Komentārs
18.12.2012

Biedri un kājas

Komentē
0

Pagājušajā nedēļā Rīgā notika divi visai atšķirīgi politiski pasākumi – apvienībā "Saskaņas Centrs" ietilpstošās sociāldemokrātiskās partijas "Saskaņa" kongress, kā arī Armanda Strazda pagaidām neveiksmīgais mēģinājums dibināt savu sociāldemokrātisku partiju. Paši par sevi šie notikumi ir samērā ikdienišķi un īpašu ievērību nebūtu pelnījuši – ja vien ne divas detaļas. Vispirms, tas ir spilgtais kontrasts starp abiem pasākumiem – vērienīgo "Saskaņas" kongresu, kurp "kompromāta" meklējumos devās katrs sevi cienošs latvju žurnālists, un Strazda mazskaitlīgo pasākumu, kurā ne tikai neizdevās savākt likumā noteiktos 200 parakstu, bet pat līdzās Strazdam vienīgais daudzmaz pazīstamais cilvēks, arodbiedrību šefs Krīgers, esot ieradies tikai "kā namatēvs". Otrkārt, abu pasākumu pieteikumos ir likts vārds "sociāldemokrātija" – visai dīvaini, ņemot vērā plaši pazīstamo tēzi, ka mūsdienu Latvijā nekādas sociāldemokrātijas nemaz nav.

Negrasos nogurdināt portāla lasītājus ar abu notikumu analīzi un kārtējo baumu pārstāstīšanu. Galu galā, abi pasākumi ir samērā triviāli un diez vai atstās kādu iespaidu uz Latvijas politiku ilgtermiņā. Mazliet interesantāk būtu paraudzīties, kādi ir iemesli šai latviešu sociāldemokrātijas krīzei – pareizāk sakot, neesamībai. Lai nu kas, bet sociāldemokrātija noteikti būtu pelnījusi tikt iekļauta tajā pašā latviešu kultūras kanonā, līdzās "Limuzīnam Jāņu nakts krāsā" un "Mērnieku laikiem". Tieši ar sociāldemokrātijas izveidi savulaik sākās latviešu politiskā mobilizācija; 20. gadsimta sākumā LSDSP bija viena no vislabāk organizētajām un plašākajām sociāldemokrātu partijām Krievijā, savukārt visā starpkaru laikā – vispopulārākā partija ar vislielāko mandātu skaitu Saeimā. Tādēļ jautājums, kā gan ir skaidrojama šodienas situācija, kad sociāldemokrātiskās partijas Latvijā ir vai nu pavisam pajukušas, vai arī eksistē tajā formā, kuru savulaik apdziedāja Galičs – paranoiķi raksta nullītes, šizofrēniķi sien slotiņas.

Lai mēģinātu atbildēt šo jautājumu, jau iesākumā ir jāsaprot, par ko būs runa. Vispirms sociāldemokrātija būtu jānošķir no vienkārša kreisa populisma, kurš vēlas pirkt vēlētāju balsis ar dažādu labumu dalīšanu – kurš par to maksās, nav svarīgi. Lai nodarbotos ar šādu populismu, nebūt nav jāsaucas par sociāldemokrātu, savukārt tie, kas izmanto sociāldemokrātiju kā izkārtni šādām izrīcībām, patiesībā valkā šo vārdu nelietīgi. Sociāldemokrātija ir salīdzinoši saskanīgs priekšstatu kopums, kurš līdzās valsts lomai sociālā taisnīguma nodrošināšanā iestājas par virkni citu ideju – cilvēktiesībām, toleranci, dažādu mazākuma (sieviešu, etnisko un ādaskrāsas) grupu tiesībām. Turklāt sociāldemokrāti tradicionāli nav bijuši vienkārši dīkdienīgi intelektuāļi, kuriem pietiek ar revolucionāru runu bīdīšanu šaurā lokā. Atšķirībā no liberāļiem viņi nekad nav piemirsuši, ka valsts tomēr primāri ir kundzības instruments un, ja negribi, lai uzkundzējas un izmanto tevi, ir pašam jāiesaistās cīņā par varu. Tad lūk, šādas sociāldemokrātijas pie mums tiešām nav. Grūti teikt, vai tas ir labi vai slikti, bet – nav.

Iemesli tam ir divējādi. Vispirms, ir aplami iedomāties, ka kāda politiska spēka popularitāte vai tās zudums vienmēr ir saistīts ar makro līmeņa procesiem – socioloģiskiem vai sociāli psiholoģiskiem. Nebūt ne – ne mazāk liela loma ir konkrētām personībām un to pieņemtiem lēmumiem. Lai kā arī modernais priekšstats par tiesisku valsti un "likuma suverenitāti" ir centies iznīdēt personības lomu no politikas, tas nebūt nav pilnībā izdevies. Joprojām politikā ir pieprasījums pēc harizmātiska cīnītāja, kurš personificētu ideju un pārliecinātu cilvēkus sev sekot. Sociāldemokrātiem šāda figūra ilgus gadus bija Juris Bojārs, kurš pat neskatoties uz savu gebuhas pagātni, nešaubīgi bija viena no spilgtākajām personām 1990. gadu Latvijas politikā. Tomēr šāda tipa līderiem itin bieži ir grūti nodrošināt amata pēctecību – Bojāram līdzās LSDSP vadībā bija kā ar dihlofosu iznīdēti jebkuri iespējamie konkurenti. Rezultāts neizpalika, un pēc Bojāra aiziešanas no partijas palika pāri slapja vieta.

Tiesa, nevajadzētu novērtēt par zemu arī to Latvijas politiķu oportunismu, kuri ir ar mieru uz vietas pārdot savu "sociāldemokrātisko" vai "sociāli liberālo" pārliecību par iespēju tikt ievēlētam no kāda cerīgāka saraksta. Uzmetot acis šodienas Saeimas un valdības sastāvam, bez grūtībām identificēsiet virkni cilvēku, kuri vēl nesen iztaisījās dikti kreisi un pilnām mutēm lamāja to pašu "neoliberālo" politiku, kuras īstenošanā pašlaik piedalās. Taču ko lai dara – mūsu kreisie tradicionāli ir bijuši stipri vien tendēti uz politisku prostitūciju, kas, maigi izsakoties, nevairo šās ideoloģijas popularitāti.

Otrkārt, LSDSP noriets aizsākās pagājušās desmitgades sākumā, ap 2001.-2002. gadu, kad sevi pieteica kāda plašāka tendence – krievvalodīgo elektorāta ietekmes pieaugums un konsolidācija. Pēc attiecīgi 11 un 16 mandātiem 6. un 7. Saeimā "krievi" 2002. gadā dabūja veselus 25 mandātus 8. Saeimā. Iesākumā tie gan sašķēlās, un Jurkāns cerībā uz sadarbību ar latviešiem pameta Alfrēdu Petroviču un Tatjanu Arkadjevnu. Taču pēc mirkļa pazuda arī pats Jurkāns, un šodien "krievi" kontrolē gandrīz veselu trešdaļu Saeimas konsolidētā "Saskaņas Centra" veidolā. Nav pat īpaši svarīgi tas, ka LSDSP 2001. gadā izveidoja Rīgas domē koalīciju ar PCTVL – vienkārši Latvijas politikā sāka pakāpeniski mainīties atmosfēra. Ja līdz tam "krievi" Latvijas politikā bija tāda sīka neērtība vai pat kuriozs, tad pēdējo desmit gadu laikā tie ir kļuvuši par galveno problēmu – pat tad, ja tas netiek skaļi atzīts. Skaidrs, ka šādā izkārtojumā nebija un nav vietas nekādiem "nepareizajiem latviešiem" (to vēl nesen apliecināja Zatlera šaika ar savu "tanku" pasākumu). Arī LSDSP ne tikai bija pielaidīgāki pret "krieviem" Rīgas domē (tiesa gan, drīzāk aiz naida pret Šķēli, nevis ideoloģisku apsvērumu dēļ), bet arī bija jau izpelnījušies "promaskavisko" reputāciju attiecīgajos medijos – pat neskatoties uz to, ka nacionālās retorikas ziņā LSDSP kongresi brīžiem diez ko neatšķīrās no TB/LNNK kongresiem.

Raugoties uz latvisko sociāldemokrātu norietu, nerodas iespaids, ka kāds no šodienas jaunajiem entuziastiem būtu nopietni pārdomājis šos abus jautājumus – partijas cilvēkkapitāla jautājumu un etniskā dalījuma jautājumu. Daži jauno sociāldemokrātu entuziasti joprojām sapņo, ka varēs darboties tikai sociāli ekonomiskajā nišā un izvairīties no valodas, pilsonības un valsts ģeopolitiskās orientācijas jautājumiem. Tas, protams, ir bērnišķīgi. Tādēļ visdrīzāk Latvijai nāksies iztikt bez civilizētiem sociāldemokrātiem. Nu ko, varbūt tāds ir karmas likums. Varbūt savā iepriekšējā, pirmskara dzīvē Latvijai bija atvēlēts par daudz šitās mantas, tādēļ tagad nākas iztikt pavisam bez.

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0