Komentārs
16.02.2015

Bezjēdzīgi pavadīta nakts Minskā

Komentē
1

Par karu (jebkuru) rakstīt ir tik sasodīti grūti (viss paustais liekas liekulīgs, paviršs...), ka iesākšu iztālēm.

Jau krietns laiks bija pagājis kopš serbu un horvātu kara, kad iegadījās vilcienā doties no Zagrebas uz Splitu. Uzdevums: atrast sarunu tēmu ar blakus sēdošajiem studentiem. Lai būtu literatūra. Izpildījums: aizmāršības dēļ, lepni demonstrējot savu erudīciju, starp uzvārdiem noskandēju arī serbu autorus. Rezultāts: sabojāts brauciens. Toreiz likās, ka tas tomēr ir ačgārni, ja a) naids tiek pārcelts uz kultūru, b) tas saglabājas arī nākamajās paaudzēs. Tomēr kādas man tiesības spriest. Baidos, ka tas pats notiek arī Krievijas un Ukrainas konflikta gadījumā. Pērn vienā no nepārprotami liberālajiem Krievijas "biezajiem žurnāliem", "Otečestvennije zapiski" (Nr. 6.), kāds autors sarūgtināts pārmeta ukraiņiem, ka viņi vairs nešķirojot, tā teikt, "NTV" un "Doždj". Ukraiņi esot ierāvušies savā naidā un neredzot vairs Krievijas sabiedrībā nianses. Lasīju un domāju: šo krievu intelektuāli var saprast, bet diez vai viņš var iejusties ukraiņu situācijā... Šo repliku mērķis ir pateikt, ka, manuprāt, attiecības starp abām valstīm un nācijām (lai gan, cerams, starp nāciju un valsti nav vienādības zīme) ir tik fundamentāli sagandētas, ka nekādas Minskas vienošanās par pamieru tās neuzlabos. Vismaz tuvāko desmit gadu laikā. Un tas ir ļoti, ļoti nelāgi – kaut egoistisku apsvērumu dēļ.

Proti, būsim godīgi – ja runa nebūtu par Krieviju, vairumu no mūsu un Rietumu sabiedrības gluži labi apmierinātu konflikta "iesaldēšana". Vai kādam Rīgā un Berlīnē laupa naktsmieru, piemēram, fakts, ka nu jau desmitiem gadu armēņi un azerbaidžāņi skatās viens uz otru caur automāta tēmēkli Kalnu Karabahā? Nē. Laiku pa laikam kāds tiek nošauts, bet ko padarīsi. Tas nav mums "blakus" un, tas vēl svarīgāk, abu karojošo pušu resursi ir ierobežoti. Savukārt Austrumukrainas gadījumā pat šāds mierinājums – ar netīru sirdsapziņu, un tomēr – nav iespējams. Jo nekādas "iesaldēšanas" nebūs.

Nekādas vienošanās netraucēs Krievijai, piemēram, ietērpt savus kaujiniekus Ukrainas armijas uniformās, tad veikt provokācijas, kas pēc tam izmantojamas kā "pierādījums", ka ukraiņi vienošanos neievēro. Ar visām no tā izrietošajām sekām. Pēc mēnešiem ilgās melošanas, acīs skatoties, tas Kremlim nekādas problēmas neradītu.

Pat ja ukraiņi, zobus sakoduši, provokācijām neatbildētu un slikts, bet kaut kāds pamiers saglabātos,  Putinam ir nepieciešama pilnvērtīga konflikta saglabāšana pašmāju psihozes uzturēšanai. Kā zināms, Maskavas oficiālais viedoklis ir, ka ar ukraiņu rokām Rietumi grib pazemot, nolikt pie vietas utt. Krieviju. Ja karš Austrumukrainā pierimst (salīdzinoši), ko Putins teiks savai auditorijai? Ka Rietumi Doņeckā dabūjuši pa degunu un atkāpušies? Neizklausās pārliecinoši. Tātad, pat ja asinsizliešana Ukrainā mazināsies, Kremlis meklēs Rietumu "spiediena" pazīmes citur. Lai tikai varētu kaut kam vīrišķīgi pretoties.

Ja lasītājs ir tiktāl ticis, viņam ir pilnas tiesības ērcīgi jautāt, vai autors pats saprot, kādi secinājumi izriet no šīs pārgudrās vāvuļošanas? Vai viņš grib teikt, ka būs karš? Vai viņš, ērti iekārtojies pie datora, bezatbildīgi pieļauj Krievijas iebrukumu Baltijā? Uzrakstīs šausmas un tad vienā mierā dosies savās gaitās, ja?

Nē, es to nesaku. Apzinoties, ka jebkuras rekomendācijas izskatās smieklīgi, es saku, ka zināmā mērā Putinam ir taisnība. Tas ir: ja Kremlis netiks ar vēl stingrāku ekonomisku sankciju palīdzību patiešām "nolikts pie vietas", nekāda pamiera, daļēja pamiera, trausla pamiera un velns zina kāda vēl "kompromisa" nebūs. Rietumu – un Latvijas – elitei ir jāsaprot jautājuma reālā cena. Pat ja sankcijas mums nozīmētu ekonomisko recesiju, IKP jūtamu kritumu utt., tās ir nelaimes, kas ar laiku ir pārvaramas. Tās ir ārkārtīgi nepatīkamas, bet tās nav beigas visam. Savukārt, ja no sankciju pastiprināšanas atsakās, tad, jā, var izdoties izvairīties no ieslīdēšanas krīzē, bet tad arī jārēķinās, ka šo sasniegumu tāpat nāksies zaudēt. Jo Kremlis atelpu izmantos savā labā un uzbruks atkal. Nav nozīmes, kad – pēc gada, diviem vai trim. Cerēt uz pretējo ir tas pats, kas ar "atpakaļejošu datumu" brīnīties, kāpēc pirmās militārās neveiksmes un iedzīvotāju materiālā stāvokļa pasliktināšanās, teiksim, 1942. gadā netraucēja Hitleram turpināt slīcināt asinīs kontinentu.

Un ir pilnīgi vienalga, vai problēma ir Putina psihiskās kaitēs, čekista dabā vai vēl kur citur. Līdzīgi kā ir pilnīgi vienalga, kādas tieši fobijas bija Hitleram. Skarbā patiesība, ko diplomāti un politiķi nedrīkst paust, skan tā: ja mēs negribam karu, mums ir nepieciešama novājināta Krievija.

Vai tāda patiesība nenozīmē haosu šajā milzīgajā teritorijā un attiecīgi briesmas? Riskants scenārijs, piekrītu. Tomēr tikai tad, ja Krievijas ekonomika piedzīvos reālu krīzi (nevis sadzīviskas neērtības vai mazākus tēriņus, salīdzinot ar "treknajiem gadiem" kaimiņvalstī), tās iedzīvotāji varbūt kaut mazliet atskurbs un sāks domāt, kas viņiem ir svarīgāk.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!