Eižens
 
Ar bērniem
28.05.2014

Bikibuka nezināmie saskaitāmie

Komentē
0

Recenzija par dzejas bilžu grāmatu sērijas BIKIBUKS 6.laidienu

Izdevniecība "Liels un mazs"

2014

Eižena dienasgrāmata Nr. 5

 

Eiženam ir paveicies augt līdz ar Bikibuku un sekot tiem pašiem attīstības posmiem. Katrā sezonā grāmatiņu sērija uzsver kādu noteiktu bērna domāšanas attīstības aspektu. Šī laidiena vadlīnija ir matemātika: skaitliskas, vārdiskas un ģeometriskas abstrakcijas, idejas, virzieni, kustība un atkārtošanās, kas pašlaik ir arī Eižena ikdiena un jājamzirdziņš. Par robotu ir gatavs kļūt it viss – izplāts picas kastes paralelograms vai kantaina cilvēka veidolā izkārtoti Bikibuki. Ar mērnieka rūpību tiek testēta katra ceļā sastaptā caurule, novērtējot, cik liels zirneklis tur varētu mitināties. Viņa istaba ir pilna ar papīra raķetēm un propelleriem, kas veidoti no sēkliņām vai aplī izvērstām grāmatām.

http://m.untu.ms/gm6_o.jpg

Mēs esam uz laiku pārvākušies uz Briseli, un par iecienītu svētdienas maršrutu mums ir kļuvis gājiens uz vietējo Kara aviācijas muzeju – milzīgu paviljonu ar senlaicīgām lidmašīnām un helikopteriem. Man kā vecākam iešana uz militārismu slavinošu muzeju vai pastaiga pa Leopolda II Piecdesmitgades parku, kas triumfē pār spaidu darbos nokautajiem Kongo iedzīvotājiem, raisa dažādas sajūtas, bet es saprotu, ka bērns šīs tehnoloģiskās un arhitektoniskās civilizācijas iespēju galējības vismaz pagaidām uztver ārpus konteksta un cēloņiem – bezaizspriedumainā vērojumā. Turklāt viņam ir vienāda interese par lielu un mazu – viņš apbrīno arkas, sastatņu torņus, dinozauru skeletus, kuģu modeļus un reaktīvos dzinējus, bet ar tādu pašu entuziasmu vēro arī mākoņus, kokus, kukaiņus vai dzenā pa grīdu niecīgu puteklīti.

Divu gadu vecumā viņš jau ir apguvis, ka bumba atlec, priekšmeti krīt uz leju, apaļie ripo, metāliskie žvadz, bet stiklainajiem var redzēt cauri, un, tuvojoties trīs gadu slieksnim, parādās interese jau par sarežģītākām parādībām – tādām kā vējš, līdzsvars, bumerangi vai magnētisms. Tāpēc man šķiet, ka, teiksim, kinētiskās mākslas izstādes, kurās tiek eksperimentēts ar cilvēka uztveri un fizikāliem fenomeniem, ir ļoti piemērotas apmeklējumiem ar maziem bērniem. Šāda mākslas darba priekšā pieaugušais un bērns ir vienlīdzīgi skatītāji, jo viņus neatšķir valodas un konteksta zināšanu daudzums. Bērni atrodas intensīvā pasaules vērojumā un mācās likumus ne tikai ar valodu, bet vispirms ar sajūtām par lietām. Un reizēm arī mums, pieaugušajiem, šī sajūsma par pasauli un tās iespējām šķiet patiesāks veids, kā to aprakstīt, un mēs cenšamies bezvārdu saziņas prasmi atgūt ar mākslas palīdzību.

http://m.untu.ms/gm3_o.jpg

Dzejolī "Viens pa ceļu gāja" (#036) Ojārs Vācietis ir lieliski nojautis, bet Māris Bišofs – precīzi iztēlojies situāciju, kas notiek bērna prātā, kad viņa pasaules vērojums sastopas ar pieaugušo uztieptajām kategorijām. Labās un kreisās puses mācīšana ir viens no šādiem būtiskiem lūzuma brīžiem, kad teorija bērna brīvajai domu gaitai stīvējas virsū tikpat grūti kā šauras bikses slapjās kājās... pat ja šīs zināšanas ir viņa paša labā.

Ar tiešu atsauci uz kubisma mākslu Bišofs sev raksturīgajā bērnišķīgajā ironijā tēlo abstrakti reducētas ģeometriskas formas – pamatvienībās izjauktu un sadrumstalotu pasauli, kas nespēj savietoties funkcionējošā vienumā. Galvenie varoņi – "viens" un "kāds" – ir abstrakti nezināmie, kam piemīt zināmas īpašības: Viens iet, bet Kādam ir kreisā un labā kāja. Viens tātad jau ir procesā ar vai bez zināšanām par pusēm, bet Kāds sāk ar teoriju, pirms viņu izlaiž no mājas praktizēt iešanu.

Skaitīšana līdzi soļiem pati par sevi bērnam var šķist absurda, jo soļi taču ejas paši no sevis arī bez skaitīšanas, bet te pēkšņi izrādās, ka soļiem piemīt virzieni un abas it kā vienādās kājas tiek stingri nodalītas pēc pusēm. Populārais Vācieša skaitāmpants, kuru vecāks bērnam mēdz daudzas reizes atkārtot, savā veidā attēlo izziņas procesu – jaunu zināšanu ieguvi un pirmo abstrakto jēdzienu pieradināšanu. Tas atspoguļo mēģinājumu iemācīt un nostiprināt zināšanas ar sistemātiska atkārtojuma palīdzību jeb iekalšanu un rāšanos. Atkārtošanas metode var likties pareiza, tomēr nav efektīva, ja zināšanas neapaug ar semantisko saturu, kuru savukārt var iegūt, pielietojot jaunās zināšanas dažādās situācijās. Mācot kreisās un labās kājas ideju izolētā "mājā", tiek panākts pretējais – nedrošs un bailēs balstīts rezultāts. Ja informācija par labo un kreiso pusi nāktu kopā ar piemēriem un vajadzību pēc tās, nevis kā no īstenības atrauta autoritatīva dresūra, tad, visticamāk, mazā cilvēka prātā neieperinātos kājotais briesmonis, kurš – kā Bišofa zīmējumā rādīts – darbojas precīzi kā pulkstenis, bet nav nekādā veidā lietderīgs.

http://m.untu.ms/gm4_o.jpg

Eižens uz Bikibuka vāka attēloto rotējošo kāju aparātu bez pamudinājuma nosauca par "wheel man" jeb riteņcilvēku, liekot man saprast, ka viņa valodas prasme ir attīstījusi spēju dot vārdus iepriekš nesastaptām lietām, turklāt viņam ir arī dzinulis tā rīkoties. "Tas iet kā pulkstenītis, tik-tak-tik-tak," bērns man paskaidroja līdzībās.

Pirmie gadi ir ļoti sarežģīts posms cilvēka dzīvē, kurā tas, ko redzi un jūti, ir jāsavieto ar to, kā to sauc citi. Pat ja esi jau iemācījies raiti noskaldīt līdz desmit vai pat divdesmit, tev tikai pamazām sāk rasties apjēga, ka skaitļus var piemērot reāli pastāvošām, skaitāmām lietām vai dažādos toņus ir iespējams klasificēt kā krāsu "vispār". Bērni, līdzīgi kā pirmatnējās kultūras, skaitīšanai izmanto logaritmisko skaitīšanu jeb "viens, divi, daudz", kas arī ir derīgs veids, kā aprakstīt pasauli, piemēram, lai izdzīvotu taigā vai raksturotu gliemežnīcas spirāli un muzikālās oktāvas. Mēs, pieaugušie, reizēm aroganti aizmirstam, ka mūsu skaitīšanas sistēma vai valoda, kurā sazināmies, ir pieņemta un ka pareizās atbildes ir pareizas tikai konkrētās sistēmas ietvaros.

Herberta Dorbes dzejolis "Skaitļu rotaļa" (#032) ir skaitāmpants par skaitīšanu, bet ar nelielu niansi, kuru atklāj un uzsver Aijas Jurjānes ilustrācijas. "Papam galva, mammai galva – divas gan; lai tas skaitlis apaļš būtu – trešā man" – zīmējumos redzamās galvas, kas tiek skaitītas, nav kaut kādas "vispārīgas" galvas, bet gan portreti ar ļoti individuāliem vaibstiem. Pat katrai rotaļlietai ir īsta seja ar izteiksmi un dzīves pieredzi. Un tā it kā ir arī vienīgā, taču būtiskā atšķirība no parastas (es nevēlos teikt, ka Bikibuki ir vienīgie neparastie) košas mācību grāmatas. Grāmatiņa ir ārkārtīgi pievilcīga, skaistās tīrās krāsās un noteikti tīkama pašiem mazākajiem. Attēli ir precīzi, bez liekām detaļām, taču redzamie objekti veido konkrētu stāstu un sajūtu. No divām dzeltenām kļavu lapām un gumijnieka papēža nojaušam agru rudeni ar svaigu pirmā septembra elpu. Mīkstās mantiņas tiek atstātas sēžam uz dīvāna, bet jaunais cilvēks nu sāks mācīties skaitīt – ar tāfeli un krītiņiem kā skolā. Bet ko viņš skaitīs pirmo? Protams, to, kas viņam ir vistuvākais un ko mīl, vairāk par visu – mammu, tēti un pats sevi. To, ko patiesībā ir visgrūtāk saskaitīt un nosaukt ar ciparu. Tādā veidā, skaitot šos vienīgos vienus, veidojas ļoti mīļš, jauks un dzejisks paradokss.

http://m.untu.ms/gm7_o.jpg

Savukārt Valda Luksa "Stāsts par žirafi" (#033) ir stāsts bildēs un saprotamā valodā par konstruktu jeb hipotētisku pieņēmumu. Dzejoļa centrā ir izvirzīts jautājums par to, kā daudzstāvu mājā izmitināt žirafi, tiek atainota diskusija, atrasts arī risinājums, veikti priekšdarbi, pārliecināti sabiedrotie, taču seko nepatīkama atskārsme: "Bet – pa pa... Kur tad ir žirafe pati?" Situācija, ar kuru ir pazīstami bērni dažādos vecumos. Arī Eižens pavada daudz laika, savienojot izdomātus objektus un telpas, un spēj diezgan tālu attīstīt iedomātus inženierijas projektus, kurus palaikam sagrauj ņaudoša četrkājaina kataklizma.

Māksliniece Rūta Daubure padomju paaudzi pārstāvošā dzejnieka Valda Luksa dzejoļa ilustrēšanai ir drosmīgi izvēlējusies imitēt padomju retro estētiku, kas savā ģeometriskumā un dinamiskajās tekstūrās šķiet māksliniecei pašai tuvs izteiksmes veids. Viņa izmanto atsauci uz konstruktīvisma tipogrāfijas šriftiem, un gan dzejolis, gan attēli atspoguļo padomju laikmeta garu – aicinājumu uz konstruktīvu rīcību, jaunas pasaules celšanu, kas ne vienmēr ir savietojama ar realitātes iespējām. Spilgtākā konstruktīvisma kustības pārstāvja Vladimira Tatļina iecere bija, lai skatītājs var baudīt mākslas darbu pašu par sevi – tā formu, ritmu, nevis simbolismu. Līdz ar citiem krievu avangarda māksliniekiem, viņš vēlējās radīt "nemelojošu" mākslu, kas komunicē caur ģeometrisku laukumu un lielumu attiecībām. Pieaugušajam atsauce uz konstruktīvismu var šķist pārāk tieša, taču bērnam lielie "konstruktorisma" burti atklāj aspektu, ka arī burtus veido viņam pazīstamie trīsstūri, taisnstūri un apļi. Daubures ilustrācijas atstāj spēcīgu formas un satura saliedētības efektu arī lasīt nepratējam.

Roberta Rūrāna ilustrētais Kārļa Skalbes dzejolis "Rudens" (#031) vizuāli turpina "Žirafes" pieteiktās tekstūru rotaļas, tikai mūsdienu grafiskajam dizainam raksturīgā stilistikā. Kombains asi šķeļ sarkano druvu, atstājot aiz sevis tukšu joslu, kas liek domāt par stindzinošu bezkompromisu salu, nevis tradicionāli zeltaino rudeni. Balto jeb tukšo laukumu pakāpeniski kļūst arvien vairāk, kas, manuprāt, daudz patiesāk raksturo Latvijas ziemas iestāšanos nekā romantizēta pēdējā lapa rudens vējā. Tukšā telpa veido dažādus zīmējuma elementus – gan sniega laukus, gan apģērbus, gan figūru kontūras. Mākslinieks savās ilustrācijās izmanto Geštalta principus, kas balstīti cilvēku uztveres likumos, piemēram, tendencē pabeigt iesāktu un atpazīt pazīstamu formu. Šos paņēmienus bieži redzam grafiti mākslā, litogrāfijās, stensilos, skeiteru dizainos, interfeisos u.c. Tiem raksturīgs ekonomisks un atjautīgs krāsas izmantojums, lakonisms un "tagadnīgums". Šāds mākslas darbs bieži ir izaicinājums tam, cik trenēta ir skatītāja acs un spēja radīt asociācijas, ļaujot sekot mākslinieka asociatīvajai domu gaitai darba tapšanas procesā.

Kā nesen internetā izteicās dzejnieks Rihards Bargais – "nav nekā garlaicīgāka kā dot cilvēkiem to, ko viņi no tevis sagaida". Rūrānam ir izdevies piešķirt asprātīgu un jauneklīgu dvesmu klasiķa Kārļa Skalbes dzejolim. Bet Bikibuki, publicējot Skalbes "Rudeni" pavasarī, atbrīvojas no pārlieku sezonāla konceptuālisma, kas ar salavečiem tikai ziemā un Jāņu vainagiem tikai vasarā ir ļoti raksturīgs mūsu dzejas patērēšanas tradīcijai.

Gluži negaidīti manam it kā eksakti noskaņotajam dēlam vismīļākais dzejolis šajā Bikibuku laidienā ir Māras Misiņas "Buršanās" (#035). Viņš man to atnes ar mīklainu smaidiņu vai čukstus prasa: "Palasi ar briesmonīti un pūcīti!", atsaucoties uz Māras Viškas vāka ilustrāciju. Atceros, ka daži iepriekšējie naksnīgie Bikibuki (konkrēti Andra Vītoliņa ilustrētā Blaumaņa "Šūpuļa dziesma") viņu biedēja un tika ar asu kustību klapēti ciet. Iespējams, ka panākumu iemesls ir Māras Viškas draudzīgie ķinķēziņi, maigās krāsas, naivi drebelīgais tušas rokraksts vai arī skaistās meitenītes – raganiņas, kas buras mūsdienīgā pasaku mežā.

Grūti raksturot grāmatiņas estētiku, tā šķiet tieši šim dzejolim radīta pasaulīte. Fantāzija, metafiziskais, mazliet japāniski gotiskais. Par daudziem tēliem nav iespējams atbildēt uz Eižena jautājumu "kas tas ir?", un viņš mēģina mani izprovocēt, zinot, ka es minstinos atbildē. Lasot pārējos laidiena dzejoļus, man bija piemirsies, ka kāds no vārdiem viņam varētu vēl būt nepazīstams, bet Māras Misiņas dzejolī gandrīz visos ritmiskajos vārdu pāros mijas retumi (krauklītis, paziņa, staignājs, zvaigznājs, iekurs, slakteris) ar viņam labi pazīstamiem vārdiem (dakteris, melone, kaziņa). Pazīstamā un nepazīstamā kombinācija, būšana uz robežas starp zināmo un nezināmo panāk noslēpuma un burvestības efektu. Sajūtu, par kuru ir grūti pateikt, kas tā ir, bet kurā ir iespējams dalīties. Man par pārsteigumu, tieši šī sajūta – nevis racionālais un atpazīstamais – viņu uzrunāja visvairāk. Viņam patīk nezināt un minēt. Un kuram gan nepatīk? Ikdienā mēs biežāk mēdzam gūt prieku no savas zināšanas un komfortablās sajūtas, ka pazīstam un kontrolējam notiekošo, bet tajā pašā laikā mēs raujamies pēc dulluma – pēc noklīšanas svešā pilsētā vai piedzīvojumā. Eižens ir sācis dot arī izdomātus vārdus lietām un atdarināt murmulēšanu svešvalodā, kas liek domāt, ka viņš jūtas droši par savu valodiņu, tāpēc atļaujas izzināt tās robežas un rotaļāties.

Māra Čaklā dzejolis "Gaidītāja meža cūka" (#034) ir par spītu. Tas ir mazliet no "Satori" pieteiktās "nepareizo bērnu" tēmas. Par netīreli meža cūku, kura spītīgi atsakās mazgāties, pat ja tādēļ viņa netiek ielaista Minku parkā: "Tomēr tāpēc neies ciest, tāpēc neies mazgāties!" Brīnumainā kārtā dzejolis nebeidzas ar to, ka cūka tiek piespiesta nomazgāties – viņa vienkārši gaida lietu, kas to nomazgās viņai vienīgajā pieņemamajā veidā.

http://m.untu.ms/gls_o.jpg

Māksliniecei Elīnai Brasliņai absolūti talantīgi padodas komiksa izteiksmes veids – tumšbrūnais mežacūcēns ir sanācis tik pikts, ka viņa izteiksmes piešķir dzejoļa vārdiem visdažādākās urkšķošās un ņerkstošās intonācijas. Sižets attīstās spraigi, detaļas ir asprātīgas un vienlaikus ļoti sirsnīgas. Eižens ir patiešām uzjautrināts par šo tipāžu, kuram, manuprāt, piemīt supervaroņa potenciāls un kura piedzīvojumiem gribētos sekot turpinājumos.

Tas, ko, iespējams, Bikibuks mums šoreiz grib pavēstīt ar savu matemātisko laidienu, ir – ka pantiņu skaitīšana un saskaitīšana nav nejauši vienādos vārdos nosauktas. Dzeja nav valodas monopols – tai piemīt ritms, atskaņu simetrija, inversijas, atkārtojumi un ļoti daudz nezināmo. Tā ļauj savas sajūtas un vērojumu izteikt sakārtotā, bet interpretācijai atvērtā formā. Tas ir arī atgādinājums, ka mēs visi – lieli un mazi – apgūstam pasauli gan kopīgi pieņemtā, gan savā individuālā veidā un ka dzeja un māksla ir atbalsts – nepazaudēt to, ko jūti tu pats, stingru likumu un noteikumu pasaulē.

 

 

Santa Remere

Santa Remere ir publiciste, tulkotāja un “Satori” redakcijas locekle. Raksta par laikmetīgo mākslu spektrā no teātra līdz fotogrāfijai, kā arī interesējas par bērnu un jauniešu kultūras piedāvājumu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!