Attēlā – Jesaja Berlins
 
Eseja
06.06.2016

Brīvība

Komentē
1

Fragments no esejas "Mans intelektuālais ceļš" (1996)

Jesaja Berlins uzskatīja, ka cilvēka būtības galvenais elements ir izvēles brīvība. Ja cilvēkam nav tiesību pašam noteikt savas dzīves kursu, tas ir, pieņemt lēmumus par sevi, tad šā cilvēka cilvēcība tiek degradēta un noliegta.

Savā pēdējā esejā "Mans intelektuālais ceļš" (My Intellectual Path), kas 1996. gadā tika rakstīta ķīniešu lasītājiem, Jesaja Berlins sniedza savu uzskatu retrospektīvu kopsavilkumu, iekļaujot arī sadaļu par tālāk aprakstīto brīvību. Šajā esejā viņš atgriezās pie lekcijas, kuru kā inaugurācijas lekciju bija lasījis 1958. gadā Oksfordā, stājoties profesora amatā, un kurā viņš kaismīgi aizstāvēja "negatīvo brīvību" – prasību, lai citi cilvēki neveidotu nevajadzīgus šķēršļus mūsu ceļā. Negatīvā brīvība viņa izpratnē ir pats fundamentālākais un svarīgākais politiskās brīvības veids. Viņš to atdalīja no "pozitīvās" brīvības, tas ir, brīvības noteikt pašiem savu rīcību un spējas izmantot negatīvo brīvību savu mērķu sasniegšanai. Šī brīvība, protams, arī ir svarīga.

Šīs lekcijas zināmākais apgalvojums – "pozitīvo" brīvību pārkāpj tie, kuri uzskata, ka zina, kādiem vajadzētu būt maniem "patiesajiem" mērķiem. Šie "zinātāji" piesauc iedomātu "augstāko", "īsto" būtību, kuru, viņuprāt, viņi pazīst labāk nekā es pats sevi. Šādu pieeju padoto pakļaušanai izmanto ideoloģiski motivēti līderi, un Jesaja Berlins uzskatīja, ka tās pazīstamākā īstenotāja bija padomju iekārta, bet to izmanto arī citi varmākas un diktatori, tostarp reliģiskie autokrāti. Nostājoties pret šo pieeju, Jesaja Berlins aizstāv fundamentālāko un dārgāko no cilvēka tiesībām.

Henrijs Hārdijs, Jesajas Berlina darbu redaktors

Brīvība

Politiskā brīvība ir temats, kuram es veltīju divas lekcijas 20. gadsimta 50. gados. Otrā no tām, kuras nosaukums bija "Divi brīvības jēdzieni" [1], ievadīja manu Oksfordas profesūru, un tās būtība bija izgaismot atšķirību starp diviem priekšstatiem par brīvību (apzīmējumi liberty un freedom lietoti pārmaiņus ar vienādu nozīmi) – negatīvo un pozitīvo. Ar negatīvo brīvību es domāju šķēršļu neesamību cilvēku rīcības ierobežošanai. Neatkarīgi no šķēršļiem, kurus rada ārējā pasaule vai bioloģiski, fizioloģiski, psiholoģiski likumi, kas valda pār cilvēkiem, pastāv politiskās brīvības trūkums – manas lekcijas galvenais temats –, kurā šķēršļus apzināti vai neapzināti rada cilvēks.

Negatīvās brīvības līmenis ir atkarīgs no šo cilvēka radīto šķēršļu neesamības pakāpes – no pakāpes, līdz kādai es brīvi varu iet tādu vai citādu ceļu un man to neliedz darīt cilvēku radītas institūcijas, likumi vai konkrētu personu aktivitātes.

Nepietiek sacīt, ka negatīvā brīvība nozīmē tikai brīvību darīt to, ko es gribu, jo tādā gadījumā es varu atbrīvoties no šķēršļiem, kuri liedz man piepildīt savas vēlmes, vienkārši sekodams seno stoiķu mācībai un nokaujot šīs vēlmes. Taču šis ceļš, pakāpeniska tādu vēlmju nogalināšana, kurām var rasties šķēršļi, galu galā noved pie pakāpeniskas cilvēka dabisko dzīves aktivitāšu likvidēšanas, un visbrīvākie būs tie cilvēki, kuri ir miruši, jo tādā gadījumā vairs nav vēlmju un līdz ar to nav arī šķēršļu. Es runāju par ko citu: par cilvēkam pieejamo ceļu daudzumu, vienalga, vai viņš izvēlas pa tiem iet vai ne. Tā ir pirmā no abām galvenajām politiskās brīvības izpratnēm.

Daži man ir iebilduši, ka brīvībai jāietver trejādība: es varu pārvarēt šķēršļus, novērst tos vai būt brīvs no šķēršļiem tikai tādēļ, lai kaut ko darītu, lai būtu brīvs veikt noteiktu darbību vai darbības. Tomēr šo viedokli es nepieņemu. Nebrīvības pamata izpratni mēs saistām ar cilvēku cietumā vai ar cilvēku, kurš piesiets pie koka: viss, pēc kā šāds cilvēks tiecas, ir saraut savas saites, izbēgt no ieslodzījuma, ne vienmēr domājot par konkrētu darbību, kuru viņš veiks pēc atbrīvošanās. Protams, plašākā izpratnē brīvība nozīmē brīvību no sabiedrības vai tās institūciju noteikumiem, no pārliecīga morāla vai fiziska spēka izmantošanas pret cilvēku vai no jebkā cita, kas liedz veikt darbības, kuras citkārt būtu iespējamas. To es saucu par "brīvību no".

Otra galvenā brīvības izpratne ir "brīvība uz": manu negatīvo brīvību konkretizē atbilde uz jautājumu: "Cik lielā mērā es tieku kontrolēts?", turpretī jautājums attiecībā uz otro brīvības izpratni ir: "Kurš mani kontrolē?" Tā kā mēs runājam par cilvēka radītiem šķēršļiem, es varu sev jautāt: "Kurš nosaka manu darbību, manu dzīvi? Vai es brīvi daru visu, ko izvēlos darīt? Vai tomēr esmu pakļauts kāda ārēja kontroles avota rīkojumiem? Vai manu darbību nosaka vecāki, skolotāji, mācītāji, policisti? Vai esmu pakļauts kādas juridiskas sistēmas noteikumiem – kapitālisma, verdzības iekārtas, valdības (monarhijas, oligarhijas, demokrātijas) noteikumiem? Kādā mērā es pats esmu sava likteņa noteicējs? Manas darbības iespējas var būt ierobežotas, bet kādā veidā tās tiek ierobežotas? Kas ir tie, kuri stāv manā ceļā, un cik daudz spēka tie var pielietot?"

Šīs ir divas galvenās "brīvības" izpratnes, kuras esmu centies izpētīt. Es sapratu, ka tās atšķiras, ka tās ir atbildes uz diviem dažādiem jautājumiem; taču, kaut gan tās ir saistītas, es uzskatīju, ka tās nesakrīt – atbilde uz vienu nenosaka atbildi uz otru. Abas brīvības manā skatījumā bija cilvēka galamērķis, abas bija neizbēgami ierobežotas, un abus jēdzienus cilvēces vēstures gaitā bija iespējams izkropļot. Negatīvo brīvību varēja iztulkot kā ekonomisku laissez-faire – neiejaukšanos, kad brīvības vārdā raktuvju īpašniekiem tiek atļauts sadragāt bērnu dzīves šahtās vai fabrikantiem tiek atļauts sabojāt strādnieku veselību un raksturu. Taču tā bija perversija, nevis tas, ko šis jēdziens manā uztverē pēc būtības nozīmē cilvēkiem. Izskanēja arī doma, ka tā esot ņirgāšanās, ja trūcīgam cilvēkam paziņo, ka viņam pieder brīvība apmesties dārgā viesnīcas numurā, kaut gan viņš par to nespēj samaksāt. Taču arī tā ir jēdzienu jaukšana. Viņam patiešām pieder brīvība apmesties tādā viesnīcas numurā, bet viņam nav līdzekļu, lai šo brīvību izmantotu. Iespējams, viņam nav līdzekļu tāpēc, ka tik daudz nopelnīt viņam neļauj cilvēku radīta ekonomiskā sistēma – bet tas nozīmē, ka viņam ir liegta brīvība nopelnīt naudu, nevis brīvība apmesties viesnīcā. Tāda atšķirīga nianse var izklausīties pedantiska, taču tā ir būtiski svarīga diskusijā par ekonomisko brīvību un politisko brīvību.

Pozitīvās brīvības jēdziens vēsturiski ir novedis pat pie baisākām perversijām. Kurš nosaka manu dzīvi? Es pats? Nezinošs, apjucis, nekontrolētu dziņu un kaislību raustīts šurp un turp – vai tas ir viss, kas es esmu? Vai manī nemājo kāda augstāka, racionālāka, brīvāka patība, kas spēj izprast un dominēt pār kaislībām, nezināšanu un citiem trūkumiem un kam es varu piekļūt vienīgi izglītības un izpratnes ceļā – norisē, kuru spēj virzīt tikai tie, kuri ir gudrāki par mani, kuri man liek saprast savu patieso, "īsto" patību, to, kas ir mana labākā daļa? Šis ir plaši pazīstams metafizisks uzskats, saskaņā ar kuru es varu būt patiesi brīvs un kontrolēt sevi tikai tad, ja esmu patiesi racionāls – šis uzskats sniedzas pagātnē līdz Platonam –, un, tā kā es pats varbūt neesmu pietiekami racionāls, man ir jāpakļaujas tiem, kuri patiešām ir racionāli un tāpēc zina ne vien to, kas ir labākais viņiem, bet arī to, kas ir labākais man, un kuri var vadīt mani pa tādu ceļu, kas beigu beigās pamodinās manu patieso, racionālo patību un iecels to noteicošajā vietā, kur tai īstenībā jābūt. Man var likties, ka šie vadošie spēki mani ierobežo – pat nospiež –, bet tā ir tikai ilūzija: kad es būšu izaudzis un sasniedzis pilnīgu briedumu, atradis savu "īsto" patību, es sapratīšu, ka pats būtu savā labā darījis to, kas tika izdarīts manā vietā, ja vien savā neattīstītajā stāvoklī es būtu bijis tik gudrs, kādi ir šie gudrākie prāti.

Īsāk sakot, viņi darbojas manā labā, manas augstākās patības interesēs, kontrolējot manu zemāko patību; tātad patiesa zemākās patības brīvība izpaužas pilnīgā pakļautībā viņiem – gudrajiem, kuri zina patiesību, viedo prātu elitei; vai varbūt man jāpakļaujas tiem, kuri saprot, kā veidojas cilvēka liktenis, – jo, ja taisnība Marksam, tad tā ir Partija (kas vienīgā izprot vēstures racionālo mērķu prasības), kam mani jāveido un jāvada, vienalga, kurp vēlētos doties mana nabaga empīriskā patība; un pati Partija ir jāvada tās tālredzīgajiem vadoņiem un galarezultātā – pašam izcilākajam un gudrākajam vadonim.

Pasaulē nav tāda despota, kurš nevarētu izmantot šo argumentācijas metodi visbaisākās apspiešanas nolūkā, ideālas cilvēka patības vārdā, ko viņš cenšas izveidot pats ar saviem, varbūt brutāliem un no pirmā skatiena, šķiet, morāli atbaidošiem līdzekļiem (bet tādi tie šķiet tikai zemākajai empīriskajai patībai). Cilvēku dvēseļu inženieris, lietojot Staļina apzīmējumu [2], zina vislabāk; viņš dara to, ko dara, nevis vienkārši tādēļ, lai dotu labumu savai tautai, bet pašas tautas vārdā: viņš dara to, ko tauta darītu pati, ja vien tā būtu sasniegusi šo vēsturiskās izpratnes līmeni. Tāda ir izcilā perversija, kurai bijis pakļauts pozitīvās brīvības jēdziens: vienalga, vai tirāniju radījis marksistu vadonis, karalis, fašistisks diktators, autoritāras baznīcas vadītāji, šķira vai valsts, tā meklē cilvēkā iesprostoto, "īsto" patību un to "atbrīvo", lai šī patība varētu tuvoties to personu līmenim, kuri dod pavēles.

Tas noved atpakaļ pie naivā priekšstata, ka uz katru jautājumu ir tikai viena patiesa atbilde: ja es zinu patieso atbildi, bet tu to nezini un man nepiekrīti, tad tas ir tāpēc, ka tu esi nezinošs; ja tu zinātu patiesību, tu noteikti ticētu tam, kam ticu es; ja tu gribi man pretoties, tad tikai tāpēc, ka tu maldies, jo tev nav atklājusies patiesība tā, kā tā ir atklājusies man. Šāda pieeja attaisno visatbaidošākos apspiešanas un paverdzināšanas veidus cilvēces vēsturē, un tā patiešām ir pati bīstamākā un, jo sevišķi mūsu gadsimtā, pati vardarbīgākā pozitīvās brīvības jēdziena interpretācija.

Tādējādi šis jēdziens par diviem brīvības veidiem un to izkropļojumiem ieņēma centrālo vietu daudzās diskusijās un disputos gan Rietumu, gan citās universitātēs, un tas ir saglabājis savu aktualitāti līdz pat šai dienai.

 

[1] Nolasīta 1958. gadā; pieejama divos autora eseju krājumos: "Četras esejas par brīvību" (Four Essays on Liberty, London and New York, 1969) un The Proper Study of Mankind (skat. ix lpp. iepriekš, piezīme 1).

[2] Staļins lietoja apzīmējumu "cilvēku dvēseļu inženieri" savā runā par padomju rakstnieku lomu Maksima Gorkija namā 1932. gada 26. oktobrī; runa pierakstīta nepublicētā manuskriptā, kas glabājas Gorkija arhīvā – K. L. Zelinsky, Vstrecha pisatelei s I. V. Stalinym (K. L. Zeļinskis, "Rakstnieku tikšanās ar J. V. Staļinu") – un pirmoreiz tika publicēta angļu valodā, Kempa-Velča grāmatā "Staļins un literārā inteliģence, 1928–1939" (A. Kemp-Welch, Stalin and the Literary Intelligentsia, 192839, Basingstoke and London, 1991), 128.–131. lpp.; minēto frāzi skat. 131. lpp. (un krievu oriģinālā Inzhenery chelovecheskikh dush, I. V. Stalin, Sochineniya, Moskva, 19461967, 13. sēj., 410. lpp.). Red.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1