Bibliotēka
10.05.2011

Bailes un trīsas

Komentē
0

1. Stāstam par Ābrahāmu piemīt tā apbrīnojamā īpašība, ka tas allaž paliek brīnišķīgs, lai cik arī nepilnīgi saprasts, bet tikpat te atkal spēkā ir tas, vai cilvēkam gribas strādāt un nopūlēties. Bet strādāt negribas, un tomēr gribas saprast stāstu. Ābrahāms tiek cildināts, bet kādā veidā? Viss tiek ietverts gaužām parastos vārdos: “Diženums bija tajā, ka viņš tik ļoti mīlēja Dievu, ka bijis gatavs upurēt Viņam pašu labāko.” Tā ir pilnīga patiesība; tomēr “pats labākais” ir kaut kas visai izplūdis. Domas un valodas ritumā itin mierīgi tiek vilkta vienādības zīme starp Īzāku un pašu labāko; apcerētājs var rāmi pīpēt savu pīpi apceres laikā, un klausītājs var ērti izstiept kājas uz priekšu. Ja bagātais jauneklis, kuru Jēzus sastapa savā ceļā, būtu pārdevis | visu savu mantu un atdevis to nabagiem, mēs slavētu viņu kā visu dižo, lai gan bez darba mēs viņu nesaprastu, bet arī viņš nebūtu kļuvis par Ābrahāmu, kaut upurējis pašu labāko. Tas, kas palicis neievērots stāstā par Ābrahāmu, ir bailes; jo pret naudu man nav nekādu ētisku pienākumu, bet pret dēlu tēvam ir pats augstākais un svētākais pienākums. Tomēr mīkstčaulīgajiem bailes ir bīstama lieta, tāpēc tie par tām aizmirst un tomēr grib runāt par Ābrahāmu.

2. Ja kādam varbūt pietrūkst drosmes izdomāt savu domu līdz galam, pasakot, ka Ābrahāms bija slepkava, tad noteikti ir labāk šādu drosmi iegūt, nekā izšķiest laiku nepelnītos slavinājumos. Ētiskais apzīmējums tam, ko izdarīja Ābrahāms, bija gatavošanās noslepkavot Īzāku; reliģiskais – gatavošanās upurēt Īzāku; bet šajā pretrunā meklējamas tieši tās bailes, kas var cilvēkam laupīt miegu, un tomēr bez šīm bailēm Ābrahāms nebūtu tas, kas viņš ir.

3. Mīlestībai vismaz starp dzejniekiem ir savi sludinātāji, un lāgu lāgiem ir sadzirdama reta balss, kas māk to godināt; bet par ticību nav dzirdams ne vārda. Kurš runā par godu šai kaislībai? Filozofija iet tālāk. Teoloģija izkrāšļota sēd logā un lakstojas, lai izpelnītos tās labvēlību, piedāvājot pārdot savu daili filozofijai. Hēgeli saprast esot grūti, bet saprast Ābrahāmu – nieka lieta. Aiziet tālāk par Hēgeli, tas esot brīnums, bet aiziet tālāk par Ābrahāmu – vieglāk par vieglu. Es pats esmu veltījis krietnu laiku, lai saprastu Hēgeļa filozofiju, un, šķiet, arī puslīdz esmu to sapratis; esmu pietiekami nekaunīgs, lai uzskatītu – ja, par spīti ieguldītajām pūlēm, es atsevišķās vietās viņu nesaprotu, viņam laikam pašam tās nav bijušas pilnīgi skaidras. To visu es izdaru viegli, dabiski, mana galva no tā necieš. Turpretī, kad man jādomā par Ābrahāmu, es esmu kā miltos samalts.

4. Es esmu redzējis šausmas savā acu priekšā, es bailēs nebēgu no tām, bet es lieliski apzinos, ka pat tad, ja es drosmīgi dodos tām pretī, mana drosme tomēr nav ticības drosme vai kaut kas, kas būtu tai pielīdzināms. Es nevaru izdarīt ticības kustību, es nevaru aizvērt acis un paļāvīgi mesties absurdā, – man tas ir neiespējami, bet es ar to nelepojos. Es esmu pārliecināts, ka Dievs ir mīlestība; šī doma mani pārliecina ar sākotnēja lirisma spēku. Kad tā ir manī, es esmu neizsakāmi laimīgs, kad tās nav, es ilgojos pēc tās dedzīgāk nekā mīlētājs pēc savas mīļotās; bet ticības man nav, tādas drosmes man pietrūkst. Dieva mīlestība man – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – ir nesamērojama ar visu īstenību. Es neesmu tik gļēvs, lai par to vaidētu un zūdītos, bet arī ne tik blēdīgs, lai noliegtu, | ka ticība ir kaut kas daudz augstāks. Es itin labi varu dzīvot tā, kā es dzīvoju, es esmu priecīgs un apmierināts, bet mans prieks nav ticības prieks un salīdzinājumā ar to ir nelaimīgs.

5. Valda vispārējs uzskats, ka tas, ko rada ticība, nav mākslas darbs, ka tas ir prasts un rupjš darbs, domāts vien neveiklākām būtnēm; tomēr tas tā nebūt nav. Ticības dialektika ir vissmalkākā un ievērojamākā no visām lietām, tai piemīt pacēlums, kuru es spēju iztēloties, bet vairāk gan neko. Es varu izdarīt vareno tramplīna lēcienu, ar kuru pārlecu bezgalībā, mana mugura ir kā virves dejotājam, izmežģīta manā bērnībā, tāpēc man tas viegli sanāk; es varu – viens, div’, trīs – staigāt pa dzīvi uz galvas, bet to nākamo es nespēju; brīnumaino es nespēju veikt, par to varu tikai brīnīties.

6. Kas gan ir izglītība? Es biju domājis, ka tā ir mācību programma, kas cilvēkam jāapgūst, lai panāktu pats sevi; un tam, kurš negrib apgūt šo mācību programmu, gauži maz palīdz tas, ka viņš ir dzimis pašā izglītotākajā laikmetā.

7. Marija gan piedzemdēja bērnu brīnumainā kārtā, tomēr dzemdības viņai norisinājās, kā sievām mēdz būt, un šis laiks ir baiļu, ciešanu un paradoksa laiks. Eņģelis gan bija kalpotājs gars, bet viņš nebija pakalpīgs gars, kas apstaigātu citas jaunās meitenes Israēlā, sacīdams: “Neniciniet Mariju, ar viņu notiek kaut kas ārkārtējs.” Bet eņģelis atnāca tikai pie Marijas, un neviens Mariju nesaprata. Kura vēl sieviete ir bijusi tā nopulgota kā Marija, un vai arī te nav tiesa, ka to, kuru Dievs svētī, Viņš tajā pašā elpas vilcienā nolād? Tā Mariju uztver gars, un viņa nekādā ziņā nav – tā sakot, manī uzbango sašutums, taču tas uzbango vēl vairāk, apzinoties, ka tā viņu ir bezdomīgi un aušīgi uztvēruši cilvēki, – viņa nekādā ziņā nav cienīgmāte, kas sēž greznībā un rotaļājas ar Dieva bērnu. Tik un tā, kad viņa saka: “Redzi, es esmu Kunga kalpone,” viņa ir diža, un, manuprāt, nebūs grūti izskaidrot, kāpēc viņa kļuva par Dieva māti. Pasaulīgs apbrīns viņai vajadzīgs tikpat maz kā Ābrahāmam asaras, jo viņa nebija varone, un viņš nebija varonis, bet viņi abi neparko nebūtu kļuvuši | dižāki par jebkādiem varoņiem, ja būtu atbrīvoti no ciešanām un mokām, un paradoksa, taču diži viņi kļuva tieši šais ciešanās.

8. Par traģisko varoni cilvēks var kļūt pats saviem spēkiem,  bet par ticības bruņinieku – ne. Kad cilvēks kāpj uz traģiskā varoņa ceļa, kas savā ziņā patiešām ir smags, viņam padomu var dot daudzi; tam, kurš staigā ticības šauro ceļu, neviens nespēj dot padomu, viņu neviens nespēj saprast. Ticība ir brīnums, un tomēr neviens cilvēks nav izslēgts no tās; jo tas, kas vieno visu cilvēka dzīvi, ir kaislība, un ticība ir kaislība.

No dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe.

Sērens Kirkegors

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!