Attēlā - Kerijs Grants
 
Proza
26.09.2014

Celiņš

Komentē
8

Jau kopš bērnības es matus ķemmēju atpakaļ, un šī frizūra manī ir ieēdusies tik noturīgi, ka pat pēc gulēšanas atliek vien pāris reizes izlaist pirkstus cauri matiem un tie ātri ieņem sev paredzēto vietu. Tomēr tā vairs nedrīkst turpināties. Tas derēja līdz šim, taču tagad man uzticēts nodaļas vadītāja postenis, kurā man vajadzēs būt pārliecinošam un izlēmīgam. Ir pienācis laiks pārmaiņām: modernai vīrieša frizūrai.

Esmu sagatavojies – atradu un iegādājos internetā kuponu, ar kuru kādā mūsu pilsētas frizētavā var iegūt komplekso vīriešu matu griezumu ar ievērojamu atlaidi. Tajā ietilpst matu mazgāšana, galvas masāža, pats griezums un citas sīkākas lietas. Ir pusdienlaiks, un esmu devies ceļā. Gājiena laikā cenšos izdomāt, kā frizierei paskaidrot, ko vispār nozīmē "moderns", jo nevar paļauties, ka mums abiem tas nozīmēs vienu un to pašu.

Frizētava atrodas kāda daudzdzīvokļu nama pagrabstāvā. Virs ārdurvīm piestiprināta izkārtne, uz kuras rakstīts: "Skaistumkopšanas salons, domuzīme, frizētava "Eklektika"." Salīdzinu nosaukumu ar to, kas norādīts kuponā. Vieta ir īstā. Pie durvīm stāv divas sievietes un smēķē. Vienai matos saliktas sudrabainas, gaismu labi atstarojošas folijas strēmeles, otrai virs drēbēm uzvilkts priekšauts, kura kabatā redzamas šķēres un ķemme. Neuzkrītoši pamāju ar galvu un spraucos garām. Sieviete ar papīriem matos veikli noliek cigareti uz pelnu trauka malas tā, lai tā turpinātu kūpēt, ieskrien telpā vēl pirms manis un aizsteidzas aiz klientu apkalpošanas letes.

– Labdien! – es saku.

– Labdien! – viņa saka.

– Man te ir tāds, – es saku un dodu kuponu ar uzrakstu "Kompleksais vīriešu matu griezums".

– Ā, – viņa saka, – būs nedaudz jāuzgaida.

Viņa pavērš galvu pret durvīm un kliedz: – Vitiņa, te vēl viens kupons ir atnācis!

Pēc brīža ienāk friziere un saka: – Sēdieties tur tajā krēslā!

Es iesēžos krēslā. Friziere pienāk un sāk mazgāt man matus. Kad tas ir izdarīts, viņa neķeras vis pie galvas masāžas, kuras laikā biju nolēmis domās precizēt sava sakāmā detaļas, bet uzreiz vaicā: – Nu, kā tad mēs griezīsim?

– Vajadzētu virspusēji visu drusku īsāk, – es saku.

– Drusku īsāk, – viņa pie sevis nosaka. Tad saņem manu galvu rokās, pieliec to uz vienu pusi, pēc tam uz otru un jautā: – Un kurā pusē mums te vispār ir celiņš?

Kurā pusē celiņš? Par to nebiju padomājis. Cik vien sevi atceros, man nekad tāda nav bijis.

– Celiņš, – es saku, mēģinādams izdomāt, kā lai iegūstu nedaudz laika, – celiņam laikam vajadzēt būt…

Nepagūstu pabeigt sakāmo, jo telpā iesteidzas kāda sieviete un meitene. Taču viņas nedodas vis pie administratores letes, kā klientiem vajadzētu rīkoties, bet gan nostājas telpas vidū. Sieviete vērš skatienu te pret frizieri, te pret administratori, skaļā balsī vaicādama: – Kurš var man paskaidrot, kas te vispār ir izdarīts?

Friziere Vitiņa pagriežas pret sievieti, stingri iespiež rokas sānos un uzsvērti mierīgā balsī saka: – Izdarīts ir tas, ka ir veikts matu griezums un krāsojums, kā jau bija pasūtīts.

– Griezums un krāsojums? – sieviete neparasti ātri ir pārgājusi uz kliegšanu. – To es pati redzu, ka griezums un krāsojums, bet vai tad tas ir karē? Mēs taču pasūtījām karē! – Sieviete ar plaukstu norāda uz meitenes matiem: – Te taču garajai šķipsnai būtu jānāk pāri līdz pat plecam, bet kas ir šitais?

Viņa ar pirkstu galiem pasit uz augšu meitenes matus vietā, kur pēc idejas garajai šķipsnai vajadzēja nākt pāri līdz pat plecam: – Te tie knapi nosedz tikai ausi. Bērnam rīt izlaidums, faktiski dzīves svarīgākā diena, viss jau sapirkts, atliktu tikai ieviļņot garo šķipsnu, bet ko tad te lai vairs ieviļņo? Nav nekā!

– Pirmkārt, – pieskaņojoties telpā valdošajai atmosfērai, kliedz arī Vitiņa, – karē garo šķipsnu neviens nekad neieviļņo.

– Mūsu ģimenē viļņo visu ko, – saka sieviete.

– Jūs noklausieties līdz galam, es jūs, piemēram, nepārtraucu, – saka Vitiņa, – otrkārt, vai jūs vispār esat kaut reizi paskatījusies uz šī cilvēka seju?

Viņa pieiet klāt meitai un pieliek plaukstas tai pie vaigiem. Meita pakāpjas pussoli atpakaļ.

– Pilnīgi apaļa seja, – saka Vitiņa, – karē taču der tikai kaulainai un garenai sejai, šeit karē ir pilnīgi izslēgts. Vai jūs, piemēram, esat redzējusi kādu mongoli ar karē?

– Man ir pilnīgi vienaldzīgas jūsu domas, – saka māte, – ja es no savas kabatas samaksāju piecdesmit piecus eiro par karē griezumu un krāsojumu, tad to es arī gribu saņemt.

– Nu, tad es jums vēl uzreiz pateikšu, – saka Vitiņa, – mūsu salona politika ir tāda, ka klients no mums aiziet apmierināts un skaists, nevis, teiksim, ar apaļu seju un karē. Ja jūs tiešām gribējāt izķēmot savu meitu izlaiduma dienā, varējāt prasīt, lai tad griež ulmanīti.

Administratore īsu brīdi paskatās uz mani, es ieraujos dziļāk krēslā. Lai gan ir iegūts laiks, domāt par celiņa izvietojumu ir kļuvis vēl grūtāk.

– Man izskatās, ka te cilvēki nav spējīgi pat aptvert sava nodarījuma apmērus, – saka māte.

– Nē, nu, labi, labi, – saka Vitiņa, – man nav nekādu problēmu sabojāt cilvēkam izlaiduma dienu, lai tad sēžas krēslā, izlabosim, uztaisīsim īso karē.

– Īso karē? – vēl skaļāk kliedz māte. – Īsais karē varbūt, sliktākajā gadījumā, derētu žetona vakarā vai pie pēdējā zvana, bet ne jau nu bērna dzīves svarīgākajā dienā. Viss taču jau bija izplānots un sagādāts: sudrabkrāsas kleita ar lielo sāna izgriezumu garās šķipsnas pusē, pieklājīga izskata augstpapēžu kurpes, kvalitatīvs lielais rokas maciņš un tam pieskaņota bižutērija. Ar īso karē nekas no tā neiet kopā. Tagad viss jādomā un jāpērk par jaunu, kurš par to visu maksās? Jūs maksāsiet?

– Neticami, – saka friziere Vitiņa, – es jums piedāvāju divus griezumus par viena cenu, bet jūs man vēl prasāt piemaksāt!

Māte pagriežas pret meitu un saka: – Skaisti, vienkārši skaisti. Ejam!

Sieviete un meitene ar apaļo seju iziet pa durvīm. Vitiņa vēl kādu laiku stāv, pagriezusies pret durvīm, tad zīmīgi saskatās ar administratori, nopūšas un vēršas pie manis.

– Tātad, – viņa saka un spogulī raugās manī, – kur mums būs celiņš?

– Celiņš, – es saku, jo esmu izlēmis, – mums būs labajā pusē.

Friziere Vitiņa no priekšauta kabatas izņem šķēres un cieši skatās man galvā.

– Jā, – viņa saka, – celiņš mums būs pa vidu, – un sāk griezt.

Tēmas

Mārcis Bokmanis

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
8

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!