Foto - Reinis Krastiņš
 
Sarunas
24.03.2017

Bēgļa tēls. Starp realitāti un reprezentāciju

 
Komentē
1

Kinoteātris "Kino Bize" kopā ar interneta žurnālu "Satori" 24. februāra vakarā rīkoja diskusiju "Bēgļa tēls. Starp realitāti un reprezentāciju", lai runātu par bēgļa tēla variācijām un dažādo mediju iespējām tā interpretācijā, kā arī mediju ietekmi uz sabiedrisko domu. Pēc diskusijas tika demonstrēta itāļu dokumentālista Džanfranko Rosi filma "Ugunis jūrā" ("Fuocoammare", 2016), kas fiksē Lampedūzas salas iedzīvotāju un jūras šķērsotāju likteni tuvplānā. Diskusijas un filmas mērķis ir aktualizēt bēgļa tēla daudznozīmību, aptverot ne tikai aktuālo migrācijas problemātiku, bet arī ietiecoties vēsturē un plašsaziņas līdzekļu specifikā. Uz sarunu tika aicināti režisors un kinoeksperts Dāvis Sīmanis, teātra un kino režisore Krista Burāne, kultūras pētnieks Deniss Hanovs un mediju eksperte Rita Ruduša. Sarunu vadīja Ilmārs Šlāpins.

Ilmārs Šlāpins: Bēgļu tēls un bēgļu tēma medijos un mākslas darbos ir svaigs jautājums, tajā pašā laikā ir svarīgi atcerēties un zināt to, ka tas taču nav nekas jauns. Priekšstats par bēgļiem, cilvēkiem, kas bēg no kara, no dabas katastrofām, no bada, no vajāšanām… Priekšstats par šādiem cilvēkiem bijis jau krietni sen, un arī šīs diskusijas lapu feisbukā ilustrē Jēkaba Kazaka glezna no Pirmā pasaules kara. Viņam bija gleznu cikls, kurā tika gleznoti latviešu bēgļi no tām vietām Latvijā, kas bija okupētas un kur bija karš. Bēgļi devās uz tām vietām, kur kara vēl nebija, vai arī uz Krievijas teritorijām, kur tā nebija.

Un pirmais, kas man ienāca prātā, ir salīdzināt bēgļu tēlu, kas ir Jēkaba Kazaka gleznās, un bēgļu tēlu, kuru mēs redzam mūsdienās. Kazaka gleznās ir izbadējušies, izkāmējuši un skumju apgaroti cilvēki, kas lūdz patvērumu un palīdzību. Taču arī tas ir kaut kādā ziņā stereotipisks tēls – bet tur nav attēloti bēgļi, kas ir piedzērušies un dejo.

Kā jūs redzat bēgļu tēlu, kas medijos izveidojies pēdējo divu trīs gadu laikā? Konkrētāk jau noteikta cilvēku grupa tika dēvēta par bēgļiem, līdz beigu galā ļoti plaša cilvēku grupa ir nosaukta par bēgļiem, lai gan liela daļa no viņiem nav bēgļi. Viņi ir dēvējami kaut kā citādāk. Vai jūs esat ievērojuši kādus stereotipus, kas raksturo, kā mēs redzam bēgļus mūsdienās?

Rita Ruduša: Atsaucoties uz tevis pieminēto Kazaka gleznu un skumjām, kas tur attēlotas, jāsaka, skumjas tomēr ir tādas rafinētas emocijas. Bēgļu tēlā, kāds tas ir parādījies Latvijas medijos, emociju praktiski nav vispār – dehumanizētam tēlam pēc definīcijas nevar būt emociju: ja bēglis ir tikai piliens straumē, un straume ir visbiežāk lietotā metafora, lai gan pēdējos gados jau mazāk, bet pirms kādiem trim gadiem, kad diskusija sākās un vēlās kā straume mūsu plašsaziņas līdzekļos, tā dehumanizācijas pakāpe bija ekstrēma, un, protams, kādas tur skumjas, ja tu esi daļa no viļņa, kas pārpludina "mūsu mājas". Tā ka par dehumanizāciju mēs varētu šeit parunāt sīkāk, bet es ļaušu citiem izteikties pirmajiem.

Deniss Hanovs: Jā, tā sanāca, ka, pēdējā gada laikā gatavojot dažādus akadēmiskus kursus arī saviem studentiem, es konstatēju, ka principā bēgļa tēls ir ļoti, ļoti sens. Mēs jau episkajā stāstā, respektīvi, Homēra "Iliādā", varam redzēt tos cilvēkus, kuri visai drīz būs bēgļi, jo mēs zinām, ka vēlākajos stāstos, piemēram, seno romiešu literatūrā un antīkajā traģēdijā, ir stāsti par tiem, kas pārdzīvojuši karu. Tā kā Trojas vairāk nav, arī dzimtenes un mūsu telpas, tad sākas dzīve pēc kara, kas ir pilna ar skumjām. Tālāk es aizrāvos ar šo tematu, jo agrāk man drīzāk likās, ka es runāšu par dievu un cilvēku stāstu, bet mani ieinteresēja tieši bēglis, jo principā arī pēc episkā stāsta tam sekojošā antīkā drāma stāsta par šiem atsevišķajiem cilvēkiem – gan vīriešiem, gan sievietēm, kuriem bēgot tie likteņi ir ļoti dažādi. Šie likteņi vienmēr ir ļoti traģiski, jo ar karu nebeidzas skumjas. Tieši otrādi – mūžīgā atcerēšanās ir tas, kas veido skumjas; tur vienmēr ir dažādi likteņi. Bet, ja mēs skatāmies uz to pašu "Eneīdu", tad Enejs stāsta tālāk Kartāgā par to, ka viņš un viņa ģimene ir bēgļi. Un šeit parādās tas, kas, manuprāt, savieno vai veido tiltus starp šo antīko literatūru un mūsdienām; tātad pirmais gadsimts un mūsdienas ir tas, kur bēgļa pieredze tiem, kas nav to piedzīvojuši, principiāli nav pieejama, nav apgūstama, aptverama un saprotama. Visi stāsti, kas piedāvā mums šo tematu, arī antīkajā literatūrā, parāda, ka tie, kas klausās šos stāstus, zināmā mērā patērē arī tālaika medijus. Viņi nespēj ienākt šajā traumatiskajā telpā tādēļ, ka viņiem nav šādas pieredzes. Un mūsdienās ar šo dehumanizācijas jautājumu mēs esam tiešām noguruši no sāpēm, tāpēc ka patērētājsabiedrība īstenībā arī piedāvā sāpes kā izklaides formātu. Šie atsevišķie cilvēki, kur katram no viņiem ir šis šausmīgais stāsts, patiešām veidojas par tādu abstraktu masu, kurā mēs drīzāk redzam risku sev, jo otra puse tam uztveres procesam ir tā, ka nepieņemot mēs arī saprotam: šie cilvēki ir principiāli sveši un nes mums riskus. Un impulss, kāpēc arī es esmu sācis amatiera veidā piedalīties šajās diskusijās, ir tas, ka nu jau pirms diviem vai pusotra gada es laukos mazgāju traukus, klausījos radio un viens no Saeimas deputātiem, kuram vienīgajam mūsu mediji toreiz bija devuši ētera laiku, neveidoja alternatīvu viedokli. Viņš piedāvāja to pašu stāstu, kas savulaik bija antīkajā literatūrā, – bīstamie un dīvainie no ārpuses. Tātad slimie. Ja ne slimie, tad vismaz inficētie, līdz ar to arī politiski inficētie.

Rita Ruduša: Vardarbīgie arī.

Deniss Hanovs: Jā, jā, tas arī. Respektīvi, tas ir risks mums. Tā ir tāda ienākšana mūsu telpā pret mūsu gribu un principā tāda tūlītēja demonizācija, kas principā ir vieglāk izskaidrojama. Un, tā kā Eiropa pamatā atrodas, teiksim, tādā ekonomiski mentālā struktūrā un ļoti trauksmainā vidē, tad principā mēs redzam arī šo izteikto egoismu. Paralēli diskusijās arī pavīdēja informācija un arguments: mums taču jāatceras, ka arī latvieši bija bēgļi un ka arī latviešiem bija jāpamet okupētā Latvija.

Rita Ruduša: Mēs vienmēr esam balti…

Deniss Hanovs: Bet tas nevienu reizi nenostrādāja kā kaut cik kāds spēcīgs arguments, lai varētu mazināt šādas bailes. Vismaz manā uztverē. Jo mūsu bēgļu gaitas bija "leģitīmas". Viņu bēgļu gaitas ir "neleģitīmas", jo viņi ienāk mūsu telpā. Es diemžēl saskatu, ka pēc Homēra nav diži vairāk, ko teikt, tikai jāpieliek kāds neliels pēcvārds pēc tā visa, kas jau tur ir bijis ar svešo un arī svešajām bailēm, sapņiem. "Eneīdā" aprakstīta šī šausmīgā, degošā pilsēta, izvarotās sievietes, nogalinātie vecie cilvēki, bet tie, kas dzīrēs to klausās, nespēj uztvert. Vergīlija darbā ļoti labi redzama nespēja uztvert šīs sāpes.

Ilmārs Šlāpins: Bet, starp citu, man liekas, ka tur ir interesanta fokusa nobīde – mūsdienās mēs uz bēgļiem skatāmies kā uz tiem, kas nevis bēg, bet gan nāk virsū. Viņi drīzāk ir "nākļi", nevis bēgļi. Un kaut kur pazūd arī bēgļu paštēls, kas ir labi redzams šajā filmā, kas tiks rādīta, kur tiek mēģināts vēstīt un parādīt arī no iekšpuses, kā tas izskatās. Tagad klausoties, mēģināju atcerēties vēl kādus senus darbus, kuros ir bēgļu tēma un jautājums kaut kā skatīts: bet taču Vecajā Derībā ir par bēgšanu no Ēģiptes! Un "Mahābhāratā" kā viena no tēmām ir trimda, kas jaušama daudzajās grāmatās no lielā tekstu korpusa, – tur brāļi pandavi ir spiesti bēgt, slapstīties un dzīvot mežā, būdami dižciltīgi karaļi. Viņi dzīvo vientuļnieku un nabagu dzīvi. Un tas tiek pasniegts caur klasiskajiem ceļa, atgriešanās un iniciācijas motīviem. To visu tur var saskatīt, bet tas tiek arī kaut kādā veidā romantizēts – būt bēgļa gaitās vai būt vajātam. Tas bija arī romantiski. Kaut kādā ziņā arī uz to mākslā ir iespējams skatīties kā uz romantisku tēmu.

Deniss Hanovs: Man interesanti liekas tas, kā šīs zemes literārajā tradīcijā, kā arī mūsdienās mēs nemaz nenojaušam, ka cilvēks ir bēdzis, lai izglābtu savu fizisko ķermeni; viņš vienlaikus ir pazaudējis vairākus savus sociālos ķermeņus, sociālās lomas, kā arī savu statusu. Labi, šeit ir valdnieki, bet ir arī tādi gadījumi, kur cilvēks ar savu profesiju vai statusu, un tas, ka viņš vai viņi piedzīvojuši vairākas sociālās nāves, tas arī neienāk mūsu pieredzē, jo mēs jau saglabājam savus statusus, funkcijas un lomas. Bet cik daudzi cilvēki pēc Otrā pasaules kara ir zaudējuši arī vairākus sociālos ķermeņus – arī to mēs nevaram atcerēties. Interesanti, ka ir tāda amnēzija, kas nepalīdz mums ieiet šo cilvēku sāpēs.

Ilmārs Šlāpins: Mēs jau viņus redzam kā gatavus.

Rita Ruduša: Jā, mēs jau nevaram identificēties, tāpēc mēs nevaram atcerēties!

Krista Burāne: Bet vai nav tas, ka drīzāk mūs, precīzāk, daļu cilvēku, kas runā par bēgļiem medijos un arī mākslā, šobrīd neinteresē paši bēgļi? Viņus interesē es un ko ar šo situāciju tagad darīt, kā arī – kas es esmu šajā situācijā? Un tad attiecīgi – tas nesaprotamais, ar ko mēs sastopamies, ieraugot Ilmāra nosauktos "nākļus", drīzāk esmu es pats? Un tie jautājumi, kas mākslas darbos, vismaz pēdējos aktuālajos, kas Latvijā ir bijuši skatāmi, manuprāt, vairāk ir par to, ko man darīt šajā situācijā un kas es esmu. Jo bez visa tā, ko Rita un Deniss nosauca – agresija, bailes un nesapratne –, nesapratne ir vēl spēcīgāka par bailēm.

Deniss Hanovs: Jā, jo man liekas, ka tas kaut kādā veidā korelējas ar mūsu pašu bailēm par to, vai, esot šeit, mēs paši nekļūstam par bēgļiem – par tādiem, kuri nevar aizbēgt. Jo mēs labi zinām, ka sabiedrībā plaši cirkulē šī frāze par to pēdējo, kas izslēgs gaismu, un par to, ka mēs redzam: sabiedrībā ir arvien mazāk cilvēku, pazūd draugi, ir arvien vairāk tukšu dzīvokļu Mēs redzam, ka pēc 1. septembra bērnu skolā ir arvien mazāk un skolotāji nezina, kur viņi ir. Protams, arī tas, ka dažas partijas ļoti labi spēlē ar to bēgļa pabalstu. Un tas tiešām korelējas ar ekonomisko nedrošību: tieši karstākajā diskusiju posmā man bija iespēja būt Vīnē, kur ir ļoti daudz cilvēku, kas nāk no kara skartajiem reģioniem, un tur ir milzīgi plakāti dažādos pilsētas rajonos, kur viņi saka: "Vīne nav tikai luksusa šopings. Vīne arī spēj atvērties bēgļiem!" Viņi veido šos milzīgos plakātus, kurus var redzēt ielas tālumā, un uzsver, ka šajā vidē nav tikai tikai elitārisms un bauda, ka arī viņi spēj atvērties. Šādos gadījumos mēs acīmredzami, būdami ekonomiski nabadzīgā sabiedrībā, varbūt nevaram atļauties šo līdzjūtību.

Ilmārs Šlāpins: Tik lielus plakātus nevaram atļauties. (Fonā smiekli.)

Deniss Hanovs: Nu, to noteikti ne. Bet es tiešām esmu redzējis vairākas ekonomiski drošas un stabilas sabiedrības, cik nu tas vispār ir iespējams, vai galvaspilsētu domas par to, ka mums ir jāsolidarizējas. Un mēs acīmredzami esam tik ļoti nedroši un tramīgi, ka nespējam ar dažādiem Latvijas reģioniem solidarizēties, nerunājot par to, ka mūsu uztvere ir radikāli atšķirīga, kas visdrīzāk primāri apēdīs mūsu sociālo budžetu. Arvien biežāk runājot ar studentiem, es redzu, ka parādās tēze: cilvēkiem nekur nebija jādodas – viņiem bija jāpaliek savā valstī un jācīnās. Valda arī šāds diskurss.

Dāvis Sīmanis: Klausoties šo, protams, ir skaidrs, ka ir gandrīz tāda Edvarda Saīda aprakstītā attieksme pret citiem vai svešajiem, bet, man liekas, viena no būtiskākajām lietām ir dehumanizācija un jebkādas sejas atņemšana bēgļiem, kas ir izteiktākā iezīme. Mēs viņus uztveram kā masīvu kolektīvu, kas šādi arī tiek pasniegts. Turklāt ir interesanti, ka veidojas korelācija starp mākslu un medijiem, – tas vienmēr ir tikai un vienīgi kādas politiskās mitoloģijas objekts tādā ziņā, ka šī bēgļu masa tiek pasniegta, vadoties pēc konkrētā medija politiskās ievirzes. Vai arī to dara mākslas darba autors. Manuprāt, izteikti unikāls mākslas darbs, kas ir tapis šajā sakarā, turklāt jau pirms ilgāka laika, ir Kristofa Šlingenzīfa projekts, ko viņš savā laikā veidoja Vīnē divtūkstošo gadu sākumā. Jā, Vīne! (Smejas.) Pie Vīnes operas viņš izvietoja konteinerus, kur ievietoja it kā bēgļus, kuri tur dzīvoja, filmēdams tos un apkārt izklādams arī Austrijas nacionāli labējās partijas simbolus, karogus. Ik pēc pāris dienām šie bēgļi tika izbalsoti un sūtīti uz savām mājām, proti, izejas zemēm. Kamēr paliek tikai divi, kuriem piešķir atļauju palikt Austrijā. Tur bija tāda unikāla sakritība, ka projektā ar nosaukumu "Lūdzu, mīliet Austriju!" ("Please Love Austria!, 2000) spilgti izpaužas tas, kā māksla un pats mediālisms ekspluatē šo tēmu. Manuprāt, Šlingenzīfs tik precīzi trāpa tajā, ka tiek izmantotas vairākuma tiesības; vairākumā pastāv tiesības uzlikt jebkuru politisko mitoloģiju, nepiešķirot nekādu individuālu skatienu. Tur nekā individuāla nav – pat šie desmit cilvēki ir bezpersoniskas būtnes. Kas viņi ir? Tam pilnīgi nav nekādas nozīmes, jo viņi ir anonīmas figūras masā.

Krista Burāne: Vienīgais mākslas darbs, ko es šobrīd varu iedomāties, kas piešķir cilvēkam seju, kuram nav iespēju būt bēglim, ir Jāņa Baloža izrāde "Kas notiks rītdien?" ("Dirty Deal Teatro", 2016). Nezinu, vai jums ir izdevies to noskatīties… Vārdu sakot, Balodis izrādes tapšanas laikā sarakstās ar četriem cilvēkiem, tostarp angļu literatūras studenti no Sīrijas. Starp citu, no Alepo. Katru dienu viņi sūta atbildes uz jautājumu, kas, viņuprāt, notiks rītdien. Izrādes veidošanas laikā meitenes puisis, kuru mēs laika gaitā iepazīstam, sazinās caur sūtītajiem video, un viņi ir svaigi iemīlējušies. Tomēr tad viņš iet bojā, turklāt izrāde arī tiek pārtraukta un pārveidota tieši šīs nāves dēļ. Un, manuprāt, tas ir lieliski piemērs tam, kā piešķirt šiem cilvēkiem seju; Jānim tas ir izdevies. Es pēc izrādes pēkšņi ieraudzīju Alepo un cilvēkus nevis kā masu, bet gan kā ļoti konkrētas personības. Savā ziņā tas mani satuvināja ar to, ko savukārt mediji ļoti veiksmīgi izdzēš. Jo tiešām masa un dehumanizācija ir tas, ko mēs redzam; to pat nevar nosaukt par tēlu.

Ilmārs Šlāpins: Bet tikpat labi var teikt, ka šādi paņēmieni tevi iežēlina un ir subjektīvi. Tu iepazini cilvēku, kuru tev nevajadzēja pazīt, kurš dzīvo kaut kur ļoti tālu prom. Un tu vairs nespēj objektīvi vērtēt situāciju no politiskā viedokļa.

Krista Burāne: Bet mēs tagad runājam par mākslas darbu…

Dāvis Sīmanis: Manuprāt, šeit nav pat nozīmes, vai notiek individualizēšana vai kas cits, bet tas neizslēdz to, ka jebkāda veida runas, rādīšanas un šīs tēmas iekļaušana mākslas darbā automātiski kļūst par politisku argumentu. No tā nevar izvairīties. Arī iežēlināšana, iespējams, ir tikai viena daļa no šī politiskā argumenta.

Ilmārs Šlāpins: Gribēju uzdot jautājumu, vai šajā situācijā ir iespējama neitrāla pozīcija un viedoklis? Vai jebkas, ko tu dari medijos vai mākslas darbā, spēlē par labu vienam vai otram…

Krista Burāne: Savam. Es vēlējos piebilst – ja tu veido mākslas darbu, tad veido pēc savas iekšējās pārliecības.

Dāvis Sīmanis: Kristai ir ļoti konkrēts arguments, kur viņa saka, ka vēlas runāt par sevi mākslā. Jo, ja tu izmantotu šo bēgļu tēmu kā fonu, lai runātu tikai par sevi, tad, iespējams, tur pastāv kāda ļoti šaura ekvibrilistika. Atkal gribu atsaukties uz vienu darbu – Ai Veivei bija darbs, kur viņš nofotografēja sevi pie jūras ar mirušo puisēnu. Presē šis bija ļoti daudz replicēts attēls ar noslīkušo un no jūras izskaloto puisīti. Viņš tur nofotografēja pats sevi. Savā ziņā šī bilde atņem un atceļ bēgļu kontekstu, tuvinoties pašam Veivei, politiskajam trimdiniekam. Domāju, ka šajā kontekstā palikt politiski neitrālam ir ārkārtīgi sarežģīti. Gandrīz neiespējami.

Krista Burāne: Principā tas, kas šobrīd notiek Latvijas mākslā, vismaz teātrī, ir politiskas deklarācijas. Proti, es domāju šādi, tāpēc manā izrādē bēgļu tēli ir šādi.

Ilmārs Šlāpins: Starp citu, runājot par to pieminēto argumentu, ka viņiem nevajadzēja bēgt, bet gan cīnīties. Tā jau bija kļuvusi par sava veida sociālo kampaņu, kurai pieslēdzās vairāki cilvēki un veidoja tur savas bildītes, ko likt feisbukā, ar latviešu meitenēm, kurām ir šautenes un kuras būtu cīnījušās, nebēgdamas nekur prom.

Deniss Hanovs: Tas, manuprāt, notiek paralēli ar to, ka Latvijas sabiedrībā ir tāda dīvaina militarizācijas forma un kultūra, kur pavīd visādi aicinājumi nedraudzēties ar šādiem puišiem, nesatikties ar tādiem, kas nevēlas stāties zemessardzē, un tā tālāk. Es saviem studentiem – nevis studentēm – uzdevu jautājumu: vai jūs gribētu stāties zemessardzē, ja tad ar jums gribētu draudzēties un tikties? Viņi saka, ka ne. Bet es saku: iedomājaties, cik jauki būtu mirt jaunam kā varonim. Meitenes jūs atcerētos, nestu ziedus uz jūsu kapavietu un sērotu. Bet īstenībā tur nekādas romantikas nebija. Interesanti, ka šo maskulinitāti un skaidru lomu sadalījumu mēs attiecinām uz tiem cilvēkiem, absolūti nepārzinot, kas notiek konkrētajā valstī ar tās politisko un sociālo situāciju. Ja mēs vaicātu tiem, kas to vēlētos formulēt, tad mēs viņus sūtītu atpakaļ cīnīties, bet mēs tomēr nezinām neko par cilšu konfliktu un reliģiskām identitātēm, kas varētu pat draudēt ar fizisku izrēķināšanos. Un īstenībā ir skumji tas, ka šis jautājums ir par to, vai vēstījums var būt neitrāls; mēs varam sagaidīt pretēju atbildi – tieši neitrālā neesamību, jo pēc būtības šie cilvēki, kuriem ir kāda reliģiskā un etniskā piederība, ir daļa no cilvēces, tāpat kā mēs. Viņi cieš un iet bojā, un mēs principā runājam par humānisma momentu.

Rita Ruduša: Manuprāt, arī par empātiju mēs runājām…

Deniss Hanovs: Jā, bet skumji ir tas, ko tu minēji: humānisms ir kļuvis par politisku pozīciju; tas ir pazaudējis savu universalitāti un tapis sadrumstalots pēc visiem lielajiem naratīviem, kas to ietekmēja. Bet mēs nevaram restaurēt humānismu kā universālu parādību, tāpēc principā parādās tāda sabiedrības reakcija, ko es saņemu savā feisbukā regulāri, kur vaicā: vai jūs ņemtu pie sevis dzīvoklī divus vai trīs bēgļus? Arī tas tiek argumentēts tādā veidā, ka es sevi pozicionēju politiski kā urbanizētas vides liberāla cilvēka tēlu, kas var atļauties šādu greznību. Jo es taču nepazīstu reālo un sūro dzīvi… Ja es to pazītu, tad būtu pret viņiem. Man ir skumji, ka mēs sadrumstalojam un sadalām šo humānismu, – principā tā ir atsevišķu cilvēku nāve un milzīga traģēdija.

Krista Burāne: Bet tas ir tāpēc, ka mūsu sabiedrībā jau nekas nav universāls. Mums ir sociālās grupas, bet es nezinu, vai…

Deniss Hanovs: Bet tur jau iezīmējas tas, ka mēs tajā pašā laikā pretendējam uz universālismu – uz vienotu nāciju, saliedētību Austrumu nāciju priekšā, par drosmi un to, ka mums jāturas kopā. Ja mēs paanalizētu politiķu runas, tad tur nav nekā par plurālismu un to, ka mēs esam dažādi, fragmentāri un tas ir jauki. Bet mēs visu laiku apelējam pie visādiem milzīgiem ietvariem, kuros mēs vienmēr pazūdam.

Krista Burāne: Bet tur vienmēr ir marginālās grupas – bēgļi, sievietes un tā tālāk…

Rita Ruduša: Un liberāļi. (Smejas.)

Ilmārs Šlāpins: Bet es gribēju vēl norādīt par to kampaņu "Es gan nebēgtu" – tas bija apzināts vai neapzināts mēģinājums mainīt bēgļu tēlu, noņemot traģiskumu, fatālismu, un piešķirt kaut cik kaunu. Parādīt to, ka bēgt ir kauns. Tas lielā mērā arī maina to izveidojušos bēgļu tēlu, kas ir lielā masa, kura plūst virsū. Bet šādā veidā, ja bēgt ir kauns, tad tā nav liela un bezpersoniska masa, bet gan cilvēki, kas rīkojas… Kā sauc to, kad ir kauns?

Visi: Apkaunojoši. (Smejas.)

Ilmārs Šlāpins: Jā, viņi ir apkaunojuši sevi.

Dāvis Sīmanis: Bet tas jau nemaina to, ka tas ir saglabājies tajā pašā kolektīvā.

Ilmārs Šlāpins: Bet nevar sevi apkaunot kolektīvi.

Dāvis Sīmanis: Nē, bet, es domāju, tam nav nozīmes tādā ziņā, ka vienmēr sevi apkauno katrs atsevišķais, taču viņš netiek tādā veidā identificēts. Tiek identificēta visa grupa – apkaunojošās darbības īpašība tiek piešķirta visiem, jo nenotiek kaut kāda iekšējā dalīšana, kur vieni rīkojas apkaunojoši, bet šie, bērni un citas grupas, netiks skaitīti iekšā. Visas grupas tur neiekļauj, jo atkal tiek veidots kolektīvs.

Rita Ruduša: Latvijas specifika ir tā, ka ir dzirdētas sērgas, plūdu un kukaiņu baru metaforas, kuras figurē arī visā Eiropā, bet šeit pavīd arī atsauces uz to, ka mēs jau arī cietām no padomju imigrācijas un mūs jau arī pārpludināja. Tas izskanēja arī Saeimas Eiropas lietu Komisijas atzinumā, kas bija reakcija uz bēgļu kvotām. Tur arī skaidri bija teikts, ka mēs cietām no migrācijas 80. gados, tāpēc mums jau šī problēma ir un nākamais mūs apdraud vēl vairāk. Ir interesanti tas, ko minēja Olga Procevska savā pētījumā, saskatot paralēles ar to, kas izskan publiskajā telpā, teiksim, bēgļu kontekstā, ar to, kas izskanēja publiski 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, runājot par padomju imigrantiem, kuri ir apdraudējuši Latviju un izmainījuši etnisko sastāvu.

Krista Burāne: Un vēl visu laiku pakausī: "Mēs paši esam bez piecām minūtēm bēgļi." Jo tūlīt nāks, un mums, kuriem pašiem būs jākravā čemodāni, jāvelk līdzi vēl citi ar čemodāniem, tāpēc tas ir sarežģīts…

Ilmārs Šlāpins: Bet tik tālu vēl taču neaizdomājas...

Krista Burāne: Nu, beidz…Varbūt neaizdomājies, bet tā sajūta, sākoties Ukrainas krīzei, bija tā, kas lika tiešām lielam procentam plānot benzīna, naudas un makaronu krājumus.

Deniss Hanovs: Jā, jā, man pašam ir empīriski pierādījumi.

Ilmārs Šlāpins: Bet krājumi taču ir palikšanai.

Krista Burāne: Nē, tu rēķini, cik tev būs nepieciešams benzīns, lai tiktu līdz robežai.

Deniss Hanovs: Tajā dienā, kad Krimā noslēdzās referendums, man viens draugs sacīja: "Es laikam šovakar parēķināšu GPS, cik stundu ir līdz Polijai." Un tā nebija publiska retorikas figūra vai kaut kas cits, bet reālas cilvēka bailes. Tās bailes bija ļoti dažādos slāņos, sākot no Ārlietu ministrijas darbiniekiem un beidzot ar mani.

Ilmārs Šlāpins: Bet interesanti būtu papētīt, vai ir kāda korelācija starp to, vai cilvēks pats ir emigrējis darba meklējumos, vai cilvēks ir gatavs pats emigrēt un kā mainās attieksme šajos apstākļos pret bēgļiem no šīs pozīcijas. Vai tie, kas ir paši braukuši prom, meklējuši labāku dzīvi citur, izturas iecietīgāk pret līdzīgajiem vai tomēr ne? Vai tomēr savs bēglis ir tuvāks?

Rita Ruduša: Es iebilstu pret tavu terminoloģiju "labāka dzīve". Tu varēji sākt šo diskusiju, sakot, ka viņi meklē labāku dzīvi, bet dažos gadījumos tā izvēle nav tik vienkārša kā "labāka dzīve". Tu bēdz, jo tava dzīvība ir apdraudēta.

Ilmārs Šlāpins: Bet tā saka arī daudzi latvieši, kuri ir braukuši uz Īriju strādāt nevis labākas dzīves meklējumos, bet gan tāpēc, ka šeit vienkārši viņi nevar izdzīvot.

Krista Burāne: Es pirms neilga laika Valmieras teātrī noskatījos Ķimeles veidoto "Emmijas laimi" (Valmieras Drāmas teātris, 2016) pēc Fasbindera filmas "Bailes saēd dvēseli" ("Angst essen Seele auf", 1974). Sižetu jūs droši vien zināt – Fasbindera filmā veca vācu dāma iemīlas marokāņu vīrietī, bet Ķimeles versijā - jaunākā puisī. Viens no argumentiem, kāpēc viņa saprot šo cilvēku, ir tas, ka viņa pirms tam ir bijusi precējusies ar poli. Un attiecīgi tā sabiedrība, kas ir ap viņu, novērtē sievieti kā sasmērējušos vācieti, jo viņai jau ir bijušas attiecības ar bēgli vai imigrantu. Pārsteidzošākais un man satriecošākais šīs izrādes skatīšanās pieredzē bija sirmās un ne tik sirmās latviešu kundžu galvas, kas tik piekrītoši māja un arī skaļi komentēja šīs vācu padauzas izgājienus ar jauno arābu puisi, negatīvi vērtējot viņas atvērtību.

Dāvis Sīmanis: Es domāju, ka tā domāta kā mākslinieciski tēlota atvērtība. Tas ir ļoti raksturīgi, jo tādā veidā, iespējams, kāds vēlas ieraudzīt versiju Ilmāra piedāvātajai mīklai, kā izturas tie, kuri, piemēram, ir pametuši Latviju, – iecietīgāk vai neiecietīgāk. Man šķiet, un tā ir tāda iekšēja izjūta, ka, iespējams, tur ir vēl lielāka neiecietība, jo kaut kādā mērā viņu statuss tiek apdraudēts. Jo to, līdzīgā veidā, kā tu to skaidroji, Mihaels Haneke savulaik parādīja filmā "Kods nezināms" ("Code inconnu", 2000), kas vēsta par bēgļiem Parīzē. Tur visu laiku tika uzsvērts, cik iecietīgi jaunie bēgļi izturas pret tiem, kas ir bēgļi jau otrajā paaudzē, un otrādi. Iedzimtie bēgļi kā iecietīgie nereti vien ir tikai tāds māksliniecisks tēls; tas ir tas, kā autors vēlas parādīt Rietumeiropas buržuāziskā daudzpaaudžu baltā cilvēka attieksmi. Viņš ir tas, kurš izturas neiecietīgi, bet tie, kuriem pašiem ir šāda pieredze, izturas iecietīgi.

Rita Ruduša: Es domāju, ka tā nav. Kaut vai atceramies "Panorāmas" sižetus, kad Lielbritānijā notika "Breksits" un bija intervijas ar jaunajiem Anglijas latviešiem, kas tur nokļuvuši pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Absolūtais vairākums no tiem, kuri tika aptaujāti, sacīja: "Pareizi, mēs taču negribam tos rumāņus!"

Dāvis Sīmanis: Un rumāņi ir tie "ziediņi". Saprotiet, kas tur nāk, – tā ir orda. Tas jau ir citādāk.

Ilmārs Šlāpins: Runājot par tēlu veidošanos gan mākslā, gan medijos, ko jūs sakāt par bēgļa tēla seksualizāciju un dažādu seksuālu motīvu ieviešanu, piemēram, sākot ar Ķelnes laukuma izvarotājiem un beidzot ar argumentu, ka velkomisti lielākoties ir pusmūža šķirtenes Vācijā, kuras ir seksuāli neapmierinātas? Viņas it kā gaida tos jaunos afrikāņus.

Rita Ruduša: Bet tas jau arī izskanēja šeit, vienā no pirmajiem piketiem par atbalstu bēgļiem, kur es arī dzirdēju no viena pusmūža vīrieša, ka es tā vien gaidu vienu melnādaino vīrieti un tāpēc tur arī stāvu.

Deniss Hanovs: Bet tas īstenībā arī ir tas, ko tu minēji, Dāvi, par Edvardu Saīdu un citādo, precīzāk, austrumu vai orientālo, tēlu. Sievietes atainojums ir arī saistīts ar eiropiešu vai toreiz aizliegto seksuālo fantāziju projicēšanu uz to īpašo juteklību un hiperseksualizāciju. Mani vācu draugi, kuri dzīvo dažādās lielpilsētās, novēro, ka tam apakšā tik tiešām ir šis seksuālais diskurss, bet arī nāk klāt no starpkaru laika, Musolīni un nacistu propagandas tas, ka viņi mēģināja atainot Amerikas armijas karavīrus, kuri arī bija afroamerikāņi, un ir bijuši dažnedažādas karikatūras, pat mācību līdzekļi, un tas redzams arī vienā Umberto Eko romāna ilustrācijā, kur melnādains karavīrs ir parādīts kā piedzēries un apkampis Veneras statuju. Viņi šajā piemērā it kā desakralizē eiropiešu un romiešu kultūru, kā arī itāļu mākslu, kas nāk kā atbalss no tā, ko mēs kā eiropieši akumulējam no Pirmā pasaules kara propagandas un Otrā pasaules kara laika kultūras. Kā redzam, rēgi patiešām atdzīvojas. Tās pašas figūras.

Krista Burāne: Bet varbūt pat ne rēgi…

Deniss Hanovs: Pēc būtības mēs runājam, ka rasisms Eiropā turpina sniegt savus argumentus, izslēdzot cilvēkus un kādas grupas, jo mēs esam rasistiskais kontinents. Rasisms Eiropā ir dzimis kā pseidozinātnisks koncepts, kas turpina dzīvot un saņemt savu leģitimitāti, jo tas principā barojas no cilvēku vēlmes sadalīt cilvēci pēc kaut kādiem kritērijiem, kas paši pēc savas būtības ir konstrukcijas.

Ilmārs Šlāpins: Rasisms ir arī Tuvajos Austrumos un Āfrikā.

Krista Burāne: Ja es varu papildināt un atgriezties pie tā sākotnējā paštēla, tad ļoti bieži nākas dzirdēt to, ka Eiropa izskatās pēc vecas sievietes: Eiropa pati ir novecojusi, un tai ir nepieciešamas jaunas asinis. Tāds grumbainās un nogurušās sievietes tēls ar kožu saēsto mantiju ļoti atbalsta to seksualizāciju.

Deniss Hanovs: Tas nav nekas jauns. Tieši tas pats bijis īsi pirms Pirmā pasaules kara – nogurusī Eiropa, un mums vajag pašu asinis, kā arī karš būs tas, kas mūs atjaunos. Tūkstošiem jauniešu gāja karot sajūsmā pret vai par cita kapitālu, nacionālisma ideoloģijas mērķiem, tad arī pat pēc viņu nāves turpinājās šī atcerēšanās un nāves kults.

Rita Ruduša: Tad jau tā ir hroniski nogurusi sieviete. (Visi smejas.)

Dāvis Sīmanis: Ja agrāk viņu laupīja kā feniķiešu princesi, tad tagad viņa ļaujas pati un atdodas.

Rita Ruduša: Atdodas tumšiem spēkiem.

Krista Burāne: Galvenais, ka "spēkiem"…

Deniss Hanovs: Interesanti, man šķiet, tieši ir tas, kas tad ir tas enerģiskākais – ienaidnieks no ārienes, vitālais un tumšais, kas tiešām ir fiziski spēcīgāks.

Dāvis Sīmanis: Tur ir tas jaunības moments ļoti spēcīgs. Bēglis ir jauns, bet eiropietis ir vecs. Varbūt viņš īstenībā nav vecs, bet pastāv šāds dalījums.

Krista Burāne: Bet īpatnējākais ir tas, ka parasti jau tie jaunie arābu puiši tiek uztverti ar tādām bailēm, jo patiesībā… viņi ir forši. Nu, kā dievi. (Visi smejas.)

Dāvis Sīmanis: Šeit tiešām varētu pamosties vīriešu instinkti un pateikt nē nogurušajai eiropietei.

Deniss Hanovs: Bet, man šķiet, būtiskākais ir tas, ka bēglis nav imigrants – viņš nav tas, kurš var uzturēt un atjaunot mūsu Eiropu, teiksim, maksāt nodokļus. Viņš vai viņi principiāli tiek uztverti kā tāda slodze, un pie viena tiek aprakstīts vai pieņemts, ka viņiem nav ne prasmju, ne iespēju; tāda tukša lapa, kurā ne mēs, ne arī viņi paši nevar neko ierakstīt. Man liekas, tas ir ļoti interesants postkoloniālisma priekšstats, ka tā ir tāda balto cilvēku nasta, kas atkal atgriežas no bijušajām kolonijām uz šejieni, un mēs to negribam. Un viņi nav principā iekļaujami. Pat ja mēs skatītos egoistiski, tad nemaz netiek paredzēts, ka šie cilvēki būtu ekonomiskais resurss vai arī viņi elementāri varētu iekļauties saimnieciskajā dzīvē. Bēglis ir zaudējis visas savas prasmes. Manuprāt, tā tas tiek parakstīts un tas ir dominējošais stāstījums arī medijos.

Ilmārs Šlāpins: Nezinu, man jau liekas, ka tikpat labi varētu būt arī citādāk, – bēglis kaut kādā ziņā ir labāks par imigrantu, jo imigrants jau ir tas, kuram dzimtenē nav atradies darbs un laime. Viņš jau ir sliktāks par tiem, kuri ir palikuši; imigrants noteikti cer kaut ko atņemt mums, bet bēglis…

Rita Ruduša: Es domāju, ka mēs tik smalki nedalām.

Dāvis Sīmanis: Jā, atkal šis vienādojošais moments ir svarīgs, jo bēgļa vai imigranta naratīvs tiek būvēts no atsevišķām iezīmēm. Piemēram, kaut vai medijos parādās tas, ka tā maksa, kas jāmaksā kā fiziska naudas summa, lai tu nokļūtu Eiropā, – tā ir viena no galvenajām šī naratīva sastāvdaļām, lai pierādītu, ka šie cilvēki īstenībā nebēg no reālām briesmām, jo viņi ir spējīgi apmaksāt savu ceļu. Jā, viņiem ierodieties jau viss kaut kas ir līdzi.

Rita Ruduša: Tostarp arī mobilie telefoni. Viņi nāk ar savām vardarbīgajām domām un atduras – maybe there are some good people [1].

Ilmārs Šlāpins: Runājot par tiem mobilajiem telefoniem kā vienu no bēgļu tēla sastāvdaļām – nākot uz šejieni, es domāju: tur tā problēma, ka mēs ar tiem telefoniem saprotam ierīci, kur mēs lielākoties spēlējam spēlītes vai izklaidējamies, bet bēgļiem droši vien tas ir izdzīvošanas jautājums. Bieži vien tas varbūt ir vienīgais īpašums, kas viņam ir līdzi un ar ko viņš spēj sevi nodrošināt ar informāciju, saziņu un tā tālāk. Kaut vai ar to pašu karti.

Dāvis Sīmanis: Nav tik svarīgs šāda veida racionāls spriedums, domājot par to, kā tas iekļaujas šādā mediālajā un mākslinieciskajā naratīvā.

Krista Burāne: Piemēram, tajā filmā, kas būs pēc mūsu diskusijas, tas parādās ļoti labi, kur tiešām tie cilvēki, kuri nodarbojas ar bēgļu glābšanu, dod padomu nerunāt un taupīt bateriju, lai viņš atzvanītu. Šis cilvēks saprot šīs ierīces nozīmi.

Rita Ruduša: Jā, jo tas tiešām ir dzīvības un nāves jautājums. Jā, tas ļoti labi parādās filmā.

Krista Burāne: Un, kas vēl man liekas interesanti, runājot pat tēlu arī filmas "Ugunis jūrā" kontekstā: eiropieši, filmas varoņi, ir tēli kā individualitātes, savukārt tie, kas brauc, ir šīs lielās masas, kas mirst pārkarsušajās, bezgaisa kuģa tilpnēs, un viņi iezīmējas kā personības uz dažām sekundēm, viņiem netiek piešķirts ne vārds, ne nodarbošanās, ne pagātne.

Rita Ruduša: Tēls, kuru mēs atceramies pēc filmas, ir puika ar kaķeni, nevis bēgļi, ar kuriem mums it kā vajadzētu identificēties.

Krista Burāne: Tieši tāpēc šī filma ir būtiska, jo tā parāda, kā mēs domājam par šo problēmu.

Dāvis Sīmanis: Man liekas, ka ir viena problēma, ko mēs esam aizmirsuši, jo mēs apskatām to tikai no humānām pozīcijām, kas, kā mēs vienojāmies, ir politisks arguments. Mēs mēģinām pierādīt, ka ne mākslā, ne medijos nav jēgas pastāvēt tam otram argumentam, kurš ir šis antiarguments. Teiksim, Latvijas kontekstā mums ir ievērojams teātra režisors, kurš ļoti skaidri savu pozīciju ir paudis, kas savā ziņā nav šī humānā pozīcija.

Krista Burāne: Ķimelei jau ir tas pats.

Dāvis Sīmanis: Es domāju, vēl ir svarīgi runāt par to, ka šim argumentam ir tiesības pastāvēt, jo bieži vien šis mākslinieciskais arguments, kad tas ir iekļauts bēgļu tēmā, var netikt atreferēts tādā ziņā, ka varbūt pašam autoram nav līdz galam saprotams, kāpēc viņam kaut kas ir saprotams. Man liekas, tā ir viena no svarīgākajām lietām, par kuru ir jārunā tieši mākslas kontekstā: pati apņemšanās iekļaut brīvi šo tēmu ir jebkuram, bet problēma ir – kā izaicināt un likt saprast to, ko viņš saprot, vai caur mākslas darbu citiem likt saprast, ko viņš saprot.

Krista Burāne: Paldies tev par šo repliku un komentāru, jo es visu laiku domāju par to, vai tiešām medijos un tajos mākslas darbos, kurus mēs varam redzēt Latvijā, tiek veidots bēgļa tēls? Vai arī tiek atražoti stereotipi par viņiem? Un tas ir jautājums, ko es uzdodu arī pati sev, jo, lai veidotu tēlu, tev tas ir radoši jārada. Proti, tev viņam jāpiešķir daudz plašākas dimensijas, robežas un savs redzējums. Tas, ko dara Hermanis: viņš atražo stereotipus savā izrādē "Pakļaušanās" (Jaunais Rīgas teātris, 2016).

Rita Ruduša: Ko mēs darām kā mediji: diemžēl mēs uzliekam "Hermanis, kols, citāts un trīs rindkopas". Ar to arī tas viss beidzas. Konteksts izpaliek un tā tālāk, bet mums kā medijiem patiesībā būtu jārunā par problēmām, kas cilvēkos rada bailes. Ja es uztraucos par to, ka maniem mazbērniem tur būs mazāks pabalsts un man būs jādalās, tad arī, teiksim, bēgļu klātbūtne ietekmēs "Mucenieku" infrastruktūru. Protams, es tagad improvizēju, bet ir reālas problēmas un reālas bailes, uz kurām būtu jāreaģē, un tad jāuzdod jautājumi cilvēkiem, kuri uz to var atbildēt un pieņem attiecīgos lēmumus, kā tas vai tas ietekmēs vai neietekmēs manu dzīvi. To mēs diemžēl nedarām.

Dāvis Sīmanis: Tāpēc, ka sensacionalitāte dominē pār šāda veida argumentu – viņi nav interesanti. Mediji nav ieinteresēti, jo tas nedod viņiem reitingus. Reitingi ir atkarīgi no sensacionalitātes. Protams, ja jebkura veida bēglis ir izskrējis no "Muceniekiem" un, teiksim, kādu nolamājis, tad tur ir sensācija, un tas uzreiz kalpo kā spēcīgs arguments kādai pozīcijai.

Krista Burāne: Nevis tas, ka viņš ir izlasījis kaut ko no Raiņa.

Dāvis Sīmanis: Nē, es domāju, ka arī tas būtu vērtīgi.

Rita Ruduša: Bet par Raiņa lasīšanu arī interesanti, jo pēdējo trīs gadu laikā Latvijas mediju telpā ir bijis progress un mēģinājumi piešķirt individuālu seju bēgļiem, teiksim, Latvijas Radio bija sērija "Bēgļi Latvijā", kur tika veidots individuālais tēls, bet mēs šeit atkal to konstruējam no sava redzes leņķa – te ir sīriete, tāda un tāda, kas runā latviski. Tā ir viņas galvenā atšķirība un pazīme, kas raksturo konkrēto cilvēku. Irākietis, tāds un tāds, bet var pateikt trīs teikumus latviski – tā atkal ir viņu galvenā raksturojošā pazīme.

Krista Burāne: Tas ir tāpēc, ka mēs projicējam paši savus priekšstatus par to, kas tad īsti ir cilvēks.

Rita Ruduša: Jā, kas ir cilvēks, kuru mēs varam uzskatīt par cilvēku?

Ilmārs Šlāpins: Viņam ir jārunā latviski.

Krista Burāne: Man atstāstīja, ka Kaņepes Kultūras centrā bija sarunas ar bēgļiem un tur piedalījās viena… Kāds varbūt no auditorijas ir bijis un var atstāstīt savu pieredzi?

No auditorijas (žurnāla "Ir" žurnāliste Ieva Puķe): Tur paši bēgļi izteicās, ka valda negatīva attieksme no medijiem. Un es domāju, kurš ir ieinteresēts kultivēt šo naidīgi noskaņoto lauku, jo, piemēram, es nedomāju, ka žurnāls, kuru es pārstāvu, būtu naidīgi noskaņots, un es pati esmu rakstījusi cilvēku stāstus par bēgļiem. Bet es jūtu, ka tiek uzturēta šāda pozīcija pat tad, kad jūs to pieminat, tad ir jautājums par to, vai kādas sabiedrības gaidas tiek apkalpotas, ka atkal ir "ļaunie mediji".

Krista Burāne: Ja drīkst, es pabeigšu to domu. Tas, ko es gribēju pateikt: sīriešu dāma izstāsta savu pieredzi, un pirmais jautājums, kas seko no auditorijas, – par ko jūs gribētu strādāt un ko gribētu darīt? Jo normāli cilvēki visā Eiropā strādā. Bet viņa gribētu atpakaļ uz savu māju Damaskā un audzināt piecus bērnus… Tas, ka mēs projicējam savu priekšstatu par dzīvi uz šiem cilvēkiem, kuri šeit arī grib to labo dzīvi, bet grib īstenot to formātu, kāds tas ir bijis iepriekš. Viņi gribētu, lai ielas smaržotu pēc jasmīniem, nevis pēc kara un asinīm. Protams, vēlams Damaskā, bet, ja viņi ir šeit, tad arī to pašu – māju un audzināt bērnus. Tas ir tas, ko viņi zina un vēlas, bet tas ir jautājums mums – vai mēs esam gatavi pieņemt sievieti, kura vēlas būt mājsaimniece, nevis strādāt trijos darbos.

Rita Ruduša: Es vēlējos atbildēt uz Ievas repliku.

Ieva Puķe: Ātri pateikšu, kas mani šokēja. Proti, mēs tur sēdējām tādos riņķos, un centrā bija viens bēglis, kuru varēja iztaujāt, bet vairāki bēgļi pauda to, ka tajā atlases sarunās viņiem bija jānorāda valsts, uz kuru viņi vēlētos doties. Viņi, protams, norādīja tās vietas, kur bija viņu radi, ģimene un labklājība, bet neviens no tiem, kas tur piedalījās, nebija norādījis Latviju. Viņi visi bija atsūtīti uz šejieni, tāpēc jutās totāli apjukuši. Tā pati sīriešu sieviete bija apjukusi – es atceros to sarunu. Viņi vienkārši bija kā suņi izplatījumā.

Rita Ruduša: Bet par to tavu iepriekšējo repliku – es nedomāju, ka būtu bijusi runa par naidīgiem medijiem, jo naids ir ļoti aktīva emocija un pieprasa piedomāšanu pie rīcības. Lielākajā daļā gadījumu tā ir paviršība, nevis naids. Un, protams, ir labi piemēri – vienu jau es minēju, kā arī ir tevis pārstāvētais žurnāls, kas katrā ziņā nav vainojams dehumanizācijā. Bet, ja mēs skatāmies uz kopējo bildi, tad tas ir izpētīts arī manis pieminētajā Procevskas pētījumā, kur tas kopējais tēls ir fiksēts kā straume, plūdi, sērga un tā tālāk. Tas veido arī kopējo priekšstatu, bet es domāju, ka naids ir mazliet pārspīlēti.

Ilmārs Šlāpins: Es vēl vēlējos pieskarties tam, kā šajā gadījumā atšķiras mediji un mākslas darbi, to iespējas veidot bēgļu tēlu. No vienas puses, žurnālistikā to situāciju un gadījumu ir ļoti daudz un ir iespējams, pirmkārt, katram pieiet individuāli un ar to masu kaut ko darīt. Bet, no otras puses, mākslā tie vienmēr ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi gadījumi; es domāju, ka drīz bēgļu tēma mākslā kļūs par banalitāti, kurai neviens mākslinieks nevēlēsies skarties klāt.

Dāvis Sīmanis: Tā nebūt nav, jo Aki Kaurismeki tikko Berlīnē (Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā) ieguva labākā režisora balvu par "Cerības otru pusi" ("The Other Side of Hope", 2017), kas ir tieši par bēgļu tēmu un Sīriju.

Ilmārs Šlāpins: Bet tu tagad izvēlētos taisīt darbu par bēgļiem?

Dāvis Sīmanis: Es, visticamāk, neizvēlētos, lai gan es īstenībā veidoju dokumentālu filmu par robežu, un tur, protams, bēgļu tēma vienkārši neizbēgami parādās. Bet man patiešām ir bail – es neesmu pārliecināts par savu politisko pozīciju vai to sapratis. Man liekas, tajā brīdī, kad es saprotu, jebkurš mans izteikums, kas skar šo bēgļu tēmu, kļūst politisks, tad man kā autoram ir bail. Tās patiešām ir bailes, jo, iespējams, es runāšu pret sevi tikai tādēļ, ka es nebūšu sapratis, ko es runāju.

Ilmārs Šlāpins: Vai nav iespējams depolitizēt šo tēmu?

Dāvis Sīmanis: Es nedomāju, ka šo tēmu var. Tieši aktualitātes dēļ – varbūt tieši politiskās aktualitātes dēļ dažus autorus izaicina doma veidot darbus par šo, jo tādā veidā viņi var iegūt popularitāti un izmantot sava tēla veidošanā.

Rita Ruduša: Zināmā mēra konjunktūrisms.

Dāvis Sīmanis: Jā, tur var būt konjunktūras klātbūtne. Tā var būt.

Krista Burāne: Bet varbūt nevajag dehumanizēt māksliniekus un veidot mākslinieku masu, kas rīkojas pēc šādiem principiem? Protams, šobrīd pastāv šāda konjunktūra, ir festivāli un pieprasījums pēc šādiem darbiem.

Dāvis Sīmanis: Bet, jāsaka godīgi, tā jau ir tendence, tas nav tikai pēdējo gadu laikā, bet, protams, šī tendence ir intensificējusies.

Rita Ruduša: Tu komentē aktuālo norisi.

Krista Burāne: Bet tad tas ir tavs pilsoniskais lēmums – tu kā mākslinieks, kuru interesē konkrēta tēma, to nerisini savā mākslas darbā, bet varbūt starp šiem cilvēkiem ir arī tādi, kas to dara, jo tas ir aktuāli un ir iespēja kļūt pamanāmam.

Ilmārs Šlāpins: Bet vai nevarētu būt tā, ka, piemēram, filmu festivālos ir vieglāk nokļūt, ja tu uztaisi filmu par bēgļiem?

Dāvis Sīmanis: Es domāju, ka noteikti, jo festivāli vienmēr ir bijuši vārīgi pret konkrētiem tematiem. Ne velti, kad bija Maidana gads, Amsterdamas dokumentālo filmu festivālā bija sešas filmas par Maidanu: cita par citu sliktāka. Bet tam nebija nozīmes, cik tās bija mākslinieciski augstvērtīgas, jo noteicošā bija tēma. Skaidrs, ka tajā brīdī, kad notiek kādas tēmas aktualizācija, šis current event vai affairs moments parādās ļoti skaidri; festivāli ir ļoti jūtīgi pret to un cenšas sagrābt pēc iespējas vairāk, jo tas piesaista. Tā atkal ir kaut kāda medialitāte, auditorijas piesaistīšana – festivāli jau nav nekādi atsvešināti mākslas vērtējoši monstri, senili veidojumi, kur pastāv tikai mākslinieciskie parametri. Viņi ir ieinteresēti tajā, kā nodrošinās savu skatītāju zāles, piesaistīs mediju uzmanību, kur vienmēr šīs tēmas būs dominējošas.

Rita Ruduša: Bet tas jau nav tikai kinofestivālos. Iepriekšējā Venēcijas biennālē bija uzkrītoši daudz darbu, un visi nez kāpēc bija līdzīgi formātā un par bēgļu tēmu. Tas ir saprotami.

Krista Burāne: Es domāju, ka šajā gadījumā var runāt par kuratoriem vai festivāla producentiem kā par noteiktu politisku spēku, kas tiešām veido šo tēlu. Jo viens mākslas darbs to tēlu neizveidos, bet mākslas darbu kopums, kas ir apzināti veidots, lai runātu par kaut ko, jau spēj ietekmēt. Ja mēs paskatāmies uz pēdējo "Homo Novus" festivālu, kas arī bija veltīts bēgļu un imigrācijas tēmai, tad tas ļoti spēcīgi ienesa domāšanā šo tēmu un rādīja ļoti dažādas pieejas, kā arī – varbūt to, kā var normalizēt situāciju. Jo, manuprāt, mākslas darbs savā veidā piešķir iespēju pēc tam runāt par tēmu kaut kādā vieglākā formātā nekā pēc politiskām diskusijām.

Ilmārs Šlāpins: Bet vai no mākslinieku puses nav tāda pretreakcija – no manis tagad sagaida filmas par šo?

Krista Burāne: Ir ļoti dažādi mākslinieki.

Ilmārs Šlāpins: Bet ir tādi, kas saka, ka tagad veidos filmas par kristiešu misionāriem Japānā 16. gadsimtā.

Krista Burāne: Ir arī tādi.

Dāvis Sīmanis: 17. gadsimtā. (Visi smejas.) Es domāju, ka Skorsēze ir uzņēmis vairākas filmas par bēgļiem, tā kā viņš var atļauties šo.

Ilmārs Šlāpins: Bet vai ir vēsturisko un retrospekciju filmu festivāli par bēgļu tēmu, kur rāda agrāk uzņemtas filmas?

Dāvis Sīmanis: Domāju, ka tādu konkrētu nav, bet ir vēsturisko filmu festivāli, kuros liela uzmanība tiek piešķirta šādām filmām, kas skata bēgļu tēmu. Mūsdienu bēgļu tēma nav vienīgā bēgļu tēma, kas ir filmās, jo ir vesela renesanse citām bēgļu tēmām, piemēram, ir runa par abiem pasaules kariem, kuri ieguvuši savu aktualizāciju, pateicoties tieši mūsdienu bēgļu tēmai.

Ilmārs Šlāpins: Tieši pirms došanās uz šejieni sēdēju redakcijā un montēju videointerviju ar septiņpadsmitgadīgu melnādaino puisi Džallo no Gambijas, kurš dzīvo Latvijā. Un es viņu neintervēju – intervēja cits, filmēja cits, bet es tikai samontēju. Strādājot pie montāžas, es domāju, ka šajā mirklī, izgriežot šo neveiklo vietu, es mainu to tēlu – tas puisis neizskatīsies tik smieklīgs, viņš izskatīsies varbūt labāks, nekā viņš ir. Vai otrādi – es varu atstāt tikai tās vietas, kur viņš saka kaut ko nesakarīgu latviešu valodā, radot iespaidu, ka viņš neprot latviešu valodu, bet tikai izliekas.

Rita Ruduša: Bet te var manipulēt kā ar jebkuru citu situāciju.

Ilmārs Šlāpins: Jā, bet šajā gadījumā es domāju par to, ka man kā montāžas režisoram ir milzīgas iespējas manipulēt ar bēgļa tēlu mūsdienu latviešu medijos.

Krista Burāne: Bet visi ar to manipulē! Kur ir problēma? (Smejas.)

Dāvis Sīmanis: Tu varētu izšķirties to nedarīt un tādā veidā atbrīvoties no šīs politiskās atbildības, ko tagad esi uzņēmies, jo tu to dari.

Ilmārs Šlāpins: Paldies par uzmanību! Vairāk jūsu laiku neaizņemsim un ļausim noskatīties filmu. Paldies, ka klausījāties un piedalījāties!

[1] Varbūt tur ir arī daži labi ļaudis (tulk. no angļu val.).

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1