstām sprediķiem līdzīgām, kristīga misticisma piesātinātām ugunīgām runām, kurās paudis radikāli konservatīvas domas par dzimumu līdztiesību, geju un lesbiešu tiesībām un citiem jautājumiem". Diemžēl laiks darījis savu, un "Skaņu meža" publikai šis prieks gāja secen – bija tikai muzikāls priekšnesums. Toties lielisks priekšnesums, ko varēja salīdzināt ar pašiem izcilākajiem Latvijā jebkad dzirdētajiem koncertiem džeza un eksperimentālās mūzikas jomā.

Uz skatuves amerikāņu saksofonists kāpa kopā ar kontrabasistu Džonu Edvardsu un bundzinieku Rodžeru Tērneru. Un arī tas uzreiz liecināja par zināmu kvalitātes zīmi – Džons Edvardss aizvadīto gadu "Skaņu mežā" ir atstājis vislabākās atmiņas par savu sadarbību ar Pēteru Brēcmani un Vadadu Leo Smitu, bet Rodžers Tērners ne bez iemesla tiek saukts par vienu no savas paaudzes spilgtākajiem džeza māksliniekiem. Klausītāji gan saņēma brīdinājumu par to, ka Geila, Edvardsa un Tērnera trio personīgu iemeslu dēļ šādā sastāvā uzstāsies, iespējams, pēdējo reizi mūžā, taču aizdomas par to, ka mūziķi koncerta laikā varētu izkauties, ansambļa saspēle izkliedēja ātri vien, apburot ar aizraujošu un bagātīgu muzikālo ideju nepārtrauktu sasaukšanos. Atšķirības starp iepriekš iztēloto uzstāšanās modeli un reālo skanējumu bija līdzīgas Maikla Finisija gadījumam – biju sagatavojies uz tikpat mežonīgām kolektīvu improvizāciju kaskādēm kā iepriekšminētā Pētera Brēcmaņa un Matsa Gustavsona duetā, taču šoreiz triju mūziķu priekšnesums izcēlās ar daudzpusīgākiem stilistiskiem rakursiem un solopartiju diferenciāciju. Čārlza Geila muzicēšana, bez šaubām, radīja īpaši valdzinošu iespaidu – viņa saksofona spēles tembrālie izvērsumi diapazonā no kaismīgas eksaltācijas līdz matētiem toņiem atbilda labākajām frīdžeza tradīcijām, bet prasmīgi veidotais muzikālās domas ritējums un emocionālo krāsu gamma atgādināja par hārdbopa un kūldžeza precizitāti un izteiksmīgumu. Taču tieši tāpat aizrāva arī pārējo ansambļa dalībnieku sniegums, tam vienlaikus uzrunājot gan ar improvizāciju nevaldāmo raksturu, gan arī ar visizsmalcinātākajiem agoģikas un artikulācijas parametriem. Triju mūziķu vidū ar pašu vērienīgāko virtuozitāti iezīmējās Džona Edvardsa uzstāšanās, kur līdzās tradicionālajam picikato netrūka arī spēles ar lociņu un kontrabasa korpusa kā sitaminstrumenta izmantojuma – un tie vēl bija tikai daži no paņēmieniem, lai priekšnesumam piešķirtu īpašu niansētību un spozmi. Turpretī Rodžera Tērnera veikums viņa septiņdesmitajā jubilejā vēstīja, ka šis perkusionists džeza sitaminstrumentu komplekta piedāvātās iespējas pārvalda tik meistarīgi kā reti kurš, spējot vienā brīdī brīvi iejusties ikkatrā stilā un mākslinieciskās izteiksmes pavērsienā, – tādēļ arī viņa spēle sagādāja tādu pašu prieku kā savulaik piedzīvotā Džodžo Meijera uzstāšanās ar Latvijas Radio bigbendu vai Pītera Erskina sadarbība ar "Sinfonietta Rīga".

2016. gada "Skaņu mežam" par labu jāteic arī tas, ka līdzās izcilu mākslinieku dalībai un profesionālai apskaņošanai mūzikas namā "Daile" pati festivāla organizācija nelika vilties – koncerti sākās bez liekas kavēšanās, atkal bija pieejamas koncertprogrammas, mūziķi patiešām uzstājās iepriekš pieteiktajā secībā, un agrāko gadu grandiozās pauzes starp priekšnesumiem šoreiz patiešām tika jūtami samazinātas. Un, visbeidzot, nevar nepieminēt arī "Skaņu meža" neatsveramo izglītojošo funkciju – tāpat kā iepriekšējos gados, festivāla viesi sniedza meistarklases un lekcijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā: šoreiz tam laiku atvēlēja Čārlzs Geils, Endrjū Lī un Maikls Finisijs. Un diezgan droši var teikt, ka Mūzikas akadēmijas studenti (un pat viens otrs docētājs) bija sastopami arī publikas bagātīgi apmeklētajos "Skaņu meža" koncertos.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0