Arča sēdēja vientuļš savā virtuvē, bakstīja ar karoti atdzisušus tējas biezumus glāzē un apsvēra dzīvi. Ir tāds "glāzes ar loga plēvi" efekts, viņš domāja. Tas ir tad, kad tu sēdi glāzē, aptītā ar autobusa logu plēvi, – attiecīgi tu redzi visus ārpusē, bet tevi neviens neredz iekšā tupam. Tu lec augšup, ķeries ar nagiem pie slidenās sienas, jo gribi tikt tur ārā, kur saule, bet nekā. Un, vai tā glāze ir pa pusei tukša vai pa pusei pilna, iekšā iekritušai mušai ir vienalga, tāpat ārā netiksi. Un ūdeni sviestā arī nesakulsi kā tā slavenā vardīte no pasakas. Nagi slīd uz leju, un turpat tu paliec, savā apritē, savā mazo problēmiņu žņaugā, un grūti pateikt, vai apkārtējie ir noguruši no tevis vai arī tev pašam piegriezies viens un tas pats.
Īre jāmaksā jau jaunnedēļ. Lai kā arī neriebtos klausīties senilu vāvuļošanu, nāksies zvanīt vecmuterei un aizņemties no viņas pensijas. Kā gan Latvijas jaunatne vispār spētu izdzīvot bez Latvijas pensiju fonda? Tas patiesībā ir tik dīvaini, ka jaunieši cenšas izvairīties no nodokļu maksāšanas tajās reizēs, kad ir kāds darbiņš. Nodokļi taču viņus pašus uztur no vecvecāku pensijas.
Viņš ieslēdza radio, jo ap šo laiku raidīja darba sludinājumus. Ventspilī meklēja santehniķus, un Rūjienā piedāvāja likt logus. Varētu kā vienu, tā otru, ja tikai būtu, par ko līdz turienei aizbraukt. Un vēl kaut kur jādzīvo, jāmeklē kāda istabiņa, viesnīcai jau nu viņam naudas nebija.
Diez kas nav.
Telefonā atskanēja "AC/DC Thunderstruck" motīvs. Vecmutere! Viņš nopūtās un pacēla klausuli. Citkārt varbūt nebūtu, bet tagad tāpat nebija, ko darīt.
– Artūr, tev darbs ir? – vecmutere uzreiz ķērās pie galvenā.
– Nu kas tad man kaitēs! Viss kārtībā, tu taču mani pazīsti, – Arča braši atbildēja.
– Nu, nu… Tāpēc arī zvanu, ka pazīstu. Droši vien jau atkal visu vakaru nodzēris un tagad sēž mājās lāpīdamies, – viņa noburkšķēja.
Arča jutās nepelnīti aizskarts.
– Nu ko tu, kāda lāpīšanās, – viņš ar nopūtu atbildēja. – Pa darbu vien, pa darbu vien…
– Kāpēc tad tev tāds klusums apkārt? Nekādu celtniecību nedzird, tikai darba sludinājumus pa radio, – vecmuteri nebija tik viegli pārliecināt. – Tad jau labi, ka piezvanīju, gan jau atkal esi bez darba un sūdos līdz ausīm.
Arča pagrieza radio klusāk.
– Tu taču zini celtniekus. Mums patīk darbā rādžiņu paklausīties!
– Valija man tieši šodien saka – gan jau ka tavējais mazdēliņš atkal bez darba sēž, tāpat kā manējais. Piezvani viņam un pasaki, ka Eksporta ielā remontē lielu māju un meklē santehniķus, darba esot līdz kaklam. Viņējais Elmāriņš arī turpat strādā.
Kā tenku dzirnavas spēj malt tik tālu, ir pāri vīrieša cilvēka saprašanai, bet kāpēc viņš pats neiedomājās pajautāt Elmāram, tas vispār bija neizprotami kaut kādā padziļināti kosmiskā līmenī. Tiklīdz saruna beidzās, viņš metās zvanīt pa vecmuteres diktēto numuru. Otrā galā pacēla celtnieks, kuram fonā skanēja zāģi un slīpmašīnas – kā kārtīgā stroikā pienākas –, un nekavējoties aicināja ierasties. Izskatījās, ka dzīvē tomēr var tikt uz priekšu. Lai arī pārsvarā galīgi kukū, viņa vecmutere tomēr pa reizei mēdza izmest šitādus numurus, kas beigās izrādījās diezgan sakarīgi.
Eksporta ielā, kā izrādījās, darbi ritēja patiešām pilnā sparā un ārkārtīgi nopietni. Piecstāvu māju Rīgas centrā esot nopirkuši kaut kādi zviedri un tagad visu pa savam prātam pārtaisīšot. Pagalms pilns ar atkritumu konteineriem un betona maisītājiem, tukšajās logu ailās zib celtnieki jaunās atstarojošās vestēs. Arča ievilka elpu, pārtvēra savu sporta somu ar instrumentiem otrā rokā un pajautāja tuvākajam celtniekam, kur var atrast apmetēju Gunču.
Gunča izrādījās enerģisks vīrs virs četrdesmit, pilnībā sirms un apvilcies novazātā kombinezonā. Vienā rokā viņam bija "Blackberry", kurā viņš nepārtraukti ar kādu sarakstījās īsziņām.
– Iesākumam varu piedāvāt visu piekto stāvu, – Gunča izmeta aizņemtā tonī, kamēr abi kāpa augšup pa kāpnēm, – pastaigā apkārt un paštuko, cik tu par to gribi. Tikai ņem vērā, ja sadirsīsi darbu, būs pašam jāsamaksā par iztērēto materiālu.
Arča izmeta lielāku apli, lai parādītu, ka iedziļinās ar izpratni un apsver lietas tehniskās puses, un vēl brīdi nogaidīja, lai nerastos iespaids, ka viņš būtu gatavs grābt jebkādu darbu par jebkādu naudu. Visu apskatījis, viņš labi iestatītā, pārliecinošā balsī norādīja, ka šeit noteikti vajadzīgs augsta līmeņa izpildījums, ko viņš, saprotama lieta, spēja garantēt. Normāla cena varētu būt kādi četrarpus eiro par kvadrātu, bet šobrīd firma dod atlaides, tāpēc lai ir četri eiro, un līkop, kā teica vecos laikos!
– Vairāk nekā septiņdesmit centu par kvadrātu nevaru dot, – neatraudamies no "Blackberry", izmeta Gunča.
– Okei, – Arča pamāja, it kā iepriekš jau būtu bijis tam gatavs.
– Tagad vari sākt?
– Varu, instrumentu tarba līdzā, – Arča atbildēja.
– Tad sāc no šejienes, reku, stūrī apmetuma maisi un mikseris. Ja ko vajadzēs atvest, zvani, – Gunča pielika "Blackberry" pie auss, – es vakarā ap sešiem piebraukšu, tad parunāsim vēl.
Nākamajā mirklī viņš jau gāja ārā pa durvīm, saspringti runādams ar kādu par grāmatvedību.
Gunča vispār izrādījās darbaholiķis, viņš gan komunicēja ar pasūtītājiem katru dienu, gan braukāja pa objektiem, gan arī pats pa reizei kaut ko uzlika te šeit, te tur. Darba pietika, firmai bija divi busi, ar ko braukāt.
Dažas dienas vēlāk no cita objekta pie viņiem pārvācās arī Viķka, čigāns ar spulgām acīm, zelta zobu un lecīgām manierēm. Viķka perfekti runāja kā latviski, tā krieviski, bija strādājis gan Spānijā par persiku lasītāju, gan Īrijā par apdarnieku un lamājās visās četrās valodās vienlaicīgi, kā arī pa reizei čigāniski, ieskaitot poētisko te shav me tyre ghera – kaut es tev kājas laizītu! Čigānu labais tonis bieži prasa, lai lamas ir it kā vērstas pret pašu runātāju. Arča ievēroja, ka atšķirībā no pārējiem Viķka bija celtnieks ar stilu – ārpus darba viņš ģērbās melnos džinsos un kurpēs ar gariem, smailiem galiem, glaunā pletētā melnā kreklā un aplikās ar zeltītu rokaspulksteni. Tā kā pulkstenis tika glabāts pie sienas noliktā melnā miskastes maisā kopā ar pārējām drēbēm un nevis kādā superseifā, Arča izsecināja, ka gan jau tas ir viltojums.
Viķkam bija arī savdabīga humora izjūta.
– A es tev stāstīju, ka nostrādāju pusgadu Kandavas poliklīnikas saimniecības daļā? – viņš reiz pusdienas pārtraukumā jautāja, vilkdams no kabatas cigarešu paciņu. – Mums tur cirkulēja stāsts, ka reiz kāds idiņš esot atnesis uz poliklīniku čuru vietā analizēt burciņu ar labu, dārgu franču konjaku. Kopš tās reizes ik pa laikam kāds osta čuru burciņas cerībā, ka joks varētu tikt atkārtots. Nopietni!
– Aha, un tas arī bija tas darbiņš, kur tu paklupi un iesēdies, ko, Viktor? – smaidot piemeta Gunča un pamirkšķināja Arčam.
– Iesēdos, – nopietni pamāja Viķka. – Pusotru gadu nosēdēju.
Viņš pacēla kreklu un nodemonstrēja uz melnīgsnējā vēdera pavirši uztetovētu aizrestotu logu un uzrakstu Бля буду, не забуду.
– To es ķurķī uztetovēju kā piemiņu par opīti un omīti, – viņš bilda. – Bet vairāk es tagad nezogu. Un arī nedzeru.
Arča paskatījās uz viņu, lai saprastu, vai tas viss domāts nopietni, taču izskatījās, ka ir gan.
Darbs ar tādiem kolēģiem, saprotama lieta, izvērtās dinamisks, tomēr pa vienu nedēļu Arčam dzīvokļa īrei sapelnīt neizdevās. Lai kā arī negribētos, tomēr nācās pieciest vecmuteres vāvuļošanu un zvanīt, lai aizņemtos.
Būdams pēc dabas diezgan introverts, Arča ne ar vienu neiedibināja diez ko labu kontaktu. It īpaši Viķka viņā izraisīja piesardzīgu nepatiku. Sēdējis čigāns, kas zīmējas ar cietuma nakolkām [1]. No tāda vislabāk pa gabalu, vecmutere būtu teikusi, un Arča pārmaiņas pēc būtu viņai pilnībā piekritis.
Trešās pirmdienas rītā Arča ieradās stroikā ar nelielu nokavēšanos, taču izrādījās, ka viņš nav vienīgais – mājas durvīs viņš saskrējās ar Viķku, kurš bija elegants kā vienmēr, melnie mati kārtīgi saglausti atpakaļ un zelta pulkstenis efektīgi izcēlās uz melnās krekla piedurknes fona. Viņi iegāja mājas pirmā stāva gaitenī, piekrautā pilnā ar kamīnu kurtuvju koka iepakojumiem un visāda veida celtniecības materiālu padoniem, un tad nogriezās augstās koka durvīs pa labi. Šī dzīvokļa galējā istabā atradās celtnieku pārģērbšanās un pusdienošanas vieta.
Abi izgāja cauri tumšajam priekšnamam, un Viķka ar roku pašķīra plēvi, kas aiz sevis slēpa milzīgu istabu ar augstiem griestiem un stūra kamīnu ar eņģelīšiem rotātu baltu podiņu mūri. Divas no sienām bija pilnībā atjaunotas, un stūrainie rīģipši ar melno skrūvju galvu rindām šobrīd radīja jūgendstila videi krasu minimālisma pretstatu. Telpas askētiskajai vienkāršībai savu intelektuālo šarmu piešķīra celtnieku atstātie uzraksti uz sienām.
Priekšā jau vijās un mutuļoja zilgani cigarešu dūmi, gar sienām rindojās instrumenti un melnie miskastes maisi ar drēbēm.
– O, tie esat jūs, – viņus sveica Gunča. – Man jau likās, ka tas būs Smirdonkuls.
– Kas ir Smirdonkuls? – jautāja Arča.
– A, vot, paosti gaisu, – Gunča sacīja, – tad sapratīsi.
Arča ievilka elpu un patiešām sajuta gaisā spēcīgu aromātu.
– Kaut kur trubas saplīsušas? – viņš pavaicāja un uzreiz saprata, ka tas izklausās bērnišķīgi naivi.
– He, – Gunča ļauni pasmīnēja. – To vismaz varētu salabot. Sliktāk, vecīt. Kaut kur pa stroiku klīst Smirdonkuls. Saproties, viņš pat nav jāredz, lai būtu skaidrs, kas ieradies. Pēc smakas varu tev pateikt, ka vēl pirms desmit minūtēm viņš bija stāvu augstāk, bet tagad atkal nokāpis līdz mums. Bļa, ja tu zinātu, kā mani besī ārā. Cilvēks acīmredzot nekad nemazgājas, bet lien te iekšā un diedelē koka atgriezumus malkai. Un saki viņam, ko gribi, – tik un tā nāk un nāk. Un ļerkst visādas muļķības.
Viķka pārbaudīja, vai nelielajā tējkannā vēl ir ūdens, un sāka lietišķi gatavot šķīstošo kafiju savā krūzē.
Tikmēr smaka patiešām kļuva stiprāka. Pēc mirkļa no priekšnama atskanēja šļūcoši soļi, plēve pie durvīm pašķīrās, un caur šķirbu ļoti piesardzīgi pavērās vispirms uzmanīga acs, tad beidzot plēves plīvuriem cauri izlavījās neliels, kaulains onkulītis. Par spīti vasaras karstumam, viņam mugurā bija novazāta ziemas jaka un cepure ar kažokādas oderi. Cepurei bija arī nags, virs kura spīguļoja bļembuks. Ar vienu roku onkulītis vilka aiz sevis dārza somu uz ritentiņiem, vecu un tik netīru, ka tikko varēja nojaust rūtaino zīmējumu, kas to kādreiz rotāja.
Gunča demonstratīvi nospļāvās uz pārseguma, ar kuru bija nosegta grīda visā mājā.
– Ē… labdien, – piesardzīgi sacīja vecais. Arča pakāpās atpakaļ. Smaka tiešām bija briesmīga, večuks acīmredzot ripoja pa dzīvi, kā eksotiskas planētas ar amonjaka atmosfēru griežas apkārt savām saulēm tālās galaktikās.
Mirkli valdīja klusums, vecais stāvēja nekustīgi, blāvām ačelēm pētīdams apkārtni.
– Vai jums… es gribēju tik tā uzprasīt… varbūt ir kādi kociņi palikušies? Vai vēl kaut kas nevajadzīgs?
– Miskastē uz ielas tādas lietas jāmeklē, papiņ, – sacīja Gunča.
Vecais nopūtās.
– No miskastes grūti izvilkt, tur daudz kā smaga.
Gunča nosmējās un nokratīja galvu, kā nespēdams ticēt savām ausīm.
– Pašam no miskastes izvilkt slinkums. Baigais tu esi, papiņ. A ja nu es pasaukšu policiju?
– Ēēēē… – vecajam vairs nekā cita nebija, ko teikt.
– Tu mums traucē strādāt, saproti? Nav ko te staigāt apkārt, skaidrs?
– Es jau tikai malciņu meklēju, vairs neko, – bikli bilda pensionārs, nervozi pagrozīdams cepuri uz galvas.
– A kā es zinu? Ja nu man pēc tam mikseris pazudīs? Tu domā, ka es esmu kaut kāds somu miljonārs, ko?
Arča uzmeta skatienu Smirdonkuļa kārnajām miesām un pie sevis pakratīja galvu. Šitāds nevarētu mikseri ne pakustināt, kur nu vēl aizvilkt prom.
Pensionārs izjusti sagrāba ziemas jakas atloku un pacēlās uz pirkstgaliem:
– Jā, jā, jau kā Ruģēnu Jānis savulaik vārsmās skandēja: kad pienāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz…
– Sorī, paej drusku tālāk, papiņ, – Gunča saviebās un pakāpās soli atpakaļ. – Laikiem nav ne vainas, vienkārši jāgrābj iespējas aiz bumbām, nevis jāņerkst. Saproti? Kad pāries latviešiem tas ņerksts, kas tautas prātā rada tvaiku. Nu vai kā tur bija. Lai tie laiki pienāktu, viņus vajag kustināt. Celtniecībā ar deklamēšanu neko neizdarīsi.
– Tā jau ir. Latviju vajag celt!
Gunča demonstratīvi nopūtās, tad noguldza vareniem malkiem no lielas "Mangaļu" pudeles un pārgrieza acis.
– Sūdīgi ir ar to celšanu, – piemeta Arča, prātīgi locīdams džinsenes. – Celtnieku būtu papilnam, tikai pasūtītāja nav. Un materiālus neviens nepiegādā – tieši tāpēc jau arī nepiegādā, ka objektam nav pasūtītāja, jo objektam nav komerciālā potenciāla. Saproti, ko es gribu teikt? Latvijā uzcelt jau varētu nezin ko, tikai tas nams paliktu tukšs.
– Labi vēl, ka šito objektu zviedri nopirka, – piekrītoši sacīja Gunča. – Vismaz mums sanāk kādu eiriķi iesist. Nebūtu somu un zviedru, vispār būtu badā jānosprāgst.
Par spīti traucējošajai smakai, Arča juta pret veco onku tādas kā nožēlas simpātijas. Smirdonkulim laikam iet vēl draņķīgāk nekā viņa vecmuterei. Vecais tiešām neizskatījās diez ko labi saglabājies, nātnās uzvalka bikses bija izdilušas un nespēja noslēpt ceļgalu stūraino kaulainumu. Cik vēl šitādu pasaulē ir? Un cik vēl būs, ja arī mums palaimēsies izvilkt tikpat ilgi kā viņiem? Mūsdienās cilvēki dzīvo aizvien ilgāk…
– Bet vai tev ir izpratne par Latvijas neatkarības sākumu? – Smirdonkuls pagriezās pret Arču. – Un par Otro pasaules karu? Par padomju okupāciju? Tad neviens par naudas raušanu tik ļoti nedomāja kā tagad, – vecajam balss likās ietrīsamies.
Arča nedaudz nokaunējās. Viņš noslaucīja pieri ar piedurkni.
– Pārāk dziļa izpratne nav gan. Nu nezinu es pārāk daudz, nezinu. Žēl, ka nezinu. Mans opaps karā trāpīja nepareizajā pusē – tajā, kas bija nepareiza no četrdesmit piektā līdz deviņdesmit pirmajam. Tāpēc mājās neviens neko daudz nerunāja. Kad nomira, tad vairs nebija, kam runāt. Zini ko? Tu malku paskaties tepat koridorā aiz dzīvokļa durvīm. Tur ir vesela iepakojumu kaudze, es gan nezinu, kā tu bez mašīnas aizvilksi. Tālu dzīvo?
– Pārdaugavā, – bēdīgi nočīkstēja vecais, – es tā, uz ratiņiem virsū un lēnā garā uz priekšu.
Istabā iestājās klusums, vienīgi skaļi nošķindēja karotīte, sitoties pret krūzes malām, kamēr Viķka maisīja kafijā cukuru. Skaņa negaidīti iegriezās ausīs. Viķka pārtrauca maisīt un nedzirdami nolika karotīti uz avīzēm noklātās kastes, kas viņiem kalpoja galda vietā.
Tikmēr Gunča paspēra pāris soļu uz priekšu, izslējās pāri vecajam onkam un vēl noliecās uz priekšu kā tāds Pizas tornis.
– Zin ko, papiņ, – viņš uzvilkdamies pacēla pirkstu, – tu man te večus no darba ar muldēšanu nenovirzi, saprati? Bet no tiem kokiem, kas koridorā, lai nepazustu ne skaida, skaidrs? Tos es visus esmu saplānojis pats sev savākt. Tagad lasies, un lai es tevi šinī stroikā vairs nemūžam neredzētu!
– Mirklīti! – negaidīti sarunā iesaistījās Viķka un, pienācis abiem klāt, nozibināja vecajam gar degunu kaut ko, kas varbūt bija vadītāja tiesības. – Iekšlietu ministrija. Vecākais kontrolieris Viktors Putraškēvičs. Lūdzu, jūsu uzvārdiņš? Vārdiņš?
– B-b-bērziņš A-a-ndris, – nostostījās večuks.
– Bērziņkungs, jūsu adresīte, lūdzu?
– Mazā Nometņu deviņpadsmit, dzīvoklis trīs, – noskaitīja Smirdonkuls, nobijies kā diegs.
Viķka domīgs pacēla skatienu pret griestiem un samiedza acis, kā cenzdamies iztēloties.
– Ieeja no sētas vai no ielas puses?
– N-no sētas.
– Skaidrs, – Viķka nez no kurienes bija izvilcis kaut kādu oficiāla paskata papīra lapiņu, iespējams, pavadzīmi nesen atvestajam "Knauf" apmetumam, un pierakstīja uz tās ar celtnieka zīmuli. – Ieeja no sētas. Tā. Un kas jums, lūdzu, būtu darāms celtniecības objekta teritorijā?
– Malciņu gribēju palūgt...
– Tātad jums ir kāds autorizācijas dokuments? No Mežsaimniecības ministrijas, par malkas ieguvi un pārstrādi?
– Nē, – vecais notrīcēja tik stipri, ka to varēja redzēt, un līdz tam vaska pelēkajos vaigos sakāpa sārtums. Arča piepeši ievēroja, ka viņam ausis lien no cepures apakšas laukā un ka tās arī kļuvušas stipri sārtas.
– Tātad jums ir no Celtniecības ministrijas saņemta pilnvara atrasties celtniecības objektos? Un jūsu soma – vai to ir licencējusi Transporta ministrija?
Smirdonkuls stāvēja nošļurcis un nelaimīgs un tikai smirdēja.
– Atvainojiet, – Viķka delikāti satvēra pendžu aiz elkoņa, – taču bez augšminētās dokumentācijas jums nav tiesību atrasties celtniecības objekta teritorijā. Es jums ieteiktu vērsties attiecīgajās instancēs, – viņš paspēra soli uz izejas durvīm, un Smirdonkuls paklausīgi vilkās līdzi, – tur jūsu pieteikumu izskatīs un izvērtēs likumā noteiktajā kārtībā. Bet līdz tam…
– Līdz tam, galvenais, lai neņem tos kokus, kas koridorā! – jau mugurā aizejošam onkam nobļāva Gunča. – Nevienu skaidu, bļin!
– Es jau nezināju, ka vajadzīgas atļaujas, – gandrīz raudādams, sacīja Andris Bērziņš. – Redziet, mana pensija… bet malku vajag… es jau nezināju…
– Tas nekas, mēs pirmajā reizē jums tikai izteiksim draudzīgu brīdinājumu, – pašķirdams plēvi viņa priekšā, laipni sacīja Viķka. – Jūs neuztraucieties. Šinī valstī jūs neesat vienīgais tāds.
Kādu brīdi vēl skanēja pendžuka činkstēšana no priekšnama, tad noklaudzēja durvis un iestājās klusums.
– Nu riktīgs Ostaps Benders, – ar apbrīnu sacīja Arča, Viķkam atgriežoties. Tas tikai paraustīja plecus un sāka beidzot pārģērbties.
– Tev to malku tiešām vajaga? – viņš pār plecu izmeta Gunčas virzienā.
– Un kā vēl! Es uz laukiem braucu vienreiz gadā – uz Jāņiem. Tu ko, domā, ka tur cilvēks var nopirkt malkas kravu un atstāt līdz nākamajam gadam? Aiznesīs, ka nemetas! Tā ka šitas man viss aizrunāts, būs laba jāņuguns. Neies jau tam vecajam sakārnim atstāt, bļin. Visam ir savas robežas. Staigā vienā laidā te riņķī šitādi leģionāru ķertie pendžuki Lāčplēšu kepkās un runā tikai par vienu un to pašu. Mazākais stimuls viņam atgādina par Otro pasaules karu un okupāciju. Da kāds mazākais, viņam jebkurš stimuls novirza domas tanī pašā gultnē!
– Tās varētu būt diezgan skarbas vecumdienas, – bilda Arča.
– Kādi sūdi ir, ar tādiem jāmīca. Mēs tak to nevaram mainīt, ne? Un es personīgi ne pie kā nejūtos vainīgs.
Viķka vairs neko neteica.
Nākamajā rītā Arča ieradās darbā pats pirmais un, ieejot gaitenī, ievēroja, ka tas ir pilnīgi tukšs – visi tajā sakrautie dēļi gali un padoni bija pazuduši.
Ārā nočīkstēja bremzes, tad ar būkšķi aizcirtās busa durvis. Vēl pēc mirkļa noklaudzēja mājas ārdurvis, un parādījās Viķka, kā vienmēr melnā.
– Čau, – Viķka sacīja, viegliem soļiem skriedams augšup pa pakāpieniem. – Uh, nu es jau domāju, ka nokavēšu. Kretīniskie sastrēgumi uz tiltiem!
– Čau. Kur visi tie dēļi pazuduši?
Viķka papleta acis un muti izbrīnā, pārlaizdams skatienu gaitenim.
– Es neko nezinu, – viņš ar uzsvaru teica, – es pa taisno no mājām. Varbūt Gunča jau savācis?
Arča pārlaida skatienu viņa perfekti gludinātajām drēbēm. Gaiteņa puskrēslā uz melnā krekla varēja redzēt baltas švīkas, arī bikses izskatījās noputējušas.
– Kur tu dzīvo? – viņš negaidot uzdeva jautājumu.
Čigāns tikko manāmi savilka uzacis.
– Centrā, – viņš vienaldzīgi izmeta un devās iekšā uz ģērbtuvi.
Arča aprāvās pusvārdā. Viņš atcerējās, ka vēl pirms pāris nedēļām pats bija nodefinējis, kāda ir viņa dzīve, – kā sēdēšana ar automašīnas logu plēvi aptītā glāzē. Tu skrāpē sienas ar nagiem, bet nevari izrāpties. Tikmēr īstā dzīve, tā, kurā valda prieks un panākumi, mutuļo ārpusē, tevi ignorēdama. Un, kas visvairāk nospiež, – tā ir apziņa, ka neviens tev nepalīdzēs, jo tu esi otrpus plēvei un neredzams. Ja tā padomā – kas gan bija viņa dzīves glāze salīdzinājumā ar to spaini, kura dibenā atradās Smirdonkuls? Izskatījās, ka šis uz vecumdienām palicis pilnīgi vientuļš. Vai viņam bija kādi bērni vai mazbērni, kas varētu vecumdienās palīdzēt, – kas to lai pasaka? Pēcteču esamība varbūt skaitās no ģenētiskā viedokļa, bet šeit un tagad der tikai praktisks atbalsts, un tā acīmredzami Smirdonkulim pietrūka.
Tilti. Centrs. Redz kā. Viņš vēlreiz pārlaida skatienu tukšajam gaitenim un neviļus pasmīnēja, iedomājoties, kā Gunča reaģēs.
Gunča patiešām bija dusmīgs. Viņš visu rītu čortojās kā traks un prašņāja apkārt par dēļu pazušanu, taču stroikā nebija sarga un neviens neatzinās.
Toties nedēļas beigās Arča piezvanīja vecmuterei un atdeva visu to naudu, ko bija parādā, ieskaitot vēl šo to, ko bija aizņēmies jau krietni sen. Pat piemeta pa virsu. Vecā tāpat bija jau aizmirsusi un sajaukusi visus rēķinus.
Parādus atdevis, viņš pārskaitīja eiriķus un saprata, ka tagad nāksies atlikušo mēnesi kārt zobus vadzī, taču dīvainā kārtā tas viņu neuztrauca.
– Бля буду, не забуду, – viņš tikai pie sevis noteica.
Kas attiecas uz Viķku, tad pēc haltūras beigām viņš no firmas aizgāja prom.
Zvejniekciems, 2014
[1] Наколки – tetovējumi. (Krievu val.)
2