Cik adekvāti mēs vispār spējam novērtēt to, kā citu paaudžu cilvēki uztvēruši kādus vēsturiskus notikumus vai artefaktus?
Tiešais iemesls šim tekstam bija Sigmas Ankravas publikācija Latvijas Universitātes Rakstu pēdējā (308.) sējumā. Pētniece aplūko Lāčplēša tēlu Pumpura un daļēji arī Raiņa darbos, saskatot tajā atbalsis no baltu grupu mijiedarības ar somugru grupām pašreizējās Latvijas teritorijā, no attiecībām starp matrilineāro un patrilineāro principu. Sarunvalodā izsakoties, viss saliekas kopā tā, ka prieks, tik pierastie tēli (t.sk. Kangars, Spīdola) iegūst jaunu kontekstu un dziļumu. Es ne mirkli neapšaubu analīzes saturu, tomēr neesmu pārliecināts, ka Pumpurs un Rainis šos tēlus un sižetus objektīvi varēja izprast līdzīgi.
Tātad urdošie jautājumi ir, vai mēs neuzspiežam savu šodienas interpretāciju un vai mēs spējam nojaust citu interpretāciju iespējamību un saturu. Šie jautājumi nav stikla pērlīšu spēle, jo runa ir par mūsu spēju izprast faktiski visu, kas ir senāks par mūsu personīgo pieredzi un priekšstatu kopumu.
Ir situācijas, kad mēs interpretāciju atšķirīgumu apzināmies, un tas, tā teikt, jau ir sasniegums. Piemērs varbūt specifisks, toties labi aptverams – mēs, protams, varam jūsmot par sengrieķu kultūru, bet ir zināms, ka krāsu sistēmu (piemēram, jūras vai debess zilo) šie ļaudis saprata atšķirīgi, līdz ar to estētika ir objektīvi cita.
Ir situācijas, kad mūsu priekšstati par interpretācijām mainās, papildinoties faktoloģiskām zināšanām. Piemēram, ja mēs skatāmies uz Lielo franču revolūciju un tuvāko periodu pēc tās no, ja tā var teikt, Parīzes skatpunkta, tad pretestība – vienalga, Vandejā vai Neapoles karalistē – ir "reakcionāra" vai jebkurā gadījumā politiski un ekonomiski motivēta. Acīmredzot darbs ar avotiem "reakcionāru" pusē ļauj daļai pētnieku teikt, ka pretošanos noteica ne tik daudz vēlme aizstāvēt monarhiju, cik katoļu baznīcu un kristietību vispār, kā nu tas tika saprasts konkrētajā vietā un laikā (kā piemērs šī kunga tēzes). Ja mēs zinām, ka Šekspīru par ģēniju sāka uzskatīt tikai 19. gadsimtā, tad mēs arī nojaušam, ka acīmredzot publika iepriekšējos gadsimtos viņa darbus uztvēra citādāk. Un mēs varam mēģināt šo atšķirīgumu rekonstruēt. Citiem vārdiem sakot, es nedomāju, ka mēs kāda notikuma vai artefakta laika biedru interpretāciju apriori nevaram iedomāties vai kaut cik sakarīgi aprakstīt.
Tomēr, jāatzīst, ka piesardzība un nedrošība saglabājas. Piemēram, tas, ka manā rīcībā ir simtiem grāmatu par kariem Eiropas teritorijā, teiksim, 13.–17. gadsimtā, nenozīmē, ka es zinu, kā karu uztvēra šajā periodā dzīvojošie. No mana priekšstatu sistēmas viedokļa tām vajadzēja būt šausmām, riebumam utt., tomēr es neesmu drošs, ka nebija būtisku nianšu. Pieļauju, pareizs ir viedoklis, ka daudzu gadsimtu garumā eiropieši bija ticīgi, bet ko nozīmēja būt ticīgam 10. gadsimtā un ko 16. gadsimtā? Protams, bija noteikti kanoni, modeļi, kas saglabājās arī vēlāk, tomēr, piemēram, veids, kādā cilvēki saistīja konkrētas slimības ar konkrētiem svētajiem dziedinātājiem, no šodienas viedokļa ir tik oriģināls (man ne prātā nenāktu Jāni Kristītāju saistīt ar migrēnām tāpēc, ka viņam, lūk, slikti onkuļi galvu nocirta...), ka liecina kaut vai par atšķirīgu cēloņsakarību izpratni. Es aptuveni saprotu, kas pazemo cilvēku Latvijā 21. gadsimtā, bet neesmu pārliecināts, ka tāds pats faktoru kopums bija 18. vai pat 19. gadsimta Latvijā. Var no avotiem mēģināt rekonstruēt, ko ļaudis domāja par nāvi vai pasaules izzināmību, pieņemsim, 17. gadsimtā, bet cik aktuālas vispār šīs tēmas viņiem bija?
Atšķirīgo kontekstu problēmu, protams, nav jāpārspīlē. Sergejs Dovlatovs savulaik pārstāstīja kādu sarunu, kas notikusi krievu emigrantu kompānijā. Atskanējušas žēlabas par to, ka viņu bērni kļūstot par amerikāņiem, vairs nelasot krieviski. Dostojevski nav lasījuši, kā iespējams dzīvot bez Dostojevska? Bet Vagričs Bahčanjans esot pateicis: “Puškins taču dzīvoja. Un nekas.” Citiem vārdiem sakot, tas, ka mēs kaut ko nezinām, nenozīmē neizbēgami vājākas pozīcijas daiļradē vai sakarīgā rīcībā vispār. Cita lieta, ka mūsu priekšstati nereti ir ļoti egocentriski, mēs pārāk piemērojam šodienas kontekstu pagātnes interpretēšanai, un tas vedina ļoti uzmanīgi izturēties pret šādiem intelektuāliem vingrinājumiem.
2