Vienmēr ir pastāvējuši temati, pie kuriem pierod, par kuriem pārstāj runāt un rakstīt, kurus sāk pieņemt kā pašsaprotamus. Pēc Padomju Savienības sabrukuma un Frānsisa Fukujamas izslavētajām "vēstures beigām" šāds statuss ir piešķirts brīvā tirgus ekonomikai.
Lai gan sarunas par brīvā tirgus trūkumiem ik pa laikam uzvirmo, tās ir lielākoties piesaistītas ļoti konkrētiem notikumiem – ne pārāk veiksmīgajam privatizācijas procesam deviņdesmitajos, cenu kāpumam, izmaiņām nodokļu likmēs vai pagājušās desmitgades beigu krīzei. Kaut arī tāda veida analīze, ļoti iespējams, palīdzēs novērst identiskas problēmas nākotnē, par problēmu iemesliem šādās diskusijās tiek atzīti ļoti šauri un specifiski faktori – tā vai cita politiķa lēmums, tā vai cita baņķiera blēdība –, liekot mums palaist garām sistēmā mītošos ierobežojumus. Tieši tāpēc, runājot par brīvā tirgus nepilnībām, ir vērts paspert soli atpakaļ, atšķirt ekonomikas mācību grāmatas pirmās lapas un ar skepsi vēlreiz pārskatīt liberālās ekonomikas pamatpieņēmumus.
Neracionālie cilvēki
Savā “Pētījumā par tautu bagātības dabu un cēloņiem” (“An Inquiry into the Nature and Causes of the Wealth of Nations“) skotu Apgaismības filosofs Adams Smits apraksta to, kā individuāla darbība, kas mērķēta, lai gūtu pašlabumu, noved pie kolektīva labuma. Galu galā, “ne jau no miesnieka vai maiznieka labsirdības mēs varam sagaidīt savas vakariņas, bet no viņu rūpēm par sevi” .[1] Pēc Smita domām, mēs varam rēķināties ar to, ka cilvēki zina, ko vēlas, un pratīs izvēlēties labākos ceļus, lai šos mērķus sasniegtu.
Lai gan šādi uzskati par cilvēka dabu ekonomistu vidū ir saglabājušies līdz mūsdienām, 18. gadsimta filosofu cilvēka ideāls ir visai tāls no cilvēka dabas. “Homo sapiens sapiens” nav “homo economicus”. Kā jau pieminēju rakstā par līdzjūtību, cilvēki sajūsminās, dusmojas un nervozē. Mēs aizmirstam informāciju un atliekam svarīgus darbus, bet pēc tam jūtamies vainīgi par neizdarīto gan citu, gan sevis paša priekšā. Par spīti Apgaismības sapņiem, cilvēks joprojām ir neracionāla būtne, kas maldās loģiskās pretrunās un nespēj noteikt sev vispieņemamākās tirgus cenas.
Cilvēka neracionalitātei tirgus apstākļos ir vairāki piemēri. Nobela prēmijas ekonomikā laureāts Daniels Kānemans darbā “Domāt, ātri un lēni” (“Thinking, Fast and Slow“) raksta par vairākām cilvēka domāšanas īpatnībām, kas ir tiešās pretrunās ar liberālās ekonomikas pieņēmumiem par cilvēka dabu.
Piemēram, skatoties ar racionāla cilvēka acīm, situācijas, kurās cilvēks pa ceļam uz teātri pazaudē vai nu iepriekš iegādātu biļeti, vai aploksni ar naudu, kas paredzēta biļešu iegādei, ir līdzvērtīgas – finansiālie zaudējumi nabaga skatītājam ir vienādi. Tomēr, Kānemanam veicot plašu aptauju, liels vairākums cilvēku katrā no situācijām reaģētu citādi – teātra biļeti zaudējušie daudz biežāk dotos mājās, nevis iegādātos jaunu, kamēr tie, kas zaudējuši naudu, iegādātos biļeti ar savām kredītkartēm vai čekiem.
Ar teātri saistīts arī cits ekonomikas eksperiments: cilvēki, kas izlozes ceļā teātra abonementu iegādājušies ar lielu atlaidi, izrādes sākotnēji apmeklēs ievērojami retāk nekā tie, kam bijusi jāmaksā pilna cena [2], par spīti tam, ka potenciālais mākslinieciskais ieguvums un abonementa tirgus vērtība abos gadījumos nemainās.
Tāpat klasiskā un neoklasiskā ekonomika neņem vērā cilvēku nepatiku pret zaudējumiem, kas ir ievērojami spēcīgāka par mūsu iegūtprieku. Cilvēki, kam psiholoģijas eksperimenta sākumā iedota sava krūzīte, tai pagūst pieķerties un ir gatavi maksāt par tās paturēšanu ievērojami lielāku naudas summu nekā tie, kam identisku krūzīti piedāvā iegādāties eksperimenta beigās [3]; tikmēr eksperimenta dalībnieki, kam sarunas sākumā jau ir apsolīti desmit lati, nav gatavi riskēt ar tiem, par spīti lielai varbūtībai laimestu palielināt.
Visbeidzot, pat apskatot šķietami pašsaprotamas brīvā tirgus sastāvdaļas, piemēram, atalgojuma lieluma saistību ar darba produktivitāti, psiholoģijas eksperimenti sniedz mums pārsteidzošu ieskatu mūsu neracionalitātē. Dena Arielija pētījumi atkal un atkal nonāk pie secinājuma, ka liela alga neveicina produktivitāti. Arielijs ir novērojis, ka, piedāvājot cilvēkiem Indijā vienas dienas, divu nedēļu vai vairāku mēnešu atalgojumu par kvalitatīvi paveiktu darbu, pēc zināma algas sliekšņa pārkāpšanas produktivitāte krītas. Cilvēki, kas centās paveikt darbu, lai nopelnītu savu dienas algu, veica uzdevumus mierīgāk un precīzāk nekā acīm redzami uztrauktie subjekti, kas izmisīgi cīnījās, lai saņemtu piecu mēnešu algu par pāris stundu darbu [4], nostājoties tiešās pretrunās ar brīvā tirgus atzinumu – jo lielāka alga, jo labākus darbiniekus varēsim sagaidīt.
Pat nerunājot par košo reklāmu ietekmi uz mūsu izvēlēm, pastāv vēl desmitiem eksperimentāli pierādītu domāšanas īpatnību, kas atkal un atkal parādās, mums pieņemot lēmumu – iegādāties vai neiegādāties kādu preci [5]. Un tieši šīs īpatnības, psiholoģiskās pretrunas liek skepsē saraukt pieri, dzirdot apgalvojumu, ka Adama Smita neredzamā roka spēs salikt precīzas preču zīmes, stimulējot kvalitāti un centību visā, ko darām.
Negodīgais ielu apgaismojums
Tomēr brīvā tirgus precizitātes likstas nebeidzas ar mūsu neracionalitāti. Lai cilvēki spētu pieņemt precīzus lēmumus, nosakot lielāku cenu par kvalitatīviem produktiem un pakalpojumiem, bet mazāku par sliktajiem, ir nepieciešamas noteiktas zināšanas. Apdrošināšanas aģentūrām, lai noteiktu īsto polises cenu, būtu jāpārzina klientu veselības stāvoklis, bet mākslas tirgus nepārzinātājam, iegādājoties gleznu, var gadīties ievērojami pārmaksāt. Kā to aprakstījis cits Nobela prēmijas laureāts Džozefs Stiglics, situācijas, kurās pieejamā informācija sadalīta asimetriski, noved pie tirgus kļūdām.
Šāda veida informācijas asimetrija, kurā pircējs vai pārdevējs zina svarīgu informāciju, kas nav pieejama otrai pusei, brīžiem robežojas ar krāpšanu; sabiedrības nosodījumu gūst gan lietoto automašīnu tirgoņi, kas pārdod brāķētus auto, gan “Goldman Sachs” investīciju baņķieri, kas iesaka klientiem investēt “GS” piederošās akcijās vai citās precēs, kuras pašai kompānijai šķiet neizdevīgas. [6] Pat tad, ja pieņemam, ka saviem klientiem ne autotirgoņi, ne “Goldman Sachs” pārstāvji nav melojuši, bet vienkārši noklusējuši informāciju, šajās darbībās lielākajai daļai no mums kaut kas neliktos tīrs un pareizs.
Tomēr, pirms visu vainu noveļam uz nelietīgajiem indivīdiem, jāatceras, ka abos gadījumos uzņēmēji ir rūpējušies par savām interesēm, nevis mēģinājuši kādam ieriebt, kamēr viņu klienti ir piekrituši darījumam brīvprātīgi. Informācija par to, vai tirgū tiešām pārdod Latvijas zemenes un vai mūsu ieguldījumi ir tik labi un droši, cik to apgalvo bankās, mums, šķiet, tuvākajā laikā nebūs pieejama; tieši tāpēc jāatceras, ka pat absolūti brīvā un “homo economicus” apdzīvotā tirgū cenas visai bieži atšķirsies no ekonomikas modeļos paredzētajām.
Arī tā dēvētie publiskie labumi pārāk labi nepakļaujas brīvā tirgus likumiem, jo pieeja tiem nav ierobežojama. Ja kāds izvēlas iegādāties ielas apgaismojumu vai apmaksāt policiju savā pašvaldībā, viņa kaimiņi gūst labumu no gaišām un drošām ielām neatkarīgi no maksātāja vēlmes dalīties vai nedalīties un, atceroties “homo economicus” dzīves moto, izmanto šos pakalpojumus, nemaksājot ne santīma. Savukārt tas uzliek milzīgu nastu vienīgajam maksātājam, piespiež viņu mest pie malas labdarību un atstāj pilsētu bez gaismām un policijas.
Šī tirgus problēma ir viena no retajām, kurā mūsdienu ekonomisti pieļauj vērā ņemamu valsts iejaukšanos. Apmaksājot publiskos labumus ar nodokļiem, kas tiek piedzīti, sabiedrībai kopīgi vēršoties pret to nemaksātājiem, varam apiet šo tirgus kļūdu un piegādāt sabiedrībai tai nepieciešamo drošību un infrastruktūru.
Neoklasiskās ekonomikas modeļi paredz to, ka bez tirgus ierobežojumiem ar laiku sasniegsim visefektīvāko resursu sadalījumu. Tomēr šo modeļu tik bieži aizmirstie pieņēmumi balstās uz mītiskā racionālā cilvēka, “homo economicus” viegli izskaidrojamo uzvedību, nevis uz mūsu sabiedrības locekļiem un to bailēm, uztraukumiem un priekiem.
Tomēr neefektivitāte nav vienīgais brīvā tirgus Ahilleja papēdis – nākamajā rakstā apskatīšu gadījumus, kuros brīvā tirgus sistēma neizbēgami noved pie neētiskām un sabiedrībai kaitīgām sekām.
Raksta turpinājumu lasiet jau trešdien!
-----------------------------------------------
[1] Adama Smita “Nāciju bagātība”: http://www.econlib.org/library/Smith/smWN1.html#B.I, Ch. 2, Of the Principle which gives Occasion to the Division of Labour.
[2] Sezonas beigās apmeklējums starp dārgo un lēto abonementu īpašniekiem izlīdzinās, pastiprinoties pilnas cenas abonementu īpašnieku sajūtai, ka pienākums izpildīts. Par šo vairāk: http://faculty.chicagobooth.edu/richard.thaler/research/pdf/MentalAccounting.pdf.
[3] Sīkāk par eksperimentiem ar krūzītēm, žetoniem, pildspalvām: http://www.psychologytoday.com/blog/the-decision-lab/201108/loss-aversion-why-do-we-hang-things-no-reason.
[4] Turklāt produktivitātes kritumi pie augstām algām nav novērojami, ja darbs ir vienveidīgs un nepieprasa intelektuālu piepūli: http://www.youtube.com/watch?v=UbfIWn_Rt1k.
[5] Piemēram: http://www.theatlantic.com/business/archive/2012/07/the-11-ways-that-consumers-are-hopeless-at-math/259479/#.T_ctJybkiok.twitter.
[6] “Goldman Sachs” darbinieka publiskā vēstule, viņam pametot darbavietu: http://www.nytimes.com/2012/03/14/opinion/why-i-am-leaving-goldman-sachs.html?pagewanted=1&_r=1.
0