Attēlā - Gibson Les Paul ģitāra, kuru romāna "Jelgava 94" varonis vēlas nopirkt, bet tā arī nenopērk
 
Recenzija
11.04.2013

Ceļā uz metālu

Komentē
11

Uz Jāņa Joņeva debijas romāna "Jelgava 94" otrā vāka varam lasīt, ka grāmata vēsta par laiku, kurā mūzika bija skaļāka un bandīti – bīstamāki, un tas ir ļoti precīzs šī darba raksturojums. Gribas apgalvot, ka tieši "dzīvīgums", kas romānā mutuļo, brīžiem pat plūst pāri malām, to atšķir no citiem pēdējā laikā tapušiem latviešu prozas darbiem. Tekstam piemīt dabisks vieglums un nepretenciozitāte, kas savā veidā ļauj lasītājam piedzīvot visu to, ko piedzīvo romāna varoņi, tādējādi starp autoru un lasītāju nepastāv nepārvarama distance.

"94" ir gada skaitlis, kas iemieso sevī notikumu ķēdi, kura būtībā kalpo par atslēgu visai tālākajai romāna darbībai. Kas attiecas uz darbības vietu, grāmatas nosaukums to izsaka precīzi: darbība gandrīz nepārtraukti noris Jelgavā – galvenā varoņa, viņa draugu, domubiedru, arī ienaidnieku dzimtajā pilsētā. Vienīgi romāna noslēguma daļā par galvenā varoņa Jāņa Joņeva dzīvesvietu ir kļuvusi Rīga. Taču arī romāna beigu nodaļās Joņevs apcer pagātni un to neatgriezeniski šķērsoto robežu, kas šķīrusi no tajā iemantotajiem uzskatiem, cerībām un gaidām. Tādējādi Jelgavai Joņeva grāmatā piešķirts daudz vairāk nekā darbības norises vietas statuss, tā iemanto dziļi simbolisku jēgu, kas sevī ietver visu to, ko pusaudžu gados pārdzīvojuši, pēc kā tiekušies un kam ticējuši grāmatas varoņi.

Romāns sākas 1994. gada 5. aprīlī, kas ir grupas "Nirvana" solista Kurta Kobeina nāves datums. Kobeina pašnāvība it kā pārdabiskā veidā iekustina romāna notikumus, tā kļūst par pavērsienu ne tikai pasaules un Latvijas mūzikas vēsturē, bet arī grāmatas varoņu dzīvēs. Liktenīgo šāvienu romāna ievadā izdzird gan pats Joņevs, gan tobrīd vēl viņa lielākais bieds – skolas huligāns Ugo un divi Ugo sabiedrotie, kurus Joņevs sastop, dodoties mājās no bibliotēkas. Sastapšanās sākumā "bandīti" pieprasa no Joņeva naudu un cigaretes, taču tad atskan "šāviens", un viss mainās, uz visiem laikiem pārsvītrojot galvenā varoņa līdzšinējo pareizā bērna un skolnieka lomu: "Bet pirms tam es taču biju labs bērns. Klausīju vecākus bez ierunām, skolotājus arī, labi mācījos un domāju par labu nākotni advokāta vai prezidenta amatā, kurā sakārtotu pasauli un apkarotu negatīvus cilvēkus. (..) Pasaulei jābūt pareizai, un es gribēju būt pareizs pareizā pasaulē." (14. lpp.)

Tālākie grāmatas notikumi vēsta par metāla aktualizēšanos Latvijas mūzikā, kā arī metālistu subkultūras veidošanos Jelgavas jauniešu vidū. Domāju, ka metālu romāna kontekstā iespējams uztvert līdzīgi kā tā darbības vietu Jelgavu. Grāmata lielā mērā patiešām vēsta par Latvijas metāla vēsturi, sniedzot tajā visai bagātīgu faktoloģisku ieskatu, kas atklājas caur centrālo varoņu skatījuma prizmu. Tomēr arī metāls iegūst paplašinātu nozīmi, kļūdams reizē par grāmatas varoņu identitātes meklējumu dzinējspēku, katalizatoru un izpausmes formu. Romānam it kā rotaļīgi un spēlējoties izdodas aptvert visai plašu tēmu un jautājumu spektru, kas atklājas uz precīzi iezīmēta laikmeta fona. Varoņu ikdienas gaitām, kas centrējas ap metālu visās iespējamajās nozīmēs – centienos iegūt mūzikas ierakstus, atbilstoši ģērbties, ar savu uzvedību paust metālistu idejas, dibināt grupas, apmeklēt koncertus, bēgt vai cīnīties ar naidīgiem grupējumiem (lielākoties urlām) utt. –, līdzās nostājas jauna cilvēka izmisīgās ilgas atšķirties, distancēties un nostāties opozīcijā vispārpieņemtajiem uzskatiem un uzvedības normām, tādējādi cerot nokļūt tuvāk kādai abstraktai, tikai caur neskaidrām vīzijām, grāmatām vai dziesmu tekstiem nojaustai patiesībai par pasauli un sevi pašiem. Grāmatas pirmās divas daļas par spīti ārējam skarbumam ir aizkustinošs apliecinājums ticībai, ka šāda patiesība patiešām pastāv.

Romānā līdzās reālajai tagadnei neuzbāzīgi, tomēr skaidri sajūtama ir arī mītiska pagātnes un dažādu vēsturisku personāžu klātbūtne, kas atklājas jau ar simbolisko šāvienu grāmatas sākumā un turpinās ar galvenā varoņa romantizētām Jelgavas vēstures atkāpēm, sirreālo ainu, kad grupas "Skyforger" uzstāšanās atmodina mirušo strēlnieku, kā arī galvenā varoņa apceri par to, ka viņa saknes, ļoti iespējams, rodamas franču karaļnamā. "Citi" laiki un realitātes neuzkrītoši caurvij tekstu, kas dažbrīd līdzinās precīzam pagātnes konspektam. Joņeva vēstījumam piemīt krietna deva patīkamas ironijas, kas īpaši spilgti atklājas varoņu priekšstatos par iespējām pietuvoties dzīves lielajām patiesībām ar dažādu apreibinošu vielu palīdzību. Romāna centrālie tēli, protams, smēķē un ievadnodaļās risina jautājumus par piemērotākajiem dzērieniem un vielām, kas ļautu kļūt patiesi dzīviem, un to iegūšanas veidiem, secinot, ka meitenēm dzērāji patīkot. Joņevam un viņa domubiedriem par patiesības atklāsmes apsolījumu, tātad – arī par katru cenu īstenojamu mērķi, kļūst piedzeršanās, kas, savijoties ar četrpadsmitgadnieku visai naivajiem priekšstatiem par alkohola lietošanu, veido ne vienu vien komisku epizodi, kas, esmu pārliecināta, lielā daļā lasītāju spējīgas izraisīt gaišas smieklu lēkmes ne tikai par romāna varoņiem, bet arī par sevi, atceroties pašu pusaudžu gadu pirmās pieredzes ar apreibinošiem dzērieniem: "Zāles stūrī satiku Evas bandu. Šīs laida no rokas rokā limonādes "Fantastika" pusotrlitrīgo pudeli. Baiba sniedza to man un teica:

- Tur iekšā ir skrūve!

Ticiet vai ne, es toreiz vēl biju tik šķīsts, ka pacēlu pudeli pie acīm un pētīju, kā gan tur būtu varējusi iekrist skrūve." (50. lpp.)

Pašironiskais un vietām absurdais izteiksmes veids latviešu prozas ietvaros ļauj saskatīt paralēles ar Paula Bankovska stāstu krājumu "Skola" (2006), kas līdzīgā manierē ironizē par atšķirīgā un nesaprastā jaunieša ceļiem un viņa šķietamajiem ideāliem naidīgajā vidē. Savukārt tīri intuitīvas asociācijas grāmata raisa ar tajā vairākkārt piesaukto un konkrētai paaudzei par kulta lasāmvielu kļuvušo Džeroma D. Selindžera romānu "Uz kraujas rudzu laukā" (1951) – par spīti tam, ka abu romānu varoņi ir ārkārtīgi atšķirīgi. Joņevs tiecas atklāt un izpaust sevi caur iekļaušanos un piederību kādai noteiktai un skaidri definētai kultūras sistēmai, savukārt Selindžera Holdens Kolfīlds sevis meklējumos no piederēšanas "kaut kam" bēg. Tomēr kāda smalka sasaiste starp abiem eksistē, kas apliecinās brīdī, kad Joņeva varonis, apcerot vienu no black metāla visbiežāk apdziedātājiem tēliem – mēnesi –, vispirms piesauc grupas "Mayhem" izpildīto dziesmu "The Freezing Moon" un min vēl virkni citu kompozīciju, kurās figurē mēness tēls, bet tūlīt pēc tam atceras Aspazijas dzejoļa rindas:

"Lai citiem riekstiņš, pīrādziņš,
Mums, lūk, tur logā mēnestiņš,
Tāds mīļš, balts, apaļš mēnestiņš,
Tik spoži citiem nespīd viņš." (168. lpp.)

Šī atsauce neviļus liek atcerēties Kolfīlda pārfrazētās Roberta Bērnsa dzejoļa rindas "Ja kāds kādu sargāt gājis". Rotaļīgās atsauces uz literatūras klasiku, kas parādās kā šķietami pretstati skaudrajai un skarbajai pasaules izjūtai, abu romānu varoņiem piešķir romantiski sāpīgus, tomēr nekādā ziņā ne muļķīgus vai naivus vaibstus.

Nenoliedzami tieši dažnedažādās identificēšanās iespējas un atmiņu ainas, ko romāns lasītājā spēj izsaukt, noteikti ir viens no tā lielākajiem trumpjiem. Deviņdesmito gadu jauniegūtās brīvības apdvestā Latvijas aura, ko romānā izdevies iemiesot ārkārtīgi pārliecinoši, pēc manām domām, spējīga uzrunāt lasītāju neatkarīgi no tā, cik vecs viņš šajā laika posmā bijis, neatkarīgi no tā, vai deviņdesmitie ir viņa bērnības, pusaudžu vai vēlāki dzīves gadi. Grāmatā precīzi atklāta deviņdesmito pirmās puses trauksmainā un pietiekami skarbā noskaņa. Manā skatījumā, kaut apjoma ziņā diezgan neliela, tomēr viena no iespaidīgākajām un veiksmīgākajām romāna epizodēm atklājas naktī, kurā Joņevs, pavisam nejauši atrazdamies uz tilta, sastopas ar 89 no Pārlielupes cietuma izbēgušajiem ieslodzītajiem un, vēl nezinot, ar ko krustojušies viņa ceļi, ir pārsteigts, ka sastapis urlas, kas nepiesienas. Šim notikumam ir sava loma arī turpmākajā romāna gaitā, kad Joņevs nejauši sadraudzējas ar diviem "bandītiem", kurus diezgan ilgu laiku maldīgi uzskata par tonakt izbēgušajiem cietumniekiem, un pat apsver iespēju viņus nodot policijai, lai par iegūto naudu iegādātos ilgi kāroto ģitāru.

Romānā darbojas ļoti daudz varoņu, kā nozīmīgākos bez Joņeva paša var minēt viņa draugus Nāvi un Zombi, klasesbiedreni Milēdiju, bandītus. Romāna pārblīvētība ar personāžiem dažbrīd ārkārtīgi apgrūtina lasīšanu un spēju izsekot sižetam, teju rodas nepieciešamība veidot tēlu kartotēku, lai vajadzības gadījumā atsauktu atmiņā faktus par kādu no neskaitāmajiem varoņiem. Daudzo tēlu haotisko izvietojumu grāmatā nedaudz attaisno vienīgi fakts, ka romāns lielā mērā ir slavas dziesma haosam, kādam jālaužas cauri, lai pietuvotos tai patiesības apjausmai, tik neskaidrajai un tomēr nemitīgi klātesošajai, pēc kuras grāmatas varoņi izmisīgi tiecas. Romāna tēlu kontekstā interesants ir fakts, ka grāmatu blīvi apdzīvo it kā reālas personas, jau sākot ar galveno varoni, kura vārds sakrīt ar romāna autora vārdu, tāpat grāmatā mēs sastopam ne vienu vien šobrīd Latvijā pazīstamu mūziķi, tomēr romānā ir pietiekami skaidri jūtamas spēlējošas intonācijas, lai "Jelgava 94" tomēr nepretendētu uz autobiogrāfiska romāna statusu – kaut arī grāmatas sākumā minēts, ka viss vēstītais balstīts uz patiesiem notikumiem, romāns meistarīgi spēlē starp reālo un ireālo, patieso un fiktīvo, tādējādi radīdams mīklu par to, cik tad patiešām lielā mērā romāna notikumi ir balstīti realitātē un cik daudz tajā ir autora iztēles papildinājumu.

Romānu "Jelgava 94" varētu nosaukt par visai apjomīgu un ietilpīgu šo vārdu labākajās nozīmēs. Dažādo realitātes slāņu saplūsme un rotaļīgi spēlējošais izteiksmes veids ir divi būtiski faktori, kas Joņeva romānu paceļ pāri labā valodā un stilā uzrakstītai Latvijas metāla vēsturei, piešķirot tai labas literatūras dimensiju.

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
11