Juris Dimiters, "Dialogs?"
 
Recenzija
14.12.2016

Bezspēcīgais vērotājs

 
Komentē
1

Kāds dīkdienīgs vērotājs vienudien iznāca no izstādes atklāšanas izrīkojuma "Arsenāla" zālē. Pilsētas akmeņus klāja plāna sniega un apledojuma kārtiņa, un turpat pie notikuma vietas ārdurvīm, omulīgi kūpēdams kā tāds patvāris no krievu klasiķa romāna, šofera uzraudzībā nepārtrauktā gatavībā stāvēja apvidus auto ("Vai  tādā vecā romānā būtu lietots apzīmējums: "на парах"?" pazibēja, bet tūdaļ atkal apdzisa vērotāja prātā). Turpat dažus soļus tālāk droši pieklājīgā attālumā no durvīm tāpat palēnām kūpēja un jau agrā jaunībā pāragri un varbūt tikai pēc 1 minūtes nomirt gatavojās daži pēdējie tabakas smēķētāji Eiropā. No izstāžu zāles iznāca un mašīnā ietrausās pašapziņā un labi šūdinātā mētelī silti iekūņojies kungs. Vērotājs pievērsa uzmanību tam, ka kungs netika iznests ar kājām pa priekšu, pat nemēģināja vemt. Šī vērojuma tapšanas brīdī netika izsaukta arī policija – kaut kāda ņemšanās ar policiju jau reiz bija notikusi toreiz, kad šajā pašā izstāžu zālē kāds ļaundaris ar aizsegtu seju pamanījās no Miķeļa Fišera gleznas nolupināt un aiznest tur pielīmētas vai varbūt pat īstas "Ecstasy" tabletes. Taču vismaz dažas no iepriekšminētajām blaknēm klusībā bija gribējies sagaidīt, jo atklājamā izstāde bija Kristiana Brektes "Arsenāls" un "visi" taču zina, ka Brekte ir mūsu mākslas agent provocateur, lai ko arī šāds statuss vai tituls katra mūsu saprašanā nozīmētu.

To nodomājis, vērotājs atcerējās pirms neilga laika Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notikušajā konferencē "Septiņdesmitie. Desmitgades devums Latvijas kultūrā" noklausīto mākslas zinātnieka Jāņa Borga priekšlasījumu. Borga uzstāšanās bija raits un vai nu atmiņu atsvaidzinošs (tiem, kas no 20. gadsimta 70. gados dzīvojuši), vai dažbrīd varbūt arī mulsinošs priekšnesums. Mulsinošs tas varēja šķist tai publikas daļai, kas pieminēto notikumu laikā vēl nebija piedzimuši un tāpēc dažu mākslas zinātnieka joku vai asprātību īsti neuztvēra vai pat noturēja par specifisku, 70. gadu mākslas teorijā lietotu zinātnisku žargonu. Konference bija pieskaņota divām ekspozīcijām: turpat muzejā iekārtotajai Jura Dimitera darbu izstādei "Priekškara paslēpes" un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā apskatāmajai "Septiņdesmitie. Skaistuma lietderība".

Lietišķās mākslas izstāde "Septiņdesmitie. Skaistuma lietderība" vērotājam un priekšlasījuma klausītājam uzvēdīja agras bērnības atmiņas, kad vecāki viņu ik vasaru veda gandrīz vai rituālā pastaigā uz Dārzkopības un biškopības biedrības paraugdārzu Siguldā, kur līdzās dažādu šķirņu puķēm un košumaugiem gludi nopļautos mauriņos gozējās nozares labāko mākslinieku jaunākais veikums tā sauktās dārza keramikas žanrā. Dārza keramika bija asprātīgs un rezultatīvs alibi daudziem māksliniekiem, kas 60.–70. gadu mijā arvien biežāk mēdza satraukt publiku ar lietišķo mākslu, kuras lietišķums pirmajā acumirklī nemaz nebija tik viegli saskatāms. Līdzīgs alibi citās jomās strādājošajiem un, piemēram, ar instalācijām, performancēm un vēl visu ko eksperimentēt tīkojošajiem tajā laikā varēja kļūt dizains. Uz jautājumu: "Vai tad tā ir lietišķā māksla?" par dārza keramiku allaž varēja atbildēt: "Pavei, dārzā tā kaut kur tur stāv!" Vai paironizēt, kā reiz kādā sarunā Jānis Borgs, un šos keramikas veikumus nodēvēt par "pārakmeņojumiem".

Ironijai gan piemīt daži sen zināmi trūkumi. Vispirms jau, nepārzinot "ironizētāja" nodomus, noskaņojumu un ironizēšanai pakļauto subjektu vai objektu, ironija var izrādīties tikpat nesaprotama kā apzīmējums "dārza keramika". Par to itin bieži var pārliecināties, redzot, kā ironija tiek uztverta un kādus pārpratumus spēj izraisīt elektroniskajā sarakstē, īsziņās, internetā publicētajos komentāros un citos vienreizlietojamos tekstos. Taču daudz senāks un krietni vēl pirms "postmodernās ironijas" piedzimšanas labi zināms ironijas vājums ir tās ciešās attiecības ar, atvainojos par kalambūru, to pašu vājumu jeb, precīzāk sakot, bezspēcību.

Par to vērotājs iegrima apcerē, aplūkojot dažādos laikos tapušos un šobrīd mākslas muzeja jaunajā zālē vienkopus skatāmos Dimitera darbus. Viņš iztēlojās evolūcijas līniju, kuras vienā galā būtu agrīni mēģinājumi grafiski interpretēt Rietumu mākslas paraugos saskatītu sirreālismu, tad kaut kur pa vidu un pamīšus ar darbošanos vēl vairākās nozarēs – "sociālais plakāts", bet mums laika ziņā tuvākajā galā... jau atkal "sociālais plakāts".

Ironija bija viena no padomju cilvēka izdzīvošanas receptēm. Lai gan varas stingrība laika gaitā mainījās un pamazām atslāba, lietu, par kurām tieši un plaši labāk neizteikties, netrūka. Viens no paņēmieniem varēja būt ironija – ja jau tāpat nekas nebija tā, kā izskatās, kāpēc gan par to arī neizteikties tā, ka pateiktais var nozīmēt kaut ko pavisam citu nekā to, pēc kā izklausās. (Turklāt saglabājot arī atkāpšanās ceļu, sak': "Tur nekādu apslēptu nozīmju nav!") Sirreālisms šādām izpausmēm varēja šķist piemērota forma – Renē Magrits taču arī darbiņā "Attēla nodevība" pie pīpes attēla paziņoja "Šī nav pīpe", bet Luisa Bunjuela "Buržuāzijas diskrēto šarmu" bija jābūt redzējušam "katram kulturālam cilvēkam".

Kā un vai šādu izteiksmes formu daudzos no pazīstamākajiem plakātiem ietekmējusi Jura Dimitera tieša pietuvinātība Latvijas padomju mākslas oficiālajam galam "pa ģimenes līniju", ir grūti spriest, taču, iespējams, tā šo daudznozīmīgi kritizējoši un populistiski vispārīgo, tomēr allaž pārsteidzoši maz pasakošo gludo formu valodu mudināja noslīpēt līdz pilnībai. Par tās izkoptību un spēku liecina arī fakts, ka Dimiters tādā pašā garā kā 80. gados ir turpinājis savos plakātos visu ko "kritizēt" arī 90. un tālāk jau 21. gadsimtā, kamēr citam mūsu sirreālisma piejaucētājam Mārim Ārgalim, mainoties laikiem un parādoties arvien jaunām izteiksmes iespējām, valodas sajuka paša būvēta Bābeles torņa drupās. Tā kā padomju gados lolotā ironijas kultūra pārsvarā bija nekaitīgi neproduktīva (kaut kas līdzīgs šērošanai un laikošanai sociālajos tīklos, kas pati par sevi reti ko spēj ietekmēt), zināmu pievilcību tajā varēja saskatīt arī oficiālās varas pārstāvji: tā teikt, lai jau nolaiž tvaiku un asprātīgi parisina kādu ekoloģijas tēmu plakāta formātā, un neatliks laika vārīt visādas nopietnas ziepes.

Tikmēr laiva, kurā nu jau sēž arī Kristians Brekte, ir pa laika straumi krietni pavirzījusies uz priekšu, un viņa darbos un nedarbos visdrīzāk vairs nebūtu jāmeklē ironija vai postmodernisms, bet nu jau jālieto vēl mulsinošākais apzīmējums "postironija". Citiem vārdiem sakot, ja arī kaut kas tur izskatās pēc ironijas un tātad pēc kaut kā, kam patiesībā ir pavisam cita nozīme, šī apslēptā nozīme, kā var izrādīties, ir vien tāda, ka tā nemaz nav bijusi ironija, vien pēc tādas izskatījusies, izklausījusies vai citādi iztaisījusies. Nāve, kas kā tēma, izejmateriālu un vēsturisku kontekstu sagādniece Brektes darbos bijusi klātesoša vai vismaz tuvu stāvējusi jau pasen, varbūt ir bijusi pati pirmā postironijas praktizētāja dzīvo – un tātad mirstīgo – būtņu vēsturē. Lai ko mēs katrs iztēlotos par to, kā nāve pienāks un kas pēc tās mūs sagaidīs, patiesību mēs "uzzināsim" vien tad, kad par to nevienam vairs nebūs iespējams pastāstīt ne privātā "Facebook" ierakstā, ne ziņu pārraidē no notikuma vietas. Tāda, lūk, nāves jeb likteņa protoironija, jo kaulainā uzvedas gluži kā personāžs no, iespējams, asprātīgākā mēģinājuma izskaidrot jēdzienu "hipsteris": "Tāds, kurš dejo, it kā patiesībā nemaz nedejotu." 

Varbūt šī īpatnība tad arī allaž apgrūtinājusi nāves attēlošanu vizuālos tēlos. Izvēlēties pelēku kukažiņu ar sirpi, dejojošu skeletu, ezera dzīlēs mītošu mošķi ar mačeti, palagā ievīstījušos tukšumu vai varbūt kādu nedzīvu lietu – tas nudien nav viegli. Taču, lai kādus tēlus mēs izraudzītos, tā vienmēr būs mānīšanās, jo par sev nezināmu lietu mēs centīsimies kaut ko pateikt, izmantojot zināmus, jau esošus, mums pazīstamus veidolus un pavairotus tēlus. 

Gadījās dzirdēt, ka dažs Brektes izstādē sajuties neomulīgi, nonākdams aci pret aci ar vēsturiskajām "mūsu senču" fotogrāfijām, kuru sejas mākslinieks pārvērtis pavisam vienkāršu ģindeņu noģīmjos. "Nu, tomēr strēlnieki... tomēr brīvības cīņas..." kāds samulsušais vai aizskartais mēģināja pamatot savus iebildumus, bet, šķiet, pat neaizdomājās par to, ka bildēs redzamais ir gandrīz vai hiperreāls lietu kārtības atainojums, jo, grozies kā gribi, ar pilnu pārliecību var sacīt, ka visi fotogrāfijās redzamie jau kādu laiku tik tiešām ir ģindeņi – vai kas nu no tiem pāri paliek vēl pēcāk. Tomēr ar šādu "jauno" atklātību, kas, kā lasīts, esot viens no postironijas agregātstāvokļiem, vērotājam tajā vakarā bija par maz.

Gribot negribot bija jāaizdomājas par birkām, ko cilvēki mēdz piekarināt māksliniekiem, bet pēcāk laimīgs nav neviens. Spilgtākais piemērs laikam ir rokmūzika, kur no mūziķiem sagaida, ka ikviens nākamais albums būs tikpat labs vai labāks nekā iepriekšējais. Un tad nu ir visas tās sirmi godājamās zvaigznes, kas līdz kapa malai staigā savu pusaudžu gadu drēbēs vai citkārt iztaisās kā ķēmi, skrienot pakaļ jaunākajām modēm. Par Brektes izstādē skatāmā saistību ar mūziku aizdomāties iznāk ne tikai tāpēc, ka vienā no darbiem mākslinieka pašdarinātas kokles skaņas tiek pārvērstas ar elektriskās ģitāras efektu pedāļiem, vai tāpēc, ka daudzi Brektes "nāves dejas" estētikas elementi ir tieši aizgūti no gotiskās un visādas citas rokmūzikas vizuālās kultūras klišejām, bet arī tāpēc, ka līdzās paredzamajai izstāžu apmeklētāju publikai dramaturģiski iekārtotajās (nedrīkst aizmirst, ka Brekte ir scenogrāfs) ekspozīcijas zālēs klīda liels skaits meiteņu, kas pustumsā izskatījās tā, it kā būtu atnākušas uz koncertu, jau noklausījušās vai nokavējušas iesildītājgrupas uzstāšanos un tagad nepacietībā gaidītu galvenās zvaigznes parādīšanos. 

Taču pēc tā, ko tovakar bija pagādājis Brekte, nebija iespējams saprast, ko no viņa turpmāk sagaidīt. Salīdzinot ar agrāk skatītām mazāka mēroga izstādēm, šoreiz, kā šķita, darbiem ir krietni vien mazāks triecienspēks (kā jau minēju, sašutis vai kā citādi psihofiziski sists neizskatījās gandrīz neviens). Tam iespējami vairāki izskaidrojumi. Viens varētu būt tāds (dažos darbos var saskatīt tādus nolakotus mājienus), ka mākslinieks meklē ceļu, kā savu "šoka terapiju" pārvērst salona precē (muzeja suvenīru veikaliņā pārdodamā "merčandaizingā" u.tml.). Otrs – ka varbūt tāda vienkārša, pabailīgu ļautiņu tramdīšana ar aizsegtu ģīmi un tumšiem kaktiem Brektem (kā nekā – mācībspēks, asociētais profesors Latvijas Mākslas akadēmijā) sāk kļūt neinteresanta, jo prasme izraisīt nepamatotu sašutumu vai riebumu kaut kādā brīdī var kļūt tikpat repetatīva un neko daudz nepasakoša kā ironija par to, kas nav tavos spēkos un tavā varā.

Taču tad vērotājs nosprieda, ka nav jau arī nemaz tik svarīgi, kurš un vispār kāds no variantiem piepildās, jo galvenais jau būs vien tas, lai nākamā gadsimta darbi neatgādina to, ko apzināti vai neapzināti nav bijis iespējams paveikt iepriekšējā. Vērotāju sagrāba vējš, un vēl pēc acumirkļa iela bija pavisam tukša.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1