Bodlēra lasīšanas politika

Apgāds "Zvaigzne ABC" atkārtoti izdevis Šarla Bodlēra "Ļaunuma puķes", kuras papildina izlase no "Parīzes splīna" dzejoļiem prozā. Krājuma sagatavošanā izmantots "Liesmas" 1989. gada izdevums, un atdzejotāji ir tie paši – Augusts Štrauss, Klāvs Elsbergs, Irēna Auziņa un Dagnija Dreika. Pati par sevi krājuma atgriešanās grāmatnīcās var palikt bez īpašas uzmanības – pie tā pa daļai vainojams izdevuma gaužām garlaicīgais noformējums, kas izbēg izklaidīga skatiena (dendijs ar izbīļa nogurušiem vaibstiem nav to pelnījis), pa daļai – apstāklis, ka "Ļaunuma puķes" ir viena no visvairāk iespiestajām dzejas grāmatām un tās ietekme uz moderno poēziju ir izšķīdusi pārāk daudzos, arī krietni tumšākos atspulgos, lai Bodlēra lasīšana mūs ētiski un estētiski šokētu. Šķiet, viņa "kroplību" un "preteklību" garais ceļš ir padarījis tās "normālākas". Bodlēra aktualitāte svārstās: cik tuvu viņš pienāk šim laikam ar saviem motīviem, tikpat arī attālinās ar savu stilu (ja vien tos var abstrakti nošķirt).

"Ļaunuma puķu" atkārtoto izdevumu ievada jauns pētījums par Bodlēra dzeju – Gunta Bereļa raksts, kas lūko izprast dzejnieka dzīvi un literāros darbus. Tas šķiet ja ne kā vairāk, tad vismaz maza komentāra cienīgs notikums, galu galā modernisma izpētei augstvērtīgā kultūrā vajadzētu attīstīties intensīvi, izpaužoties arī viedokļu atšķirībās un papildinājumos. Bereļa tekstā pārsteidz tie apgalvojumi, kas Bodlēra lirisko darbu raksturo kā atrautu no modernās lielpilsētas realitātes, pret kuru viņš it kā esot bijis imūns. Dzejoļu nemainīgā kvalitāte saistīta ar jaunībā radīto paštēlu. Lai gan "Bodlērs dzīvo notikumiem un dramatiskiem satricinājumiem pārbagātā laikā", apkārt notiekošais viņam paliek vienaldzīgs, "nesalīdzināmi svarīgāka ir mazā pasaule viņā pašā". Dzejnieka "skatiens allaž ir iekšupvērsts", viņu neietekmē tehnoloģiju straujā attīstība. Jā, visapkārt "dzimst idejas un ideoloģijas, kas ir aktuālas joprojām", taču Bodlēra prātu tās nenodarbina, "jo svarīgākas šķiet citas problēmas – kā kārtējam sonetam piešķirt pienācīgu skanējumu un kur atkal aizņemties naudu".[1] Manuprāt, šie izteikumi nepamatoti aizēno Bodlēra dzejas politisko dimensiju, kurai vēlos pievērsties vienā klasiskā piemērā – tas skar dzejnieka un viņa publikas attiecības Parīzes "esamības šausmās", ja vēlaties.

Jāatzīmē: Bodlēra studijās – un to lielā mērā rosinājis Valtera Benjamina pētījums – tiek pieņemts, ka šī dzejnieka modernitāte izceļas ar ārkārtēju jūtīgumu attiecībā uz 19. gs. vidus sociālpolitiskajiem procesiem. Tā kā Bodlērs bija izcils stila meistars, viņš savu viedokli par jaunās Parīzes ikdienas dzīvi pauda, vairīdamies no klišejām. Šeit runa par pietiekami sarežģītu redzējumu, kura uzdevums, kā apgalvo pats dzejnieks, ir reprezentēt modernās jaunatnes satraukumu un melanholiju.[2] Bodlēra lirika ir drīzāk nevis romantiska novēršanās, bet gan kritisks atspoguļojums, kas apzinās pats savu angažētību. "Ļaunuma puķes" atbilst modernitātei kā vēlmei atsacīties no pagātnes mantojuma, tā cerot sasniegt īstu tagadni, jaunu atspēriena punktu. Tomēr tā izrādās nepiepildāma vēlme, jo pagātne un tagadne caurauž viena otru, un tāpēc Bodlēra tekstos redzam romantisma nospiedumus, bet bez ezotēriskas. Līdztekus vēsturiskajai nosacītībai var minēt arī modernajā dzejā eksistējošo konfliktu starp valodu kā reprezentāciju un valodu kā autonomu spēku[3] – šis otrais pols, bez šaubām, tuvina neskaidrajam, neļaudams reducēt valodu uz pliku "ārā līst". Nevar noliegt, ka Bodlēra dzejā pastāv spēcīgs poētiskais uzbudinājums, "it kā vārds sabruktu pats sevī",[4] tomēr viņa rindas tajā pašā laikā ir adresētas, ieņem pozīciju.

– Tu liekuli – mans līdziniek – mans īstais brāli![5]

Tā Bodlērs uzrunā savu splīna pārņemto lasītāju, kam dzeja kļūst arvien grūtāk uztverama. Georgs Zimmels darbā "Metropole un mentālā dzīve" (1903) raksta: "Metropoles tipa individualitātes psiholoģisko bāzi veido pastiprināta nervu stimulācija, kas rodas no ātras un nepārtrauktas ārējo un iekšējo stimulu maiņas."[6] "Ļaunuma puķu" publika, tēlaini izsakoties, atrodas tādā kā uzplaiksnījumu spietā, kas neļauj uz apstākļiem palūkoties kritiski, tāpēc arī dzeja, ja tā vēlas eksistēt, nevar noslēgties "tīrā mākslā", tai jāpieņem jauni spēles noteikumi, un šos noteikumus diktē tirgus. Lirikai nekas cits neatliek, kā mēģināt šokēt, tvert aiz krāgas liekulīgo un izklaidīgo lasītāju, anonīmo garāmgājēju, kam 1864. gadā, īsi pirms Bodlēra nāves, morgs kļūs par izklaidi. Turklāt dzejas panākumus var iespaidot arī autora figūra, tamdēļ Bodlērs aktīvi veidoja savu tēlu. Tā kā metropoles pieredzei šoks kļuvis par normu, ir jātiecas – kā jau modernismā – pēc jauna šoka, kuru radīt, tiesa, nav iespējams bez atpazīstamu tehniku (teiksim, romantisma) atkārtošanas. Citiem vārdiem sakot, pats jaunā kults ir liekulība, smalka referenču politika. Bodlērs augstāk citētajā rindā ir gan upuris, gan apsūdzības izvirzītājs, kurš, būdams līdzinieks, apsūdz pats sevi. Pretēji Bereļa uzskatam Bodlērs raugās nevis no augšas, bet no pūļa vidus – no šīs tramīgās, amorfās masas, viņa precīzi noslīpēto sonetu vienīgās iespējamās publikas. Viņam nevajag to attēlot, tās klātbūtne ir nojaušama valodas trauksmē.

Vienīgais, ko varu teikt, saglabājot skatījumu uz Bodlēru kā ārpusnieku, ir tas, ka viņš visu grandiozo pārmaiņu vidū redzēja vietu antagonismam jeb mūžīgai harmonijai caur mūžīgu cīņu[7] – šajā definīcijā, kur ideālā sfēra saistīta ar politisko, iespējams, atzaigo agrīno sociālistu uzskati. Antagonisms ir politisks naidīgums; lirikā tas, protams, īstenots subjektīvi. "Bodlēra dzeja ir pilna ar tiem spožajiem zibšņiem, ko redz aizvērta acs pēc saņemta belziena"[8] – tik skaisti to formulē Teodors V. Adorno. Bodlērs ir dzejnieks, kurš triecienu gūzmā vēl paspēj adresēt parīzieša apziņu.