10. martā Latvijas Universitātē norisinājās biedrību "Latvijas nākotnes forums" un "Ekonomistu apvienība 2010" organizētā diskusiju cikla "Vai nauda aug kokos?" pirmā diskusija "Skolu reforma – Latvijas iespēja". Tajā ar referātu uzstājās Igaunijas Rīgikogu Kultūras lietu komisijas vadītāja Laine Randjerva, kas dalījās pieredzē par Igaunijas pagājušajā gadā pieņemto lēmumu optimizēt skolu tīklu, līdz 2020. gadam samazinot to skaitu uz pusi – līdz 100 vidējās izglītības iestādēm. Tikmēr Latvijas potenciālās reformas joprojām iestrēgušas "sagatavošanas fāzē", par nākotni neziņā atstājot gan skolotājus, gan skolēnus un bērnu vecākus.
Lai nodrošinātu savu konkurētspēju un izaugsmi, mazai valstij nav citas izejas, kā maksimāli izmantot savus vienīgos resursus – cilvēkresursus – un ieguldīt līdzekļus izcilas izglītības sistēmas izveidošanā. To jau pirms laba laika saprata Somija, un tagad šajā virzienā mērķtiecīgi dodas arī mūsu kaimiņi Igaunijā. Jauni cilvēki, kas izglītības iegūšanas laikā nav apzinājušies savu talantu, kapacitāti un iespējas to realizēt, ir uzskatāmi par valsts nolaidību un neizlietoto kapitālu. Igaunija ir pieņēmusi sāpīgu, bet ilgtermiņā ļoti svarīgu lēmumu līdz 2020. gadam samazināt skolu skaitu uz pusi – no 200 uz 100 –, kā arī definējusi valsts un pašvaldību atbildību skolu tīklu uzturēšanā. Šim mērķim plānots izlietot 241 miljonu eiro, kas, salīdzinot ar potenciālo ieguvumu, nav pārāk astronomiska summa. Latvijā šobrīd ir 354 vidusskolas. Tas nozīmē, ka, neveicot reformas, pēc četriem gadiem valstī, kurā ir tikai uz pusi lielāks iedzīvotāju skaits nekā Igaunijā, būs vismaz trīs reizes vairāk vidējās izglītības iestāžu. Cik racionāli tas izklausās?
Saskaroties ar apstākļiem, kuros daudzas skolas jau tagad ir pustukšas, kā arī rēķinoties ar iedzīvotāju skaita krišanos un apdzīvotības struktūru pārmaiņām nākotnē, igauņiem bija skaidrs, ka esošā sistēma vairs nav spējīga kvalitatīvi funkcionēt. Paralēli šobrīd tiek strādāts pie izglītības satura kvalitātes un skolotāju kvalifikācijas celšanas. Pārmaiņas skārušas arī Latvijā tik sāpīgo skolotāju atalgojumu jautājumu – vidējā skolotāja alga Igaunijā ir 1085 eiro, bet līdz 2020. gadam to pakāpeniski plānots palielināt vēl par 20%, sasniedzot ne mazāk kā 1600 eiro mēnesī. Protams, arī Igaunijai daudz darba vēl priekšā. Skolotāju slodze tāpat kā Latvijā ir pārāk liela, jo darba stundas, kurās tiek laboti mājasdarbi vai individuāli strādāts ar skolēniem, atalgotas netiek. Tāpat Laine Randjerva atzina, ka novārtā atstāti sevišķi apdāvinātie bērni, kuru spēju attīstībai būtu jānodrošina īpaša pieeja un jāvelta papildu uzmanība. Tomēr problēmzonas valstij ir skaidras, un ir ielikti nopietni bruģakmeņi ceļam uz pārmaiņām.
Gan igauņu, gan somu pieredze, ar ko citā "Latvijas nākotnes foruma" organizētā diskusijā dalījās Somijas izglītības sistēmas reformators Pasi Sālbergs, liecina, ka visu panākumu atslēga ir... lēmumu pieņemšanā. Lai arī Laine Randjerva neslēpa, ka šīs reformas bijušas sāpīgas un prasījušas daudz spēka, skaidrošanas, kompromisu un politiskās gribas, nav citas izejas, kā par spīti visam lēmumu tomēr pieņemt. Jau šobrīd ir redzams, ka tas bijis tā vērts – Tartu esot jūtami pirmie reformu rezultāti, un iedzīvotāji tos kopumā vērtē pozitīvi. Pasi Sālbergs atzina, ka Somijas izglītības sistēmas veiksmes pamatā ir bijusi konsekventa virzīšanās uz priekšu izvēlētā mērķa virzienā, neatkarīgi no tā, kāda partija vai ministrs tajā brīdī bijusi pie varas. Sabiedrības skepsi un neapmierinātību kliedējuši pirmie pozitīvie organizāciju OECD un PISA skolēnu prasmju salīdzinošie dati, kuri pēc vairākiem gadiem jau nodrošināja Somijai pasaulē labākās izglītības sistēmas laurus.
Bez skolu tīkla optimizācijas ir trīs atslēgas punkti, kas ir izšķiroši svarīgi, lai nodrošinātu konkurētspēju un izcilu izglītību bērniem visā Latvijā. Pirmkārt, valstij skolām ir jāuzticas un jādod lielāka brīvība pašām pieņemt sev nepieciešamos lēmumus. Skolas vadībai un skolotājiem uz vietas ir labāk redzams, kas vajadzīgs viņu bērniem, un valstij nav jāiejaucas, norādot, kuru tieši dzejoli lasīt literatūras stundā vai ar kādām metodēm bioloģijā apgūt fotosintēzi. Otrkārt, ir jāceļ skolotāja profesijas prestižs, nodrošinot lielāku atalgojumu un augstāku kvalifikāciju. Ir jāveicina konkurence par šo amatu, lai vairs nepiedzīvotu situācijas, kad darbā ilgstoša skolotāju trūkuma dēļ kādā priekšmetā tiek pieņemts jebkurš, kas izrāda gatavību šos pienākumus pildīt. Treškārt, ir jānodrošina vienlīdzīgas iespējas saņemt kvalitatīvu izglītību neatkarīgi no tā, kurā Latvijas vietā bērns dzīvo vai kādi ir ģimenes apstākļi viņa mājās. Tāpat nevajadzētu uzsākt pāragru bērnu specializāciju, kas nereti ir vienkārši slēpta dalīšana pēc spējām. Piemēram, tie, kam šķiet, ka viņiem nepadodas matemātika, aiziet uz humanitāro klasi nevis aiz intereses par šo jomu, bet vienkārši tāpēc, lai nebūtu jārēķina. Igaunija reformu laikā līdzīgi kā Somija ir nonākusi pie secinājuma, ka aptuveni 40% bērnu ir speciālas izglītības vajadzības, kam nepieciešama individualizēta pieeja. Turpretim Latvijā bieži ir aktuāli gadījumi, kad bērni ar nenozīmīga rakstura specifiskām mācību vajadzībām tiek ievietoti palīgskolās, lai gan, saņemot nedaudz vairāk rūpju un uzmanības no mācībspēkiem, būtu spējīgi mācīties un sasniegt lielāku progresu parastā izglītības iestādē.
Diemžēl Latvija šajā ziņā pati liek sev sprunguļus riteņos, joprojām netiekot tālāk par "diskusiju fāzi" un izvairoties pieņemt jebkādus sāpīgus, bet drosmīgus lēmumus. Šobrīd notiekošās reformas noris pašplūsmā – ja kāda pašvaldība izlemj kaut ko lietas labā darīt, tad šī reģiona iedzīvotājus var uzskatīt par veiksminiekiem, un viņu bērniem tiek dotas labākas iespējas iegūt kvalitatīvu izglītību. Speciālās izglītības kvalitāte Latvijā joprojām drīzāk atgādina padomju mantojuma reliktu. Skolotāji joprojām ir spiesti streikot, lai izlūgtos no valdības pārdesmit eiro lielu algas pielikumu. Vilcināties un mīņāties uz vietas vairs tiešām nav laika, ir jāsāk pieņemt lēmumi stratēģisku pārmaiņu virzienā. Nekas netiks atrisināts, vienkārši mehāniski pludinot iekšā sistēmā vairāk naudas bez jēgas un plāna. To apliecina visā Latvijā entuziastiski, bet haotiski saceltās skolu piebūves un sporta halles, kas šobrīd stāv tukšas. Viena un tā paša darīšanu, sagaidot, ka pēkšņi tas var sasniegt citu rezultātu, Einšteins sauca par "neprāta teoriju". Nebūsim neprātīgi. Ir maldīgi domāt, ka galvenā dilemma šobrīd ir izvēlē starp mīļu un labu, bet ekonomiski neizdevīgu skolu laukos un lielu "fabriku" pilsētā. Īstā dilemma ir starp pašreizējo skolu sistēmu, kas pietiekamā apjomā nerealizē bērnu potenciālu gan Rīgā, gan citās pilsētās, un jaunu pieeju, kura dotu bērniem tādas izaugsmes iespējas, kas nodrošinātu viņu konkurētspēju un dzīves kvalitāti nākotnē. Man kā divu bērnu tēvam ir skaidrs, kuru ceļu no šiem es gribētu, lai izvēlas Latvija.
3