Absolvējis Literatūras institūtu un tā aspirantūru. Sākotnēji publicējis darbus samizdatā ("Митинжурнал", 1986), pēc tam viņa darbi drukāti žurnālos "Юность", "Знамя", "Октябрь", "Критическаямасса", izdevis vairākas dzejas grāmatas. Tulkojis mūsdienu dzeju no angļu un skandināvu valodām. Prēmijas "Московскийсчёт" laureāts (2007). Gugoļeva dzejai, no vienas puses, ir tuva rūpīga runas intonācijas izmantošana. klasiskās prozodijas ietvaros, no otras – ironiska dzeja un sava veida ironiskās balādes žanrs. 2000.gados Gugoļeva dzeju bagātināja interesanti eksperimenti ar stingrajām strofiskajām dzejas konstrukcijām.
Jūlijs Gugoļevs par savu dzeju: "Veiksmes kritērijs ir sajūta, kas rodas, piemēram, agrā pavasarī. Kad ar savu īpašo marta-aprīļa zemiskumu sagrābj silts vējš, kad vasara vēl nav pienākusi un viss tikai vēl priekšā – tikai kā solījums. Un tas tevi tik dziļi aizskar, ka tu nodomā: kā gan to visu izteikt skaņā un pēc iespējas neartikulēti!Līdzīgu sajūtu rada izdevies dzejolis. Kad tevi smacē fakts, ka tev ir izdevies noķert un gandrīz nodot tālāk to, ko izteikt cilvēciskā balsī ir praktiski neiespējami".
***
A. Turkinam
Iedursimies, apgulsimies,
mājās pārnākuši, mazā
ļotenītē vērtīsimies,
taču – degs mums fizelāža.
Purvā lido lidmašīna,
fizelāža kusīs rāvā,
tikai liekas mums, ka viņā
kaut kā iekšā tā kā nava.
Ne kaut kā, bet kāda nava,
kādēļ tā, vai kāds to zina?
Nav, jo izpletnis to rāvis,
pilota šai lidmašīnā.
Striķos iekāries uz vietas,
mākoņus viņš spārda kājām,
labā acs tam savā vietā,
kreisā mirkšķinās bez stājas.
Galvu puspagriezis skatās,
redz viņš daudz ko, teiksim, kā mēs,
abi pārnākuši mājās,
fizelāžā pārvērtāmies.
Plankumus viņš sīki pēta,
zemīti un ūdentiņu,
akurāti piezemēties
tā kā vajadzētu viņam.
Tomēr būs vēl jāpagaida,
vēl nav īstais laiks to darīt,
tā nu debess jātnieks mūsu
kāju liek un aizliek garām.
Aiztraucas tur, augstu pār mums
tā kā pilots vēja spārniem –
puse dzīves tā ir galā,
noklausoties spiestā kārtā,
miesas purvs ko klusi čalo.
***
Gadu karavīrs svešumā dienē,
vēstules gadu no viņa nevienas.
Kādēļ? Nav no tiem, kam vēstules tīk.
Pārnāk tad mājās viņš, sveicina māti,
sveicina māti, sāk dzert kā bez prāta –
no alkohola atkarīgs.
Desmit dienas uz korķa viņš bija,
gan vienatnē dzēra, gan kompānijā,
līdz pēkšņi tam sanāca saskaitīt
pēc pudelēm tām, ko nesasita,
ka nodzerts ir, šīm dienām ritot,
viss, kas dienējot nopelnīts.
Vēl kaut kas viņam nepatikt sāka,
nebija spējīgs viņš izmest no prāta,
ka dažādu apstākļu sakarā,
ka dažādi iemesli lēmuši bija
ka pudeles brāļu kompānijā
nebija viņa drauga labākā.
Drauga prombūtnes sarūgtināts
stipri braukt virsū viņš sāka tad viņam
par āzi un pidaru smirdīgo saukt,
līdz dzirdēja – draugi tam saka:
“Kādēļ tik nejauki nelaiķi zākāt,
Krievzemē nelaiķi lamāt nav ļauts.
Zini, kādēļ pie tevis vairs nenāk
tuvākais biedrs, draugs labākais senais?
Bez rokām kā palika gads jau būs klāt,
ne mēriņu pacelt, ne zābakus sasiet
spēkos viņam vairs nebija pašam,
ne apģērbties varēja, ne pačurāt.
Nespēja paciest draugs tavs šīs mokas,
bet kā gan sev padarīt galu bez rokām?
Vairs nebij ar galvu tam kārtībā,
aizgāja turp viņš, kur upīte tecē,
pārspēra ledu un ūdenī lēca,
neko neteicis, bez atvadām.”
Stājās tad karavīrs atbildēt:
“Draugus aizmirst nedrīkstam mēs,
ne jaunības priekus, ne spēles to vidū.
Ak, mans biedr, piedod tu man,
dusmās par āzi es netīšām,
ne āzis tu esi, ne pidars.”
Teica tad zaldātam atbildot draugi:
“Cik daudzu vairs nav starp mums, raugi,
paskaiti, deviņpadsmit kādu ir to,
kas zuduši mežā, kas pakārušies,
kas likušies zemē drēgnajā dusēt,
un drīz arī mēs būsim jau prom.”
Sasauca zaldāts tad draugus un radus:
“Uz Čečeniju atkal es došos uz gadu,
nedusmo, saproti, māmulīt,
nodzēru naudu es visu šais dienās,
atkal pēc kontrakta iešu es dienēt,
it kā mirstība arī tur krīt.”
Devās tad zaldāts uz Kaukāzu baigo,
nāvi tur sastapa vaigu vaigā.
Bet, godīgi sakot, kur tieši un kad,
viņam beigt karu ir nolemts,
zina vien tas, kurš dziļumos soļo.
Bet mums par to nav zināms nekas.
***
Stāsta mana labākā drauga draudzene:
gadījās mums Kanādā dzīvot ar rūmmeitu –
tāds ļoti jauniņš, reliģiozs meitēns,
ļoti nopietna, pat nesmaida,
nesaprast, ko domā pie sevis,
galvenais, vienmēr lakatiņš galvā;
sākumā baiļojāmies – oligofrēns, tak
izrādījās – nekaitīga,
tiešām tāda labiņa,
un māte viņai tāda pati,
mūžīgi stiepj trīslitru burkas,
bet burkās – svētītais ūdens.
Bet ne par to runa.
Meita mūs visu pārsteidza, kad,
mitējusies ar savu lūgšanos un klanīšanos,
nezin kādēļ iznesa mums parādīt
reālus kapteiņa uzplečus,
tā kā milicijas priekšniece
iepriekšējā dzīvē bijusi viņas māte.
Ne mazāk pārsteigti bijām kādu dienu
meitiņas labāko draudzeni sastapuši,
gribējām saprast, kā var šitās kuces
izdabūt tādas skaņas otrpus sienas.
Bļāva viņas kā trakas.
Un tādēļ sapratām,
ka otrpus sienai – viendzimuma sakars.
Kā gan tā var – visu laiku lūgties tik bijīgi
un tai pat laikā – dzīvot izliekoties!
Māte – kapteinis! Kapteinis milicijā!
Bet kapteiņa meitiņa? Zilā?!!
Meitu sauca Jasja, mūžā nebiju sastapis tādu,
viņas draudzene vispār no Peru, mēs tur
neesam bijuši un arī nebūsim nekad tik tālu.
Būtu es meitene, dzīvotu Monreālā,
kļūtu par viņu rūmmeitu,
viņu kaimiņu komunālo,
sastaptos mēs virtuvē laiku pa laikam,
vai uzdurtos viens otram koridorā,
es ne pavisam apģērbies būtu
gluži kā sumo cīkstonis,
bez mulsuma, lepodamies
ar savām dižajām, sirmajām krūtīm.
Mēs smagi apskautu viens otru
un izklīstu bez trača,
es nedomātu par tiem skuķiem,
es zinātu, ka tur, aiz sienas,
vieglāk par rīsu graudiem uz tatami paklājiņa –
labi, ne tatami, bet dohjē! –
līdzīgi maijvabolēm, kas, ietriekušās stiklā,
vibrē un dūc, novēlušās uz muguriņas,
aizgūtnēm kampj gaisu
ar katru ieelpu viņas.
Atdzejojis Arvis Viguls
1