Par grāmatām
06.12.2017

Būtu interesanti, ja būtu interesanti

Komentē
0

Par Egīla Ventera stāstu krājumu "Poseidona galva", izdevis apgāds "Zvaigzne ABC", 2017

Apgāda "Zvaigzne ABC" paspārnē šoruden izdota latviešu rakstnieka Egīla Ventera "kriminālprozas" izlase "Poseidona galva". To veido astoņi stāsti, kas sarakstīti laika posmā no 1987. līdz 2017. gadam, izkārtoti apvērstā hronoloģiskā secībā.

Šī ir astotā līdz šim izdotā Ventera grāmata – visai cienījams skaitlis –, taču šķiet, ka autors joprojām daudziem ir mazzināms. Pēc dažu domām, tas tādēļ, ka viņa teksti pieprasa "zinošu lasītāju" un tieksmi spēlēties ar tekstu poētiskos veidos. Jaunākais autora veikums liek man domāt citādi.

Katrs stāsts vēsta par kādu atsevišķu notikumu vai notikumu ķēdi, mainās norises laiks un vietas, taču vairākos no tiem parādās vieni un tie paši tēli – policists Žilde, liktenīgā sieviete Sandra un citi. Darbība noris Latvijas provincēs – vairākos gadījumos Saulkrastu apkaimē. Visus stāstus vieno arī noskaņa – Ventera rakstītā pasauli veido nodevības, dzīvē vīlušies (vai dzīves pievilti) cilvēki, mīklaini noziegumi un izkropļotu attiecību līnijas. Kādā brīdī iedomājos, ka Venters varētu būt liels seriāla "Tvinpīka" fans – Linča spokainā pasaule asociatīvi ļoti labi sader kopā ar Ventera radīto, un šādu salīdzinājumu var attiecināt ne tikai uz noskaņu: "Poseidona galvā" arīdzan parādās vairākas pārdabiskas un neizskaidrojamas epizodes, klātesoša ir ezoterika un sirreāli paņēmieni.

Zem neskaidrā apzīmējuma "kriminālproza" slēpjas ar detektīva elementiem caurvīti stāsti, kuru gaitā tiek šķetināts atrisinājums, taču par pilnvērtīgu detektīvu to nosaukt noteikti nevar – nevienu no stāstiem pilnvērtīgi necaurvij spriedze, to sižeti neseko klasiskām formulām, un dramaturģiskā attīstība arī nav to smaguma centrs. Kriminālie notikumi drīzāk kalpo par tādu kā scenogrāfiju, uz kuras fona tiek izspēlētas drāmas. Jāatzīst, nevienā brīdī man nerodas pilnīga pārliecība par to, ka šāda žanru miksēšana tiešām ir apzināta autora iecere, jo viņa uzburtās pasaules konstrukcija nešķiet vienota, tās elementi nereti neturas kopā, brīžiem pat šķiet cits citam traucējoši. Vienlaikus, pievēršot uzmanību katriem no tiem atsevišķi, tie nešķiet pietiekami spēcīgi, lai spētu noturēt uzmanību paši par sevi.

Turpinot atzīšanās tematiku, nevaru atsaukt atmiņā nevienu citu grāmatu, kas būtu atstājusi tik caurspīdīgu iespaidu – pieņemot, ka es vienkārši neesmu šī autora subjektīvā auditorija, pārsteidz emocionālo attiecību līniju sausums: tās veidotas smagnēji, pārlieku samežģīti un prasti reizē, tādējādi nekādā veidā neaizkustinot, savukārt detektīviem raksturīgais spiediens izsīkst sižeta pavedienos, kas bieži nekur neaizved, pat ja dramaturģiski tie pēcāk tiek formāli attaisnoti.

Turpinot kritikas līniju, jāatzīmē, ka stāstu varoņi ir neparasti neharismātiski – neviens no tiem īsteni neliek just sev līdzi. Prakse neveidot labos varoņus veiksmīgā gadījumā mēdz būt izaicinoša un līdz ar to arī interesanta, taču Ventera stāstos nerodas iespaids, ka šādā veidā tiek nekautrīgi izceltas cilvēku tumšās puses. Tādai parādībai vajadzētu asāku un izsmalcinātāku psiholoģisko portretu, bet realitātē varoņi visbiežāk gluži vienkārši garlaiko.

Uz "Poseidona galvas" ceturtā vāka citēts Guntis Berelis, kas savulaik arī Venteru rediģējis. Īpatnēji, ka apraksts ņemts no teksta, kas Bereļa blogā publicēts 2000. gadā, pirms 17 gadiem. Lai vai kā, rakstā minēts: "Ventera prozā itin harmoniski samājo vispretišķīgākās lietas [..] savdabīgs minimālisms, kad no romāna tiek atskaldīts nost viss liekais, ar gluži vai bezgaumīgu izšķērdību." Citviet uz ceturtā vāka rakstīts: "[..] liela nozīme ir noskaņai, noslēpumainai netveramībai un zemtekstiem, nevis vienīgi kailajam izlasāmajam saturam", tikmēr "prozas ritms un valoda, rakstniekam realizējot savu ieceri, rada tekstu idejisko tuvību un pārsteidzošu poētisku muzikalitāti".

Nekādi nespēju piekrist šiem apgalvojumiem – manuprāt, grāmatā liekvārdības, kā arī lieku un neveiklu epizožu ir nepiedodami daudz. Tāpat piesauktie zemteksti idejiski lielākoties rādās nepārliecinošas ezoterikas veidoti, ja tādus tiešām iespējams uzskatīt par izcelšanas vērtiem.

Savukārt, raksturojot tekstu "muzikalitāti", gribu norādīt uz pāris citātiem no pašas grāmatas: "– Tas tik bija! – Keita izdveš. Viņa ir aizelsusies, un sasvīdušais augums trīc kā milzu valzirga miesas pēc sprinta" (46. lpp.); "Vecais vīrs apraujas, kad pamana, kā ieplešas meitenes acu zīlītes. Tomēr viņš nespēj aizturēt patiesību, tā pārrauj aizsprostu kā klizma pēc nedēļu ilga aizcietējuma (kūtrs vēders viņu moka jau gadiem)" (63. lpp.); "Gaišreģes seja sastāvēja it kā no divām daļām; viena bija vecas sievietes grumbotais vaigs, otra – ugunsskarta, baltām, nedzīstošām čūlām klāta sejas puse darīja viņu līdzīgu nerealizētai marsietei" (97. lpp.). Atļaušos domāt, ka šādas valodas poētikas kvalitāti apspriest nopietni nav iespējams, pat ignorējot, piemēram, citviet sastopamos nedabiskos dialogus vai truli seksistiskos aprakstus.

Vietumis gan autoram izdodas arī veiksmīgākas ainas, kurās kāds neparasts, visbiežāk izolēts situācijas elements spilgti pārvērš pazīstamo, izceļot to citā gaismā, taču šīs epizodes strādā pēc ļoti līdzīgām shēmām, kuras, sastaptas jau otrreiz, zaudē savu pārsteidzošo iespaidu.

Interesantākā nianse visā grāmatā ir tās atpakaļejošā struktūra, aptverot trīs desmitgades. Aizraujošs uzdevums liekas pētīt, kā tie tēli, kas atkārtojas cauri stāstiem, veidojušies sākotnēji, kā tie attīstījušies laika gaitā, taču arī šis potenciāls paliek neattaisnots, jo tam būtu nepieciešams izstrādātāks tēlu apraksts.

Atgriezīšos pie salīdzinājuma ar Linču. Kamēr "Tvinpīkas" neizskaidrojamie pavedieni vienmēr sevī glabā atsevišķu pasauli, kuru iespējams analizēt un skaidrot (vai arī citkārt – tikai instinktīvi, bet pārliecinoši sajust), Ventera gadījumā intriģējošā kombinācija starp kriminālromānu un mistēriju nešķiet dabiski veidojusies. Neizskaidrojamais šajā gadījumā nerada interesi to mēģināt skaidrot, bet, tomēr mēģinot to darīt, oriģinalitāti, pārsteigumus vai poētiku vienalga izdodas atrast uz rokas pirkstiem izskaitāmās rindkopās.

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0