Ar bērniem
15.08.2014

Bērnudārzu slepenā misija

Komentē
7

Kā jau lielākā daļa pirmsskolas vecuma bērnu, arī mana meita ir apmeklējusi bērnudārzu. Kad pirmo reizi turp devāmies, viņai bija nepilni pieci gadi. Šķita, ka tas ir ļoti labs brīdis jaunu iemaņu apgūšanai – meita bija jau gana liela, lai pati ar sevi tiktu galā, turklāt tobrīd viņa bija kļuvusi ļoti sabiedriska.

Arī izvēlētais bērnudārzs šķita – un joprojām šķiet – ļoti piemērots manai meitai, lai gan tas ir parasts valsts bērnudārzs. Bērni bieži apmeklē dažādas izstādes, muzejus vai vienkārši interesantas vietas, paši cep maizi un sporto kopā ar vecākiem. Vienīgi meitas grupiņas biedru vidējais vecums radīja pārsteigumu – lielākā daļa bija trīs un nepilnus trīs gadus veci bērni. Lai gan doma par jaukta vecuma grupām man šķiet simpātiska, tomēr konkrētajā grupiņā bija tikai divi manas meitas vienaudži. Runājot par šo situāciju ar bērnudārza vadību, saņēmu atbildi: "Bet viņai taču nav bērnudārza pieredzes!" Tātad bērnudārzs ir nevis vieta, kur satikt un iepazīt citus bērnus, veidot pirmās draudzības saites un mācīties atrast savu vietu kolektīvā, bet gan absolūti nepieciešama pieredze, kuru, neatkarīgi no vecuma, jāsāk iegūt no pašiem pamatiem. Pirmā norāde uz kādu slepenu, iepriekš neapjaustu bērnudārza misiju?

Kā nosaka Izglītības likums [1]: pirmsskolas izglītības iestādes mērķis ir bērnu sagatavošana skolai, un tiekšanās uz šo mērķi sākas brīdī, kad bērns sāk apmeklēt pirmsskolas izglītības iestādi – viena, divu, trīs, četru, piecu vai sešu gadu vecumā. Plaša amplitūda. Būtībā – tiklīdz bērns dodas uz bērnudārzu, viņš ir sācis gatavoties skolai. Nevis, piemēram, jautri pavadīt laiku rotaļājoties vai vienkārši dzīvojot – nē. Bērnudārzā sagatavo skolai.

Vai tiešām skolai jāsāk gatavoties četrus un pat piecus gadus iepriekš? Savukārt, ja tā patiešām ir, tad kā mana meita var sasniegt to pašu līmeni gada laikā, kamēr citi ir trenējušies piecus gadus? Laikam vēl viena bērnudārzu slepenās misijas šķautne. Šis pats likums gan nosaka arī to, ka bērnus skolai drīkst sagatavot paši vecāki mājās. Tomēr no galvenā neizvairīties – pirmos sešus dzīves gadus bērna uzdevums ir gatavoties skolai un tad nākamos divpadsmit gadus pavadīt skolā, iegūstot dažādas zināšanas un gatavojoties… kam? Šķiet, ka "dzīve" varētu arī nebūt pareizā atbilde.

Starp citu, pirmo bērnudārzu 1837. gadā izveidoja kāds vāciešu izcelsmes vīrs vārdā Frīdrihs Frēbels (Friedrich Froebel). [2] Lai gan dažādas zīdaiņu un mazu bērnu aprūpes iestādes eksistēja arī pirms tam, tomēr Frēbels bija pirmais, kas norādīja uz spēlēšanās nozīmi bērnu attīstībā un paša izveidoto iestādi nosauca par Kindergarten jeb bērnudārzu. Frēbels arī sarakstīja un izdeva vairākas grāmatas, kurās aprakstīja savus uzskatus par bērnu audzināšanu. Daudzas no viņa ieviestajām metodēm pirmsskolas izglītības iestādēs tiek pielietotas joprojām, piemēram – rīta aplis; izšūšanas vingrinājumi uz papīra; mūzikas, ritma un dzejas iekļaušana bērnu nodarbībās; uzturēšanās svaigā gaisā; zīmēšana un rakstīšana smiltīs; māla veidošana un daudzas citas mūsdienās itin dabiskas bērnu aktivitātes. [3]

Frēbela mērķis, veidojot bērnudārzu, bija radīt vietu, kur bērniem attīstīt savas fiziskās un intelektuālās spējas, kā arī vienkārši spēlēties, un tās nebūt nebija pašsaprotamas bērnu vajadzības 19. gadsimtā. Interesanti, ka pirmie bērnudārzi tika izveidoti bērniem, kuru vecāki nevarēja vai nespēja mājās sniegt atbilstošu izglītību, tātad bāreņiem un bērniem no nabadzīgām ģimenēm. Šie bērni gan arī iepriekš tika uzticēti dažādām iestādēm, tomēr to galvenais uzdevums bija sagatavot bērnus darbam manufaktūrās. [4] Frēbels saskatīja šai faktā netaisnību, jo "bērni ir Dieva augi, un audzinātāji - dārznieki". [5] Viņaprāt, lai bērns attīstītos, viņam nepieciešama reālistiska vide, kur apgūt dzīvē noderīgās iemaņas, kā arī citu bērnu sabiedrība, kur tās praktizēt. Tātad sākotnējais mērķis ir bijis pats bērns, nevis kāds īpašs bērnam uzticēts uzdevums.

Kādu dienu vīrs atnesa zīmīti no bērnudārza, kurā tika lūgts attaisnot dienas, kad mans bērns nav bijis dārziņā. Pirmā doma – jāmeklē "ārsta zīme". Vai tiešām tas laiks ir pienācis? Jau tagad? Bet, pagaidiet, mans bērns taču vēl neiet skolā! Es pati viņu konkrētajā dienā uz bērnudārzu neaizvedu. Par ko tieši man tagad jāsniedz paskaidrojums?  Ja konkrētajā dienā vēlos savu bērnu audzināt, pieskatīt, mācīt un izklaidēt pati, tad man tas ir īpaši jāattaisno?

Es skaidri apzinos to, ka daudziem vecākiem mūsdienās gluži vienkārši ir nepieciešams bērnudārzs kā vieta, kur pieskata, aprūpē un māca viņu bērnus, kamēr pašiem ir jāstrādā. Saprotu arī tos, kuriem šķiet, ka īpaši apmācītie pedagogi labāk iemācīs bērniem lasīšanas, rakstīšanas un rēķināšanas pamatus. Tāpat arī vecāku vēlēšanās vienkārši nodarboties ar savām lietām ir visnotaļ cilvēcīga. Tomēr aktuāls ir jautājums, kurā brīdī notika radikālas pārmaiņas un par vietu īstai pirmsskolas vecuma bērnu izglītošanai tika izvēlēti bērnudārzi?

Manuprāt, ja vien vecākiem ir iespēja to nodrošināt pašiem, tad mazam bērnam vislabāk ir būt mājās – ēst, kad gribas ēst, dzert, kad gribas dzert, un gulēt, kad nāk miegs, kā arī spēlēties visā pārējā dienas laikā. Šveiciešu filozofs un pedagogs Johans Heinrihs Pestalocijs (Johan Heinrich Pestalozzi) jau 18. gadsimtā teicis: "Nav nekādu šaubu, ka jebkuras mājsaimniecības dzīvojamajā istabā apvienoti visi īstas cilvēka izglītības pamatelementi visā to daudzveidībā." [6] Tomēr šķiet, ka mēs esam kļūdījušies - mūsdienās gandrīz vai obligāta prasība ir "bērnudārza pieredze".

Tā nu paiet gads vai vairāki bērnudārza pieredzē – bērnu valodā parādās jauni vārdi; attieksmē pret vecākiem pamanāmas jaunas intonācijas; pieaug nepieciešamība pēc visām jaunākajām rotaļlietām, jo Keitai, Paulai, Annai un vēl 3 meitenēm tādas ir; kā arī, protams, tiek izslimoti visi bērnudārza vīrusi. Tad nāk izlaidums! Nesen es ar to saskāros pirmo reizi kā māmiņa. Tajā brīdī jutos kā gatavojoties vienam no dzīves svarīgākajiem uzdevumiem. Kleita un frizūra (meitai, protams) ir tikai nieks uz visu pārējo ārkārtīgi svarīgo nepieciešamību fona. Ziedi, dāvanas, profesionāli bērnu izklaidētāji. Uz vienu stundu, pusotru vai divām? Un – kādas šausmas – bērnudārza telpās taču nevar lietot alkoholu! Tad noteikti vajag viesu namu. Atgādiniet man – ko mēs plānojam? Ak, jā, sešgadīgu bērnu dārziņa izlaidumu… Gribas pajautāt: "Cienījamie vecāki, vai neesam mazliet aizrāvušies?" Skaļi jautāt to gan nedrīkstu, jo man jau tas ir tikai pirmais bērnudārza izlaidums, kamēr citiem vismaz otrais vai trešais. Viņi zina, kas un kā jādara. Kad visas izvēles izdarītas, atliek sarēķināt tāmi. 70 eiro no bērna par bērnudārza izlaidumu ar ballīti līdz pusnaktij. To, vai tas ir daudz vai maz, protams, katrs vērtē individuāli. Ballīte līdz pusnaktij sešgadīgiem bērniem? Tā laikam arī ir daļa no nepieciešamās bērnu izglītības un dzīves pieredzes – svinēt jāiemāca laikus.

Lielam satraukumam, protams, nav pamata. Realitāte ir tāda, ka daudziem bērniem dārziņš patiešām ir labākā un drošākā vieta, kur ikdienā pavadīt laiku. Tomēr visus bērnus nevar vērtēt pēc vienas mērauklas – daži, manuprāt, var iztikt arī bez bērnudārza pieredzes un izaugt par pilnvērtīgiem cilvēkiem.

"Visiem salašņām šai pienākumu pasaulē ir laiks dažādām izpriecām, un vai mātei, kas grib savu garu un sirdi pievērst savam bērnam, vajadzētu tam nepietikt laika? Es nekur pasaulē patiešām neredzu laika badu. Nē, tas nav laiks, kas šajā jomā pietrūkst labajām mātēm, bet gan izglītība un palīdzība šī pienākuma pildīšanai." [7]

Pestalocijs, 1805. gads


[1] http://izm.izm.gov.lv/nozares-politika/izglitiba/vispareja-izglitiba/pirmsskolas-izgl.html

[2] Žukovs, L. Pedagoģijas vēsture, R. : RaKa, 1999, 162. lpp.

[3] http://en.wikisource.org/wiki/1911_Encyclop%C3%A6dia_Britannica/Kindergarten

[4] Žukovs, L. Pedagoģijas vēsture, R. : RaKa, 1999, 165. lpp.

[5] Turpat, 165. lpp.

[6] http://infed.org/mobi/johann-heinrich-pestalozzi-pedagogy-education-and-social-justice/

[7]  Žukovs, L. Pedagoģijas vēsture, R. : RaKa, 1999, 303. lpp.

Zane Krūmiņa

Zane Krūmiņa ir trīs bērnu māmiņa. Studējusi ekonomiku. Strādājusi auditā. Pašmācības un pieredzes ceļā apgūst bērnu augšanas likumus. Aug līdzi. Raksta, lai pastāstītu un atcerētos. Sapņo par brīvdab...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!