Katarīna Vuorinena (dz. 1976) ir somu dzejniece, viena no trim autoriem, 11. jūnijā viesojās kafejnīcā Taka, kad tur piestāja Somijas senākās literārās organizācijas Nuoren Voiman Liitto literārā turneja Hula Hula Run Run.
Katarīna Vuorinena publicējusi trīs dzejoļu krājumus. Debijas krājums „Sapnī manī skūpstīja Edīte” bija nominēts Somijas lielākā laikraksta Helsingin Sanomat debijas balvai, 2010. gadā iznākušais krājums „Sievu un putnu nams” pretendēja uz Tamperes universitātes literatūras studentu balvu Tiiliskivi. Līdztekus literārai darbībai Vuorinena ir Centrālsomijas rakstnieku organizācijas priekšsēdētāja un pārstāv Centrālsomijas rakstnieku namu Eiropas rakstnieku centru apvienībā HALMA.
No grāmatas “Sievu un putnu nams” (2010)
Baltais troksnis
Melnais lācis par mani gādā,
ar nagiem ķemmē medū vārtītos matus
mīl mani ja vien neeju ārā no meža
no divkārt mirušā meža
sakņu trupē un zāģētavā
lācis paslej galvu
nāsis un deguna dobumi pilni ar cirsmas vēju
putekļiem, sēklām pilnas acis, ar asarām,
baltās kazrozes čab, rudens nāk.
Melnais lācis gādā par zvēra dvaku manī
palieku spalvu kamola viducī
pa vējam, suņi neuzož,
kartes skrējēji, sēņu gāzēji.
Īsas takas, ziemas sausstāvji piepeši beidzas
sēklai atstātie koki turpina meža domu
un tālumā aizvien skan stūrainā ikdienas ēka
zvani junda, ūdens verd
mazs mākonis ielīst kafijkannā
tumsas kabatspogulis lūkojas tumsā pār plecu.
Noslauku dvašu no loga, platas acis un asaras,
aizvien vēl dzīvajo grāmatā
seja kurā debesis noslēdzas
sniegs sāks snigt kad tam labpatiks
debesis aizklās pelni, mājās vairs neatgriezīšos,
nags novilcis robežu
pāri lietum rētai un vaigam.
Abi ar lāci gādājam par mūžīgās ziemas māju,
pārziemošanas taukiem, skudru pūzni
no salvetēm izlocītie draugu putni
pārziemo dienvidsomijā, dūnas put
no izjūkošajiem gulbjiem, acis kņud
vecās gultās, ziemas skaidrojums cilvēkos
un ziemas sendienu ieražas
ielūgumi paliek neatvērti uz galda
domas snaicās ap spuldzi
slēpes un lāču bēres, pūšu uz pirkstiem
šaurajā, baltajā dobumā
gulošā lāča kažoks smaržo
pēc ziemas migas un dzērvenēm, matu aizsegā
zīdu mazuli, mācos recepti sieram no melnā piena,
uzdevumu, kurā atkārtots augšanas, ražas un katla ritms
dzidrā ābola liktenis atkārtots, sēklotne nomelnē
mīkstums kļūst caurspīdīgs, izjūk.
Tu biji noskaitījis desmit ziemas ābolu, ietinis papīrā.
Piepeši skaitīt vai dziedāt vairs nebija nozīmes, pagalms pazuda.
Tu ieklausies svešajā kokā, aukstajos augļos
kad tie pa vienam savelkas čokurā, aizskar
vējš cilā zarus un daži kā šāvienu kārtas krīt, dadadadam,
šķiet, skumjas aulēkšiem dodas uz pagraba puvumu
tintenes dipoņā sakūst, būkšķi
ar katru vakaru aizvien agrākā miegā, sētas puses un dārzi, domas
kā bērna pēcpusdienas bez sākuma un bez nākamības.
Ādu, ko naktī noklāj pie uguns, no rīta met mugurā.
Melnais lācis man mācīja lasīt
no pavēņa nenokļūt lielā sausumā, noklīdušais izgaist ciņos un acīs
lāci sastapušais sastingst, speķis ziemsvētkos stingrs un skaists
un vasarā sažūst kauli, mīļais, vārdi, cilvēki nozūd
raseņu un mušu jaunajās paaudzēs
un kad lapsa skrien izdomātās kristībās, blēdās un ēd
bērni kļūst par aiztukšītu, pustukšītu un iztukšītu,
tu to zini, lācis tevi aizdzen prom
pekainis atgriežas, iekārto ziemas migu, kļūst resns un lēns
vistālākajās grāmatās, citās laika joslās
putnsieviete sastop likteni savu
mēness sētā, saules mājā,
no debesu kamiešiem lācis nāk gulēt man līdzās
no laboratorijas sapņiem iekrītu gadalaikā
mirušos iznes ar kurpēm pa priekšu,
pēdas nodilst skrienot šķērsu dārzājiem tupeņiem rudziem.
Lācis maisa grāpi, vāra palagu palagus
uz slapjajiem logiem zīmēju
vārdus ko pirms tūkstošiem gadu noriju
pret gaismu melnā gaismā vakara aklumā, krūtīs saule un pierē mākoņi
un lācis neteic ne vārda, greizie rati nerunā,
mute ir piepildīta, palagi sasalst burās
sirds papīrā trīs
dienai beidzoties acīs izbalē varavīksnenes
kad lāča elpa istabā ienes vakara ēnu
sadrūp vārdi ko izraudzījos,
ar žestu pietiek, tas pieceļas divkājās
ved mani ziemā
ķepa uzgulst
siltajām krūtīm, brīdina
nekādu neaprēķināmību
nekādu atgriešanos sākuma sajūtās
To vakaru ciema beidzamā mājā
joprojām paturu rokas stiepiena attālumā
likteņus kuros nekas nav skaidrs
aizvien tukšāko ciemu
kur nami vēršas iekšup, sievietēs savērpjas mugurkauls
līdz tās atzveltnei pāri vairs nesaskatīt
reizēm kāda nokrīt zemē un nestaigā vairs
un vīrieši ir
palikuši degošā namā,
zirgam pa kājām, ledos,
vīrieši saluši, sadurti, lāča plosīti
svētdienas rītā trīs ar dzeloni sisti
aukstas raudas uzmirdz duļķainā ūdenī
beigtas murdā vēderiem augšup
Un migas dziļumā
lācis ilgojas piedzīvotājas
saimnieces, iekarotājas
kopā ar lāci gādāju par verdošo katlu
nagi melni no dibena beršanas
acis melnas no stāstiem
aizķemmēju celiņu ciet
kurp grasījos iet
kur jumti krīt mijkrēslī,
kaķi kopā nāk laukumā
melnais lācis rītos ķemmē sviedraino galvu
lauskis izsper no segām nelāgos sapņus
kas mūs kņudina, atstāj pēdas uz sāniem un muguras
aizvien dziļāk grimstu izgulētajā iedobē,
bērns ir meitene, lācis zina
dzīslu un skumju placenta gadu no gada pieņemas smagumā
līdz vairs nespēju izstumt ārā
lācis aizgājis ogās, guļu ārā, lācis ir citas sugas
ļauju saulei pārgriezt ķepaiņa pavalstnieci
uz pusēm, sašūt ar makšķeres auklu, aiz sāpēm
mainu maizi pret cilvēka kliedzienu, lāča guvumu putras karoti
un lēnām, lēnām taisnoju ņurcīto audumu ar ko piebāztas krūtis
saules bumbu kas pildās, dienas augstumu ko brāzmas nes
debesu zīmes iztur, lieti uzzīmē
pasaku no drānām, kurām pūš, dzird, čukst cauri.
0