Par Laimas Kotas grāmatu "Mierielas vilkme", apgāds "Dienas grāmata", 2016
Laimas (Muktupāvelas) Kotas septītais romāns "Mierielas vilkme" ir veltīts latviešu tautai. Protams, tas nav nekas jauns nedz rakstnieces iepriekšējo darbu kontekstā, nedz pēdējā laika latviešu romānistikai kopumā. Un arī apgalvojums par veltījumu jebkam konkrētam var šķist banāls un bezsaturīgs. Tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka jēdziens "latvieši" "Mierielas" romānā ir vienīgais un galvenais varonis, kas saņem visas darba idejiskās, publicistiskās un literārās "godalgas", turklāt ir pakļauts nemitīgiem ironijas lādiņiem: Latvieši, vairojieties! Latvieši, nebrauciet prom! Latvieši, esiet! u.tml.
Latviešiem te tiek veltīta tik asa uzmanība, ka pat visas Rīgas, kur pārsvarā notiek romāna darbība, vai tās nelielās daļiņas – Miera ielas – mērogā, kur rakstniece arvien "aizved" savus latvietību pārstāvošos vīrieš-, sievieš- un radīb- tēlus, netiek runāts nedz par vietējiem krievvalodīgajiem (ja min, tad tikai vēsturiskā, ne mūsdienu šķautnē), nedz par ārzemju tūristiem (ja min, tad tikai iebrucējus zviedrus un vāciešus). It kā visa citādā vietā Kota lēnām, bet droši runā par latviešu tautas un latviskuma kā nez kādas substances raksturu, un, lai gan tas izklausās biedējoši, "Mierielas" romāns būtībā ir satīra par programmatisku fantāziju ar pasakas didaktiskajiem elementiem ironijas (dažreiz nogurdinoša humora) un aktīvas spēles valodā. Tā autore ieskicē latviskuma aprises dzīvniekos: "Hekate bija klasiska, latviski pelēkstrīpaina kaķene ar sniegbaltām ķepu zeķēm" (44. lpp.); "nelatviski iekārtota" var būt ēdnīca (45. lpp.), krievu romānā tikpat kā nav (ar to varbūt domāta šīs sabiedrības daļas ignorēšana), toties ir rusicismi (70. lpp.) utt. Protams, daudzi šo satīru, rakstniecei par uzjautrinājumu, uztvers pilnīgi nopietni. Un, iespējams, šis uzstājīgi slīpētais romāna duālisms ir tā lielākā vērtība.
"Mierielas vilkmes" idejiskā degsme un lamatas gan tiek koncentrētas ap visnotaļ interesantiem tipāžiem – Miera ielas iemītnieku vidū tiek izcelti radio "Miers 88,8" redaktore freken Grēta un viņas kolēģis ziņu žurnālists van Ludvigs, tramvaja vadītāja Milda de Kalna un viņas kaķene Hekate. Satikušies liktenīgi, bet nejauši, pēdējie trīs no šīs četrotnes romāna gaitā piedzīvo fantastiskas transformācijas, kas sakņojas tautas teikās un pat cittautu folklorā, kā arī pakļaujas pašas Kotas veidotajai jaunmitoloģijai: izaug, sarūk vai maina kažoku un krāsu, veicot kādu svētceļojuma rituālu, kas beidzot apturētu Rīgā Ziemsvētku vakarā izcēlušos plūdus. Epizodisks un neskaidri funkcionējošs ir arī kāds apokalipsi sološs večuks vārdā Ādams, kura dzīve ar Mierielas kapos notiekošo bēru atribūtu kolekcionēšanu ir interesanta pasaule, tomēr arī pārlieku pašpietiekama. Sava vēsture un untumi ir visiem Kotas romāna tipāžiem, tas tiek atklāts dinamiski un nesaudzīgi, tomēr, lai cik atšķirīgi un levitējoši citu plūdu diennakts dalībnieku vidū, tie līdz pilnvērtīgu raksturu augstumam tomēr nesniedzas, ar to liekot saprast, ka Kota, iespējams, vēlējusies atdarināt tautas pasaku robusto stilu.
Romāna simboliskais slānis ir izstrādāts līdz maksimumam un draud pārvērsties par klišeju – lielākās zīmes ir leģendas par Lielo Kristapu un Bībeles mītu stilizācija, arī Brīvības pieminekļa Mildas motīvs. Tomēr Laima Kota mākslinieciski balansē starp apnīkstošu programmu un loģiski pieņemamu programmu – plūdi, kas pārņem Rīgu, lasītāju aizved līdz lidostai "Rīga", kurā Ziemsvētku priekšvakarā pulcējas aizbraukt (jeb savās mītnes zemēs atgriezties) alkstošie latvieši. Plūdi un migrācija, mazais vīrietis van Ludvigs un lielā sieviete Milda de Kalna u.c. – šie pretstatu pāri, kas izskaidro viens otru, romānā sastopami vairumā un uztur saites starp bieži vien irstošajiem vēstījuma pavedieniem, būtībā uztur arī visa romāna "skeletu". Simboliskajā līmenī īpatnēji ir Bībeles motīvi, kas ienāk līdz ar plūdu tēmu un nemitīgi seko varoņiem arī ceļojumā ārpus Rīgas, – kristietības motīvu klātbūtne tomēr nedaudz disonē ar rakstnieces it kā politkorekto tieksmi apzīmēt decembra nogales brīvdienas par "Ziemsvētkiem", nevis Ziemassvētkiem. Vispārinājumi un vēlme veidot jaunus mītus ir viens no iemesliem, kādēļ "Mieriela" nav Kotas labākais darbs.
Lielāku uzmanību nekā tēlu veidošanai rakstniece ir veltījusi tikai asprātībai, kas brīžiem var šokēt ar nepamatotu asumu: "Vēl kādu reizi, labu gribēdams, van Ludvigs bija sapircies apelsīnus un mandarīnus, bet pēc tam jaunie vecāki skrēja ar bērnu uz slimnīcu. Caureja, ka vai sienas krāso." (15. lpp.) Citreiz Kota liek pasmaidīt par nogurdinošu un nebūt ne obligātu naivu kultūrzīmi, kas it kā domāta teksta padziļināšanai: "(..) bet par to viņš nolēma interesēties skarletohāriski – vēlāk." (16. lpp.) Bet šādas kultūrzīmes patiesībā izsaka gaužām maz un pat traucē, kā, piemēram, Mirdza Ķempe un Indira Gandija autores "ārlatviešu" raksturojumā: "(..) sievietes cita citai trešās acs vietā starp uzacīm iezīmēja bindi – sarkanu punktiņu kā dzejnieces Mirdzas Ķempes gara draudzenei Indirai Gandijai." (81. lpp.) Un tad vēl nemitīgā vēlme iesaistīt un iemūžināt grāmatas lapaspusēs mūsdienu (it kā latvisko) anekdotiskumu, kas pilnīgi neko nepasaka par galvenajiem varoņiem, jo ir vērsts uz epizodiskajiem tēliem un lasītāja galvas mājienu (ne vairāk): "[van Ludviga frizieris] Karē par matiem zināja gandrīz visu: ja sievietei ir čirkaini mati, viņa darīs visu, lai tos iztaisnotu. Bet, ja taisni un smalki, darīs neiespējamo, lai mati kristu liegās lokās." (20. lpp.) Liekas informācijas funkcija ir arī īso un tomēr savstarpēji sižetiski saistīto apakšnodaļu nosaukumiem ("Dienvidkrustiskums", "Ziemeļzvaigznieciskums", "Ausums", "Secinājums" utt.) – skaidrs, ka vienlaidu teksts būtu uztverams grūtāk, tāpat kā Jāņa Einfelda "Rīgā", tomēr arī šeit Kota cenšas būt asprātīga, bet līdz lasītāja asprātības uztveres centriem savā lielajā vairumā visdrīzāk neaizsniedzas.
Diemžēl rodas sajūta, ka Miera iela par romāna centrālo asi ir kļuvusi mākslīgi. Šī vēsturiskā, mītiskā (kapi un dzemdību nams), mākslinieciskā laiktelpa, arī savdabīgs "magnēta stienītis", kas sagriež kompasa prātu un ar "tauriņefektu" aizved arī lasītāju pāri realitātes robežām, brīžiem zaudē savu nozīmi tīri sižetiski, un tam nepalīdz nedz spēles ar vārda sakni "mier-", nedz vēsturiskais diskurss, kas dažreiz fantasmagorisko izdarību plūdumā parādās īpaši neaicināts. Gan jāatzīst, ka tas nemazina Miera ielas vēstures pilnasinību un rosina pētīt, domāt un apmeklēt Miera ielu, bet romānam kā veselumam nav jāpilda novadpētnieciski uzdevumi. Mākslīguma izjūtas veicina arī rakstniecei jau iepriekšējā darba "Mana turku kafija" (2012) sakarā pārmestā publicistiskā maniere domāt "sava teksta vietā" – paužot diezgan iespaidīgus pārdomu apjomus kādas patiesības vai mīta laušanai (vai veicināšanai). Ja reiz tas ir tik nepieciešams "Mierielas" romāna programmas saturā, vislabāk šī maniere izpaužas tad, kad netiek slēpta, piemēram, nodaļā "Bedre", kur abstrakti latvieši atklāj savus pasaules piedzīvojumus, abstrahējoties no visurvaldošā vēstītāja.
Daudzbalsība un pļāpīgums, kā arī pastiprināts mikšļa efekts (problēmu loks, kam Kota liek saslēgties ar latvietību, ir ārkārtīgi plašs: dzimumu attiecības, mediju un varas attiecības, informācijas kariņi, visu veidu stereotipi utt.) būtiski atšķir pašreizējo Laimu Kotu no tās rakstnieces, kura spoži ienāca latviešu literatūrā ar aizraujošajiem, lakoniski un latvietismu un mītismu ne mazāk skarošajiem romāniem "Šampinjonu derība" (2002), "Ducis" (romāns stāstos, 2002) un "Cilpa" (2003). Tā reizē ir un nav tā pati Laima Kota, kas sarakstījusi tautā iemīļotas biogrāfiskas grāmatas par brāļiem Kokariem (2008) un Emīliju Benjamiņu (2010). Tas ir kaut kas pa vidu, ko gribētos novirzīt iepriekšminētajās, labi mērotajās sliedēs. Augstu vērtējama gan ir rakstnieces vēlme pievērsties "dzīvam" Rīgas materiālam – tās konkrētas vietas vēsturei un poētiskumam, kas turklāt lieliski sasaucas ar Mierielas pašreizējo "hipsterīgumu" un tiecas paplašināt tagadnes dimensiju Mierielā. Tomēr romāns visdrīzāk nepaliks latviešu literatūrā nedz kā literāra, nedz kā kultūrvēsturiska vērtība, jo apvienot interesi ar meistarību rakstniecei bijis grūti, īpaši, ja ir sakrājies tik daudz sakāmā
0