Ar bērniem
07.10.2014

Bērns nav mazs pieaugušais

Komentē
6

Es esmu noskatījusies diezgan daudz filmu, kuras domātas bērniem vai ir par bērniem, un izlasījusi diezgan daudz grāmatu, kurās galvenie varoņi ir bērni, un lielākajā daļā no tām esmu novērojusi kādu īpatnību – tajās darbojas būtnes, kuras izskatās pēc bērniem, taču to uzvedība, runa, domāšana un rīcība ir pilnīgi atšķirīga no tiem, kurus nācies novērot dzīvē. Šīs būtnes runā pilnos teikumos, pagaida, kad otrs pabeigs savu sakāmo, klausās un pievērš uzmanību, kad cits runā, analizē situāciju, pieņem lēmumu un izdara izvēles. Reflektē par notiekošo un sevi tajā, apzinās cēloņsakarības, vārdu sakot – šīs bērnbūtnes ir mazi pieaugušie. Mazos pieaugušos mēs varam novērot arī citur, piemēram, bērnu apģērbu reklāmās, kur stilīgi un saskaņoti tērpti zēni un meitenes draudzīgi smaida, viņi ir tīri, veselīgi un mierīgi. Protams, viņiem piemīt arī zināms draiskums sejas izteiksmēs vai pozās, jo jāizskatās taču pēc bērniem. Jāpiebilst, ka apģērbs pats ir tāds, kurš palielinātos izmēros nekādi neatšķirtos no pieaugušo drēbēm, un šādu ietērpu varam nodrošināt jau jaundzimušam zīdainim – miniatūras džinsa bikses, uzvalciņu, kaklasaiti, botiņas un zābaciņus. Tas gan nav nekas jauns – 13. gadsimta Rietumu mākslā mazuļi tiek attēloti kā miniatūri pieaugušie, bērnam raksturīgais apaļīgais ķermenis ar lielu galvu un salīdzinoši ar ķermeni īsās rokas un kājas parādās renesanses laika attēlojumos. Mūsdienās "mazie pieaugušie" ārēji ir perfekti bērni. Taču izvēļu un iespēju daudzums, ar kurām tie tiek apbērti, līdzinās jebkura pieaugušā eksistenciālajai kravai, turklāt daudzas no tām ir klajas pseidoizvēles.

"Mēs tagad iesim ārā, labi? Uzģērbsim jaciņu, sarunāts? Tu gribi vilkt rozā jaciņu ar kapucīti vai pelēko ar pūkaino apkakli, vai kombinezoniņu? Vai tu vēlies ābolu sulu, vīnogu sulu vai bumbieru-zemeņu? Vai dzersi no glāzes, vai ņemsim mazo paciņu ar salmiņu? Varbūt tu gribētu vispirms iet pastaigāties un tad uz kafejnīcu kaut ko uzkost – vai vispirms uzēdīsim, tad aizbrauksim līdz tālajam laukumiņam? Sarunājam tā, ka iesim tagad gulēt, labi? Vai tu, lūdzu, negribētu sakārtot savu istabu?"

Un tas sākas jau kopš dzimšanas. Vecāki, iespējams, padomju laika autoritatīvās bērnības slogu atceroties, saka – mēs savu bērnu cienām, jau no pirmā brīža uztveram viņu kā līdzvērtīgu. Mēs nerunājam bēbīšu balstiņās, mēs viņam piedāvājam un ļaujam izvēlēties pašam, mēs ļaujam viņam pieņemt lēmumu. Mēs esam demokrātiskie vecāki. Mūsu labi domātā cieņa ir vērsta nevis pret bērnu, bet mazu pieaugušo. Bēbīšu balstiņa jeb runāšana augstā tonī, lalināšana, ūjināšana un visa nožēlojamā "uķipuķošanās" ir mazulim vislabāk uztveramā runas forma zīdaiņa vecumā, un pētījumi rāda, ka tā pat palīdz viņiem labāk apgūt valodu. Piedāvājot bērnam izvēles un ļaujot pašam pieņemt lēmumu jau no agra vecuma, mēs nevis attīstām bērna personību un patstāvību, bet gan novirzām viņu no bērna galvenā darba, kas veicams pirmajos septiņos, astoņos dzīves gados, – intensīvi, bet pakāpeniski augt un attīstīties neiroloģiski, fiziski, sociāli un garīgi.

Kā saka Kims Džons Paine, vienkāršības audzināšanas pieejas pamatlicējs, – mūsdienu sabiedrībā, kas tik augstu vērtē individualitāti, mēs ļoti mīlam izvēles konceptu. Mums patīk piedāvāt saviem bērniem izvēles – kā dāvanas – attiecībā uz visu, ko viņi redz, grib vai dara, par katru dzīves aspektu Mēs domājam, ka šīs izvēles palīdz viņiem tikt uz ceļa, lai kļūtu par to, kas viņi ir. Mēs domājam, ka izvēles ļauj attīstīties bērna personībai, viņa augošajai patības sajūtai. [1]

Iedomājieties, kā mēs paši jūtamies brīžos, kad mums nepieciešams izvēlēties, piemēram, apģērbu vai jaunu mobilo telefonu. Izņemot reizes, kad patiešām skaidri zinām, ko gribam (jo mums ir izveidojies stabils pieauguša patērētāja paradums dot priekšroku konkrētam zīmolam), sajūta pārāk daudzo izvēļu priekšā mēdz būt nomācoša, jo visa kā ir pārāk daudz, viss vilina un kārdina, rada apjukumu, vēlēšanos atmest ar roku vai paķert pirmo, kas pagadās. Nemaz nerunāsim par nopietnām dzīves izvēlēm. Mazi bērni nav gatavi izvēlēties. Viņiem nepieciešama vienkāršība. Kims Džons Paine iesaka pamatīgi vienkāršot ikdienu, piemēram, samazinot rotaļlietu skaitu – jo mazāk to, jo lielākas iespējas attīstīties bērna iztēlei un lomu spēlēm. Nepārbāztā bērnistabā arī vienkāršāk tikt pie kārtības un ir vairāk telpas – gan bērnam, gan pieaugušajiem. Paine iesaka dabīgu materiālu rotaļlietas, kuras nav specifiskas, bet ar atvērtām izmantošanas iespējām, – tādas, kas var pārvērsties par jebko. Un bērnu spēja spēlēties bez rotaļlietām ir neizmērojama – viņi var paņemt divus kartupeļus un ingvera sakni, katliņu no virtuves plaukta un kartona kasti, un viņu diena ir piepildīta. Tāpat var vienkāršot apģērbu izvēles, atstājot bērna drēbju skapī nelielu skaitu vienkāršu pamata apģērba gabalu, – viņiem būs pietiekami daudz laika un iespēju attīstīt savu stila izjūtu vēlāk, un izpaliks rīta histērija pie desmit dažādiem tērpu variantiem. Šo paņēmienu es pārbaudīju šovasar, lielāko daļu trīsgadīgās meitas drēbju sakrāmējot kastē un noliekot nost. Tagad viņa zibenīgi apģērbjas pati, izvēloties starp trīs šortiem un pāris krekliņiem, par mīļākajiem uzskatot tos, kurus vēl nesen valkāja brālis. Paine runā arī par ēdienkartes vienkāršošanu – vecākiem nevajadzētu kā pārmēru laipniem viesmīļiem izzināt bērnu vēlmes vakariņu ēdienkartei, un, lai no tā izvairītos, var ieviest nedēļas ritmu – pirmdienās ēdam pastu, otrdienās rīsu ēdienu, trešdienās dārzeņus, ceturtdienās zivi un tā tālāk. Pienākot otrdienai un ieraugot pazīstamo ēdienu, bērnam būs vēl viens stabils pieturas punkts haotiskajā un milzīgajā bērnības visumā – viņš zinās, kur tajā brīdī atrodas un kas sekos rīt. Tā ir drošības sajūta bērnam, un, atkal, vienkāršāka ikdiena pieaugušajiem.

Mēs, demokrātiju un tiesības izvēlēties mīlošie pieaugušie, bērnus bieži vien iedzenam arī pseidoizvēļu slazdā, un tas ir iesakņojies pat mūsu ikdienas valodā. Kā es vakar vakarā teicu bērniem – sakārtojiet istabu, labi? Un tagad uzģērbsim pidžamas, labi? Piekabinot "labi", es izklausos it kā labāka, tāda, kas grib sarunāt, nevis pavēlēt, tāda, kas apelē pie bērnu izpratnes par to, ka istabai taču jābūt kārtībā. Taču viņu izpratne par kārtību vēl tikai mostas un veidojas, un labvēlīgā jautājuma forma dod mānīgu priekšstatu, ka iespējams arī atbildēt "nē". Taču tā nav, istaba ir jākārto un bez pidžamām negulēsi, un īstenībā tu bērniem nedod nekādu izvēli, bet radi priekšstatu, ka vecāki mānās un izvēles nav tās, par ko izliekas. Valdorfa pedagoģijā šie pārejas brīži no vienas darbības bērna dienas plūsmā uz nākamo, ko mēs bieži mēģinām paveikt ar pseidosarunāšanu, tiek virzīti maigi, bet noteikti – ar dienas ritmu, kurā bērniem ir skaidrs, ka pēc rotaļām seko kārtošana, tad ģērbšanās un ārā iešana, pēc pusdienām jānovāc galds un jāsakopj ēšanas vieta, un tā līdz vakaram. Katrai dienai ir viena un tā pati struktūra, un pārejas posmus iezīmē dziesma, vienkārša melodija (kuru Valdorfa bērnudārzos dzied augstā, maigā tonī) – kārtojam, kārtojam, visu vietās noliekam... Kādā vakarā mājās es novēroju šīs pieejas iedarbību – kad pienāca laiks brīvo fantāzijas spēļu radīto haosu salikt pa vietām, sākās protesti un ķildas, līdz es nogurumā atmetu ar roku un vienkārši apsēdos uz dīvāna. Pēc kāda brīža mans piecgadnieks, kurš iet Valdorfa bērnudārzā, sarauktu pieri un drūmu seju sāka klusi pie sevis dziedāt – kārtojam, kārtojam – un, acīmredzami piespiežot sevi un rijot asaras, likt mantas vietā. Viņam nebija dotas izvēles, bet viņš pats nonāca pie tā, kas jādara, palīdzot sev ar pazīstamo melodiju. Viņš pieņēma lēmumu, bet nevis tāpēc, ka es viņam to liku darīt, – to viņš izlēma patstāvīgi.

Valdorfa pieejā pirmsskolas bērniem izmanto "mantijas" ideju – audzinātājs vai vecāki savus mazos bērnus apsedz un pasargā ar lielu, neredzamu apmetni. Tas nozīmē to, ka pieaugušie ir tie, kas nosaka dzīves kārtību un ievieš noteikumus, viņi vada bērnu dzīvi, uzliek tai rāmi. Bet no apmetņa pozīcijas – nevis ar svilpi komandējot, bet maigi, mierīgi un silti, taču noteikti. Zem apmetņa, būdami pasargāti no nepieciešamības izlemt, kā tikt cauri garajai garajai bērna dzīves dienai, viņi iegūst laiku. Un tas ir laiks, kas ļauj viņam kļūt par to, kas viņi ir, – spēlējoties, sadarbojoties ar citiem bērniem, klaiņojot mierīgi un netraucēti savā mitoloģiskajā iztēles pasaulē, līdz pienāks laiks pamosties un iziet pasaulē.

Bērni, kuriem pāragri tiek dotas nemitīgas izvēles un kuri ir pārstimulēti, piedāvājot viņiem visu, kas pasaulē iespējams, – jo bērniem taču visu labāko –, pierod pie vienas dominējošās emocijas – es gribu vēl! Es gribu vēl vienu "Lego", es gribu vēl vienu mašīnu, es gribu vēl vienu spēlīti telefonā, es gribu vēl vienu telefonu. Un aiz tā visa viņi neiemācās spēju sadzirdēt sevi. Vienkāršības audzināšanas pieeja ir šāda – mēs esam pieaugušie. Mums ir jāierobežo mūsu bērnu izvēles. Tā mēs aizsargājam viņu bērnību.

Ierobežot bērnu izvēles nozīmē bieži teikt "nē", un tas var vecāku nomākt, jo mēs gribam būt labi un draudzīgi, nevis skarbi "nē" teicēji. Toms Hodžkinsons, kurš pārstāv manu iecienīto slinkās jeb laiskās audzināšanas pieeju, ir tiešs: "Mums jāatbrīvo savas galvas no idejas, ka teikt "nē" ir nelaipni." [2] Viņš uzsver – bērniem jau no agrīna vecuma jāpierod pie tā, ka ir lietas, kuras ir iespējamas, un ir lietas, kuras nav iespējamas, un to mēs neapspriežam. Punkts un āmen, kā teiktu kāda man pazīstama mamma, kad sākas diskusijas par multenes laiku, gulētiešanu vai jakas uzvilkšanu.

"Nē" teikšanai nav jābūt dusmīgai, izmisīgai un skaļai – tas jāsaka stingri un mierīgi, abiem vecākiem esot vienotā frontē un neieslīgstot diskusijās par dziļāku pamatojumu. Kā saka Hodžkinsons: "Tai jābūt prasmei, ko apgūst ikviens vecāks. Tā nav nežēlība, patiesībā tieši pretēji. Teikt "nē" bērnam nozīmē teikt "nē" brendiem, rotaļlietām, naudai un visai patēriņa kultūrai. Tas ir "jā" cilvēcīgumam, un tas ir "jā" dzīvei."

Apzinoties to, ka bērns nav mazs pieaugušais, viņš pārstāv citu, no vecākiem atšķirīgu cilti, kuru galvās un sirdīs mēs nevaram ielīst, lai arī neviena tuvāka par viņiem mums nav, vecākiem var rasties nemiers – kurš ir tas brīdis, kad bērnam jāsāk pieņemt savi lēmumi? Kā nepalaist to garām un nesargāt bērnu mūžīgi?

Rūdolfs Šteiners, Valdorfa pedagoģijas pamatlicējs, cilvēka sākuma gadus iedala trijos lielos posmos. Pirmajā posmā līdz sešu, septiņu gadu vecumam bērns ārkārtīgi strauji attīstās, dzīves spēki viņā ir tik vareni kā nevienā citā mūža posmā – viņš apgūst kustību, runu, vertikalizējas, tad staigā, skrien, mācās sazināties un sadarboties ar citiem. Šajā periodā bērns imitē, mācās darot un novērojot, ko dara pieaugušais, – ne tikai darbības, bet arī vērtības un uzskatus. Ir pieejas, kuras šo bērna straujo attīstības posmu iesaka izmantot, agrīni mācot lasīt, rēķināt, apgūt svešvalodas, jo, neapšaubāmi, mazais cilvēks šajā posmā ir ārkārtīgi spējīgs. Valdorfa pieejā pirmsskolas gados nav apmācības, bet tikai kopīga dzīve un darīšana, mierīgs un paredzams ritms un daudz spēļu – šis ir posms, kurā vajadzīga lielā, sargājošā mantija un kurā bērns nemaz nav spējīgs pieņemt lēmumus. Taču viņš spēj imitēt pieaugušos – un dziļāk, nekā mēs to domājam.

Nākamajā stadijā – pēc septiņiem gadiem un pirmo piena zobu nomaiņas, bērns sāk pa īstam apzināties savu patību, izkļūst no sapņainās bērnības pasaules, kurā viss ir vienots, un sastopas ar apziņu – te esmu es, un tur – visa pārējā pasaule. Šteiners šos nākamos septiņus gadus sauc par iztēles posmu, kurā dominē sajūtu dzīve un pakāpeniski attīstās apzināta un secīga domāšana. Tad seko nākamā septiņgade – no 14 līdz 21 gadam, kurā cilvēks sāk pats veidot savu dzīvi un pilnībā nokļūst ideju, domāšanas un konceptu pasaulē.

Šteinera idejas tiek kritizētas kā neatbilstošas mūsdienu tehnoloģijās balstītajai pasaulei, kurā ir daudz straujāks dzīves ritms, un arī Valdorfa skolās tās tiek pārskatītas, taču dzīva ir pārliecība, ka bērns nav mazs pieaugušais un lai kļūtu par īstu – drošu, atbildīgu un stipru – pieaugušo, viņam ir jāiziet cauri bērnības ceļam soli pēc soļa, izdzīvojot to pakāpeniski un mierīgi.

Tad, kad eju pakaļ bērniem uz bērnudārzu, man patīk kādu brīdi pastāvēt malā neredzamai un pavērot viņus, spēlējoties ārā vai grupiņā. Es redzu mazo trīsgadnieku sapņainās acis un maigās sejiņas, no pieaugušā skatpunkta nesakarīgu klaiņošanu, dziļu iegrimšanu sevī un spontānu komunikāciju un sadarbību ar citiem, kura jebkurā brīdī var pārtrūkt. Es redzu sešgadnieku smaidus ar izkritušiem priekšzobiem, dzīvīgās, atvērtās sejas, straujās kustības un izveicību. Es mēģinu iedomāties, kādi viņi būs, kad izaugs, cenšos ieraudzīt nākotnes pieaugušo mazajās sejās un stāvos. Šodien mans uzdevums ir respektēt bērnu un nākotnes pieaugušo viņā – šo pieaugušo, kurš visdrīzāk būs gudrāks, prasmīgāks un zinošāks nekā es, un tajā pašā laikā atcerēties, ka tas ir bērns un ka man jāmēģina pasargāt viņa Ēdenes dārzs, jo tas beigsies ātrāk, nekā mēs gaidām. Tas, ko mēs varam mēģināt, – ļaut bērniem jau no agras bērnības spēt sadzirdēt pašiem sevi, un tā ir viena no lielākajām dāvanām, kādu varam viņiem dot.

[1] Kim John Payne, "Simplicity Parenting".

[2] Tom Hodgkinson, "The Idle Parent".

Liene Brizga-Kalniņa

Liene Brizga-Kalniņa ir studējusi filosofiju un politikas zinātni, strādājusi komunikāciju jomā, bet tagad lielāko daļu laika velta trīs bērniem. Interesējas par Valdorfa pedagoģiju un ēdieniem. 

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!