Janis Rozentāls "No kapsētas", 1897
 
Redzējumi
05.10.2015

Bēgļu uzņemšana – kāpēc mēs varam būt ieguvēji

Komentē
3

Pirms pāris nedēļām vienā no Latvijas ziņu portāliem bija amizants atgadījums: žurnālisti, gribēdami vēlreiz pabiedēt lasītājus ar bēgļu "plūdiem" un "invāziju", publicēja rakstu par to, ka kopā ar bēgļiem valsti var sasniegt eksotiskas slimības, bet ilustrācijai izvēlējas bildi ar pakistāniešu meiteni slimnīcā. Tā izrādījās Nobela prēmijas laureāte Malala Jusafzaja. Atgadījums pats par sevi ironisks – angļu valodā to sauc par poetic justice , jo kas gan var būt taisnīgāks par likteņa ironiju, kad bilžu redaktors pats izvēlējās tieši to bildi, kas visvairāk ilustrē redakcijas nostājas aprobežotību. Diemžēl šis individuālais poētiska taisnīguma gadījums nelīdz pret kopumā drūmo mediju ietekmi, kuras rezultātā sabiedrības izpratne par bēgļiem un to uzņemšanu Eiropā ir lielākoties vienpusēja un koncentrējas uz briesmām, ko bēgļi it kā rada sabiedrībai un iedzīvotājiem.

Par to, ka Latvijas mediji, stāstot sabiedrībai par bēgļu krīzi Eiropā, izmanto ne īpaši kvalitatīvus informācijas avotus un tiecas pēc sensācijām, kas uzrunā cilvēku instinktus, nevis sirdi un prātu, ir rakstīts jau daudz. Mazāk tiek runāts par sensāciju sekām. Tomēr neliels ieskats valsts pārvaldes pārstāvju un viedokļu līderu rakstītajā par šo tēmu liecina, ka mediju radītie apokaliptiskie priekšstati par bēgļiem un migrāciju kā tādu draud samazināt tās priekšrocības un ieguvumus, ko var sniegt jaunu cilvēku ienākšana mūsu sabiedrībā. Galvenais no šiem ieguvumiem ir pašas sabiedrības spēja mainīties, adaptējoties mainīgajai pasaulei, ticēt saviem spēkiem pārvarēt krīzes un droši skatīties nākotnē.

Mediju regulāri izvēlētās drūmās ainas ar degošām mašīnām un dehumanizētajiem cilvēku pūļiem var negatīvi ietekmēt arī mūsu valsts institūciju izvēli un rīcību bēgļu pieņemšanas jautājumā. Par drošu skatu nākotnē neliecina ne koalīcijas plosīšanās ap bēgļu pieņemšanas jautājumu un kvotām (visai saprātīgu līdzekli valstu savienībā, kur viena daļa no valstīm nemaz nesteidzas uzņemties atbildību par kopīgām problēmām vai apliecināt solidaritāti), ne valsts pārvaldes resoru mēģinājumi pārlikt atbildību par bēgļu integrāciju uz citiem.

Sensacionālie priekšstati par bēgļiem kā bezpersoniskiem tumsoņām, kuri alkst vienīgi pēc pabalstiem, lai atbrīvotu laiku terorismam un mūsu kultūras graušanai, tikai nedaudz piesegti ar korektiem formulējumiem, vietām atspoguļojas arī Latvijas valsts pārvaldes veidotajā un kopumā visai konstruktīvajā rīcības plānā personu, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība, pārvietošanai un uzņemšanai Latvijā.

Jau no paša sākuma bēgļiem sniedzamās informācijas izvēle liecina: mēs viņiem vispirms pateiksim, ko pie mums darīt nedrīkst un par ko viņus sodīs. Runājot indikatīva plāna vārdiem, atlases vizītes laikā ir paredzēta "vispārējas informācijas sniegšana par sociālās dzīves aspektiem, kultūru, valsts iekārtu... sodiem (tajā skaitā aizliegta vardarbība pret sievieti (laulības pārkāpumu gadījumos neseko sankcijas), pret bērniem (aizliegti noziedzīgi rituāli, kropļošana))". Saskaņā ar plānu šai informācijai sekos vienīgi bēgļu apgaismošana par dienvidniekiem nepiemēroto un maigi bīstamo Latvijas dabu: "indīgas dabas veltes, dzīvnieki, kā sadzīvot ar aukstumu". Tāpat paredzēta informācija par Latvijā dzīvojošajām tautībām un pārstāvētajām reliģijām. Nekur pie sniedzamās informācijas nav atrodama, piemēram, Latvijas tautsaimniecības struktūra vai informācija par profesijām, kurās trūkst darba roku, kā arī informācija par diskriminācijas aizliegumu darba tirgū. Tāpat netiek pieminēts tas, ka Latvijas skolas (saskaņā ar starptautiskā salīdzinošā pētījuma PISA datiem) piedāvā diezgan vienlīdzīgu pieeju izglītībai – jebkurā gadījumā vienlīdzīgāku nekā, piemēram, Austrijā un Vācijā.

Sliktas ekspektācijas ne tikai demonstrē aizspriedumus, bet arī (kas ir daudz sliktāk) ierobežo konstruktīvas politikas izvēles. Daudz laika sabiedriskajās diskusijās, tai skaitā ar valsts pārvaldes pārstāvju dalību, tiek veltīts tam, ka nepateicīgi patvēruma meklētāji, ļoti iespējams, tikai izmatos Latviju kā tranzīta zonu un pēc iespējas ātrāk dosies pārtikušu valstu virzienā. Šīm apgalvojumam (kas, starp citu, nesen dzirdēts arī no katoļu arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča) parasti seko nopūtas – mēs taču neko nevaram izdarīt, lai labotu situāciju.

Varam gan. Ja mūsu mērķis ir nevis tikai negribīgi pakļauties ES sabiedroto spiedienam, bet saskatīt šajā krīzē arī jaunas iespējas, mūsu valsts var ieguldīt līdzekļus bēgļu uzņemšanā ar mērķi pierādīt, ka Latvija ir atvērta, draudzīga valsts, kura piedāvā labas izglītības, individuālās attīstības un darba iespējas, kurā valda brīvība un radošums un kurai vidējā termiņā un ilgtermiņā būs vajadzīgi jauni cilvēki. Ka Latvijas daba ir ne tikai indīgas veltes un aukstums, bet arī plaši meži un tīras pludmales, neizsakāms skaistums, klusums un miers. Piedāvājot bēgļiem reālas iespējas ātri un kvalitatīvi apgūt valodu, atrast darbu, panākt jau esošās izglītības atzīšanu vai iegūt jaunu kvalifikāciju, kā arī iekļauties sabiedrībā un baudīt kultūru, dabu un Latvijas kopumā visai labo dzīves kvalitāti, mēs varam izdarīt ko vairāk: kļūt nevis par īslaicīgiem patvēruma meklētāju tranzīta administratoriem, bet par ieguvējiem. Bēgļu patiesa, nevis formāla integrācija var izrādīties labs iemesls pārskatīt, kā darbojas mūsu pašu sociālā infrastruktūra. Nepieciešamība mainīties un pielāgoties jaunajiem cilvēkiem nāks par labu gan Latvijas skolām, kurām pašlaik dažreiz ir grūtības bez aizspriedumiem pieņemt no Īrijas un Lielbritānijas atbraukušos latviešu bērnus, gan Latvijas sociālajiem dienestiem. Arī darba devēji, visticamāk, saskatīs jaunas iespējas, ko sniedz jaunu cilvēku ienākšana darba tirgū ar līdz šim Latvijā ļoti retām kompetencēm – piemēram, arābu valodas prasmi.

Nevar teikt, ka šim rezultātam piemērotas pieejas nav iekļautas valdības akceptētajā "Indikatīvajā rīcības plānā". Daļa no tur paredzētajām rīcībām, iespējams, tuvinās mūsu sabiedrību šim optimistiskajam scenārijam. Visai apsveicama ir gatavība neatņemt pabalstu viena gada garumā pat tad, ja bēglis ir atradis darbu, lai neveicinātu nelegālu nodarbinātību. Tikpat apsveicama ir gatavība izveidot mehānismu kvalifikāciju atzīšanai un uzlabot izglītības sistēmā strādājošo starpkultūru saziņas prasmes.

Ir nepieciešams tikai atvadīties no bailēm, to vietā paļauties uz uzticamiem informācijas avotiem un saskatīt patvēruma meklētājos cilvēkus. Tad, iespējams, mūs sagaida pavisam cita nākotne, nevis tā, kas atainota ziņu portālu bildēs, – ar nolaistām priekšpilsētām, kuru iemītnieki nemīl savas patvēruma valstis.

Marija Golubeva

Marija Golubeva ir rīcībpolitikas analītiķe.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!