Balets "Bajadēra" Latvijas Nacionālajā operā
Diriģents Farhads Stade. Horeogrāfs Aivars Leimanis. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ināra Gauja.
Lomās: Nikija - Margarita Demjanoka, Jūlija Gurviča, Viktorija Jansone, Alise Prudāne. Gamzati - Sabīne Guravska, Elza Leimane-Martinova, Jolanta Lubēja, Juka Mijake. Solors - Aleksejs Avečkins, Raimonds Martinovs, Sergejs Neikšins, Arturs Sokolovs. Dižais bramins - Ringolds Žigis, Marians Butkēvičs. Dugmanta, radža: - Normunds Zariņš, Ringolds Žigis. Magedaveja, faķīrs - Andris Pudāns, Aleksandrs Osadčijs, Antons Freimans. Zelta dievs - Intars Kleinhofs, Viktors Seiko, Sergejs Sosnovskis, Aleksandrs Osadčijs u.c.
Latvijā deja cilvēkiem šķiet viena no nesaprotamākajām mākslām. Ja par operu, literatūru, kino, glezniecību, teātri medijos lasāmas kritikas, recenzijas, mākslinieku kuluāru sarunas nonāk līdz vidējā mākslas baudītāja ausīm, turpretī ballītēs un saviesīgās sarunās norit diskusijas, pat strīdi par konkrētā mākslas darba vērtību, tad par deju mēs ne tikai nerunājam, bet arī neko nezinām. Var teikt, ka Latvijā tā ir neizprasta un nepopulāra māksla. Šķiet, plašāku uzmanību pēdējos gados līdz šim piesaistījuši vien divi, turklāt laikmetīgi baleta iestudējumi – Anna Karēņina un Smilšuvīrs. Starp citu, abi tapuši ārvalstu horeogrāfu režijā.
Tā kā neesmu no dejas aprindām, varēšu vien izteikt minējumus, kāpēc šis mākslas veids pie mums ir tik nepopulārs. Pirmkārt, Latvijas Nacionālās operas vadītāja prioritāte ir opera, kas ir saprotama un saprātīga izvēle apstākļos, kad abus mākslas virzienus attīstīt vienlīdz augtā līmenī nav iespējams, turklāt lielākā sponsoru daļa ir stiprā dzimuma pārstāvji. Stiprais dzimums atklāj arī otru problēmu - deja ķermeņa kompleksu mocītajai pēcpadomju sabiedrībai Baltijā šķiet vairāk tāda skuķu padarīšana, ko uzskatāmi demonstrē joks, ka "hokejs bez alus ir daiļslidošana". Tāpat arī bērnišķīgais fakts, ka vīriešiem kājās ir zeķubikses, lielākajai Latvijas sabiedrības daļai joprojām sagādā problēmas un raisa nervozus smiekliņus. Turklāt, ņemot vidējo latviešu vīrieti, viņš dejošanu uzskata par cienīgu vīrieša nodarbošanos tikai diskotēkā, lai izrādītu simpātijas meitenei, bet ne jau par brīvā laika pavadīšanas veidu, nemaz nerunājot par deju kā māksliniecisku izpausmi vai profesiju. Interesanti, ka valstīs, kas atrodas tikai dažus grādus uz dienvidiem, deja ir viens no veidiem, kas palīdz pārdzīvot, izklaidēties un socializēties tieši stiprā dzimuma pārstāvjiem, un ar to "nodarbojas" visi sociālie slāņi gan uz ielas, gan klubos, gan uz skatuves. Trešais novērojums – laikmetīgā deja, kas varētu piesaistīt jaunās paaudzes interesi par deju, ja reiz tās zeķubikses un pačkas raisa smieklus, Latvijā savā izpausmē ir tik amatieriska, ka interesē vien tiem, kas paši ar to nodarbojas. Mani horeogrāfija aizkustina vairāk nekā, piemēram, filmas vai grāmatas, taču Latvijā gadījies redzēt tikai vienu patiesi spēcīgu laikmetīgās dejas iestudējumu – Maennersache (Vīru lietas, no vācu val.), Ģertrūdes ielas teātrī.
Šādu pārdomu mākta devos uz baleta Bajadēra ģenerālmēģinājumu Latvijas Nacionālajā operā. Bajadēra ir Mariusa Petipā balets, klasikas pērle, kas līdz šim nav uzvesta uz Latvijas skatuves. Tas ir stāsts par Indijas tempļa dejotāju Nikiju un karotāju Soloru, kuru starpā uzplaukst aizliegta mīlestība, kas iet bojā izšķērdīgajās austrumu galma kaislībās un intrigās. Gan sižeta norises vieta un izvēlētais laikmets, gan baleta uzbūve un Petipā horeogrāfiskais materiāls iestudējumu vērš par greznu un vērienīgu notikumu uz skatuves, ja vien tā iestudētāji nebaidās atvēzēties. Šķiet, Petipā ir darījis visu, lai katrs, kurš vēlētos šo baletu uzvest, varētu ļaut brīvu vaļu krāsām, greznībai, fantāzijai, svētku priekiem un mūžīgām skumjām. Par skaistākajām un nozmīmīgākajām šī baleta vietām iesaku izlasīt Baibas Beiranovičas rakstu (skat. augstāk – Resursi internetā), kas kodolīgi un saprotami, kopā ar video materiālu, atklāj izcilākās Bajadēras vietas, kam vērts pievērst uzmanību, dodoties uz izrādi. Katrs Bajadēras cēliens ir pilnīgi atšķirīgs – pirmais ir dramatiskais balets, otrais – divertisments, kas veidots kā atsevišķi priekšnesumi-dejas, un trešais ir t.s. baltais balets (kā "Žizeles" 2. cēliens un "Gulbju ezera" 2. cēliens). Bajadēras trešais cēliens nereti tiek izpildīts arī atsevišķi, un to uzskata par teju perfektu baltā baleta paraugu.
.jpg)
Publicitātes foto
Latvijas Nacionālās Operas Bajadērā ir iesaistīta visa baleta trupa, arī audzēkņi no baleta skolas, liels mīmistu sastāvs, un katrai galvenajai lomai ir četru izpildītāju sastāvs. Horeogrāfs Aivars Leimanis stāsta, ka sižets un atšķirīgie cēlieni paģēr iestudējumu veidot vērienīgu, greznu un bagātīgu, vai neuzvest to vispār.
Publicitātes foto.
Cik ļoti Latvijas baleta meistari spējuši tuvoties Bajadēras horeogrāfijas augstajai latiņai, tikpat iestudējuma autori uz LNO skatuves nav izmantojuši materiāla augsto māksliniecisko potenciālu, aizmirstot, cik svarīga šajā baletā ir scenogrāfija un tērpi. Pieņemu, ka ir izrādes, kurās amatu apvienošana māksliniekiskajam sniegumam nekaitē, tomēr Bajadēra nav izrāde, kurā scenogrāfiju un kostīmu mākslu vajadzētu uzticēt vienam cilvēkam, kā tas šeit noticis. Vietā būtu atgādināt paša Leimaņa kunga sacīto – Bajadēra ir jāveido ar vērienu, greznību un bagātību, jo tieši ar to Bajadēra ir slavena un tieši tur slēpjas tās lielākais valdzinājums. Amatu apvienošanas rezultātā ieguvējs nav neviens, un vismazāk - scenogrāfija. Tērpi iestudējuma tematikai atbilstoši varēja būt tik krāšņi, lai visām mazajām un lielajām meitenēm zālē paliktu mutes vaļā, un tie viņām sapņos rādītos. Pietrūka greznības un apbrīna, ko Bajadēras materiāls taču ļauj. Runājot par scenogrāfiju, nevaru iedomāties, ka kas tāds būtu iespējams kādā no Žagara vai citu režisoru iestudētajām operām, ko uzved uz LNO skatuves – naivais tempļa zīmējums fonā, milzu zilonis, kas drīzāk izraisa spurdzienus un muļķīgu smaidu, raustīgais mēness pie Ēnu pasaules debesīm, kas pats par sevi vēsta – es neesmu nekāds mēness, es esmu lampa, ko laiž uz tās sienas un es tā vibrēju, jo mani nevar nekustīgi nofiksēt.
Publicitātes foto.
Neraugoties uz nepiepildīto scenogrāfijas un kostīmu pasaku, Bajadēra ir iestudējums, kas spēj saisitīt visas ģimenes uzmanību – krāsainie tērpi un horeogrāfiskā daudzveidība pirmajos divos cēlienos piepildīs pat vismazākā skatītāja acis, un ēteriskais baltais balets, kas rada kādas aizpasaules klātesamību pēdējā cēlienā, sildīs visu pieaugušo sirdis. Tā arī divgadīgā Elziņa starp pirmajiem diviem cēlieniem priecīgi sauca – jā, jā!, kamēr astoņdesmit gadīgi kungi pēc baleta viens otram čukstēja – nu ļoti skaisti. Tomēr pārsteigumu un no krāšņuma gurstošās acis, ko varētu nest pasaka no Indijas tempļa, pietrūks kā vieniem, tā otriem.
0