Recenzija
22.07.2009

Bērziņa iedarbība

Komentē
0

Man subjektīvi ir radies arī priekšstats, ka visbiežāk krievu verlibra dzeja vēl nepaceļas līdz savu priekšgājēju, vairāk vai mazāk tradicionālo formu pārstāvju, dzejas spēcīgajai iedarbībai.

 (Anna Auziņa. Palasīt un apskatīt bildes)

 

Nav noslēpums, ka tiek uzskatīts, ka Latviju jau krietnu laiku vajā ne tikai slavenā ekonomiskā dižķibele, bet arī dažnedažādas citas ķibeles, t.sk. krīze literatūras kritikā, kas katram otrajam literatūras apskatniekam liek, sirdij bailēs sažņaudzoties, tverties pēc sinonīmu vārdnīcas, lai, kārtējo gabalu aprakstot, piemeklētu kādu vēl neredzētu apzīmējumu, kurā precīzi tvert un iemiesot visu to labo un slikto, kas nojaušams autora domu gājienā un valodas lietojumā.

Tā kā par U. Bērziņa jauno krājumu citās recenzijās jau visnotaļ kodolīgi un precīzi pateikts[i], gribētu Bērziņa sakarā cita starpā parunāt arī par to, kā tiek runāts par dzeju, konkrēti – par dzejas „iedarbīguma” nojēgumu.

Ja tā dēvētajam „vidusmēra lasītājam” jautātu, kā noteikt, vai dzejolis ir „labs”, visdrīzāk viņš sacītu, ka vienīgais, kas šeit ir būtiski – vai dzejolis „mani uzrunā”, proti, vai tas uz mani „iedarbojas”.

Dzejas iedarbīgums vai dzejas izraisītā pārdzīvojuma intensitāte ir mērījums, kas tiek veikts, pamatojoties uz mainīgiem kritērijiem. Cita starpā par dzejoļa iedarbīgumu var liecināt „spēcīgas”, „krāšņas”, „oriģinālas” metaforas vai tēli, „prasmīgs” vai „virtuozs” valodas lietojums jeb „laba valodas izjūta”, „precīzs izjūtas/situācijas tvērums”, formas „ģeniāla vienkāršība un tīrība” vai „apbrīnojama sarežģītība un izsmalcinātība”, asprātība vai viedums, vieglums vai meistarīgi konstruēta drūma noskaņa utt. Lielākā daļa šo apzīmējumu ir ļoti nenoteikti un „subjektīvi” (proti, tie ir ne mazāk relatīvi kā pats iedarbīguma jēdziens), taču, protams, kā mēs labi zinām, tiem piemīt zināms vispārīguma raksturs, ja tos lieto par kompetentu atzīts vērtētājs.

Ja runa ir par „klasiķu” vērtēšanu (un Bērziņš bez šaubām ir piederīgs viņu saimei), naivie „mani uzrunāja” un iedarbīguma kritēriji pēc definīcijas ir liekami pie malas, jo lasītāju sabiedrība jau ir vienojusies, ka konkrētais autors ir tāds, kas „uzrunā”, parasti ir arī izklāstīti gan uzrunāšanas aptuvenie un subjektīvie iemesli, gan padziļināti analizēti formālie poētikas aspekti, kas veido autora rokrakstu vai zīmolu – atliek vien konstatēt, vai dzejnieks ir bijis uzticīgs jau pazīstamajai stilistikai, vai novērojamas kādas izmaiņas, kā arī, vai krājumā atrodamas jaunas tēmas vai noskaņas.

Bērziņa zīmols ir īpašās attiecības ar valodu. Piem., M. Salējs raksta: „Ja iepriekšējai paaudzei vārds, valoda ir kaut kā vēl dziļāka, objektīva – pasaules, esmes, dvēseles, sociālās realitātes – atklāšanas līdzeklis, tad Ulža dzejā valoda pati ir visums, kurš atrodas dinamiskā mijiedarbē ar citu valodu visumiem.”[ii] G. Berelis pauž līdzīgu domu: „Bērziņam valoda nav instruments, ar kuru aprakstīt pasauli vai „izteikt domu”; valoda ir dzīvs organisms, kas atrod izeju pasaulē caur cilvēku, un otrādi – cilvēks dzīvo valodā.”[iii]

Šis „kaut kas vairāk nekā līdzeklis un instruments” izpaužas vairākos līmeņos. Pirmkārt, Bērziņa stilam raksturīga dažādu leksikas slāņu (arī dažādu izteiksmes stilu – arhaisku un modernu) un pat dažādu valodu savietošana, vārddarināšana un dažādas manipulācijas ar vārdiem (piem., „svētdiena ggara” vai „tas dāra pāzauli it pāzīstamu[iv]). Bērziņš valodā (un valodās) jūtas kā zivs ūdenī, proti, viņa dzejas stils ierakstāms „bagātīgās valodas” kategorijā. Viņa tulkotāja pieredzei – intensīvam darbam ar valodu un saskarei ar dažādu tautu un laikmetu valodām un tekstiem noteikti šeit ir sava loma. Valodu zinātāja un filologa profesionālais nospiedums parādās arī pavisam burtiski: par „poētismiem” Bērziņa dzejā kļūst ne tikai dažādas valodas un tautības, bet arī vārdi, zilbes, burti, galotnes un celmi vai, piem., locīšana („Es esmu (manis nebūs) esmu (nebūs), jā, es esmu./ Tu vairs neesi, viņš vēl nav, es esmu.”[v]). Ja iepriekš Bērziņa dzejā valoda un valodas pārsvarā sastopam viņam tik raksturīgajos episkajos un metafiziska vēriena dzejoļos, kuru „liriskais varonis” ir kolektīvā apziņa, tad Sarunā ar pastnieku līdz šim neraksturīgi atrodam arī pavisam personiskus dzejoļus, kas poetizē teju gluži ikdienišķu tulkotāja pieredzi („Nu kā man iztulkot, nu – kā lai pateic jūsu vietā? O, Tavā vietā, Radītāj?/ Pravieša sievas, pats Dievs jūs aprāj: netopiet runā ļāvīgas, ka sirdssērdzīgie/ jūs neuzgrib!/ Bet varbūt precīzāk - / „netopiet izpaticīgas” (un turieties pie nama)?”[vi] un ļauj apskatīt auduma kreiso pusi vai cilvēku, caur kura vārdu un vārdnīcu pārblīvēto apziņu nākušas visas tās virsindividuālo pieredzi iemiesojušās vārdu kaskādes.

Berelis, raksturojot Bērziņa tipa izteiksmes stilu, lieto apzīmējumu „arhaists”. Arhaists ir dzejnieks, kas „tiecas ieraudzīt sevi, pasauli un tekstu vēsturiskuma dimensijā” un „izjūt un apzinās visu laikmetu poētisko pasauļu ģenētisko kopību[vii]. Proti, visa Valoda tās vēsturiskajā griezumā šeit parādās vienotā teksta audumā. Salējs to formulē šādi: „Vārds kā visblīvākā, visstabilākā esmes struktūra, kurā sagūluši gadu tūkstošiem biezi nozīmju slāņi. Šos slāņus aktualizējot vārdā, no nebūtības izsauktais top dzīvs.”[viii] Proti, Bērziņa dzejas esamība valodā ir ne tikai pašpietiekamas vārdu spēles (Sarunā ar pastnieku viņš pats par to ironizē – „tēt, turies pie vārdu spēlēm/ un netēlo prātnieku” (55. lpp.)) un meistarīgas valodas virāžas, bet citu laikmetu nozīmju un pieredzes aktualizēšana vai, mazākais, valodas arheoloģija, kas atgādina, ka šodienas ēkas stāv uz ārkārtīgi seniem pamatiem. Bērziņam ir ļoti raksturīgs šis tagadnes un vēstures/pirmsvēsturiskās sākotnes/mūžības, kā arī telpas „šeit” un „citur” sastatījums – tas rada ārkārtīga plašuma sajūtu; no vienas puses, tagadne tiek iesakņota reālajā vēsturē (caur kultūrai ikoniskiem personāžiem (vai tas būtu Barons, Valdemārs un Gliks vai Čaušesku, Honekers un Brežņevs) un notikumiem (piem., pasaules kari)) un mītiskajā vai reliģiski mītiskajā vēsturē (caur Bībeles, Korāna, folkloras u.tml. motīviem). No otras puses, „šeit un tagad” tiek pozicionēts iepretī teju mūžīgajam, visam vēstures laikam un pirms (piem., „Izdzīts laikā” – Saruna ar pastnieku, 5. lpp.). Jebkurā gadījumā mums šeit ir darīšana ar, ja tā var izteikties, prototipisku cildenā (jeb sublīmā) pieredzes aktualizācijas gadījumu, proti, tāda tipa pārdzīvojumu, kas mūs pārņem, kad uzlūkojam bezgalīgo zvaigžņoto debesi vai grandiozu jūras bangošanu vētras laikā.

Atgriežoties pie dzejas iedarbīguma šīs Bērziņa daudzslāņainās valodas kontekstā, interesants ir jautājums par to, kas un kā tad īsti iedarbojas šāda tipa dzejā. No vienas puses, nav noliedzams, ka valoda patiešām ir tas materiāls, ar kura starpniecību visefektīvāk tiek tradētas idejas un pieredze, kā arī vārdi poētiskā tekstā spēj vienlaikus sasaistīties ar daudzveidīgiem nozīmju kontekstiem, t.sk. atsaukties uz kādu vēsturiskas pieredzes lauku. Taču varētu jautāt, cik lielā mērā šī nozīmju pārpilnība nolasās dažādiem eksotiskiem vārdiem un alūzijām pārbagātā tekstā. Šeit es negribu uzsvērt to, kas daudzkārt minēts un uz ko savā recenzijā norāda arī Vērdiņš, proti, ka daža laba eksotiskāka alūzija apgrūtina Bērziņa dzejas uztveri. Domāju, šis ir plašāks jautājums par to, cik dziļi un precīzi vispār tiek apstrādāta vai tverta dzejas vārda nozīme (vai, citiem vārdiem sakot, cik kompetentam un nozīmjgudram jābūt lasījumam, lai panāktu „iedarbību”). Raksta formāts nepieļauj, lai detalizēti analizētu atsevišķus apakšgadījumus – šeit tos tikai pieminēšu.

Salējs, stāstot par Pieminekļa kazai gaitām funkcionāru gaiteņos, piemin interesantu epizodi: kopumā Rakstnieku savienībai pārsteidzošā kārtā neesot bijis nekādu ideoloģiska rakstura pretenziju, M. Ķempe vienīgi iebildusi, ka nevietā tiek lietots vārds „pulmanis”[ix]. Neapšaubāmi, vairums „vidusmēra lasītāju” nepamanītu šādu neprecizitāti, vēl jo vairāk – labākajā gadījumā tikai aptuveni būtu saprotams, kas ar to domāts, taču, kamēr vien ir šis aptuvenais, iespējams, tikai no konteksta noprotamais priekšstats, apzīmējums uzskatāms par veiksmīgāku un kolorītāku, nekā, piem., „vagons”. Līdzīgi, lasot kādu citu Kazas dzejoli, man nav precīza priekšstata par to, kas ir „dore” (lai man piedod zinātāji un pratēji), es padomāju, ka tas ir kaut kāda veida trauks un, lai arī man nav ne jausmas, kāds tas izskatās, es šo vārdu uzskatu par pietiekami iedarbīgu un iederīgu, proti, izteiksmes ekspresīvo spēku es nemainītu pret skaidrāku nozīmi (un nesvarīgi šeit ir pat tas, ka „dore” nemaz nav trauks).

Cita veida piemērs ir vēsturiskās (plašākam vai šaurākam lokam zināmas) personas, ko itin bieži min Bērziņš. Vairumā gadījumu „vidusmēra lasītājs” ir vismaz dzirdējis šo cilvēku vārdus un aptuveni nojauš, kādā kontekstā. Dažkārt ar to pietiek, lai panāktu „iedarbību”, dažkārt – ne; tas atkarīgs arī no semantiskās noslodzes, kuru konkrētajā tekstā nes konkrētais personāžs – dažkārt nav izšķirošas nozīmes, vai pazīsti visus Bērziņa sapnī sastaptos cilvēkus (galu galā daži no viņiem var būt tikai klasesbiedri, kurus tev nemaz nevajag labi pazīt), savukārt stilizācijās, kur apspēlēti kādi konkrēti mitoloģiski vai Rakstu motīvi, minimāla kompetence var būt izšķiroša.

Kontrastam kā trešo kategoriju varētu minēt gluži ikdienišķus vārdus, kuru plikā pamatnozīme ir zināma visiem, taču vienlaikus tā ir bezgala aptuvena no tēlveidošanas viedokļa. Runa ir, piem., par tādiem vārdiem kā gadalaiku apzīmējumi un mēnešu nosaukumi – pēdējos Bērziņš ir īpaši iemīļojis, ne tikai Sarunā ar Pastnieku. Viena no mēnešu pieminēšanas funkcijām Bērziņa dzejā neapšaubāmi ir laika kā strauja un neatturama plūduma atveidojums, citkārt tie domāti atmosfēras, noskaņas tēlošanai („spoži zaļš septembra lietus logs[x] u.c.). Kāpēc šīs norādes uz gada daļu bieži ir tik iedarbīgas par spīti tam, ka tik gaužām bieži tiek izmantotas dzejā? Pašsaprotama atbilde varētu šķist fakts, ka katram no mums ar šiem jēdzieniem saistās ļoti konkrēta un ārkārtīgi bagātīga pieredze, kas mūsu galvās virtuāli sintezējas ar dzejoļa vēstījumu un veido dažnedažādas krāšņas un emocionālas ainavas. Iespējams, tas tā varētu būt, taču pretstatā gribu minēt citu piemēru – Bērziņa tik iemīļotos kādas konkrētu tautu pārstāvju tēlus – piem., „Brūveris ar leiti sakaujas[xi], „nosmej čehu meičas[xii] vai „[g]rāvmalā sēž gane, igauniski dzied[xiii]. Pat, ja autoram vai „vidusmēra lasītājam” ir priekšstats par reāliem leišiem, igauņiem un čehiem, kas ir ievērojami pilnīgāks par manu visai pieticīgo priekšstatu, jebkurš vispārinājums šeit nevarētu būt nekas vairāk par klišeju. Tajā pašā laikā igauniskā dziedāšana nenoliedzami mani uzrunā, kaut, ja mani lūgtu eksplicēt, kā tieši es to iztēlojos un ko es ar to saprotu, es sāktu mulst.

Kopsavelkot varētu sacīt, ka Bērziņa dzejas valodas semantiskā pārbagātība ir milzu izšķērdība attiecībā pret dzejas patērētāju. Daudzo, ārkārtīgi piesātināto gardzejoļu „efekts” lielā mērā ir to ekspresivitātes nopelns. Dzejas temps un intensitāte tiek kāpināti, ritmizējot vai plaši izmantojot aliterāciju, anaforu, dinamisku darbības vārdu asociatīvas virknes utt. Kā norāda Berelis, Bērziņa „proza” un „poēzija” rada iespaidu, ka „patiesībā paredzēta izdziedināšanai kādos šamaniskos rituālos un tikai kļūmes vai pierakstītāja pārliecīgas centības pēc nonākusi uz papīra[xiv]. Neapšaubāmi, savā ziņā ir tā, ka vārds ietver gadu tūkstošu pieredzi un tiek izmantots visos iespējamos etimoloģiskajos slāņos un kontekstuālajās saiknēs, taču pat, ja runa ir nevis par patērniecisku, bet filoloģisku vai hermeneitisku lasījumu, tā ir un paliek tikai teorija, jo praksē šāda tūkstošgadīgo nozīmju atsegšana varētu atsegt jebko, masonu slepenos vēstījumus ieskaitot, bet tā neko daudz nepateiktu par dzejoļa iedarbības iemesliem, jo saprašana kā konkrētu kontekstuālu nozīmju tvērums ir tikai viena no dzejas pieredzes komponentēm. Drīzāk pati apziņa, ka tas, kas nonāk mūsu priekšā, ir neaptverami ietilpīgs, dziļi pagātnē un kultūrā ietiecies teksts, ir kāds no cildenā pieredzes paveidiem, taču šai pieredzei gandrīz nav konkrētu, eksplicējamu, uzrādāmu kontekstuāli tveramu nozīmju seguma. Citiem vārdiem sakot, dzejas semantiskā iedarbība gaužām grūti ir pakļaujas strukturēšanai.

Turklāt (un to norāda arī Berelis), vēsturiskā nozīmju lauka rekonstrukcija ir tikai utopija vai ilūzija, proti, tā vienmēr ir tikai konstrukcija vai stilizācija. Cita starpā varētu jautāt, kāda atbilstība var pastāvēt starp Bībeles vai Korāna tekstu un tā atveidojumu latviešu valodā. Ir ierasts, ka šādu tekstu tulkojumos sastapsimies ar svešādiem vārdiem un izteiksmes stiliem – nebūdami filologi, mēs varam tikai minēt, vai tie ir autentiska arhaiska latviešu valoda, tulkotāja jaunrades izpausme, mēģinot atveidot oriģinālteksta noskaņu, vai abu sajaukums. Kāpēc gan lai, piem., XVII vai XIX gs. latviešu valoda būtu Bībelei atbilstošāka, ja tā tāpat nav Bībeles laika valoda? Konkrēti uz šiem jautājumiem pats Bērziņš noteikti varētu kompetenti atbildēt, taču mums šeit ir būtiski vienīgi norādīt, ka pastāv liela iespēja, ka tas, ko mēs virspusējā lasījumā atpazīstam kā arhaisku, ir arhaiskuma konstrukcija (taču ar to pietiek, lai būtu spēkā „iedarbība”). Līdzīgi var sacīt, ka latgaliešu valodu vai apvidvārdu un dialektu iestarpinājumus mēs uztveram nevis saistībā ar to semantisko pievienoto vērtību, bet drīzāk kā mūziku, kaut ko noskaņ-, nevis nozīmjradošu.

Piebilstot pēdējo par Sarunu ar pastnieku, īsti recenziju garā varētu sacīt, ka iedarbīgi man šķita šī krājuma jaunpienesumi Bērziņa poētikai – emocionāli tīrākie un skaidrākie, personiskākie dzejoļi, kuros nav telpvēsturiskās simulācijas, kā arī uzrunāja personiskā sapņa un personiskās vēstures mistērijas stāšanās kolektīvā sapņa un kolektīvās vēstures vietā.

Bet ar Bērziņu ir tā, ka par viņu var maz pateikt ko tādu, ko viņš pats jau kaut kur nebūtu teicis.


 
[i] Skat., piem.: Vērdiņš, K. Valodas piegulētājs Uldis Bērziņš. Diena, 2009. g. 5. jūl., 15. lpp. Tiešsaistē pieejams http://www.diena.lv/lat/izklaide/kd/valodas-pieguletajs-uldis-berzins (20.07.2009)
[ii] Salējs, M. Uldis Bērziņš. Grām.:  Latviešu dzejnieku portreti. Rīga: Zinātne, 2007, 9.-185. lpp.
[iii] Berelis, G. Arhaisti un modernizētāji: U.Bērziņa, J. Kunnosa un P.Brūvera dzeja. Grām.: Latviešu literatūras vēsture no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 255.-267. lpp.
[iv]Bērziņš, U. Saruna ar pastnieku. Rīga: Neputns, 2009, 63. lpp.
[v] Bērziņš, U. Piemineklis kazai. Rīga: Liesma, 1980, 12. lpp.
[vi] Saruna ar pastnieku, 8. lpp.
[vii] Berelis, G., turpat, 255. lpp.
[viii] Salējs, M., turpat, 164. lpp.
[ix] Salējs, M. , turpat, 163. lpp.
[x] Saruna ar pastnieku, 1. lpp.
[xi] Turpat, 3. lpp.
[xii] Turpat, 57. lpp.
[xiii] Turpat, 23. lpp.
[xiv] Berelis, G., turpat, 257. lpp.
Tēmas

Anda Baklāne

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!