Kultūra
16.07.2015

Bez tiesībām. Seksuālās minoritātes 20. gadsimta Latvijā

 
Komentē
3

Seksuālo minoritāšu emancipāciju Latvijas teritorijā veicināja Pirmais pasaules karš, kura norišu rezultātā nejauši, bet būtiski tika samazināta sodāmība par pederastiju [1].

Norma, kas kriminalizēja tā saucamo "vīriešu kopošanos" (мужеложство), Krievijas impērijā bija spēkā līdz 1917. gadam, kad boļševiki valsts apvērsumā sagrāba varu. Tā bija ieviesta 1832. gadā kā pirmā Krievijas impērijas likumu kopojuma 995. paragrāfs, kas par vīriešu viendzimuma anālo dzimumaktu (nevis seksuālo orientāciju) noteica sodīt, atņemot visas personiskā un īpašuma stāvokļa dēļ piešķirtās tiesības un izsūtot arestantu labošanas nodaļās, parasti uz Sibīriju, uz laiku no četriem līdz pieciem gadiem.

Situācija mainījās Pirmā pasaules kara gaitā, kad Vācijas armija okupēja Krievijas impērijas Kurzemes un Vidzemes provinces. Tās okupācijas pārvalde 1917.–1918. gadā šajās teritorijās piemēroja tiesiskās normas, ko bija izstrādājuši Krievijas impērijas juristi jau 1903. gadā; to skaitā arī normu, kas pederastiju paredzēja sodīt vairs tikai ar ieslodzījumu cietumā uz vismaz trim mēnešiem. Visā veselumā šis krimināllikums, saukts par 1903. gada 22. marta Sodu likumiem, pašā Krievijas impērijā tā arī nebija stājies spēkā, toties par savu to noteica Pirmā pasaules kara izraisīto politisko pārmaiņu rezultātā nodibinātā Latvijas Republika. Tas nozīmē, ka solis homoseksualitātes emancipācijas virzienā bija sperts neapzināti, pārņemot visu krimināllikumu kopumā un nediskutējot par to ne ekspertu vidū, ne publiskajā telpā. Soda būtiskā samazināšana nebija pašu homoseksuāļu sasniegums, jo viņi nebija organizējušies kustībā, kas cīnītos par savu tiesību atzīšanu.

Republikas mantojums

Jaunā Latvijas valsts, kā jau minēts, pederastiju kriminalizēja kā vienu no netiklības noziegumu veidiem. No 1933. gada 1. augusta līdz ar jau pašu Latvijas juristu izstrādātā Latvijas Sodu likuma spēkā stāšanos norma par pederastijas akta izdarīšanu tika liberalizēta – sods ar ieslodzījumu cietumā vairs netika konkretizēts ar noteiktu laiku. Tas nozīmēja, ka tiesnesis varēja piespriest arī mazāku sodu nekā pirms tam obligāti prasītos vismaz trīs mēnešus. Sieviešu viendzimuma aktus Sodu likumi vispār nepieminēja, kas nozīmē, ka lesbietes Latvijas valstī (tāpat kā Krievijas impērijā) netika uzskatītas par tiesību subjektiem. Tam iespējami vairāki cēloņi. Tiesiskā neesamība varēja atspoguļot tā laika priekšstatu par to, ka nav iespējama no vīrieša neatkarīga sievietes seksualitāte. Un tiklab tā varēja liecināt arī par to, ka sieviešu viendzimuma attiecības netika uzskatītas par sociālo iekārtojumu apdraudošām.

Tomēr soda samazināšana par vīriešu viendzimuma dzimumaktu nenozīmēja kādu tiesību iegūšanu. Joprojām jebkurā brīdī, pamatojoties uz aizdomām, homoseksuāli piespiedu kārtā varēja nogādāt pie ārsta, lai rektālās izmeklēšanas rezultātā mēģinātu konstatēt fiziskas pazīmes, kas "pierādītu" pederastijas aktu veikšanu. Tādas tiesības gan tika izmantotas samērā reti, ja tā var vērtēt faktu, ka 17 gadu laikā (1922–1938) Latvijā ārsti veica 87 tiesu medicīniskās ekspertīzes. Kriminālvajāšana, protams, bija pazemojoša, bet nebija masveida. Piemēram, Rīgas apgabaltiesā pirms pirmās padomju okupācijas tika iztiesātas vismaz sešas krimināllietas: viena parlamentārajā demokrātijā un piecas autoritārā režīma laikā. Parlamentārās demokrātijas laikā tiesa apsūdzētajiem piesprieda minimālo sodu (trīs mēneši cietumā). Divus no trijiem notiesātajiem apžēloja Valsts prezidents. Četrās no piecām krimināllietām, kas iztiesātas autoritārā režīma laikā, tiesnesis piesprieda mazāku sodu par "tradicionālajiem" trīs mēnešiem cietumā.

Vajadzība dot seksuālajām minoritātēm tiesības starpkaru Latvijā netika apspriesta, un to neprasīja ne paši minoritāšu pārstāvji, ne tā laika viedokļu līderi. Tas attiecas uz teju visu 20. gadsimtu līdz Latvijas valsts neatkarības atjaunošanai. Tolaik pastāvošo priekšstatu kontekstā transdzimtes personas pat neiedomājās par to, ka varētu prasīt kādas īpašas transpersonas tiesības, jo viņi sevi uztvēra sev zināmajās dzimumidentitātēs kā vīrieti vai sievieti. Tomēr viņi mēģināja panākt, lai tiktu atzītas viņu iedomātā dzimuma tiesības. Piemēram, divas transdzimtes personas, kuru laulības 20. gadu pirmajā pusē tika noslēgtas Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā, mācītājiem nezinot, ka līgavaiņi šajos pāros ir transdzimtes personas (dzimuši kā sievietes). Pēc šo laulību leģitimitātes apšaubīšanas 30. gados šīs personas centās pierādīt savu vīriešu identitāti un attiecīgi panākt vīrieša tiesību atzīšanu. Vienam gadiem ilgā tiesvedības procesā izdevās to pierādīt, jo laulībā bija piedzimuši trīs bērni. Savukārt otram, izsniedzot jaunu personu apliecinošu dokumentu, tika uzspiesta sievietes identitāte, bet laulība – anulēta, tāpēc ka Tieslietu ministrijas jurists apgalvoja, ka šis cilvēks ir jāuzskata par "homoseksuālistu" (lesbieti), savukārt laulība viendzimuma personu vidū nav iespējama.

Otrā pasaules kara okupācijas

Padomju okupācija seksuālo minoritāšu stāvokļa ziņā atgriezās pie tikpat represīvas politikas, kāda bija pastāvējusi 19. gadsimta Krievijas impērijā. Latvijas Republikā paredzētais sods par pederastiju bija ieslodzījums cietumā, neparedzot konkrētu laiku, kas praksē lielākoties nozīmēja ieslodzījumu līdz trim mēnešiem. Latvijas PSR savukārt līdz 1961. gada 31. martam par to pašu "pārkāpumu" noteiktais sods bija brīvības atņemšana uz laiku no trim līdz pieciem gadiem. To paredzēja Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas Kriminālkodeksa 154. a pants.

PSRS šis kodekss bija pieņemts jau 1926. gadā, kad homoseksualitāte Padomju Savienībā bija juridiski legāla, bet ar šo uzvedību kriminalizējošo 154. a pantu tika papildināts no 1934. gada 1. aprīļa. Pagaidu lietošanai Latvijas PSR teritorijā to ieviesa PSRS Augstākās Padomes prezidijs ar 1940. gada 6. novembra dekrētu.

Pirmajā padomju okupācijas gadā (1940–1941) tika apcietināti un notiesāti daudzi Latvijas iedzīvotāji. Apsūdzības liecina, ka tā sauktais pants par pederastiju netika inkriminēts. Tas nozīmē – ja viņu vidū bija homoseksuāļi, visticamāk, tika izvirzītas politiskas apsūdzības. Apcietināto nopratināšanas protokolos reti, tomēr ir minēta tāda veida lakoniska informācija kā, piemēram, X ir intīmās viendzimuma attiecībās ar Y un Z. Tomēr krimināllietu dokumenti neliecina par to, ko NKVD (Народный комиссариат внутренних дел – Iekšlietu tautas komisariāts) tālāk darīja ar tādu informāciju. Iestāžu savstarpējā sarakste mudina pieņemt, ka homoseksuālu uzvedību savā kontroles zonā kara laikā padomju represīvo struktūru darbinieki uzskatīja par bīstamu, jo to varēja izmantot pretinieks "izlūkošanas aģentūras vervēšanai". Ļeņingradas frontes dzelzceļa karaspēka kara prokuratūras prokurors informāciju par to, ka 1945. gada aprīlī prokuratūra Rīgā atklājusi "pederastu savienību", uzskatīja par tik svarīgu, ka rakstīja Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas sekretāram Jānim Kalnbērziņam. Prokurors informēja, ka "savienība" esot organizējusies nacistu okupācijas gados un darbojusies līdz tās atklāšanas brīdim un ka tās būtība esot "savienības locekļu savstarpēja dzimumtieksmes apmierināšana izvirtīgās formās". Iespējams, CK sekretārs tika informēts tāpēc, ka lietā bija iesaistīti arī valsts iestāžu, partijas un uzņēmumu darbinieki. 13 personas tika nosauktas vārdos. Attiecībā uz vīriešiem, kuri netika apsūdzēti, bet atlaisti no darba, tika piezīmēts, ka šīs personas "vajag sistemātiski uzraudzīt un pieņemt atbilstošus mērus pa Veselības tautas komisariāta un sabiedrisko organizāciju līniju, lai viņas neturpinātu nodarboties ar pederastiju".

Par nacistu okupācijas laiku (1941–1944) pagaidām nav izdevies atrast dokumentus, kas liecinātu par homoseksuāļu vajāšanu Latvijas teritorijā, kas nozīmē, ka nacistu politika ieņemtajā Latvijā ir atšķīrusies no Vācijā īstenotās politikas, kur par homoseksuālu uzvedību cilvēkus ieslodzīja koncentrācijas nometnēs.

Padomju Latvijā

Otrā pasaules kara beigās Padomju Savienība otrreiz okupēja Latvijas teritoriju. Līdz 40. gadu beigām tā sauktajā staļinisma posmā Padomju Savienībā homoseksuāļu uzraudzība atradās drošības milicijas kompetencē. Tās arhīvi joprojām ir nepieejami, visticamāk, homoseksuāļi tika arestēti, inkriminējot pantu, kas paredzēja sodīt par pretpadomju darbību. Nākamajā posmā – 50.–60. gados – homoseksuāļu uzraudzība tika nodota parastās milicijas kompetencē, kas pederastiju kriminalizējošo pantu izmantoja drīzāk ar publiskās telpas sociālās "tīrīšanas" mērķi, nevis lai vajātu par uzvedību, kas tika uzskatīta par padomju cilvēkam nepiedienīgu.

Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas Kriminālkodeksa pagaidu lietošana Latvijas PSR bija ieilgusi uz teju 20 gadiem. Tikai no 1961. gada 1. aprīļa spēkā stājās Latvijas PSR Kriminālkodekss, kas savā ziņā mīkstināja sodu, jo neparedzēja soda minimālo robežu, bet noteica, ka pederastija sodāma ar brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem saskaņā ar 124. panta 1. daļu. Attiecībā uz sieviešu viendzimuma attiecībām padomju juridiskais regulējums neatšķīrās no Latvijas Republikas prakses – Krimināllikums tādas attiecības nepieminēja.

Tiesiskās normas komentētāji apgalvoja, ka abpusēji labprātīgi vīriešu dzimumsakari ir noziegums, tāpēc ka pārkāpj dzimumattiecību "sociālo nokārtojumu", proti, normu, kas paredz, ka dzimumattiecībām jānotiek starp pretēju dzimumu personām. Tāda nozieguma "abi dalībnieki rīkojas ar tiešu nodomu. Viņi abi apzinās savas rīcības faktisko pusi un sabiedrisko bīstamību un vēlas tādā veidā apmierināt savas dzimumkaislības".

Cik lielā mērā norma tika piemērota, nav zināms. Fakti ir fragmentāri un neļauj spriest par periodu kopumā. Notiesāto skaits Padomju Savienībā strauji pieauga 60. gadu beigās. Tas liecina, ka pastāvēja modernizēta rutīna policijas uzraudzībā: reidi subkultūras teritorijās, ievilināšana "lamatās", tiesu medicīniskās ekspertīzes. Piemēram, 1969. gadā visā PSRS tika notiesāti 993 vīrieši, no kuriem 641 – Krievijas Padomju Federatīvajā Sociālistiskajā Republikā. Pārējās 14 republikās – 352. Par Latvijas PSR kaut kādu priekšstatu var radīt fakts, ka Rīgā 1969. gada 11 mēnešos pie kriminālatbildības par 124. panta 1. daļas pārkāpšanu tika saukti 12 cilvēki sešu krimināllietu ietvaros.

Par vainu mīkstinošiem faktoriem tiesa uzskatīja ģimenes stāvokli: ja homoseksuāla persona bija precējusies vai apprecējās lietas izmeklēšanas gaitā, tas tika interpretēts tā, ka "minētā persona ir zaudējusi sabiedriski bīstamo raksturu". Pret personu lietu varēja izbeigt, atsaucoties uz to, ka viņš agrāk homoseksuālus aktus nav veicis, bija alkoholiskajā reibumā, tika pavests, tomēr seksuālajā aktā izpildījis aktīvo lomu, savu vainu atzina, notikušo nožēloja, bija ģimenes tēvs, darbavieta sniedza pozitīvu raksturojumu, tiesu medicīnas eksperti apgalvoja, ka viņš nav nodarbojies ar pederastiju.

Milicijas struktūras homoseksuāļiem uzmanību pievērsa, lai īstenotu juridiskās normas, kas paredzēja sodus par pederastiju un par venerisko slimību izplatīšanu. Savukārt veselības aizsardzības struktūru lokā viņi nokļuva, jo tika uzskatīti par otro lielāko (pēc prostitūtām) venerisko slimību izplatīšanas avotu. Homoseksualitātes kriminalizēšana bija veicinājusi ekstensīvu bezpersonisku seksu, bet tas savukārt – saslimstību ar veneriskajām slimībām, kas tika piespiedu kārtā ārstētas Rīgas Ādas un veneroloģiskā dispansera speciālā režīma stacionārā ar cietumam līdzīgu režīmu.

Vārdu sakot, homoseksuāļi, kuri bija nokļuvuši milicijas vai venerologu uzmanības lokā, tika reģistrēti vismaz divās kartotēkās. Vienu veidoja Republikāniskais ādas un venerisko slimību dispansers. Otra bija milicijas kartotēka, kas atradās Rīgas Izpildu komitejas Iekšlietu pārvaldes Kriminālizmeklēšanas nodaļas pārziņā.

1965. gadā Rīgas milicijas pārvaldē tika izveidota divu darbinieku operatīvā grupa, kas strādāja ciešā sasaistē ar Rīgas Ādas un veneroloģisko dispanseru. Vienas operatīvās grupas darbinieka pārraugāmā mērķgrupa bija sievietes, par kurām tika apgalvots, ka viņu dzīvesveids ir amorāls, savukārt otrs atbildēja par vīriešu viendzimuma sakaru apkarošanu. Operatīvie darbinieki ar tādiem pašiem pienākumiem bija iecelti arī citur Latvijā – republikāniskās pakļautības pilsētu un rajonu milicijas nodaļās.

60. gados homoseksuāļi varas struktūru uzmanības lokā nokļuva šādi. Vispirms venerisko slimību dispanseri informēja Iekšlietu ministrijas orgānus par potenciāli slimajiem, kas savukārt informāciju nodeva Rīgas milicijas garnizona iecirkņu pilnvarotajiem. Viņi informēja savas struktūras miličus un brīvprātīgos kārtības sargus, kuri kopā ar operatīvo grupu devās reidos, lai patrulētu homoseksuāļu satikšanās vietās, visus tur sastaptos aizturētu, nogādātu dispanserā un piespiedu kārtā medicīniski izmeklētu. Visu šo procesu uzraudzīja LPSR prokuratūra.

Padomju Savienībā tika praktizēta arī piespiedu ārstēšana no homoseksuālās orientācijas, ievietojot cilvēkus stingra režīma psihiatriskajās slimnīcās un izmantojot piespiedu ārstēšanas līdzekļus. Tāda prakse tika īstenota arī Latvijas PSR, tomēr "ārstētie" cilvēki publiski pagaidām par to nevēlas runāt. 1969. gada 30. decembrī Rīgas Iekšlietu pārvaldes Kriminālizmeklēšanas nodaļas uzskaitē (kartotēkā) bija 481 homoseksuālis. Homoseksuāļu iespējas veidot savu karjeru bija atkarīgas no prasmes neļaut nojaust savu seksuālo orientāciju. Bieži darbavietās tas bija zināms noslēpums, ko nebija pieņemts publiski apspriest. Pat ja kādu atlaida seksuālās orientācijas dēļ, oficiāli tika formulēts cits iemesls, bet atrašanās tādā milicijas kartotēkā nozīmēja draudus tikt manipulētam pastāvošās varas interesēs.

Kopumā viendzimuma dzimumaktu kriminalizēšana un Padomju Savienības politiskā iekārta, kurā bija ierobežotas pilsoniskās brīvības, noteica arī seksuālo minoritāšu beztiesību 20. gadsimta otrajā pusē.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vīriešu viendzimuma attiecības kriminalizējošās tiesiskās normas atcelšanu ierosināja 1990. gada beigās izveidotā Latvijas Asociācija seksuālai vienlīdzībai. Homoseksualitāte tika dekriminalizēta 1992. gada 1. martā, kad stājās spēkā Latvijas Republikas Augstākās Padomes pieņemtais likums par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Kriminālkodeksā.

 

[1] Autore terminu "pederastija" izmanto tikai vēsturiskā kontekstā, sekojot tādam pašam lietojumam jaunākajā historiogrāfijā. Jēdziens tiek izmantots tiesiski vēsturiskā nozīmē, kad ar to tika apzīmēts tikai viens konkrēts viendzimuma seksuālais akts – anālais dzimumakts vīriešu vidū. Tādējādi jēdziens netiek lietots kā homoseksualitātes sinonīms un neatspoguļo kādu ideoloģisku nostāju.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3