Redzējumi
29.11.2016

Bēgļu krīze kā cilvēku plūdi

Komentē
9

Šis diskurss ir pārņēmis mūsu publiskās debates. Bēgļi ir pārpludinājuši mūsu valstis. Šis pieplūdums apdraud mūsu sabiedrību, mūsu civilizāciju, mūsu vērtības, mūsu ekonomiku un mūsu politiskās institūcijas. Risinājums ir slēgt mūsu robežas, uzsliet apkārt žogus līdzīgi Ungārijai, aizsūtīt bēgļus atpakaļ uz Tuvajiem Austrumiem, uz Turcijas un Libānas nometnēm un pieņemt stingrāku patvēruma piešķiršanas politiku. Tā ir izvēle starp "mums" un "viņiem".

Glābjot mūsu valsti no šiem cilvēku plūdiem, mums jāpalielina kontrole un, ja nepieciešams, jāierobežo fundamentālās brīvības: gan mūsu, gan viņu. Šis diskurss, kas reiz raksturoja autoritāristus un galēji labējos, tagad lēnām kā vēzis pārņem pārējo politisko spektru, ieskaitot kreisi noskaņotos politiskos spēkus. To var dzirdēt visā Eiropā, piemēram, Francijā, Vācijā, Apvienotajā Karalistē un Dānijā.

Par šo situāciju lielā mērā atbildīgi arī plašsaziņas līdzekļi. Izmantojot mūsu bailes, tie ir radījuši monstru: priekšstatu par cilvēku plūdiem, kas draud aizskalot mūs visus. Šis briesmonis tiek barots ar attēliem – bēgļi neskaitāmās laivās šķērso Vidusjūru, bēgļi nebeidzamās rindās soļo pāri Balkāniem, bēgļu pulki gaida pie vārtiem. Mūsu prātā Alana Kurdi krastā izskalotā ķermeņa fotogrāfija pakāpeniski izbāl un to aizvieto 2016. gada Jaungada uzbrukumi Ķelnē. Šķiet, auditorija nav spējīga uz līdzsvarotu skatienu, šūpojoties starp naivu līdzjūtību un pilnīgu noraidījumu.

Šī krīze tiek interpretēta kā neizbēgamas sekas plūdiem, kuri līdzi nes terorismu, kulturālas, sociālas un politiskas briesmas, kas mūs visus nogremdēs. Tomēr, ja uz brīdi apstājamies, saprotam, ka tie nav plūdi, bet gan plūsma, kas uz pasaules vēstures fona neizceļas ar sevišķu nozīmību (ja to salīdzina ar, piemēram, cilvēku pārvietošanos pēc Otrā pasaules kara, frankoalžīriešu migrāciju uz Franciju 1962. gadā utt.). Kas ir vēl svarīgāk – šī plūsma nav ne tuvu tik bīstama, kā bezatbildīgu plašsaziņas līdzekļu uzpūstās bailes liek mums ticēt.

Terorisma draudi?

Ir vilinoši asociēt patvēruma meklētājus ar islāmu un terorismu to dažu islāma teroristu dēļ, kas iefiltrējušies starp bēgļiem. Taču jāatzīmē, ka ne visi bēgļi ir musulmaņi. Daudzi ir Austrumu kristieši, kā, piemēram, asīrieši (kaldeji, sīrieši, aramieši), daži ir jezīdi, kas tikuši slepkavoti un paverdzināti. Vēl citi ir musulmaņu minoritātes, ko vajā "Islāma valsts" vai Sīrijas režīms, piemēram, kurdi.

Taču gandrīz nevienam bēglim nav nekāda sakara ar džihādismu. Tieši otrādi – viņi bēg no džihādisma, kara, vardarbības, izvarošanas, spīdzināšanas un nāves. Kā mēs varam bēgļus apsūdzēt – vai pat tikai turēt aizdomās – par to, ka tie varētu būt tā paša terora avots, no kā viņi bēg? To dažu teroristu dēļ, kas iefiltrējušies starp bēgļiem, nevar attaisnot visu bēgļu pielīdzināšanu teroristiem. Tikpat labi varētu apsūdzēt visus kristiešu mācītājus pedofilijā tāpēc, ka daži no tiem ir seksuāli izmantojuši bērnus.

Kulturālas briesmas?

Daudzi uztver bēgļus arī kā apdraudējumu mūsu vērtībām, kultūrai un civilizācijai. Argumenti ir šādi: a) bēgļi nāk no musulmaņu valstīm, b) islāms iemieso no mūsējās radikāli atšķirīgu kultūru, c) tā kā bēgļi ierodas Eiropā lielās masās, viņi apdraud kristīgajās (jeb ne-musulmaņu) vērtībās balstīto Eiropas civilizāciju.

Pirmkārt, bēgļu plūsma nav tik liela, lai attaisnotu tās attēlošanu kā "plūdus", kas varētu nopietni apdraudēt "Eiropas civilizāciju" (ja šāda civilizācija vispār eksistē). Kopējais aplēstais sīriešu bēgļu skaits ir aptuveni 13 miljoni. No tiem vairāk nekā seši miljoni ir pārvietoti Sīrijas robežu ietvaros. Apmēram pieci miljoni ir atraduši patvērumu kaimiņvalstīs – Libānā, Irākā, Turcijā un Jordānijā.

Tikai viens miljons ir lūdzis patvērumu Eiropā, un tas ir mazāk nekā 10 procentu no kopējā bēgļu skaita. Kā gan viens miljons cilvēku var iemiesot kulturālu draudu Eiropas Savienībai ar tās 508 miljoniem iedzīvotāju? Kā gan viens miljons cilvēku, kuri bēg no vardarbības, spīdzināšanas, bada, nāves un no kuriem lielākā daļa ir sievietes un bērni, var apdraudēt eiropiešu vērtības vai kristietību? Lūdzu, tikai nevajag!

Tā ir mīkla, kuru grūti izprast. Ja Eiropu tik tiešām var apdraudēt šāda "plūsma", tas nozīmē, ka Eiropa ir vēl sliktākā formā, nekā tiek uzskatīts: vāja un nepārliecināta par savu identitāti un vērtībām. Citiem vārdiem sakot – ja sīriešu bēgļu "plūsma", kas atbilst 0,2% no Eiropas kopējā iedzīvotāju skaita, ir kulturāls drauds, tad Eiropas Savienība jau ir nolemta bojāejai pašas vājuma dēļ.

Sociālās briesmas?

Var uzskatīt, ka bēgļu "plūsmas" radītie riski ir sociāli un ka mūsu sabiedrība tiks ekonomiski noslogota un pieredzēs paaugstinātu noziedzību un nestabilitāti. Bez šaubām – ja bēgļus turpinās aizturēt pie robežām un izturēties pret viņiem necienīgi, kā tas notiek, piemēram, Dānijā, situācija var kļūt sprādzienbīstama. Ne visā Eiropas teritorijā, bet atsevišķās vietās, kur bēgļi ir nomitināti.

Nevar noliegt, ka bēgļi ir izaicinājums vietējām kopienām un to resursiem. Viņiem vajag ēdienu, pajumti, finansiālu atbalstu, medicīnisko aprūpi, skolas, darbu. Dažos gadījumos var būt grūti ar bēgļiem komunicēt un integrēt viņus sabiedrībā, taču – atkārtoju vēlreiz – šīs problēmas apmērus nevajadzētu nesamērīgi pārspīlēt.

Šajā aspektā bēgļi radikāli neatšķiras no jebkuras citas neaizsargātas cilvēku grupas un nav nestabilitātes avots paši par sevi. Protams, bēgļiem ir nepieciešami resursi, palīdzība un uzmanība, bet apdraudējums nerodas no viņu eksistences kā tādas. Problēmas rada veids, kādā mūsu sabiedrība un valdība izturas pret bēgļiem.

Politiskie draudi

Pēdējās briesmas ir visnopietnākās. Ja bēgļu "plūdi" vispār kaut ko apdraud, tad visdrīzāk sabiedrības un paša Eiropas projekta politisko stabilitāti. Pirmkārt, visu pārprasto vai pārspīlēto draudu dēļ, ko raksturoju iepriekš, labējie politiķi izmanto bēgļu krīzi, lai veicinātu bailes un tādējādi radītu atbalstu autoritāriem varas pasākumiem.

Zināmā mērā karš Sīrijā ir bijis svētība tādiem galēji labējiem politiskajiem spēkiem kā Viktoram Orbānam Ungārijā, Nacionālajai frontei Francijā un Dāņu tautas partijai. Tas ir sāpīgs punkts, uz kura daži nevilcinās spiest, lai veidotu protekcionismā, ksenofobijā, bailēs un cilvēktiesību ierobežošanā balstītu politisko dienaskārtību, kā arī novērstu vēlētāju uzmanību no neatliekamām problēmām – bezdarba, pensiju jautājuma, piesārņojuma, globālās sasilšanas, korupcijas, Eiropas Savienības nākotnes utt. Plūdu tēls palīdz piesaistīt un noturēt iedzīvotāju uzmanību.

Veidam, kā bēgļu krīzi izmanto labējā spārna partijas, ir vēl citas, ļoti satraucošas sekas – tas nostāda Eiropas Savienības dalībvalstis citu pret citu. Lielā spēle, ko uzsākušas tādas valstis kā Ungārija un Dānija, sastāv no bēgļu novirzīšanas uz patvēruma meklētājiem draudzīgākām valstīm, piemēram, Zviedriju un Vāciju. Tas ir akcentējis sabiedrības neapmierinātību ar Eiropas Savienību, nostiprinot daudzu viedokli, ka ES ir birokrātiska institūcija, kas tiecas uzspiest savu diktātu vēlētajām valdībām. Diskusijas par ES valstīm piešķirtajām bēgļu kvotām ir piemērs šai neapmierinātībai.

Izmantodami sabiedrības aizvainojumu pret Eiropas Savienību, populisti un galēji labējie līderi spēlē bīstamu spēli: viņi iedragā mūsu nodrošinājumu pret kara atgriešanos Eiropā. Protams, Eiropas Savienība nav ideāla. Protams, ES ir nepieciešamas reformas, kas to padarītu demokrātiskāku un atklātāku. Protams, to bieži paralizē dalībvalstu savstarpējie strīdi, taču Eiropas Savienība ir bijis efektīvs instruments miera un stabilitātes nodrošināšanai kontinentā. Ja tā krīt, mēs visi, ieskaitot populistus un galēji labējos līderus, kritīsim līdz ar to.

Cilvēku plūdi un Eiropas nākotne

Mūsu nespēja risināt bēgļu krīzi ir humāna neveiksme – to mūsu daļēji kristīgajā mantojumā dzimušo humāno vērtību neveiksme, kas veido Eiropas pamatus. Tā ir arī Eiropas Savienības kā politiskas organizācijas un savstarpējās sadarbības neveiksme, kas novedusi pie bīstamu separātisku tendenču dzimšanas Eiropas Savienības iekšienē.

Nespēja atrisināt bēgļu krīzi Eiropā un tās cēloni Tuvajos Austrumos varētu nozīmēt Eiropas projekta galu. Tas paver drūmas nākotnes izredzes, īpaši tādām valstīm kā Latvija. Publisko diskusiju un politisko reakciju intensitāti galvenokārt vada histērija, pretrunīgi viedokļi un politiska manipulācija.

Vispārinot: vēsture nav par cilvēku plūdiem, bet gan par cilvēku plūsmām. Sievietes, vīrieši un bērni pārvietojas. Dzīvojot modernās valstīs ar nostiprinātām robežām, mēs esam aizmirsuši šo patiesību. Plaša mēroga cilvēku pārvietošanās ir dabisks process, ko ir tikpat kā neiespējami aizkavēt, īpaši grūtos laikos.

Ikvienas sabiedrības izdzīvošana vai bojāeja atkarīga nevis no tās spējas apturēt cilvēku plūsmu, bet gan no prasmes piemēroties un virzīt to. Šādi raugoties, Eiropas Savienības šībrīža perspektīva neizskatās labi un izpratne par bēgļu krīzi kā cilvēku plūdiem tikai atklāj mūsu iekšējās nesaskaņas un vājības.

Ksavjē Lands

Ksavjē Lands ir politikas un ekonomikas filozofijas pētnieks, Rīgas Ekonomikas augstskolas un Kopenhāgenas Universitātes pasniedzējs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
9

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!