Bikibuku tornis

Par dzejas bilžu grāmatu sērijas BIKIBUKS jaunāko laidienu

Izdevniecība "Liels un mazs", 2014

Eižena dienasgrāmata

Nav tā, ka Eižens grib lasīt "Bikibukus" vienmēr un katru dienu. Pa dienu ir skola ar savu programmu, vakaros jāspēlē lomu spēles un jāskatās multenes, bet pirms miega gultiņā viņš konservatīvi vēlas klausīties parasti vienu un to pašu: beļģu autores Kitijas Krauzeres "Skrību skrābu tvīt plunkš!" (pēc izvēles – franču vai latviešu valodā) vai kādu vecāku pašsacerētu stāstu. "Bikibuki" stāv viņa grāmatu un rotaļu stūrī, salikti augstā kaudzītē, un gaida savu brīdi.

Līdzīgi kā dungošana, kas izlaužas prieka mirkļos, vai dzejošana, kam vajadzīgi noteikti dvēseles stāvokļi, arī dzejoļu lasīšanai ir vajadzīgi savi impulsi. Tā var būt atgriešanās no pastaigas, tā var būt kāda atmiņa vai asociācija, kas liek pārskatīt dzejas grāmatiņu sēriju, bet ne kā citādāk – Eižens ir noraidošs pret viņam "uztieptu" grāmatu, mācību vai aicinājumu iepazīties ar kaut ko jaunu. Viņš šobrīd vairāk par visu mīl rutīnu un rituālus, un sezonāla "Bikibuku" iznākšana ir kļuvusi par vienu no tiem.

Mēs "Bikibukus" saņemam pa pastu mazā sainītī, kuru Eižens izņem pats no pastkastes, uznes pa trepēm, sajūsmināts atplēš vaļā un izpēta dzejas aktualitātes – tas ir kaut kas tieši viņam adresēts. Viņš pievēršas vienam no atturīgi melnbaltajiem "Bikibukiem", kuram ar bieziem burtiem virsū rakstīts "ČAKS" – pietiekami īss vārdiņš, lai kopīgiem spēkiem mēs to varētu izlasīt un identificēt. "Čaks! Skaties, tas ir Čaks!" – viņš priecīgi daudzas reizes man rāda un šķietami atpazīst Ziedoņdārza pieminekļa vaibstus.

Tā jau īstenībā ir ar Čaku, ka bieži viņa vārds un ikoniskā personība iet pa priekšu viņa dzejoļiem. Arī "Bikibuku" gadījumā – Čaka dzejolis "Pavasaris pilsētā" (#044) pagrūti lasās. Pa lappusēm sadalītam, tam ir grūti notvert īsto, plūstošo ritmu, un Eižens tajā īsti neieklausās, tikai virina lappuses un sauc: "Čaks! Čaks!" Ar saviem "zekseriem", "renstelēm", "cara rubļiem" un "smaršām" dzejolis "Pavasaris pilsētā" ir semantisks izaicinājums mazajiem lasītājiem un lielajiem priekšā lasītājiem, kas ievada sarunu par valodas novecošanu un pārmaiņām. Tas noteikti patiks "lielajiem bērniem", kuri ir iepazinušies ar vēstures un "seno laiku" jēdzienu un kuriem patīk pētīt un apzināties savu erudīciju. Tajā pašā laikā mēs, priekšā lasītāji, nekad nevaram līdz galam zināt un uzminēt, kurā brīdī mazais jau ir kļuvis pietiekami "liels" sarežģītāku lietu apgūšanai. Arī Eižens pazīst Operas strūklaku, pazīst Rīgu, un tas viņu iepriecina.

Ir patīkami vērot izcilā grafiķa Guntara Sietiņa ilustrāciju taisnās arhitektoniskās līnijas, harmoniskās proporcijas un ielu perspektīvas. Tām ir daudz skaidru detaļu, kas rosina iztēli kā krāsojamā grāmata, spēļu māja vai karte. Pilsēta ir tukša, bez mašīnām un tikai ar smalkām reklāmām. Tas ir Rīgas ietvars, tās kontūras. Rīga, kādu mēs to tradicionāli redzam: simtgadīgo mūru, kantaino logu un ķieģeļu ritms, kino, kafejnīcas, Pārdaugavas ielu puišeļi, četri lielie treknraksta burti pie pilsētas robežas un četri burti vārdā "ČAKS".

Attēlu tīrība ne vien patīkami kontrastē ar dzejolī minētajiem netīrumiem, smakām un tarakāniem, bet tā arī panāk līdzīgu efektu kā dzejolī: kad nokūst baltais sniegs un sterilā, izsaldētā, grafiski tīrā Rīga strauji pārvēršas pelēku notekūdeņu šļūdonī, viss nav nemaz tik slikti, jo pilsētas telpu piepilda atmodušās zemes "smarša" un ielās atgriežas dzīvība.

Kā jau līdz šim novērots, "Bikibuki" bieži saved kopā dzejnieku ar mākslinieku, kam ir līdzīgs stils vai pasaules redzējums, vai arī mākslinieks atrod savu īsto dzejoli. Arī šis laidiens nav izņēmums – Arvīda Griguļa dzejolis "Pirmā svītriņa" (#046) šķiet tieši kā sarakstīts māksliniecei Ievai Maurītei, kas ir "svītriņas" jeb vienas nepārtrauktas līnijas zīmējumu meistare latviešu mākslā. Mākslinieces žests, viņas vilktā līnija katrā darbā ir izšķiroša – tas ir unikālais, vienīgais veidols, kā izskatīsies viņas radītais tēls. Maurītes līnijas ir arī viņas filozofiskā doma – viss, ko mēs paužam, parādās tikai vienā konkrētā veidā un ir redzams citiem tieši tā, kā tu to esi izdarījis. Maurītes līnija nav ideāla vai abstrakta, tā ir tāda, kādu roka to ir uzvilkusi. Turklāt tas, ka svītriņa ir balta uz tumša fona, to padara līdzīgu vienreizīgam šķēlumam tumsā, pa kuru nāk silta un pašapzinīga gaisma.

Arvīda Griguļa dzejolis ir par bērniem ļoti aktuālo zīmēt, rakstīt un visa cita mācīšanās tēmu, grūtībām un neizdošanos – "velc tu viņu šitin tā, viņa atkal gāžas tā". Šim mazliet didaktiskajam dzejolim Maurīte piešķir ne vien minimālistisku eleganci, bet arī vēl vienu dimensiju: nebaidīties būt pašam. Ilustrācijās ir vizuālas atsauces uz glītrakstīšanas uzdevumu burtnīcām, kur pa raustītu līniju ar savu roku jāprot uzvilkt glīts burts. Taču šīs ir citādas burtnīcas – tādas, kur raustītajās līnijās katrs punktiņš ir ar roku uzgleznots, tādā veidā ceļot godā nevis atbilstību nevainojamam standartam, bet gan individualitātes pilnveidošanos.

Māra Čaklā dzejoļa "Saulīte ar zobiem" (#045) galvenais tēls ir ļoti suģestējošs savā labā un ļaunā pretrunā. "Saulīte ar zobiem" ir ne tikai dabas parādība (sezona aiz loga), tēlains pārspīlējums un paradokss, bet es gribētu tā raksturot arī pašu trīsgadnieku, kurš savā ziņā ir aizkustinošs mazulītis, bet ar izteiktu interesi par šaušalīgo. Kopš nelielas Helovīna atzīmēšanas mums mājās vairs nav miera – kartona kaste ir "zārks", viņš prasa rādīt attēlus ar asinīm, sikspārņiem, skeletiem utt. Varētu teikt, ka viņš, kā sācis no Mārtiņdienas iet ķekatās, tā vēl nav apstājies, arī Ziemassvētkos salavecīša vietā viņš vēlējās spokošanos ar dāvanām.

Mākslinieka Pētera Līdakas zīmētie zvēruļi, kam mute pilna lieliem, šķautņainiem zāģu zobiem un stikla lauskām, ir ļoti laba alternatīva populārajiem un brīžiem apnicīgi vienveidīgajiem Helovīna briesmoņiem – šie ir atšķirīgi, bet ne mazāk biedējoši un joprojām saglabā karnevālisko dauzonīgumu. Ilustrācijas labi parāda, kā valodā esošu metaforu var apspēlēt bērna iztēle un cik atšķirīgi no (pieaugušo) ieceres tā var interpretēt situāciju. Gan saulīte, gan zvēriņi Līdakas zīmējumos pārvēršas groteskās zobainās mašīnās, kuru robotiskums tikai vēl vairāk pastiprina necilvēcīgu šaušalību, – tie dzels un kodīs neatkarīgi no mūsu gribas, un neviens tos neapstādinās. Dzejolis kulminē brīdī, kad "saulei zobi izkritīs", – parādās melns mākonis ar stangām, izrauj nepaklausīgajai saulei zobus ar visām saknēm. Tad tā kļūst mīļa un rāma – vēlīgi smaida, sakniebusi tukšo muti. Zobu zaudēšana kā pilnīga atbruņošana šķiet kaut kas ne tikai simboliskā, bet pat instinktīvā līmenī uztverams. Galu galā trīsgadnieki taču paši arī kož un zobu būšana ir kaut kas bērndārznieku pasaulē labi pazīstams.

Tajā pašā laikā dzejolis ir krāsains un dzīvespriecīgs. Tā ir dzīvošana un dzejošana uz pilnu klapi, kas savā intensitātē atgādina bērnu emocionālo pasauli – ar lieliem pārdzīvojumiem un bailēm, bet arī milzīgiem priekiem un spēju mīlēt un apskaut no visas sirds.

Krāsains, bet daudz rāmāks un sapņaināks ir Andras Otto-Hvoinskas ilustrētais Rūtas Skujiņas dzejolis "Zintis" (#047). Zintis ir dabas bērns – kluss, laimīgs un harmonisks. Viņš dzīvo jūlija vidus dabas un saules pārbagātībā un krāsainībā. Katra objekta forma savā noapaļotībā pauž apmierinātību ar dzīvi – idilliskajā lauku ainavā vienlīdz labi iekļaujas gan oļu pilnas kabatas, gan plastmasas ūdenspistole, ar kuru pašaudīt vāveres un aplaistīt puķes dārzā.

Zintis ir īsts, nevis literatūras izdomājums. Viņš ir skrējis pa vēju, un viņam ir sasārtuši vaigi, šur tur kāds zilums un netīras, noskrambātas plaukstas. Viņa "dzīve ir laba un jauka", bet, kamēr vecāki neskatās, arī Zintis "ar runci dzeŗ no viena trauka". Es pagaidām "ŗ" ar mīkstinājuma zīmi īpašu uzmanību nepievērsu. Gaidu, kad viņš sāks lasīt pats, tad dzejoļa beigās viņu pārsteigs šis ērms, visticamāk, tas būs viņa pirmais "ŗ".

Andra Otto-Hvoinska prot kaut kā tā īpaši gleznaini attēlot sadzīves priekšmetus. Daudzi no viņas radītajiem zīmētajiem priekšmetiem ir vienkārši skaisti un pabeigti katrs pats par sevi. Es domāju, ka šī ir ļoti piemērota grāmatiņa pavisam mazajiem bērniem, kas vēl mācās nosaukt lietas. "Bikibukam" uz vāka kā vārdiņu mācības grāmatā ir atsevišķi uzzīmēta tulpe, kaķis, oga, putns, bumba, spainis, gurķis, saldējums… Un daži neparastāki priekšmeti, piemēram, šķīvja lauska jeb "suķe". Es gribētu, lai tā izskatās mana bērna vārdiņmācības grāmata – kur katrai lietai ir arī raksturs, tas nav kaut kāds vispārīgs gurķis vai putns. Tas ir konkrēti šis gurķis. Tāpat kā puisītis grāmatā ir tieši Zintis, nevis "kāds".

Aivara Neibarta dzejoli "Skursteņi" (#048) māksliniece Zane Oborenko ir izvēlējusies atveidot melnbaltos attēlos, bez raksturīgās melnā un baltā pretstatīšanas, bet ar pustoņiem un nokrāsām. Šis ir ļoti poētisks un gaisīgs sajūtu dzejolis bērniem, kurus vilina jumti. Dzejolis ar mainīgu telpu un tikko nojaušamiem tēliem – kā jau dūmos un mākoņos. Tam mainās ritms, skatpunkts – mēs redzam skursteņus gan no augšas, mākoņos iegrimušus, gan no ielas, gan no jumta līmeņa –, un līdz ar to mainās arī ekspresija. Ļoti iespaidīga un mulsinoša ir ieskatīšanās garajā skursteņa caurulē, kuras galā ir redzama gaisma. Es iesaku Eiženam turēt grāmatu virs galvas, lai saprastu, ka tas ir skats no lejas uz augšu. Viņš nekad nav skatījies īstā skurstenī, un tagad mums ir ceļojumu mērķis – atrast tādu skursteni, kurā var skatīties. Man pašai liekas, ka es esmu skatījusies skurstenī, bet varbūt arī tikai grāmatā.

Pa lappusēm izkaisītiem, Neibarta vārdiem tiek apzināti nojaukts ritms un piešķirtas pauzes tur, kur parasti teikumos to nav. Šim dzejolim piestāv nevietā ievilkt dziļas elpas, tas saistās ar aizelšanos, kāda būtu, kāpjot uz jumtiem un pazaudējot vārdus mākoņos. Nav pirmā reize, kad "Bikibuki" pierāda, ka dzejolis nav ierobežots tikai vārdu izteiksmē, tas jau pirms uzrakstīšanas pastāv kaut kur telpā kā sajūtu mākonis. Dzejolis ir debesīs, skursteņos un dūmos. Ilustrācijas aizrauj elpu un rada ilūziju, ka dzejolis rodas mūsos pašos. Tas ir vizuāls piedzīvojums uz dzejoļa bāzes – īsts "Bikibuks".

Par sajūtu dzimšanu un dzejas rašanos šajā "Bikibuku" laidienā vēsta arī Aspazija, Rainis un māksliniece Rūta Briede kopdarbā "Par pumpurīti un lapām" (#043). Rūta ir visu līdz šim iznākušo "Bikibuku" dizainere un paša draiskā Bikibuciņa tēla autore – cilvēks, kurš šajās dzejas grāmatiņās ir ielicis ļoti daudz sirds un talanta un kurš noteikti daudz zina par to, kādos brīnumainos apstākļos top mākslas kopdarbs. Jauneklīgi veidotais dizains ar popkultūras atsaucēm uz statisko Raiņa veidolu, kam galvā spainis, gaisina dzejoļa mazliet vecmodīgo svinīgumu. Katrā lappusē parādās maza Raiņa figūriņa, kas liek domāt par to, kā dzejnieks iefiltrējas pasaules procesos – kā bērns vai kaķis, kurš staigā pa krūmiem, – un redz vissīkākās detaļas. Tas, ka Rainis pēkšņi ir mazs, kontrastē ar diženumu, kas piemīt viņa slavai, ikoniskajām fotogrāfijām un piemineklim Esplanādē. Viņa tēls joprojām saglabā cienīgo izskatu, taču te mēs it kā skatām Raini "darbā" – klātesošu dzīvē, dabā un katrā dzejoļa detaļā. Aspazijas klātbūtne ir jūtama citādi – viņa ir nojaušama kā adresāts, viņa ir sārtajā mīlas pumpurā, kurš vilina dzejnieku.

Dzejolis "Par pumpurīti un lapām" vēsta par nakti, kurā caur mulsumu, prieku, kaunu un asarām lapās parādās un atveras pumpurs. Tā ir ļoti ietilpīga metafora, kas var ietvert jebkuru augšanu, tapšanu, nobriešanu, mīlestības uzplaukšanu, atklāsmi, atzīšanos, "iznākšanu no skapja", bērna dzimšanu u.c. Interesantākais, ka nevar vairs pateikt, ko no tā rakstīja Aspazija, ko – Rainis, kuras no asociācijām mums ir devusi Rūta un kuras tagad nāk no manis un Eižena. Vai māksliniece ir tā, kas kā sulīgu tumši rozā pumpuru ir ielikusi centrā sirdi, vai sārti vaigi un sirds pulsēja jau pirms tam?

Simts "Bikibuku" solījums ir pusē, kaudzīte krājas, bet apkārt vēl negāžas. Katra izlasītā grāmatiņa ir kā jauna iegūta vērtība. Eižens pret "Bikibukiem" izrāda savam vecumam raksturīgu privātīpašnieciskumu – tie viņam "pieder". Viņš ik pa laikam grāmatiņas pārskata un pārskaita, bet es ticu, ka kādu dienu, kad šī bagātība būs pietiekami uzkrāta, viņš iemācīsies tajā arī dalīties.