Foto - Ģirts Raģelis
 
Kultūra
02.06.2014

Brīvība

Komentē
4

Kas ir politiskā brīvība? Senajā pasaulē, it sevišķi grieķu vidū, brīvam būt nozīmēja iespēju piedalīties savas pilsētas pārvaldīšanā. Likumi bija spēkā tikai tad, ja cilvēkam bija tiesības piedalīties to pieņemšanā un atcelšanā. Būt brīvam nenozīmēja pakļauties likumiem, kurus viņam veidojuši citi, bet nav veidojis viņš. Šī tipa demokrātijas rezultāts bija tāds, ka pārvalde un likumi varēja aptvert ikvienu dzīves jomu. Cilvēks nebija brīvs un neprasīja brīvību no šādas pārraudzības. Demokrāti prasīja tikai to, lai ikviens cilvēks būtu vienlīdz pakļauts kritikai, izmeklēšanai un, ja nepieciešams, apsūdzībai likuma priekšā vai citām norisēm, kuru dibināšanā un uzturēšanā tiesīgi piedalīties bija visi pilsoņi.

Mūsdienu pasaulē sevi ir pieteikusi jauna ideja, kuru visskaidrāk formulējis Bendžamins Konstants, proti, ka pastāv dzīves joma – privātā dzīve –, kurā valsts varai nav vēlams iejaukties. Galvenais jautājums, ko uzdeva senā pasaule, bija tāds: "Kam mani jāpārvalda?" Daži teica, ka tas jādara monarham, citi apgalvoja, ka spējīgākajiem, bagātākajiem vai drosmīgākajiem, vai vairākumam, vai tiesām, vai visu cilvēku vienprātīgam balsojumam. Mūsdienu pasaulē tikpat svarīgs ir jautājums: "Cik plašai jābūt pārvaldībai?" Senā pasaule uzskatīja, ka dzīve ir viena un likumi un pārvaldība aptver to visu – ka nav iemesla sargāt no šādas pārvaldības nevienu nostūri. Modernajā pasaulē – vai to būtu izraisījusi vēsturiskā baznīcu cīņa pret laicīgās valsts iejaukšanos, vai valsts cīņa pret baznīcu, vai privātās uzņēmējdarbības, rūpniecības, tirdzniecības attīstība un to vēlme aizstāvēties pret valsts iejaukšanos, vai arī kāds cits iemesls – mēs balstāmies uz pieņēmumu, ka pastāv robeža starp publisko un privāto dzīvi un, lai cik neliela būtu privātā joma, tajā es drīkstu rīkoties, kā vēlos – dzīvot, kā vēlos, ticēt, kam vēlos, runāt, ko vēlos, kamēr vien tas nepārkāpj citu cilvēku līdzīgās tiesības vai neapdraud kārtību, kura nodrošina šādas iespējas. Tāds ir klasiskais liberālais uzskats, kas pilnībā vai daļēji pausts dažādās cilvēka tiesību deklarācijās Amerikā un Francijā, kā arī Loka, Voltēra, Tomasa Peina, Konstanta un Džona Stjuarta Milla darbos. Runājot par pilsoņu brīvībām vai civilizācijas vērtībām, mēs lielā mērā domājam tieši to.

Uzskats, ka cilvēkiem vajadzīga aizsardzība citam no cita un pret valdību, nevienā pasaules vietā nav pilnībā pieņemts, un tas, ko esmu nosaucis par seno grieķu jeb klasisko viedokli, atgriežas apmēram šādu argumentu veidā: "Jūs sakāt, ka indivīdam ir tiesības izvēlēties tādu dzīvi, kādai viņš dod priekšroku. Bet vai tas attiecas uz visiem? Ja indivīds ir tumsonīgs, nenobriedis, neizglītots, garīgi kropls un tam ir liegtas atbilstošas veselības un attīstības iespējas, viņš nepratīs izdarīt izvēli. Tāds cilvēks nekad patiesībā nezinās, ko viņš īstenībā vēlas. Ja ir cilvēki, kuri saprot, kāda ir cilvēka daba un pēc kā tā tiecas, un ja viņi, kaut arī mazliet izmantodami varu, dara citu labā to, ko šie citi savā labā būtu darījuši paši, ja vien būtu gudrāki, zinošāki, nobriedušāki, attīstītāki, vai tādā gadījumā viņi iegrožo citu brīvību? Viņi faktiski iejaucas citu cilvēku dzīvē, bet tikai tādēļ, lai dotu tiem iespēju darīt to, ko tie darītu, ja pietiekami daudz zinātu vai vienmēr rīkotos vispareizāk, nevis padotos iracionāliem motīviem, izturētos bērnišķīgi vai ļautu vaļu dzīvnieciskiem instinktiem. Vai tādā gadījumā tā vispār ir iejaukšanās? Ja vecāki vai skolotāji piespiež negribīgus bērnus iet skolā vai cītīgi strādāt, domādami par to, kas šiem bērniem patiešām vajadzīgs, kaut arī viņi paši to neapzinās – jo tas ir vajadzīgs ikvienai cilvēciskai būtnei –, vai tādā gadījumā viņi ierobežo bērnu brīvību? Protams, ne. Skolotāji un vecāki cenšas izkopt viņu slēpto jeb īsteno patību un gādā par viņu vajadzībām pretstatā pagaidu prasībām, ko pauž virspusējā patība un ko nopietnāks briedums nokratīs kā nederīgu ādu."

Ja vecākus šeit aizstāsim ar baznīcu, partiju vai valsti, iegūsim teoriju, uz kuras balstās liela daļa mūsdienu varas. Mums stāsta, ka paklausīt šīm institūcijām nozīmē paklausīt sev pašiem un tāpēc tā nav verdzība, jo šīs institūcijas iemieso mūs pašus savā krietnākajā un gudrākajā veidā, un sevis apspiešana nav apspiešana, paškontrole nav verdzība.

Cīņa starp šiem diviem uzskatiem daždažādās versijās ir bijusi viens no mūslaiku galvenajiem politiskajiem tematiem. Viena puse apgalvo, ka nolikt pudeli alkoholiķim nepieejamā vietā nenozīmē apspiest viņa brīvību: ja viņu kaut vai ar varu atturēs no dzeršanas, viņam būs labāka veselība un līdz ar to lielākas spējas, veicot savus cilvēka un pilsoņa pienākumus; viņš būs tuvāk savai īstajai patībai un tāpēc brīvāks nekā tad, ja varēs paņemt pudeli un postīt savu veselību un skaidro prātu. Tas apstāklis, ka viņš pats to nezina, ir tikai viņa slimības simptoms vai savu patieso vēlmju neapzināšanās. Otra puse nenoliedz, ka antisociāla uzvedība ir jāierobežo un ka nepieciešams atturēt cilvēkus no kaitējuma sev pašiem un savu bērnu labklājībai, tomēr nepiekrīt, ka šāda ierobežošana, kaut arī tā ir attaisnojama, būtu saucama par brīvību. Brīvību varbūt nepieciešams ierobežot, lai atvēlētu vietu citiem labumiem, piemēram, drošībai, mieram vai veselībai, vai varbūt šodienas brīvība jāierobežo, lai dotu plašākas iespējas rītdienas brīvībai, taču ierobežot brīvību nenozīmē dot brīvību, un piespiešana, lai cik aizbildināma tā būtu, tomēr ir piespiešana un nevis brīvība. Brīvība, saka šī uzskata aizstāvji, ir tikai viena no vērtībām daudzu citu vidū, un, ja tā stāv ceļā citu, vienlīdz svarīgu mērķu nodrošināšanai vai arī traucē citiem cilvēkiem sasniegt šos mērķus, tad tai ir jāpiekāpjas.

Pretējā puse uz to atbild: tas ietver iepriekšēju pieņēmumu, ka dzīve ir dalāma privātā un publiskā jomā – proti, privātajā dzīvē cilvēki var vēlēties darīt to, kas citiem nepatīk, un tāpēc tiem vajadzīga aizsardzība pret šiem citiem –, bet tāds uzskats par cilvēka dabu balstās uz būtiskiem maldiem. Cilvēciska būtne ir vienots veselums, un ideālā sabiedrībā, kura attīsta ikviena spējas, neviens nevēlēsies darīt to, kas citiem ir nepatīkami un ko citi grib apturēt. Reformistu un revolucionāru lolotais mērķis ir nojaukt sienas starp cilvēkiem, visu nodot atklātībai, likt cilvēkiem dzīvot kopā bez starpsienām, lai to, ko grib viens, gribētu visi. Vēlēšanās, lai mani liek mierā, lai es varētu darīt, ko vēlos, nedodot atskaites nekādai augstākai tiesai – ģimenei, darba devējiem, partijai, valdībai vai vienkārši visai sabiedrībai –, tāda vēlēšanās ir neatbilstības simptoms. Prasīt brīvību no sabiedrības nozīmē prasīt brīvību no sevis paša. Tāda vēlme ir jāārstē, pārveidojot īpašuma attiecības, kā vēlas sociālisti, vai likvidējot kritisko saprātu, ko cenšas panākt dažas reliģiskas sektas un pēc kā faktiski tiecas arī komunistu un fašistu režīmi.

Atbilstoši vienam uzskatam, kuru varētu saukt par organisku, jebkāda nošķirtība ir slikta un jēdziens par cilvēku tiesībām, kuras nedrīkst pārkāpt, ir tāds kā dambis – kā sienas, ko cilvēki pieprasa, lai nodalītos cits no cita, un tas var būt vajadzīgs sliktā sabiedrībā, taču tam nav vietas taisnīgi iekārtotā pasaulē, kurā visas cilvēku straumes satek vienā nedalītā cilvēku upē. Atbilstoši otram jeb liberālajam uzskatam, cilvēku tiesības un doma par privāto sfēru, kurā mani neviens nedrīkst pētīt un vērtēt, ir nepieciešama daļa no neatkarības minimuma, kas vajadzīgs ikvienam, lai tas varētu attīstīties un iet savu individuālo ceļu, jo daudzveidība ir cilvēku rases būtība, nevis pārejošs stāvoklis. Šī uzskata atbalstītāji ir pārliecināti, ka tādu tiesību likvidēšana, lai veidotu vienu vispārēju, pašvirzītu cilvēku sabiedrību, kurā katrs soļotu uz vienu un to pašu racionālo mērķi, iznīcinātu to individuālās izvēles jomu – lai cik neliela tā būtu –, bez kuras dzīve zaudē savu patieso vērtību.

Lielos vilcienos un, kā daži apgalvo, izkropļotā formā totalitārie un autoritārie režīmi ir atbalstījuši vienu no šiem uzskatiem, turpretī liberālās demokrātijas tiecas vadīties pēc otra uzskata. Un, protams, ir iespējamas šo uzskatu variācijas un kombinācijas, kā arī kompromisi starp abiem. Tās ir divas pamata idejas, kas stājušās viena otrai pretī un valdījušas pār pasauli aptuveni kopš renesanses laikiem.

No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga. Avots: Isaiah Berlin. Liberty. Edited by Henry Hardy. Oxford University Press, 2013.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4