Ir divas vai trīs galvenās tēmas, kas pastāvīgi cīnās Latvijas Arhitektūras gada balvās. Un, lai gan šīs tēmas ir šķietami nesaistītas ar to, kā un ko faktiski būvē Latvijā, domāšanu par arhitektūru tās ietekmē, tāpēc gadu no gada ietekmē arī žūrijas darbu un balvai nominēto objektu izlasi. Pirmā tēma ir "kas to redz", otrā – "pēc kā tas izskatās". Un tad ir trešā.
Ierastā prakse uzticēt gada labāko darbu noteikšanu ārzemju žūrijai – visbiežāk speciāli aicinātiem Baltijas un Eiropas arhitektiem – liecina par to, ka vismaz arhitektūras ziņā mūsu fasāde ir nemainīgi pavērsta pret Rietumu kultūru. Tajā ir balstīts viss Latvijas arhitektūras mantojums, pat tā saucamais tradicionālais un padomju mantojums; ar to savā ikdienas darbā sevi samēra labākie Latvijas arhitekti, piederību Ziemeļeiropas kultūras telpai oficiāli deklarējusi Kultūras ministrija, un ar šo pēctecību rēķinās arī tie nedaudzie ārvalstu arhitekti, kuriem bijusi iespēja te strādāt. Un nav nekādas pretrunas starp arhitekta Anda Sīļa pērn teikto, ka vajag nevis gaidīt uz ārzemju ekspertu vērtējumu, bet gan spēt pašiem par savas apbūvētās vides kvalitāti diskutēt, un to, ka vienīgais adekvātais paraugs mums joprojām ir Rietumu sociālā un politiskā kultūra un tās iespaidā veidotā telpa. To implicīti paredz arī balvas nacionālās nozīmes statuss un fakts, ka par šī gada skates galveno tēmu izvirzīta Eiropas kultūras ministru janvārī Davosā parakstītā deklarācija par augstas kvalitātes būvkultūras stratēģisko nozīmi, tā vēlreiz atgādinot, ka arhitektūra ir kaut kas vairāk par vienkārši estētisku vai ekonomisku fenomenu. Tāpēc katru gadu arvien grūtāk kļūst runāt par privātiem projektiem, kas brīvā sabiedrībā tiešām drīkst būt nekas vairāk kā tikai personiskas gaumes manifestācijas, bez jebkāda sabiedriskā nozīmīguma. Arhitektūra tādā gadījumā ir kārtējais glītais priekšmets patērētāju kultūras piedāvājumā, kur labāku – mierīgāku un apmierinātu – dzīvi nozīmē šīs preces iekārošana un iegūšana savā īpašumā. Vai, tieši otrādi, arvien grūtāk kļūst par labu arhitektūru nosaukt tādu privātu projektu – lai cik augstvērtīgs būtu tā tehniskais funkcionālais un estētiskais izpildījums –, kas agresīvi dominē pār kaimiņiem un publiskajā telpā, tā pieteikdams pretenzijas arī uz kaut kādu sociālpolitisku ietekmi. Ja par būtiskāko labas arhitektūras kritēriju izvirza tās sabiedrisko labumu, tad uzkrītoša ekstravagance un oriģinalitāte uz teorētiski vienlīdzīgu vēlētāju un nodokļu maksātāju fona labākajā gadījumā izskatās pēc nepiedienības, bet sliktākajā – pēc noziedzīgas izšķērdības, kas steidzami būtu jāizmeklē. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc gada balvām arvien retāk tiek pieteiktas turīgu pasūtītāju privātmājas, kas arhitektiem tradicionāli ir bijusi drosmīgu dizaina eksperimentu platforma, – negribas lieki afišēties.
Tajā pašā laikā individuāla arhitekta talants, kopta gaume un augsta amata prasme darbā ar smalkām detaļām, telpas dramaturģiju un scenogrāfiskiem efektiem, un spēja savos praktiskajos un teorētiskajos darbos reflektēt nekur nav zudusi. To nešaubīgi pamana kolēģi, un tās klātbūtni, pat ja neapzināti, jūt arī publika. Tāpēc jau vairākus gadus balvas nominantu sarakstos parādās objekti, kuriem ar arhitektūru ierastā veidā šķietami nav sakara, – īslaicīgi izstāžu un performanču projekti, grāmatas un pasākumi, un piņķerīgi ēku kā muzejisku artefaktu restaurācijas darbi. Tiem parasti nepiemīt acīmredzama sociāli politiskā nozīmība, un ar to tie vērtējošo publiku bieži pat kaitina. Bet velti, jo balvas kontekstā šo darbu klātbūtne ir tāds kā apslēptā potenciāla demonstrējums, kas parāda tādu domāšanas veidu un profesionālās iemaņas, kas, liktas lietā nākamajā projektā, citā vietā un citā mērogā, tiešām varētu radīt kaut ko sabiedriski ietekmīgu un valstiski nozīmīgu. Toties ir interesanti, ka šis princips nekad nav darbojies balvai reizēm pieteikto vēl nerealizēto projektu kategorijā. Arī nerealizētie projekti jeb tā saucamā papīra arhitektūra mēdz uzrādīt vērtīgas refleksijas formas un nozīmīgas teorētiskās nostādnes, taču viens no būtiskiem amata prasmes rādītājiem ir spēja dabūt lietas tiešām gatavas un taustāmas. Tas ir redzams arhitektūras grāmatas, nelielas izstādes vai labi organizēta tematiskā pasākuma gadījumā, pat ja vērtētājiem pēc tam pieejams tikai tā retrospektīvs dokumentējums, bet tas nav acīmredzams labi izstrādāta, bet vēl nerealizēta projekta gadījumā.
Sarežģītāk ir ar to publikas daļu, kas par arhitektūru gan interesējas, bet nav žanra speciālisti. Arī par viņu informēšanu, izglītošanu un, vēlams, arī iesaistīšanu ik gadu domā vietējā atlases žūrija, veidojot balvas pretendentu īso sarakstu. Jo tieši par viņu loka paplašināšanu un tieši viņu nākotnes labklājību tiek domāts, kad runa ir par arhitektūras lomu sabiedrībā. Taču katram profesionālim ir tieksme mazliet pārspīlēt savas disciplīnas nozīmīgumu un primātu pār citu žanru praksēm. Tā dara arī arhitekti, sakot, piemēram, ka nozīmīga grāmata var palikt neatvērta un neizlasīta, revolucionāru teātra izrādi var gadīties palaist garām, bet kaut kas faktiski uzbūvēts kļūst neapejams, neatceļams un tāpēc vienmēr atrodas acu priekšā. Tas ir mīts, jo ieinteresētā publika gada skatēs vētīto paraugarhitektūru klātienē labākajā gadījumā var novērtēt tikai tik daudz, cik tā piedalās publiskajā ārtelpā. Privāto objektu un ierobežotas publiskās piekļuves sabiedrisko būvju telpiskās kvalitātes pilnā mērā pieredzēt parasti var tikai neliels profesionāļu loks, lai tad par to ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību pastāstītu publikai. Ar tādu plašsaziņas līdzekļu starpniecību, kas var palikt neatvērti un neizlasīti vai kā citādi palaisti garām. Lai gan, atšķirībā no citām kultūras balvām, Arhitektūras savienība publicē visus skatei pieteiktos darbus, tā dodot iespēju novērtēt kontekstu un visu fonu, no kura izcelta nominēto darbu izlase.
Kurpretim pati publiskā ārtelpa, no kuras pa gabalu, pāri žogam skatoties, var novērtēt vienīgi balvām nominētās arhitektūras fasādisko pusi, lielākoties joprojām turpina būt nomācoši neiecietīga un dažbrīd pat bīstama vieta. To rāda arī pašvaldību pieteikto, lielākoties par ES fondu līdzekļiem ar plašu, bet populistisku žestu realizēto publiskās telpas labiekārtojuma projektu pastāvīgā caurkrišana gada skatēs. Jo publisko telpu labu dara nevis entuziastiska ietvju pārbruģēšana, dārgu strūklaku, dekoratīvu vides objektu un puķudobju ierīkošana, bet gan tas, cik brīvs, drošs un atzīts tajā jūtas ikviens sabiedrības loceklis – ne tikai bērnu laukumiņu apmeklētāji vai SUV tipa automašīnas īpašnieks. Ja arhitektūrā meklē un no tās pirmām kārtām sagaida sabiedrisko labumu, tad tieši šāda publiskās telpas kvalitāte būtu jāpieprasa no tiem, kas par to rūpēties ir tikuši deleģēti. Un gada balvas publicitāte ir iespēja par to atgādināt.
0