Recenzija par Jura Zvirgzdiņa grāmatu bērniem "Lauvas rūciens".
Izdevniecība "Pētergailis", 2015
Pirms ķēros klāt Jura Zvirgzdiņa jaunākajai grāmatai "Lauvas rūciens", rūpīgi sagriezu zemenes, aplēju ar pienu un omulīgi iekārtojos dīvānā, lai burvīgi pavadītu laiku ar skaistu grāmatu. Garšīgas lietas šai grāmatai piestāv, un pēc tās izlasīšanas pat rodas vēlme uzcept piparmētru kēksiņus, bet grāmatas baudīšana šoreiz jāsāk ar ilustrācijām.
Vispirms ir jāatver vāks, un tad grāmata jāapgriež otrādi – tā, lai būtu aplūkojams viss grāmatas ietvars kopā —, lai varētu priecāties par vareno lauvu, kas krāšņi izgūlusies pār abiem grāmatas vākiem, krēpēm pilnām ar ziediem un bitēm.
Kad vāki ir rūpīgi izpētīti, visas smalkās detaļas ieraudzītas, var doties tālāk — bet laiks lasīšanai joprojām nav pienācis, jo nu gribas priecēt acis pie lauvām-saulēm, kas ar dažādām sejas izteiksmēm aizpildījušas pirmo atvērumu. Vēlāk šīs lauvas kalpos arī par nodaļu noslēgumu vēstošām zīmēm.
Šāda kavēšanās pie lietuviešu mākslinieces Linas Dūdaites zīmējumiem nebūt nav laika atraušana pašam stāstam par lauvas rūcamo, tieši otrādi – jau pirmie zīmējumi rosina fantāziju un liek minēt, kā stāstā darbosies bites un kāpēc lauva ķepās tur tik apetītlīgu kēksiņu. Kāpēc uz vāka lauva ir tik varens un skaļš, bet grāmatas iekšpusē pagalam sašļucis? Šādi jautājumi un pārdomas būs īsti vietā stāsta lasīšanas procesā, jo, kā liecina grāmatas anotācija, šis ir neparasts gadījums — māksliniece ir nevis vienkārši ilustrējusi jau gatavu tekstu, bet gan aktīvi piedalījusies sižeta tapšanā.
Kad lasītājs ir kārtīgi apdomājis zīmētās lauvas un bites, ir laiks iepazīties ar stāsta galvenajiem varoņiem vai vismaz galvenajiem darītājiem, ja nu gadījumā par galveno varoni vēlētos uzskatīt lauvu. Uz skatuves iznāk Rasa, kura ir liela meitene, drīz viņai būs pieci gadi. Rasai uzticīgi seko Tobiass, kurš ir apbrīnojami saprātīgs un visnotaļ glīts rotaļu lācis. Uzrodas arī Zorro – šunelis, kurš vēl augs. Otrā plāna lomu tēlos māmiņa Laima, bet, diemžēl, viņa būs pārāk aizņemta, ilustrējot grāmatas, lai aktīvi piedalītos lauvas glābšanā.
Līdz lauvas glābšanai gan Rasa ar raibo kompāniju tik drīz vēl nemaz netiks, jo vispirms tiks pagalmā spēlēts futbols, būs kārtīgi jānomērās, jāēd brokastis, jāgarlaikojas un vēlāk jādomā par ciemakukuli lauvam.
Pieaugušajiem varbūt varētu šķist biedējoši tas, cik liela vaļa ir ļauta Rasai – tā kā māmiņa ir māksliniece, kas nopietni aizņemta darbos, Rasa sevi izklaidē pati un pati arī sevi pieskata. Māmiņa viņai pavisam droši atstāj naudu zoodārzam un saldējumam un Rasa tikpat droši dodas apciemot lauvu vai ķeras klāt kēksiņu cepšanai. Tomēr grāmatā tas itin nemaz nešķiet biedējoši, jo kā gan neuzticēties bērnam, kas ir gana attapīgs, lai zinātu, ka receptes izraksta dakteri, tātad arī nezināmo kēksiņu recepti var noskaidrot pie jaukās ģimenes dakteres? Un bērnam, kas knapi piecos gados prot rakstīt lielajiem burtiem un izlasīt māmiņas atstāto zīmīti, pavisam noteikti var uzticēties. Esmu dzīvē tādus sastapusi, tāpēc zinu, ko runāju.
Bērniem šī brīvība gan liksies krietni vien simpātiskāka, nekā varbūt viņu vecākiem, pie kam bērni šo brīvību lieti izmantos. Un tieši tāpēc, ka Rasai ir ļauts garlaikoties, viņa pamana, ka kaut kas nav kārtībā ar lauvu – no zoodārza stūra vairs neskan viņa varenais rūciens. Rasa, Tobiass un Zorro nolemj apciemot lauvu un noskaidrot, kas atgadījies un kā viņi varētu līdzēt. Situācija gan rādās gauži bēdīga – lauva ir pazaudējis savu rūcamo un nu skumīgi gaida brīdi, kad zoodārza direktors viņu norakstīs. Tas, protams, būtu briesmīgi bēdīgi, tāpēc mūsu draudzīgā trijotne nolemj atrast veidu, kā lauvam palīdzēt un dodas noturēt pavisam īstu sēdi, kurā tiek apspriestas rūcamā atgūšanas iespējas.
Pavisam neizskaidrojamā veidā es līdz šim nebiju pazīstama ar inteliģento lāci Tobiasu, bet pēc šīs grāmatas man ir skaidrs, ka šo pazīšanos vēlos turpināt un noteikti cītīgi ķeršos klāt Tobiasa piedzīvojumu izpētei, kuriem ir gana sena vēsture. Lācis Tobiass noteikti itin labi saprastos ar lāci Pūku un tā kā ar lāci Pūku mēs jau esam lieli draugi, jūtos tuva arī Tobiasam, kura klusā inteliģence un neuzbāzīgās idejas ir lielisks paraugs itin visiem.
Salīdzināt Milna kunga un Zvirgzdiņa kunga paveikto gribas ne tikai lāču dēļ – ir vēl citi iemesli, kāpēc "Lauvas rūciens" manā plauktā nonāks līdzās Vinnijam Pūkam, kas neapšaubāmi ir visu laiku vislabākā grāmata. Šīs grāmatas ir tikpat atšķirīgas, cik līdzīgas, jo lai arī vide, tēli un darbība ir pavisam cita, tomēr abas vieno vieglā noskaņa un skaistais bērnības naivums, kurā ar medus podu vai piparmētru kēksiņu var atrisināt visas pasaules problēmas, bet, ja nevar, tad tā nudien ir pagalam nopietna problēma. Manā pasaulē salīdzinājums ar Vinniju Pūku ir augstākais kompliments, ko vien grāmata ir spējīga izpelnīties, tad nu spriediet paši par to, cik lielā sajūsmā esmu par "Lauvas rūcienu".
Lācim Tobiasam pieder grāmatas vislabākais citāts: "Bet es domāju, ka brīnumus vajag IEPRIEKŠ SAGATAVOT."
Šo citātu tad arī varētu dēvēt par grāmatas galveno ideju – jā, brīnumi patiešām notiek, bet neba nu paši no sevis — brīnumiem ir nepieciešama palīdzīga roka to tapšanā, un jo īpaši veiksmīgi brīnumi rodas tad, ja ir izvēlēta pareizā atbalsta komanda. Labi strādā arī nekautrēšanās lūgt palīdzību un spēja saprast, ka vienatnē veikt lielus darbus var izrādīties grūti. Par laimi, Rasa, Tobiass un Zorro ir lieliska un attapīga komanda, kas nepadodas šķietamu grūtību priekšā un problēmas risina radoši. Pie kam, šajā procesā tiek pārvarētas arī vienas otras bailes – ziniet, nav nemaz tik viegli tā aiziet pie lielā, draudīgā sētas sargsuņa un pieklājīgi apvaicāties, vai viņš gadījumā nebūtu tik jauks un neaizdotu lauvam savu skaļo un briesmīgo rūcienu.
Un es te tā domāju, ka šī grāmata būs simpātiska gan puikām, gan meitenēm, jo Rasa itin nemaz neaizraujas ar kādām nebūt "meiteņu" lietām, viņa drošsirdīgi dodas piedzīvojumos un glābj tik lieliski lielus un varbūt mazliet briesmīgus dzīvniekus kā lauvas. Arī vecuma amplitūda, kurā šis stāsts šķitīs simpātisks, varētu būt visai plaša – lielie burti ļaus grāmatu lasīt tiem, kas jau spēruši pirmos soļus lasītprasmē, pie kam varēs droši atvilkt elpu pie ļoti skaistām un smalkām ilustrācijām. Ne mazāk stāsts noteikti ies pie sirds arī tiem, kas vēl bauda stāstu priekšā lasīšanu, kā arī bērniem, kas vismaz teorētiski jau skaitās pieauguši. Patiesībā vienīgais, par ko es varētu sūdzēties, ir tas, ka šī grāmata garšoja pēc vēl un man gribējās vairāk.
Noslēgumā varu padalīties ar savu piparmētru kēksiņu recepti, kas radās pēc šīs grāmatas izlasīšanas. Man ir hobijs kolekcionēt grāmatās pieminētus ēdienus un pēc tam tos gatavot, jo īpaši tad, ja ēdieni aprakstīti tik neatvairāmi kārdinoši kā šinī gadījumā.
Kēksiņu pagatavošana ir gaužām vienkārša, tomēr pat lieliem, gandrīz piecgadīgiem bērniem es ieteiktu aicināt talkā māmiņu vai tēti, ja nu izrādās, ka tieši šodien blenderis nav draudzīgi noskaņots.
Sastāvdaļas
Kēksiņiem:
- 2 olas
- 60 g sviests
- 350 g skābais krējums
- 250 g milti
- 100 g cukurs
- 1 tējkarote cepamais pulveris
- 1 tējkarote soda
- 1 tējkarote vaniļas ekstrakts
- 10 svaigas piparmētru lapiņas
- šķipsniņa sāls
Krēmam:
- 250 g siera ar jocīgo nosaukumu (Mascarpone)
- 1 ēdamkarote cukura
- 50 svaigas piparmētru lapiņas (bet derēs arī 52 vai vairāk)
- 2 ēdamkarotes skāba krējuma
- puscitrons
Pagatavošana
No šīm sastāvdaļām iznāks 18 kēksiņi.
Katliņā izkausē sviestu, atstāj mazliet atdzist.
Bļodā sakuļ 2 olas ar šķipsniņu sāls, pievieno 350 gramus skābo krējumu un izkausēto sviestu, atkal sakuļ.
Masai pievieno pa vienai tējkarotei sodas, vaniļas ekstrakta un cepamā pulvera kā arī sasmalcinātas piparmētru lapiņas, atkal sakuļ.
Ieber 100 gramus cukura un sakuļ.
Iesijā 250 gramus miltu un rūpīgi izmaisa, lai nepaliek kunkuļi. Mīklai ir jābūt biezai, bet vēl līstošai.
Krāsni sakarsē līdz 180 grādiem vai 160 grādiem, ja izmantos ventilatora režīmu.
Mīklu pilda kēksiņu formās, katru formu aizpildot līdz pusei, jo kēksiņi cepšanās laikā krietni uzpūtīsies.
Cep 20 minūtes un gatavību pārbauda, kēksiņa vidū iedurot koka irbulīti – ja pie tā nelīp mīkla, kēksiņi ir gatavi.
Kēksiņus noliek atdzist.
Gatavo krēmu – blenderī liek 250 gramus Maskarpones sieru, pievieno 2 ēdamkarotes skābo krējumu, 1 ēdamkaroti cukura un daudz sasmalcinātas piparmētras. Izspiež sulu no puscitrona un uzmanīgi pievieno citrona miziņu (tā, lai pie tās nepaliktu baltā daļa). Blenderē masu, kamēr tā ir vienmērīgi sajaukusies.
Uz atdzisušajiem kēksiņiem liek virsū krēmu un dekorē ar piparmētru lapiņām, ja tādas vēl ir palikušas.
0