Par grāmatām "Cepu, cepu kukuļus", "Sik, sik, sik, sik kundziņš jāja" un "Te pelīte miltiņus mala", izdevusi biedrība "Droši un koši", 2016
Trīs biedrības bērniem "Droši un koši" izdotās bilžu grāmatas ar ucināmajiem pantiem – "Cepu, cepu kukuļus", "Sik, sik, sik, sik kundziņš jāja" un "Te pelīte miltiņus mala" – vislabāk varētu raksturot ar atslēgas vārdu "daudzfunkcionāls", jo vienkārši pateikt, ka šīs grāmatas paredzētas kopā lasīšanai ar mazuli (nevis mazulim priekšā lasīšanai vai ar mazuli kaut kā darīšanai), nozīmētu nepateikt neko. Šāds raksturojums mūsdienās joprojām raisa vairāk pozitīvas konotācijas, kas principā ir arī mans mērķis, pat ja, manuprāt, daudzfunkcionalitāti kā pozitīvu var vērtēt tikai tad, ja tā "strādā", tas ir, katra darbība, ko iespējams izpildīt, balstās radītāja vēlmē un lietotāja/uztvērēja interesē un visas kopā nevis disonē vai pievieno papildu iespējas vien, bet gan veido izmantojamu funkciju kopumu. Tādēļ, lai pilnībā saprastu grāmatu veidotāju mērķus un to iespējamo lietojumu ģimenē vai bērnudārzā, būtu jāpievēršas vairākiem elementiem, ko šīs abas grāmatas ietver, bet vispirms tomēr atļaušos paust savas nelielās šaubas par to, vai vispār – un, ja jā, tad kādos apstākļos – visas grāmatiņu lietojuma iespējas (sa)strādā(jas). Ja arī vērtējums dažādiem cilvēkiem šeit droši vien būs arī dažāds (un katrs no tiem droši vien – subjektīvs), pirmais, ko uzskatu par nepieciešamu pasvītrot, ir jaukā iecere izdot īpatnā folkloras žanra autentiskus paraugus mūsdienīgā un draudzīgā bērnu grāmatas risinājumā, bet, otrkārt, ārkārtīgi svarīgā nepieciešamība, radot daudzfunkcionālu objektu, pārdomāt katra mērķa sasniegšanu, katras funkcijas veikšanu atsevišķi un tad visas kopā, lai kā kopumam, tā atsevišķajam garantētu visprecīzāko pilnību. Jo sevišķi tad, ja vairākas lietošanas dimensijas – vairākas modalitātes, atšķirīgi vēstījumi –, dotas vienlaikus, it kā paredzēts veikt reizē. Šajā gadījumā katra ucināmā grāmata ietver vienu tautā būtībā labi pazīstamu ucināmo pantu, ucināšanas instrukcijas (citā fontā) un mākslinieces Iritas Tilanes-Pakalniņas zīmējumus. Visu elementu mērķis šķiet skaidrs un ļoti atzīstams, turklāt dizains visnotaļ draudzīgs pašiem mazākajiem – tomēr lasīt, skatīties un darboties saskaņā ar norādēm vienlaikus ir grūti.
Iebildumi parādās, no lietošanas viedokļa raugoties, un, lai tos pamatotu, radās arī ideja šo sarežģīto, lai gan šķietami vienkāršo, rotaļīgo objektu aprakstīšanai kā izteiksmīgāko dimensiju izmantot laiku, respektīvi, runāt par to, kā bērna pieredzē laika kategorija tiek izkopta vai vismaz var tikt izkopta, piemēram, ar šādu iespieddarbu palīdzību. Jo katrs medijs citādāk lieto, pieprasa un izrīkojas ar laiku, attēla laiks ir neskaidrs, teksta – skaidrs, saskaitāms rakstu zīmēs un vārdos, melodija balstās un ilgumu un atkārtojumu – ritmu. Bērnība pati par sevi ir noteikts laiks, precīzāk, laika posms cilvēka dzīvē – tajā pieredzamajā laikā, kas dota individuālai apziņai. Laiks bērnībā rit citādi nekā pieaugušo dzīvē – lēnāk. Jaunā, apgūstamā, pieredzamā ir vairāk, obligāti izdarāmā – mazāk. Līdzās citiem rituāliem kultūrā bērnam jāapgūst arī tie ikdienas rituāli, kas sadala dienu dažādos laikos. Vispirms jāpierod, ka vecākam ne vienmēr ir laiks viņam. Grūti nākas abiem – kā vecākam, tā bērnam – savietot kopā savas laika izjūtas un darīt kaut ko reizē: garš laiks ir bērniem pieaugušo lietās, bet pieaugušajiem – bērnu lietās. Tādēļ modernais bērns agri tiek mācīts pulksteņa laikā un viņam tiek radīta izpratne par vēsturi: laika līniju, svarīgo vektoru, patiesībā – stāstu, kas noteiktā laikā cauri gadskaitļiem un varoņu mītiem aizved viņu arī pie tām neskaidrajām atzīmēm, ko pieņemts uzskatīt par pirmsākumiem, saknēm, (tautas) sākotni. Lai izprastu to, nemainīgo, pastāvīgo, būtisko, līdzās lineārajam jāapgūst arī senais, maģiskais, cikliskais laiks, pievēršot uzmanību gadalaiku atgriešanās ritmam, bet arī ritmiem atkārtojumiem visā. Šeit dziesmai un dzejai ir īpaša loma bērna audzināšanā, un jāatzīst, ka grāmata lielā mērā šīs iespējas mazina. Toties grāmata piedāvā, sasprindzinot uzmanību, lasīt – pakāpeniski, lineāri, šķirot lappusi pēc lappuses, aizvadot minūti pēc minūtes –, un agrīnajos bērnības gados tas bērnam ir gandrīz vienīgais drošais veids, kā vecāka laiku (un uzmanību) iegūt sev, tādēļ tas ir īpaša prieka avots. Abas laika uztveres formulas būtībā mēģināts savienot "Droši un koši" izdevumos, un tas ir visai riskants – lai arī reti mūsdienīgs – pasākums.
Daudz runāts par grāmatas iespējamo likteni mūsdienās, digitāli saplūdušo, bez vadiem tīkloto mediju laikmetā. Skati, kā gadu vecs bērns mēģina taktili mijiedarbojoties ar žurnāla lappusi, pāršķirot to ar pieskārienu vai pietuvinot ar divu pirkstu kustību, nereti šokējuši ne tikai kultūras tendenču pieskatītājus, bet pat nopietnu pētnieku auditorijas. Bērni, mediju objektu, materiālu un nemateriālu vēstījumu vidē meklējot sev ērtāko un atbilstošāko komunikācijas un informācijas iegūšanas ceļu, ir tie, kas pa īstam izvēlēsies vai pat, jāsaka, šobrīd izvēlas, kā veidosies mediju ainava nākotnē un kādu vietu tajā ieņems grāmata. Tomēr pieaugušie viņus ietekmē gan ar savām zināšanām par kultūru, normām, vērtībām, zīmēm, simboliem, gan ar savām prioritātēm informācijas iegūšanas, nodošanas, glabāšanas un attiecību veidošanas jomā, respektīvi, par medijiem, un tas saistās ar aizspriedumiem. Grāmatas forma, piemēram, kopš bērnības mūsu dzīvē nozīmē kaut ko īpašu. To mūsos "ieprogrammē" vecāki – grāmata simbolizē zināšanas, kultūru, izvērstu argumentētu izklāstu un domu. Tādēļ grāmata nemirst, lai arī mainās, tāpat daudzveidīgas kļūst pieejas tās saturam ikdienas lietojumā. Aplūkotās grāmatiņas liek par to domāt – tās ir grāmatas nelasītājiem (tiks lasītas priekšā, bet arī kļūs par rotaļu objektu bērnu rokās), kuri, iespējams, tieši ar šīm cietajām lappusēm attīstīs savus pirkstiņus, kas vēlāk tiks darbināti uz dažādām skārienjutīgām virsmām.
Citiem vārdiem sakot, mediju lietojums, tāds, kāds tas vienkārši ir (vai nepārtraukti veidojas un dinamiski mainās) – indivīdu ad hoc (tas ir, momentānās, tā brīža, vienlaicīgās, reāllaika) izvēlēs, aizspriedumos, stereotipos, noskaņojumos algoritmiski veidotajos piedāvājumos un modēs –, kā arī tas, cik precīzi un mērķtiecīgi iespējamā daudzveidība tiek lietota un piedāvāta (un attiecīgi formē saturu, veido lietošanas rituālus un ietekmē domāšanu, uztveri un loģiku), viss šis komplekss ir tas pārsteidzošais mainīgais, kura nozīmi, visticamāk, varēsim novērtēt tikai vēlāk, kad šodienas bērni būs pieauguši. Līdz šim ir skaidrs, ka cilvēki arvien mazāk pēc būtības domā līdzi, jo jāapgūst tik daudz, un arvien vairāk izšķiras par diametrāli pretējiem akcentiem, kam arī ir sakars ar laiku – veco , atzīto (zināšanas, vērtības), iespēlēto, viņu dzīvi bez pārdomām regulējošo un skaidro un jauno, attīstību, lūzumu, radošumu: te bērns ar savu nevainību un attieksmi ir šīs virzības paraugs. Medijs slēpjas savā lietojumā – jo labāk to lietot un skaidrāks kļūst vēstījums, jo mazāk pamanāms pats medijs ar tā specifisko ietekmi uz saturu un uztveršanas nosacījumiem.
Tā nu abi ucināmo dziesmu izdevumi kā medijs visupirms ir grāmatas – materiāli objekti, kas padara ērtu lapošanu, bilžu skatīšanos un rakstīta teksta lasīšanu, bet nezaudē arī taustāmību, svaru, arī smaržu. Tās kā rotaļlietas paredzētas pašiem bērniem – cietas, gludas lapas, apaļi stūri, lai neievainotos, kvadrātiska forma. Šāda grāmata principā var pieradināt bērnu pie lasīšanas, pat pirms viņš spēj kaut ko izlasīt. Lai arī zīmēto lielo burtu rakstu arī izlasīt būs gandarījums.
Bērniem domātā grāmata ir īpatna šī medija forma, kas arī grāmatas kulturālās dominances laikmetā apspēlējusi tās ierastās vēstīšanas standartu. Bērnu grāmata ir multimodāla, tas ir, vēstījuma nodošanā vienlīdz piedalās ne vien teksts, bet arī attēls un dizains (dažas grāmatas tajā iesaista arī taktilos (mīksta, gluda, reljefa utt.), skaņas (ieraksti, kas atskaņojami, piemēram, putnu balsis) un kustību kodus (kustināmas un izjaucamas grāmatas)). Tieši dizains ir tas, kas lielā mērā nosaka to, kā grāmata būs lietojama un kā tās potenciālais lietotājs sadalīs laiku, uztverot vēstījumu(s) un mijiedarbojoties (spēlējoties) ar to. Tātad dizains savā ziņā formē, ierāmē, lauž tekstu, liekot to noteiktā laikā (tempā, ritmā, ar starpbrīžiem) izlasīt. "Droši un koši" izdevumu sakarā tas ir sevišķi skaidri, un te, man šķiet, ir arī problēma, jo ucināmie panti ir tradicionāls un izteikti audiāls vēstījums, kura liela (ja ne lielākā) daļa svarīgāko zīmju slēpjas prosodikā: intonācija, ritms, pantmērs, atskaņas, atkārtojumi (pēdējās ir izteikti laikā nosakāmas parādības). Var pat metaforiski teikt, ka šādi realizējas īpaša veida valodiskas melodijas pieraksts bez tradicionālā nošu raksta. No tā izriet nepieciešamība saskaņot lappušu kompozīciju ar vēlamo lasīšanas veidu – jāpiemērojas lietotājam –, un tas nav visur vienlīdz labi izdevies. Vēl jo vairāk tāpēc, ka verbālā valoda (kā kods, grafiski šī veida teksti kodēti citā fontā) lietota arī tādēļ, lai pateiktu vecākam, kas ucināšanas laikā – tātad kinestētiskā kodā paralēli teksta runāšanai – jādara. Tik piesātināta, ja vien nav dizaineriski rūpīgi nostrādāta, katra lappuse kļūst pati savam pamatuzdevumam par klupšanas akmeni – ir zināms risks, ka bērns neuztvers tekstu kopumā, "izkritīs" no ritma, pazaudēs intonatīvo vērstību un jebkurā gadījumā nenolasīs latviski tradicionālo prosodisko struktūru, kas, manuprāt, jāmeklē pašā pamatā grāmatiņu vēstījumam. Šķiet, tās autori pauž: lūk, cauri laika plūdumam gadsimtu gaitā un to dažādajos valdošajos ritmos, cauri paaudžu maiņām un cilvēka dzīves bioloģisko ritmu izmaiņām, cauri mūsdienu satrauktībai, paātrinājumam un fragmentētajai ikdienai mēs gribam uzturēt mūsu bērnos to darbīgo līdzsvaru, mieru un pastāvīgumu, kas ir tautasdziesmu nebeidzami atkārtotajos trohajos un daktilos. Tieši tas ir izdevēju galvenais mērķis, un šajā gadījumā (vienalga, vai tam ideoloģiski piekrītam vai ne) šo mērķi var realizēt tikai tad, ja bērna prātā trohaju plūdums nenojūk (tikai tad viņu var nomierināt, ieinteresēt, motivēt). Būdams intuitīvi tiešs, bērns, visticamāk, noraidīs vēstījumu, kura laika struktūra nebūs uztverama. To, protams, var mēģināt uzturēt arī ar ritmiskām ķermeniskām kustībām (bet kur tad paliek grāmata?). Te varbūt var palīdzēt attēls, kas piedāvā noteiktu papildu dinamiku, un šādā vienotā multimodālā komunikācijā arī varētu piedalīties tieši patērētā laika regulēšanā, nevis novērst no tā uzmanību, aizraujot prom tēlainībā.
Kopumā jāsecina, ka izdevumi raisa īpašu interesi, gan folkloras mantojuma uzturēšanas, gan dažādu kognitīvo prasmju attīstīšanas kontekstā, tāpat interesants ir risinājums – tradicionālo vecākiem orientēto aprakstu un autentisku tekstu papildinājumā arī bērniem dota jauka rotaļlieta. Tomēr tieši tik gudrs un rūpīgs, cik tas šķiet, tas raisa ne mazums jautājumu un pārdomu par medija lomu un laika vadīšanu mūsdienu bērnu dzīves kontekstā.
0