**
1
gribi zināt, kā man iet? vēlos būt tava tante jūlija, augusta un marta, aprīlī izklāties pretīgām prīmulām, lēnītēm iztvaikot, izlīt kā svinam. klusītēm dūmot un skaitīt, cik skudrām pietiks manis, cik saulrietiem, salūtiem, vecrīgām pilnām ar padulliem pārīšiem, draņķīgiem tekstiem un dzejoļiem vārīgiem.
vēlos būt tēzes, kuras tevi definē, statūti, projekti, piecgades plāni, ataugošs šņabja un skumju vēders. pretīga pavēla pusaudžu pūtīte, pirmā rīta cigarete un 50 pēdējie grami.
gribu būt skatiens, kad sabīsties dieva. acis, kas turpina acis. klusums, kas seko pēc tam.
2
kad tu glāsti savu de Sadu,
es adu.
To remind: blūzs
1
jūlijs. viss plaisā.
ielas. asfalts un meiteņu lūpas.
smaržas, garšas un atmiņas plūst.
jūlijs. mums pieaug buras
un tu skani uz iekšu.
neatgādinot, neturpinot un neilgstot, mans blūz, -
dienas mūs paralizē un, tikko aizskartas, salūzt.
2
kāds ir blūzam sakars ar blūzēm?
kad tu neredzošs paej man garām,
viss virs blūzes kļūst ļoti viltots -
skatiens, pieskāriens, jūlijs un jūgends.
3
dziesma iestrēgst starp lāpstām un lāpstiņām
Svētdiena
kuš.
manis nav.
un dzīve joprojām ir skaista.
skaļi smaržo kā jukušas čūskas
zilos palagos savītās kājas.
manis nav. un šo rītu mēs izdomājām,
lai ir plēsējai saulei par ko
no mums izskrāpēt acis.
manis nav.
tikai plakani tuksnesis zilgst.
manis nav.
un jau ritmiskāk viļņojas āda,
kuru nometis, dārzā tu aizrāpo -
traka čūska ar trīsdienu bārdu.
manis nav. sevi izelpoju.
ruma konfektes, čmaustošas miriādes.
rīts, kas atnāk ar seju, kas maldās
piecās puķes, sīpolvirtenēs, timiānā.
manis nav.
kuš.
**
kuģis greiderē tumsu, putns lido uz pretējo pusi.
upe aizbēg no jūras ar sudraba aproci zobos,
un mans jūlijs te iebuksē,
izkodis aizkuņģī robu,
un ikvienam pie kājām,
ko teiks Harons,
smalstīdams halvu.
**
viss beidzas ar rudeni.
trīs vēlēšanās. tepat jau trīs, raustās lūpu kaktiņos.
avenes ar pienu.
aizbraukt ar tevi uz jūru.
nodrāzties tepat vilcienā, smieklīgi pakšķinot tuklajām miklajām miesām, nolasot šausmas tantiņas acīs - viņas auskaros šūpojas mūsu piešķirtā ritmā divi asiņu pilieni, bet acīs klusi aizpludo horizonts.
noskenēt skaudīgus smieklus un tad kāpt pāri pretī blāvajiem spīdekļiem, secīgā mijā pārklājot vienam otru ar smiltīm un rūsu..
viss beidzas ar rūsu.
**
ja mīļums ir vilciens, tas nepietur vairāk šai stacijā. nu tad gaudojiet skaļi un dūšīgi dvašojiet taurēs, skaļi elsojiet, uzsauciet bravo un bis. viss, kas nenosit, nenokauj, nenomoka, kļūstot saudzējošs, spēcinošs, barojošs rīt; tikai vilciens, kas nepietur, nesaudzēs pirkstus rītā, kad dzeltenās sarūsēs halvā, lapas dzeltenās, lapas sārtās. un tik smagām, tik ķepīgām pilēm saule ieklāsies ādā, tieši rūgstošā, noplēstā ādā..
ja mīļums ir vilciens, aiz manis ir pietura, kurai vairs nezini vārda.
**
beigas sākas ar cerībām.
acis neredz vairs smagnējos metāla putnus, kas smiedamies sienās skrien - stundām var skatīties logā, aiz kura kūņojas, spriežot pēc skaņām, miegaina iela.
ietiniet mani tumši pelēkā plēvē.
beigas sākas ar smiekliem.
**
manas draudzenes ieligzdo mīļoto cilvēku plaukstās, viegli piesūcas viņiem kā koraļļi rifiem un aug, lēnām piemieg un dažbrīd nomiedzī klaigā pēc vēja.
manas draudzenes piesūcas kotlešu, ajaksa, bērnu pūdera smaržas un neskumst, kad lūpas vairs negaršo gluži kā togad, kad skrējām, un negaiss, un augšpēdus zeme, šļakatas, acis platas un vēl platāk ieplēsta sirds
(tikko novaldījos, lai neteiktu kājas).
manas draudzenes apdzīvo mājas, klēpjus, savas grumbas un laiku.
mani apdzīvo brālīgs nekas.
**
nu, kā iet?
te tavs puņķulācis.
te tavs zirgakāss.
tu joprojām nezini, kas ir tukšums?
tu man šovakar neatbildēji. tas nekas. Reņa neskaitās. mums tāds statuss kvo, tu tik taktiski aizdieb projām. (dažreiz tu aizbēdz neatvadoties pat vairākās personās.) tikai vienmēr tas ir trolejbuss ar nepāra ciparu pierē. un pilnīgi stabili -
piektdienas nakts.
sīrupu nopirku, plāksteri nelīmējas, un ar lidot nerīmējas tikai vārds daudzskaitlī "govis".
man tāds statuss kvā.
tukšums ir lielveikals piektdienas naktī un lēts kino ar laimīgām beigām, kad blakus uz tukšā krēsla elpo soma ar grāmatu, ko tev neatdevu, un bulciņām, ko tev negrasos dod, jo tās neizcepās, un vispār sliņķu maizēm ir jāizdomā kāds autors. kabatā joprojām tavi lipīgie sērkociņi un kāds jau pāraudzis kastaņkoks.
lidmašīnas biļeti, manu princi ar apaļo deskambari,
uz upes otro pusi vēl nepārdod.
mums tāds statuss kā.
tikai kā izvēlēties to,
ko vairs nekā
nesaknābāt?
**
I
šoruden avīzes brīdina man līdz tam pasvešās mēlēs: eži ir izsalkuši un dusmīgi, nezin vispār, vai iemigs. pilsēta jaunās un dīvainās ielās sevi bez sveicieniem svin, aizgrieztu muguru skatoties pusgadu nejustās acīs, bet tu sēdi un ticami raksti - latvieši daiļi mīlot, čakli aužot un vispār - bez manis ir labāk.
un vairs nesaku skaļi tev vārdus. jūra joprojām sulo uz iekšu, ēnas glaudīgiem soļiem pa peronu klīst, un tāpat kā vienmēr agros jūlijos eju ceļu ielokos tavos viesuļus ganīt.
II
gribas tevis kā gludeklim neilona, mūza
0