Jūliju joprojām var uzskatīt par zviedru kinorežisora Ingmara Bergmana (1918-2007) mēnesi – pirms 91 gada 14. jūlijā viņš piedzima, pirms diviem gadiem 30. jūlijā aizgāja.
Pēdējos dzīves gadus lielais režisors Ingmars Bergmans pavadīja Faro salā Baltijas jūrā. Pirmoreiz šajā salā viņš nokļuva 20. gadsimta 60. gadu pašā sākumā. Viņš izkāpa no mašīnas, paskatījās apkārt un, pēc paša teiktā, tobrīd esot izjutis kaut ko īpašu – māju sajūtu. Pārliecināts par to, ka šī ir satriecoši laba vieta gan dzīvošanai, gan filmēšanai, režisors 1965. gadā apmetās Faro salā un nolēma tur pavadīt visu atlikušo mūžu. Bergmans ir teicis, ka šīs salas dabai pasaulē nav analogu – nekur nav tāda skarbuma un pilnības, tādu krāsu un gaismas. Salā uzņemtas vairākas Bergmana filmas – Persona (1966), Vilka stunda / Vargtimmen (1968), Kaislība / En passion (1969), Kauns / Skammen (1968), Laulības dzīves ainas / Scener ur ett äktenskap (1973), Caur blāvu stiklu / Såsom i en spegel (1961).
2006. gadā iznāca filma Bergmana sala / Bergman Island*, trešā daļa filmas veltīta Bergmana vientulībai Faro salā – režisors stāsta par savu dienaskārtību, dalās pārdomās un atceras bērnību. Filmas autore, dokumentāliste Marija Nīreroda ir viena no retajiem svešiniekiem, kas vispār ielaisti režisora salas namā. Šīs ir pēdējās intervijas ar Bergmanu.
Bērnība
Filmā Bergmans atzīstas, ka ir ļoti cieši saistīts ar savu agrīno bērnību. Uz salu viņš atvedis veclaicīgu pulksteni un vecmāmiņas koka skapi baroka stilā. Ingmaram patika ciemoties pie vecmāmiņas, viņš līdz sīkām detaļām atceras viņas dzīvokli – gleznas, mēbeles, paklāju smaržu; atceras, kā pirms gulētiešanas staigājis no istabas uz istabu. Daļēji šis dzīvoklis vēlāk iemiesojies filmā Fanija un Aleksandrs / Fanny och Alexander (1982). Un vēl viņš kopā ar vecmāmiņu gāja uz kino. Vecmāmiņa filmās izklaidējās, bet viņai nepatika mīlas skati, tāpēc viņa šo ainu laikā čīkstināja zābakus, traucējot Ingmaram baudīt uz ekrāna notiekošo.
Grāmatā Bergmans par Bergmanu aprakstīts autobrauciens uz Upsalu, uz vecmāmiņas māju, un tas sasaucas ar slaveno ainu filmā Zemeņu lauks / Smultronstället (1957), kur vecais doktors no jauna izdzīvo savas jaunības dienas. Bergmans nešķīrās no savām bērnības atmiņām, par to liecina intervijās teiktais: „Patiesībā es vienmēr dzīvoju savā bērnībā, klīstu pa krēslainiem mājas stāviem, staigāju pa klusajām Upsalas ieliņām, stāvu pie vasarnīcas un klausos, kā šalc milzīgā bērza lapotne. Pārcelšanās laikā notiek vienā mirklī. Taisnību sakot, es vienmēr dzīvoju sapņos, bet īstenībā tikai reizēm paciemojos”.
Kad Ingmars bija mazs, viņš bieži raudājis, ilgojies pēc glāstiem un apskāvieniem. Visvairāk viņš ar glāstiem uzbrucis savai mātei, kura nevarēja dēlu savaldīt un pat vērsās pēc palīdzības pie bērnu ārsta. Tas stingri noteicis, ka bērns jāaudzina kā jauneklis un tāpēc no tādas maigošanās viņam jāatradinās. Tēma par mātes atsvešinātību vēlāk izpaužas Bergmana filmās, piemēram, filmā Persona (1966).
Vispār ģimenes attiecības ir viena no Bergmana daiļrades pamattēmām, un šo attiecību dramatisms viņam bija pazīstams kopš mazotnes. Režisors atceras šādu gadījumu. Vecāki bija ārkārtīgi laimīgi, kad viņiem piedzima meitiņa, Ingmaram tobrīd bija četri gadi, viņa brālim – astoņi. Skatoties, kā tēvs nēsā uz rokām šo „pretīgo, resno, nejauko un kliedzošo sīkuli” un dzied meitai dziesmas, brāļi nolēmuši māšeli nogalināt. Vecākais brālis šo uzdevumu uzticējis Ingmaram, bet viņš nepareizi sapratis instrukcijas un sācis nevis žņaugt māsas kaklu, bet spiest krūšukurvi. Bērns pamodies un sācis kliegt, atskrējuši vecāki. Un neviens tā arī nekad nenojauta, ka tas bija slepkavības mēģinājums.
Pieaugot Bergmans savā ziņā tomēr arvien saglabāja sevī kaut ko no bērna, viņš pats bieži ir teicis, ka no pubertātes vecuma izkļuvis tikai līdz ar 58. dzimšanas dienu.
Demoniāde
Bergmans vienmēr ir skaidri analizējis savu dzīvi, nesaudzīgi runājis par paša trūkumiem, kurus sarunās dēvē par savu dēmonu sarakstu: „Vispār jau man bail no visa – ne tikai no kaķiem, suņiem, kukaiņiem un putniem, kas var ielidot istabā, ja logs ir atvērts... Man bail arī no dažādiem cilvēkiem un lieliem ļaužu pūļiem. Es esmu patiešām bailīgs cilvēks”.
Cits dēmons, kuru ļoti grūti savaldīt, ir karstasinība, ko Bergmans mantojis no mātes un tēva: „Es ļoti viegli uzliesmoju, un vispār man ir briesmīgs raksturs”. Tālāk sarakstā seko vesela saime – pedantisma dēmons, punktualitātes un kārtības dēmoni. Šis nešķīsteņu bars sagādā raizes apkārtējiem, bet reizēm ir arī noderīgs, īpaši režisora profesijā, kur jānodarbojas ar kaut ko ļoti iracionālu – cilvēku jūtām. Ar dēmoniem Bergmans cīnījās, dodoties garās pastaigās pa salu: „Svaigs gaiss viņiem nepatīk”.
Ingmaram Bergmanam bija piecas sievas un deviņi bērni, kādu laiku viņš bija spiests filmēt reklāmas rullīšus, lai uzturētu trīs ģimenes ar sešiem bērniem. Tomēr šajā precību un šķiršanos virtenē Bergmanam galvenais tomēr bija un palika kino – pat bērnu dzimšanas datumus viņš atceroties pēc tās vai citas filmas uzņemšanas laika.
Māju Faro salā Bergmans cēla, cerot uz kopdzīvi ar norvēģieti Līvu Ulmani, kura nospēlēja aktrisi Elizabeti filmā Persona un dzemdēja Bergmanam meitu Linnu, bet vēlāk Faro salā pēc Bergmana scenārija uzņēma filmu Neuzticīgie / Trolösa (2000) – šis autobiogrāfiskais darbs atklāti stāsta par Ulmanes un Bergmana attiecību krīzi.
Caur blāvu stiklu
Faro salā Ingmars Bergmans nejutās vientuļš, lai gan reizēm pat vairākas dienas nekontaktējās ne ar vienu cilvēku. „Viena no lielākajām baudām ir – nerunāt”. Viņš augstu vērtēja klusumu, kuru pārtrauca tikai vecā un pazīstamā pulksteņa tikšķi – klausīšanās šajās skaņās bija Bergmana vājība. Starp citu, šāda vājība bieži sastopama arī viņa filmās – Vasaras nakts smaidi / Sommarnattens leende (1955), Kliedzieni un čuksti / Viskningar och rop (1973), Fanija un Aleksandrs / Fanny och Alexander (1982).
Savā mājā Bergmans ierīkoja krāsni, kādu redzējis krievu filmā; no šīs krāsns viņš lūkojās uz saullēktiem un saulrietiem, malkoja vīnu un vēroja sniegpārslas vai vētru jūrā. Faro salas ziemeļnieciskā daba iezīmēja Bergmana filmu topogrāfiju – te viņš nolēma uzņemt filmu Persona, te, viņa bijušās sievas mājā, tika filmētas Laulības dzīves ainas. Skarbā ainava bija īsti piemērota Bergmana askētiskajam dzīvesveidam un pieticībai – viņš gadiem staigāja vienā džemperī un no daudzām fotogrāfijām pazīstamajā cepurē, lai gan Bergmana īpašumu kopvērtība pārsniedza 7 miljonus dolāru.
Bergmanam patika lietainas vasaras, viņš ir teicis, ka no nemitīga lietus varot gūt īpašu baudu. Bet visvairāk režisors mīlēja rudeni, toties spilgtu saules gaismu uztvēra kā draudu – rēgi un dēmoni viņa filmās parādās nevis naktīs, bet žilbinoši griezīgos saules staros. Bergmans skatās uz pasauli caur blāvu stiklu, un šis izkliedētais apgaismojums kļūst par viņa kinematogrāfijas gaismu.
Septītais zīmogs
Diemžēl nāvi nav iespējams uzvarēt šaha spēlē, kā to centās izdarīt bruņinieks Antoniuss Bloks filmā Septītais zīmogs / Det sjunde inseglet (1957). Šajā filmā nāve ir neziņa, kurai seko tukšums. Filmas Seja / Ansiktet (1958) varonis Foglers cieši skatās mirstoša aktiera sejā, cenšoties notvert robežu starp esību un nebūtību, viņš kāri tver vārdus: „Lūk, manas kājas kļūst aukstas... arī rokas... lūk, nāve jau tikusi līdz vēderam...”
Ingmars Bergmans savos darbos pastāvīgi analizē nāvi, par to viņš turpina domāt arī Faro salā, bet šīm pārdomām jau ir cits raksturs. „Nav tādas dienas, kad es nedomātu par nāvi, šīs domas tā vai citādi vienmēr man pieskaras,” atzīstas režisors. Filma Septītais zīmogs, šī balāde par nāvi, esot kalpojusi kā iedarbīga terapija – uz kādu laiku Bergmans atbrīvojies no uzmācīgajām domām. Tomēr drīz slimības dēļ viņam nācās gulties uz operāciju galda, un ārsti nepareizi aprēķināja narkozes devu. Neliels iešļircinājums un – kritiens nemaņā; astoņas stundas no dzīves un atmiņas vienkārši izsvītrotas. Tas bija satricinājums – vai tāda ir arī nāve? Kopš tā laika Bergmanam dzīve šķita kā sveces liesma, kas var nodzist vienā mirklī; tas likās kaut kas grandiozs un tajā pašā laikā žēlsirdīgs. Tātad no nāves nav jābaidās, Bergmanam patika doma, ka viņš, kas līdz šim ir bijis kaut kas, pēkšņi kļūs par neko. Ar šo sapratni nāca mierinājums, Bergmans tika vaļā no ikdienas domām par nāvi, kas viņu līdz šim bija darījušas nemierīgu.
Kad nomira Ingrida Bergmane, ar kuru režisors nodzīvoja 24 gadus, Bergmans teica sev, ka viņu nekad vairs neredzēs, ka Ingrida ir aizgājusi uz visiem laikiem. Bet vēlāk šeit, Faro salā, Bergmans sajuta neizskaidrojamu viņas klātbūtni, viņas tuvumu. Tagad operācija un narkozes miegs pārvērtās par parastu ķīmisku reakciju organismā – īsta nāve tomēr ir kas cits.
„Tagad es bieži domāju par nāvi,” turpina Bergmans, „un domāju tā. Kādu rītu es eju pa meža taku uz upi. Tā ir rudens diena – migla, bezvējš, klusums. Tad es redzu kādu sievieti tālumā, pie vārtiņiem, viņa nāk man pretī – basām kājām, gaišzilos džinsu svārkos, gaišzilā jakā, mati sapīti resnā bizē. Viņa pienāk man klāt, un es saprotu, ka esmu miris. Un tad notiek pats neticamākais. Es domāju – vai tiešām tas ir tik vienkārši? Mēs visu dzīvi lauzām galvu par nāvi, par to kas būs vai nebūs pēc tam... Un tas izrādās tik vienkārši!
Es iegalvoju sev, ka satikšu Ingridu. Esmu pilnībā izsvītrojis šausmīgo domu, ka varētu viņu nekad vairs nesatikt. Esmu pārliecināts, esmu cieši pārliecināts, ka satikšu Ingridu.”
Dokumentālā filma par režisora vientulīgo dzīvi beidzas ar daudzpunktu, atstājot meistaru vienatnē ar salu un tās stihijām: „2004. gada 24. janvārī Bergmans pameta Stokholmu un teātri, un uz visiem laikiem apmetās Faro salā”. Un skatītājs saprot, ka arī kamera pamet viņu uz visiem laikiem; Bergmanu gaida ceļš uz nāvi, kuru viņš centies izprast visu savu dzīvi. Nāve atnāca 2007. gada 30. jūlijā, Bergmana meita Eva stāsta, ka tēvs miris klusi un mierīgi, saskaņā ar sevi un dabu.
Bergmana orbīta
Ingmars Bergmans bija vienaldzīgs pret godināšanu, kuru viņam centās izrādīt, - piemēram, atteicās braukt uz Kannu festivālu, lai saņemtu prestižo prēmiju par ieguldījumu kinematogrāfijas attīstībā. Meistars aizbildinājās, ka esot kļuvis par vientuļnieku un nav vairs gatavs iziet liela ļaužu pūļa priekšā. Kino viņam patiesībā bija spēle, iespēja iemiesot savus sapņus; Bergmanu virzīja nevis godkāre, bet zinātkāre. „Ja gribu būt līdz galam atklāts, man jāsaka – es uztveru mākslu (ne tikai kinomākslu) kā kaut ko nebūtisku. Literatūra, glezniecība, mūzika, kino un teātris paši sevi ierosina un paši sevi rada; parādās un izzūd jaunas mutācijas, jaunas kombinācijas, no ārpuses šī kustība izskatās nervozi rosīga... Tā ir mākslinieku cēlā tieksme pašiem sev un publikai, kas arvien vairāk garlaikojas, projicēt pasaules ainu, lai gan šī pasaule jau sen neinteresējas ne par viņu viedokli, ne gaumi. (..) Ja es, neskatoties uz visu šo garlaicību, apgalvoju, ka gribu nodarboties ar mākslu, tad daru to viena vienkārša iemesla dēļ (atmetot tīri materiālas dabas apsvērumus). Šis iemesls ir – ziņkārība. Neierobežota, neremdināma, vienmēr atjaunota un neciešama ziņkārība dzen mani uz priekšu, neļaujot ne mirkli miera un pilnībā aizstājot slāpes pēc kopības, kuras es izjutu agrāk”.
Bergmana filmas savā noskaņā ir tīrs kamerstils, tā ir makropieeja – režisors kā caur lupu pēta personāža dzīvi, preparē viņa „nelaimīgo apziņu”. Darbojošos personu loks ir reducēts līdz minimumam, viņi arī it kā dzīvo uz salas un viņiem nav daļas par kontinentu, no kura atskan tikai sociālu nebūšanu atbalsis. Bet kāda gan šiem niekiem nozīme, salīdzinot ar drāmām, kas risinās cilvēka sirdī, ar viņa nolemtību un pamestību šajā pasaulē? Tas ir pašiem savs mikrokosms, sava attiecību orbīta, kas paredz minimālas attiecības ar ārpasauli. Filmu varoņi risina dialogu ar sevi, ar savu pagātni, ar Dievu; Bergmans uzdod mūžīgus jautājumus un nedod tiešas atbildes. Režisors ir maksimāli nopietns – ne intervijās, ne filmās viņš nebaidās ar apdullinošu atklātību runāt par sasāpējušo, par visintīmāko. Un tas ir tieši tas, ko izvairās darīt mūsdienu pasaule, slēpjoties aiz postmoderna sarkasma un ironiskiem jociņiem. Bet Bergmans neatlaidīgi jautā, cenšas caur blāvo stiklu saskatīt eksistences jēgu, runā par vecumu un nāvi – tēmām, kas ir aizliegtas glamūra pasaulē.
Zināms, ka Padomju Savienībā Ingmara Bergmana filmas netika demonstrētas (izņemot Zemeņu lauku). Aizliedzēji baidījās, ka šīs filmas ar savu eksistenciālismu var satricināt bezgalīgo optimismu, kas tika potēts masām. Un tieši tāpēc Bergmana filmas nav novecojušas vēl šodien – tās turpina satraukt, jo uzdod nemodernus jautājumus, kas var arī mūsdienu skatītāju izkustināt no anabiozes.
* Rīgā filma demonstrēta 2007. gada 25. oktobrī un 1. novembrī kinoteātrī Rīga, atklājot un noslēdzot Rīgas Kultūras aģentūras un Zviedrijas vēstniecības rīkoto filmu programmu Sievietes Ingmara Bergmana filmās
0