Mājupceļā Jurim, loģiski, nāca virsū reāla histērija. Besīja, ka jau tā izniekotas vēl piecas dienas savas dzīves. Visvairāk besīja, ka piektdienā jau tā daudz darba, tā kā ar to vēl būtu par maz, atkal kaut kādai vecenei vajadzēja jobeleju svinēt, un tur atkal, kā parasti, gāja vaļā idiotiski smiekli par vēl idiotiskākiem jokiem. Tur, tjipa, 40 gadu, tas jau vēl nav nekāds vecums sievietei, ha, ha, ha, varbūt vēl kliņģeri, tas ir tepat no lejas, ejiet nahui ar saviem konditorejas izstrādājumiem, viss, darbalaix beidzies, uz redzi, bija ļoti patīkami.
Tādās dienās palīdzēja tikai patīkama aizmiršanās. Par laimi, jau pēc dažiem soļiem būs Kuģu ielas krustpunkta kiosx. Atslēgšanos Juris plānoja uzsākt ārpus mājām, tā ka iesākumam 200 g piparu rūgto un trīs alus uzdzeramajam. Par šo džentlmeņa komplektu Juris reiz uzzināja, pie kādas ēstuves galdiņa lāpot paģiras kopā ar interesantu svešinieku, kurš, kā vēlāk noskaidrojās, bija Jura mīļākais autors. Jura mīļākais autors atzina, ka pret paģirām nav nekā labāka par 200 g piparu rūgtā blašķītes un trīs aliem, taču komplekts esot noderīgs arī uzsākot garāku vakara cēlienu. Tieši tādu Juris vēlējās uzsākt un iemigt tikai tā ap pieciem no rīta, kad vecas vecenes sāk taisīties uz pirmajiem trolejbusiem, lai gāztu riņķī tirgus stendus un vaimanātu pie slēgtām poliklīnikām, jo sajaukušas dienas un nevarēs pavadīt rītu interesantās sarunās ar ģimenes ārstu.
Bet te mazliet jāpastāsta par Jura mīļāko autoru. Tas bija inteliģents cilvēx solīdā vecumā, alkohola atkarības un riebuma pret visu un visiem rezultātā zaudējis spēju koncentrēties, tādēļ raxtīja īsus, bet īstus stāstus, ar saprotamu sākumu un beigām, nu, tādus, kādiem stāstiem arī jābūt un kādus sen jau neviens cits neraxta, tāpēc Jura mīļāko autoru gandrīz nekur nepublicēja. Tas arī viss, kas jums bija jāzina par Jura mīļāko autoru, jo šis stāsts tomēr ir par pašu Juri, tādēļ izrādīsim kaut nedaudz cieņas un turpināsim sekot viņa gaitām.
Iznākot no Kuģu ielas krustpunkta, Juris ievēroja, ka debesis paspējušas nomākties tāpat kā viņa garastāvoklis. Vienīgi Jurim somā jau skanēja glābiņš, bet debesis ne no viena mantojumā vai dāvinājumā cerību nebija saņēmušas. Neliels lietutiņš Juri nebiedēja, pēc karstās dienas tas patīkami atveldzētu. Biedēja visur izvietotās mentu patruļas, jo bija plānota kāda Uzbekijas vai Tadžikijas ārlietu ministru vizīte. Kā jau tādās reizēs, alkoholiķiem svarīgākos stratēģiskos punktus apsargāja pastiprināti, tā ka izdzert savu sākuma komplektu Daugavmalā zem klajas debess nespīd.
Alternatīva spīdēja ielas pretējā pusē – jaunuzslietā biblotekas ēka, kur somas saturu varētu iztukšot, ieslēdzoties kādā toletā. Juris šķērsoja tramvaja sliedes neatļautā vietā un tuvojās stikla virpuļdurvīm, kas iztālēm atgādināja gaļasmašīnu. Tādas asociācijas varbūt pastiprināja arī nesen lasītie virsraxti par to, ka biblotekas lifts uzbrucis cilvēkiem un gribējis tos samalt stikla žokļos, kurus ar grūtībām un āmuriem sašķaidīja laikā uzradušies glābēji. Tak ne jau ar liftiem viņš tur vizināsies, kādam toletam noteikti jābūt turpat pirmajā stāvā. Vienīgi pīpot tur nevarēs, šādās ēkās parasti bija paslēpti roboti, kas, saoduši cigas, sacēla ahujenno trobeli, un tad reti kuram smēķētājam izdevās glābties no vajātājiem, kuri skrēja ātrāk, jo nepīpoja un gāja uz tādām īpaši iekārtotām zālēm, kur puskaili cilāja smagus priekšmetus, kā paši apgalvoja – formas uzturēšanai. Juris tā arī nekad nebija varējis saprast, kādēļ jāuztur forma neesošam saturam, šobrīd gan par to negribējās domāt, tāpat jau bija strjomna iet iekšā neviesmīlīgajā namā.
Trolejbusa pieturā netālu no biblotekas stāvēja vientuļa večiņa.
– Atvainojiet, jūs nezināt, tur vēl atvērts? – Juris ar galvu pamāja stikla zvērnīcas virzienā.
– Vai, dēliņ, es nezinu. Tur jau tikai kungi iet.
– Ko nu, māmuļ, neglaimojiet, kas tie par kungiem, ne savām rokām ko cēluši, ne aruši, utubungas biezās brillēs, nekas vairāk.
– Pareizi jau saki, dēliņ, lai Dievs tev stāv klāt!
Pienāca trolejbuss, un večiņa pazuda Vecrīgas virzienā.
Viegli izspraucies cauri virpuļdurvju lamatām, Juris nokļuva vestibilā, kur valdīja morga vai kapličas klusums. Virs galvas kaut kur bezgalībā ietiecās stikla un tērauda ieskauts tukšums, ko balstīja kantaini akmens stabi, uz kuriem bija iegravēti apgriezti krusti.
Te laikam kungi nāk pielūgt sātanu, pavīdēja doma Jura prātā, kamēr viņa acis jau nekļūdīgi bija sazīmējušas toletu durvis. Durvis aiz Jura aizvērās klusām, arī iekšpusē valdīja klusums, vēl izteixmīgāk ļaunu vēstošs nekā tas, kurš ienācēju pārsteidza vestibilā. Toletā nedzirdēja pat ierasto sabojātu pisuāru un krānu šņākoņu, no atkritumu urnām neslējās tukšās taras kakliņi. Pat uz spoguļiem un sienu flīzēm nebija neviena uzraxta ar marķieri vai lapiņas ar sludinājumu par dzīvokļa maiņu pret dīvānu.
Savādi noraustījās spuldzes, kaut kas īsi iešņācās pie griestiem piestiprinātā caurumainā kārbiņā, un telpa atkal ietinās nedzīvas gaismas un klusuma līķautā. Šodien dzeršu ar mirušajiem, nodomāja Juris. Un nebija tālu no patiesības. Viņš vēl varēja aiziet, taču histērija šajā vietā kļuva jau neizturama un viņš iekrampējās tuvākajā kabīnē. Trīcošām rokām atkorķēja pārāk cieši aizskrūvēto piparu rūgtā blašķi, ar skaļu šņākoņu atkņopēja alus bundžu, ievilka elpu, kā parasti, pirms. Viņš tā arī nepaspēja pacelt blašķi pie lūpām. Sienas sāka dīvaini ļurkāties kā lētas striptīza dejotājas. Nē, ļurkājās visa telpa, pat pēc atsvaidzināšanas līdzekļiem smaržojošais gaiss.
Nervi uzdod, nav brīnums, padomāja Juris un otro reizi cēla pie lūpām blašķi. Tieši tajā brīdī gaisma atkal noraustījās un tad izdzisa vispār. No sienām bez skaņas lauzās luminiscējoši skeleti badīgi izstieptām kaulu rokām.
Kā filmā "Skeleti apmetņos 2”, nodomāja Juris, lai arī nupat jau sāka ļurkāties ne tikai telpa, bet arī viņa ceļgali, jo džex saprata, ka nu ir hana. Saukt pēc palīdzības? Kas mani šeit sadzirdētu? Grāmatas? Un kur teikts, ka grāmatās nav paslēptas lamatas, kas nocirtīs man pirxtus un piekals auxtajai grīdai, kamēr ierodas sātana pielūdzēji, lai upurētu mani uz saviem altāriem. Jurim baigi negribējās mirt, vismaz ne skaidrā un ne kaut kādā bibliotēkā, kur štābu ierīkojuši sātana pielūdzēji. Par nelaimi, šoreiz Jurim neviens nejautāja, ko viņš tur daudz vēlas vai nevēlas, skeletu kaulainie pirxti jau taustījās ap viņa piedurknēm, kā novērtējot materiālu, gumzīja viņa kreklu, un visas šīs kustības spieda lejup, tumsā. Juris noslīga uz ceļiem, blašķe izšķīda uz auxtās grīdas, bet alus bundža ripoja, likās, ka tā ripo bezgalīgi. Un pareizi likās, jo Juris jau, pats to nemanot, bija miris, un ne bez skeletu palīdzības līdz pusei iestumts podā. Savas dzīves laikā Juris bieži bija domājis par nāvi, bet nekad nebija iedomājies, ka noslīx podā un bezgalību pirmoreiz ieraudzīs pilsētas kanalizācijas sistēmas perspektīvā.
Skeleti pazuda, toties atkal iedegās gaisma. Blakus kabīnē iegāja kāds no kungiem un ilgi nenāca laukā. Bet kas gan bija ilgi, salīdzinot ar bezgalību, kurā nepastāvēja laix, ar bezgalību, kura netiecās tukšumā kā tā tur, vestibilā, – tās bija Jura pēdējās domas par laicīgo pasauli un tās padarīšanām, pirms viņš pilnīgi skaidrā stājās Dieva priekšā. Dievs mazliet pabārās par to, ka kārtīgs cilvēx glābiņu meklējis sātana templī, bet piedeva un teica, ka tagad Jurim vairs nekad nevajadzēs iet uz darbu un viņš varēs dzert katru dienu. Nav nemaz tik slikti, padomāja Juris, vēl jo vairāk, uzzinot, ka arī paradīzē ir bibloteka un tajā pieejami visi Jura mīļākā autora darbi. Drīz šeit ieradīsies arī viņš pats – it kā nejauši izpļāpājās Dievs, un Jurim patika tas, ko viņš dzirdēja.
5