Cilvēka dabas pašos pamatos, bez šaubām, guļ kaut kas dziļi optimistisks. Ja kāda iekšēja, nemotivējama balss pastāvīgi neteiktu un neatkārtotu, ka nākotnes labumi pārsniegs pārdzīvojamos ļaunumus, tad cilvēkam būtu jādomā par pašiznīcināšanos, kā jau arī Šopenhauera pesimistiskā filozofija savā konsekvencē noved pie pašslepkavības. Šis "veselīgais" optimisms ir visa dzīves prieka, visa spara un cīņas gribas dziļākais pamats, kas mums palīdz pārvarēt grūtības, uzņemties ciešanas. Bet – tāpēc gribas dzīvot.
Un, jo lielāki grūtumi uznāk, jo nebaltākas paliek dienas, jo stiprākas tomēr paliek cerības. Jo tumšākas naktis, jo spožākas zvaigznes. Bet, kad visi apstākļi galīgi sarežģījušies, kad izeja vairs nav redzama, arī tad cerības cilvēku neatstāj. Viņš tad tomēr vēl tic kādiem brīnumiem, kādiem neparedzamiem un neaprēķināmiem spēkiem, kuriem vajaga nākt, kuri nevar nenākt un visus sarežģījumus atšķetinās. Cerību, tas ir, uz apjaušamiem faktiem dibināta sprieduma, vietā tad stājas ticība, ticība brīnumiem.
Kas zīmējas uz indivīdu, tas var zīmēties arī uz veselas tautas psiholoģiju. Arī tautas labprāt tic brīnumiem, kuriem vajag nākt un pamatīgi grozīt uz labu tautas likteni. Vēstures grūtos brīžos katrai tautai ronas teikas par varoņiem, kuri nav miruši, bet tikai snauž un atbilstošā brīdī pamodīsies, pacelsies un glābs savu tautu. Arī mums ir savs Imanta, kas "nevaid miris", kas nāks un mūs cels gaismā. Tikpat indivīdam kā tautai šis "veselīgais optimisms", pat šī ticība brīnumiem ir ļoti vērtīga, uzturoša un glābjoša īpašība.
Bet citādi jāsāk skatīties uz ticību brīnumiem, ja viņu grib likt par politikas izejas pamatu, t.i., nepārredzamos, neaprēķināmos, neapzināmos faktorus padara par kādas praktiskas rīcības pamatiem. To vairākkārt esam darījuši, esam likuši aizrauties no jūtām, ka nupat vajag notikt tam brīnumam, tam lielam lūzumam un pamatīgai pārgrozībai, kura visu pārvērtīs, kur viss atrisināsies vienā vispārīgā labpatikšanā. Šai ziņā mums ir piedzīvojumi, un no tiem ir jāmācās.
It kā tādam brīnumam mēs ticējām Manaseina revīzijas laikā. [..] Revidējošā senatora lokanās šeftes, viņa gluži dabisku atbalstīšanos uz dažiem mūsu darbiniekiem mēs uzskatījām kā drošus solījumus priekš nākotnes. No dienas uz dienu kā revīzijas sekas gaidījām tās reformas, kuras galīgi pārvērtīs Baltijas dzīvi un mūs iecels saulītē. Reformas nāca, bet, ka tās mums nedeva to, ko bijām cerējuši un ticējuši, par to šodien mums domstarpības vairs nav. Neredzētu un labprāt neciestu bēgļu stāvoklī klīzdami, melnās miesās nospiesti, mēs jo spilgti sajūtam savu iekšējo vērtību un kulturelo pārākumu. "Veselīgais optimisms" mums tad saka, ka ilgi tāds stāvoklis nevar vilkties, ka drīz ciešanām būs gals un mēs redzēsim sauli mostam. Tās dēļ mēs ar visiem spēkiem cīnāmies, cīnāmies bēgļu grūto dzīvi vilkdami, varonīgi cīnāmies frontē.
Bet faktiski nekas vēl negrozās. Mūsu ilgi lolotās cerības negrib un negrib vēl pārvērsties par izredzēm. Mēs lūkojam saviem domniekiem pārmest darbības nesekmību, vainojam savas iestādes un organizācijas, ka viņas nemāk atrast īsto ceļu. Tai pašā vakardienas numurā pieminējām igauņu avīžniecības bildi par mūsu politiku, kurā viņa atron daudz nenosvērtu un nedibinātu sapņu. Mēs pārāk augstu nevērtējam mūsu kaimiņu politisko vienaldzību un nozušanu no skatuves, bet vai aiz mūsu cerībām stāv kādi pamati jeb vai tikai mūsu pašu psiholoģija, par to gan viņi spēj būt objektīvāki spriedēji nekā mēs paši, jo mēs acīmredzot gaidām brīnumus.
Bet gaidīt brīnumus ir slikta politiska taktika. Viņa mūs vairākkārt jau ir vīlusi. Protams, pasaules gaiss ir pilns ar lieliem notikumiem un lielām pārgrozībām. Mums uz tiem ir jāsagatavojas un par tiem ir jādomā. Bet rēķināties ar tik nezināmiem faktoriem nevaram. Uz brīnumiem savas nākotnes izredzes dibināt ir neprāts, tur vajag cietāku, reālāku faktoru.
Pie tādiem faktoriem, bez šaubām, skaitām mūsu tautas "veselīgo optimismu", viņas pašapziņu, viņas gribu dzīvot, viņas apziņu par to, kas viņai nākas un ko viņa grib. Šī apziņa ir jāglabā, jāaudzina, jāattīsta un jānoskaidro. Bet arī ar šo faktoru mēs varam rēķināties tikai tik tālu, cik viņš spēj atstāt iespaidu uz citiem, tikai tiem ar to ir jārēķinājas, bet nevis, cik viņš mūs pašus ir pārņēmis, radot ticību brīnumiem.
(Politiska dienas avīze, iznāk 6x nedēļā, redakcija un kantoris Pēterpilī, Troickij projezd 18, kantoris Rīgā, Suvorova ielā 5, atvērts no 9-7, redakcijas runas stundas no 11-1, abonēšana uz gadu 10 rbļ)
0